Augstākā tiesa aizstāv patieso pielūgsmi ”Ararata zemē”

Sirms armēņu vīrs, triju bērnu tēvs, stāv savas valsts Augstākās tiesas priekšā. Viņa un daudzu viņa ticības biedru reliģiskā brīvība ir briesmās. Augstākā tiesa klausās, kā viņš citē Bībeli, lai paskaidrotu savus reliģiskos uzskatus. Lai saprastu, kāpēc šīs lietas izskatīšana kļuva par nozīmīgu patiesās pielūgsmes uzvaru šajā zemē, uzzināsim, kā risinājās notikumi pirms šīs tiesas prāvas.

ARMĒNIJA atrodas pie Turcijas austrumu robežas, uz dienvidiem no lielās Kaukāza kalnu grēdas. Tajā dzīvo vairāk nekā trīs miljoni iedzīvotāju. No valsts galvaspilsētas Erevānas paveras brīnišķīgs skats uz divām Ararata kalna smailēm, kur, saskaņā ar nostāstiem, pēc plūdiem piestāja Noasa šķirsts. (1. Mozus 8:4.) *

Jehovas liecinieki kristīgo darbību Armēnijā veic kopš 1975. gada. Pēc tam, kad 1991. gadā šī bijusī Padomju Savienības republika kļuva par neatkarīgu valsti, tika izveidota Reliģisko lietu padome, kuras pienākumos ietilpa reliģisko organizāciju reģistrācija.  Tomēr šī padome vairākkārt atteica reģistrāciju Jehovas lieciniekiem, par vienu no galvenajiem iemesliem minot viņu kristīgās neitralitātes nostāju. Kopš 1991. gada Armēnijā ir notiesāti un vairumā gadījumu arī ieslodzīti cietumā vairāk nekā 100 Jehovas liecinieki — jauni vīrieši, kas saskaņā ar saviem bībeliskajiem uzskatiem ir atteikušies no karadienesta.

Reliģisko lietu padome vērsās Valsts prokuratūrā ar prasību izmeklēt Levona Markarjana reliģisko darbību. Levons Markarjans ir kristiešu draudzes vecākais, kas strādā par juristu vietējā atomelektrostacijā. Vēlāk prokuratūra viņam izvirzīja apsūdzību pēc kriminālkodeksa 244. panta — PSRS laiku likumdošanas normas, ko ieviesa Ņikitas Hruščova laikā, lai ierobežotu un apturētu Jehovas liecinieku un citu reliģisko organizāciju darbību.

Atbilstoši šim pantam par noziedzīgu darbību tiek uzskatīta tādas reliģiskas grupas organizācija vai vadīšana, kas, maskējoties ar reliģisku uzskatu sludināšanu, pamudina jauniešus apmeklēt nereģistrētas reliģijas sapulces, kā arī mudina savus locekļus atteikties no pilsonisko pienākumu pildīšanas. Lai pamatotu šo apsūdzību, prokurors norādīja uz faktu, ka Levona Markarjana vadītajās sapulcēs Mecamoras pilsētā piedalās nepilngadīgie. Turklāt, pēc prokurora domām, Levons Markarjans esot piespiedis jaunus vīriešus izvairīties no karadienesta.

Sākas tiesas prāva

Lietas izskatīšana sākās piektdien, 2001. gada 20. jūlijā, Armaviras apgabala tiesā tiesneša Manvela Simonjana vadībā un turpinājās arī augustā. Uzstājoties tiesas priekšā, apsūdzības liecinieki atzina, ka Valsts Drošības ministrijas (bijusī VDK) darbinieki ir diktējuši, kas viņiem jāraksta savās sūdzībās pret Levonu Markarjanu, un spieduši parakstīt šos dokumentus. Kāda sieviete pastāstīja, ko viņai bija mācījis kāds Valsts Drošības ministrijas ierēdnis. Viņš bija licis šai sievietei apgalvot, ka ”Jehovas liecinieki ir pret mūsu valdību un pret mūsu reliģiju”. Sieviete atzinās, ka personiski nepazīst nevienu Jehovas liecinieku, taču ir dzirdējusi, kā viņi tiek apsūdzēti valsts televīzijā.

Kad pienāca viņa kārta runāt, Levons Markarjans norādīja, ka bērni un jaunieši Jehovas liecinieku sapulces apmeklē ar savu vecāku atļauju. Viņš paskaidroja, ka atteikšanās no karadienesta ir personisks lēmums. Prokurors pratināja viņu vairākas dienas. Izmantojot Bībeli, Levons Markarjans mierīgi atbildēja uz jautājumiem par saviem reliģiskajiem uzskatiem, savukārt prokurors uzmeklēja viņa minētās Rakstu vietas savā Bībelē.

2001. gada 18. septembrī tiesa atzina par nepamatotām Levonam Markarjanam izvirzītās apsūdzības un norādīja, ka viņa darbībā nav saskatāmas nozieguma pazīmes. Lūk, kā šo tiesas prāvu atspoguļoja ziņu aģentūra Associated Press: ”Tiesa šodien attaisnoja vienu no Jehovas liecinieku līderiem Armēnijā, atzīdama par nepamatotām viņam izvirzītās apsūdzības prozelītismā un jaunu cilvēku ietekmēšanā ar nolūku piespiest  viņus izvairīties no karadienesta. Tiesa, kas divus mēnešus skatīja šo lietu, nosprieda, ka šī līdera, Levona Markarjana, vaina nav pierādīta. Saskaņā ar likumdošanu viņam varēja piespriest cietumsodu līdz pieciem gadiem. [..] Lai gan Armēnijas Konstitūcija garantē reliģijas brīvību, jaunām reliģiskām organizācijām ir grūti iegūt reģistrāciju un likumdošana ir labvēlīga ietekmīgajai Armēņu apustuliskajai baznīcai.” Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) 2001. gada 18. septembrī izplatītajā paziņojumā presei norādīja: ”EDSO apsveic šādu lēmumu, tomēr vēlas paust savu nožēlu par to, ka šī lieta vispār tika ierosināta.”

Apsūdzības turpinās

Tomēr apsūdzības uzturētāji iesniedza apelāciju, un tās izskatīšana ilga vēl četrus mēnešus. Prāvas sākumā, kad bija pienākusi Levona Markarjana kārta liecināt, viens no tiesnešiem uzdeva viņam jautājumu. Apsūdzētais iesāka atbildēt, taču viņu pārtrauca tiesas priekšsēdētāja, kas apstrīdēja viņa teikto. Priekšsēdētāja neļāva viņam līdz galam atbildēt ne uz vienu jautājumu. Nepaskaidrojot iemeslus, tiesas priekšsēdētāja nolēma neiekļaut sēdes protokolā lielāko daļu jautājumu, ko Levonam Markarjanam uzdeva viņa advokāts. Prāvas laikā naidīgi noskaņotie reliģiskie fanātiķi, kas lielā skaitā atradās tiesas zālē, vairākkārt lamāja apsūdzēto Jehovas liecinieku un draudēja viņam. Ne vienu reizi vien televīzijā parādījās melīga un sagrozīta informācija par prāvas gaitu, kas, piemēram, vēstīja, ka Levons Markarjans esot atzinis savu vainu.

Kopš prāvas sākuma bija pagājuši apmēram divi mēneši, kad priekšsēdētāja tiesas zālē nodemonstrēja kādu vēstuli, kuras saturs pārsteidza klātesošos. Šajā vēstulē Reliģisko lietu padome lūdza prokuratūru vērsties pret Levona Markarjana darbību. Īpaši pārsteigti par šo vēstuli bija starptautiskie novērotāji, kas sekoja prāvas gaitai. Tā kā Armēnija ir izteikusi vēlmi iestāties Eiropas Padomē, tā ir apņēmusies ”nodrošināt visām baznīcām un reliģiskajām kopienām, īpaši  tām, kuras tiek uzskatītas par netradicionālām, iespēju brīvi un bez diskriminācijas veikt savu reliģisko darbību”.

Nākamo nedēļu laikā gaisotne kļuva arvien saspīlētāka. Pretinieki turpināja apvainot Jehovas lieciniekus un pat uzbruka viņiem gan tiesas zālē, gan ārpus tās. Sievietes tika spārdītas ar kājām. Kāds Jehovas liecinieks, kas nepieļāva, lai viņu izprovocē uz kautiņu, saņēma negaidītu sitienu mugurā un tika nogādāts slimnīcā.

Pa to laiku tika iecelts jauns tiesas priekšsēdētājs. Daži no klātesošajiem centās iebiedēt advokātu, taču jaunais priekšsēdētājs prata saglabāt kontroli pār prāvas gaitu. Viņš pat lika policijai izvest no zāles sievieti, kas izkliedza draudus Levona Markarjana advokātam.

Lieta nonāk Armēnijas Augstākajā tiesā

2002. gada 7. martā apelācijas instances tiesa apstiprināja pirmās instances tiesas spriedumu. Kā kuriozu var minēt faktu, ka vienu dienu pirms sprieduma pasludināšanas tika atlaista Reliģisko lietu padome. Taču prokuratūras pārstāvji atkal pārsūdzēja šo lēmumu, iesniedzot kasācijas sūdzību Armēnijas Augstākajā tiesā. Šoreiz apsūdzības uzturētāji lūdza nosūtīt lietu otrreizējai izskatīšanai pirmās instances tiesā, lai jaunajā prāvā apsūdzēto ”varētu atzīt par vainīgu”.

Tiesa sešu cilvēku sastāvā, priekšsēdētāja Mhera Hačatrjana vadīta, sanāca uz sēdi 2002. gada 19. aprīlī. Savā uzrunā tiesai viens no prokuroriem pauda lielu neapmierinātību ar to, ka divu iepriekšējo instanču tiesas nav atzinušas Levona Markarjana vainu viņam izvirzītajās apsūdzībās. Tiesa gan, šoreiz prokurors bija tas, kam bija jāpārtrauc sava uzruna un jāatbild uz četru tiesnešu prasmīgi uzdotajiem jautājumiem. Viens tiesnesis pārmeta prokuroram, ka tas cenšas ietekmēt tiesu, savā sūdzībā minot tādus argumentus kā Jehovas liecinieku nereģistrēto statusu un viņu veikto sludināšanas darbu, kas, atbilstoši 244. pantam, nav likuma pārkāpumi. Pēc tam tiesnesis nodēvēja prokuratūras ierosināto krimināllietu par ”vajāšanu tiesas ceļā”. Cits tiesnesis norādīja uz vairākiem lēmumiem, kurus pieņēmusi Eiropas tiesa, kas ir atzinusi Jehovas lieciniekus par ”pazīstamu reliģiju”, kuras tiesības aizsargā Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Šajā brīdī kāds garīdznieks, kas sēdēja tiesas zālē, skaļi iesaucās, ka Jehovas liecinieki izraisa šķelšanos tautā, taču tiesa lika viņam apklust.

Pēc tam tiesneši deva vārdu Levonam Markarjanam, kas ir ārkārtīgi rets gadījums Augstākās tiesas praksē. Apsūdzētais deva labu liecību, paskaidrojot Jehovas liecinieku nostāju dažādos jautājumos. (Marka 13:9.) Pēc īsas apspriedes tiesneši atgriezās zālē un paziņoja savu vienprātīgo spriedumu — ”nav vainīgs”. Bija skaidri redzams, ka Levons Markarjans jutās atvieglots. Rakstiskajā spriedumā tiesa paziņoja: ”Levona Markarjana darbību nevar uzskatīt par spēkā esošās likumdošanas pārkāpumu, un viņam izvirzītās apsūdzības ir pretrunā ar Armēnijas Konstitūcijas 23. pantu un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9. pantu.”

Tiesas lēmuma sekas

Ja šajā tiesas prāvā Levons Markarjans tiktu atzīts par vainīgu, tas pavērtu iespēju sākt tiesas darbus arī pret pārējiem Jehovas liecinieku draudžu vecākajiem Armēnijā. Cerams, nepārprotamais Augstākās tiesas spriedums pasargās Jehovas lieciniekus no šādām vajāšanām. Turklāt nelabvēlīgs tiesas spriedums varētu kļūt par iemeslu turpmākiem reģistrācijas atteikumiem. Mēs esam pateicīgi, ka Augstākā tiesa to nav pieļāvusi.

Laiks rādīs, vai valsts institūcijas piešķirs reģistrāciju vairāk nekā septiņiem tūkstošiem Jehovas liecinieku Armēnijā. Tomēr patiesā pielūgsme ”Ararata zemē” joprojām ir dzīva un vēršas plašumā.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 12. lpp.]

Levons Markarjans tiesas prāvas laikā

[Attēls 13. lpp.]

Levons Markarjans ar savu ģimeni