Vai Jehova ievēro, ko mēs darām?

KĀ JŪS atbildētu uz šo jautājumu? Iespējams, daudzi sacītu: ”Es domāju, ka Dievs ievēroja tādu cilvēku darbus kā Mozus, Gideons vai Dāvids, bet es šaubos, vai viņu interesē tas, ko daru es. Es taču neesmu ne Mozus, ne Gideons un arī ne Dāvids.”

Tiesa, Bībeles laikos daži Dievam uzticīgi cilvēki apliecināja savu ticību izcilā veidā. Viņi ”valstis ir uzvarējuši.., lauvu rīkles aizbāzuši, uguns spēku nodzēsuši, zobena asmenim izbēguši”. (Ebrejiem 11:33, 34.) Citi nav izdarījuši neko tik iespaidīgu, taču Bībelē ir nepārprotami pausts, ka arī šo cilvēku rīcību Dievs nav atstājis bez ievērības. Lai par to pārliecinātos, apskatīsim Rakstos minētos piemērus, kas stāsta mums par kādu ganu, par kādu pravieti un par kādu atraitni.

Gans, kas upurēja Dievam

Ko jūs zināt par Ābelu, Ādama un Ievas otro dēlu? Varbūt jūs atceraties, ka viņš mira mocekļa nāvē — ar mums, cerams, nekas tāds nenotiks. Tomēr Dievs pievērsa uzmanību Ābelam jau agrāk kāda cita iemesla dēļ.

Kādu dienu Ābels no sava ganāmpulka izvēlējās labākos dzīvniekus un upurēja tos Dievam. No mūsdienu viedokļa šī dāvana varētu šķist samērā pieticīga, tomēr Jehova ne tikai to ievēroja, bet arī apliecināja Ābelam savu atzinību. Taču arī tas vēl nebija viss. Pēc apmēram četriem tūkstošiem gadu Jehova pamudināja apustuli Pāvilu pieminēt šo gadījumu Vēstulē ebrejiem. Lai gan bija pagājuši tik daudzi gadi, Dievs nebija aizmirsis vienkāršo upuri. (Ebrejiem 6:10; 11:4.)

Kādi bija Ābela apsvērumi, kad viņš izvēlējās, ko upurēt Dievam? Bībelē par to nekas nav teikts, taču Ābels acīmredzot šo jautājumu bija nopietni pārdomājis. Viņš bija gans, un tāpēc nebija nekas neparasts, ka viņš izraudzījās upuri no aitu pirmdzimtajiem. Bet pievērsiet uzmanību, ka viņš izvēlējās labākos dzīvniekus — tos, kas bija ”tie treknākie”. (1. Mozus 4:4.) Iespējams, ka Ābels pārdomāja Jehovas vārdus, kas Ēdenes dārzā tika teikti čūskai: ”Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1. Mozus 3:15; Atklāsmes 12:9.) Lai gan Ābels nevarēja saprast, kas būs pravietojumā minētā ”sieva” un tās ”dzimums”, viņš, iespējams, nojauta, ka vārdi ”iekodīs papēdī” ir saistīti ar asins izliešanu. Un viņš skaidri apzinājās, ka nekas nevar būt vērtīgāks par dzīvu būtni. Upuris, ko viņš ziedoja, izrādījās patiešām piemērots.

Tāpat kā Ābels, arī kristieši mūsdienās nes upurus Dievam. Viņi upurē nevis aitu pirmdzimtos, bet gan ”slavas upuri Dievam.., tas ir lūpu augli, kas viņa vārdu slavē”. (Ebrejiem 13:15.) Ar savām lūpām mēs slavējam Dievu ikreiz, kad stāstām citiem par viņu un viņa nodomiem.

 Vai jūs vēlētos padarīt labāku savu slavas upuri? Rūpīgi padomājiet, kas ir vajadzīgs cilvēkiem jūsu apkaimē. Par ko viņi ir norūpējušies? Kas viņus interesē? Kādas domas no Bībeles viņiem būtu īpaši piemērotas? Kad piedalāties sludināšanā, pārdomājiet sarunas, kas jums tikko ir bijušas, un meklējiet iespējas, kā uzlabot savu mācītprasmi. Un, kad jūs stāstāt citiem par Jehovu, dariet to ar pārliecību un no sirds. Tā jūs padarīsiet savu upuri par īstu ”slavas upuri”.

Pravietis, kuru neviens neuzklausīja

Padomājiet arī par pravieša Ēnoha piemēru. Iespējams, savā laikā viņš bija vienīgais Dieva Jehovas liecinieks. Vai arī jūs, tāpat kā Ēnohs, esat vienīgais savā ģimenē, kas uzticīgi kalpo Jehovam? Vai arī jūs esat vienīgais skolnieks savā klasē vai vienīgais strādnieks savā darba vietā, kas ievēro Bībeles principus? Tādā gadījumā jums, visticamāk, ir jāpieredz daudz grūtību. Draugi, radinieki, skolas vai darba biedri var mudināt jūs pārkāpt Dieva likumus. Viņi varbūt saka: ”Neviens nekad neuzzinās, ko tu esi darījis. Mēs nevienam to neteiksim.” Varbūt viņi saka, ka pieturēties pie Bībeles tikumības normām ir muļķīgi, jo Dievam tāpat nerūp, ko mēs darām. Būdami aizvainoti tāpēc, ka mēs nedomājam un nerīkojamies tāpat kā viņi, apkārtējie cilvēki var ķerties pie jebkuriem līdzekļiem, lai iedragātu mūsu apņēmību rīkoties pareizi.

Lai gan izturēt šādu spiedienu nav viegli, tomēr tas ir iespējams. Padomāsim atkal par Ēnohu, septīto pēc Ādama. (Jūdas 14.) Tajā laikā, kad Ēnohs piedzima, lielākā daļa cilvēku bija zaudējuši jebkādas kauna jūtas. Viņu runa un uzvedība bija ”nekaunīga”. (Jūdas 15.) Viņi rīkojās gluži tāpat kā daudzi cilvēki mūsdienās.

Kā Ēnohs to varēja izturēt? Atbilde uz šo jautājumu ir nozīmīga arī mūsdienās. Lai gan Ēnohs, iespējams, bija vienīgais cilvēks uz zemes, kas pielūdza Jehovu, viņš nebija pavisam vientuļš. Ēnohs staigāja ar Dievu. (1. Mozus 5:22.)

Iemantot Dieva labvēlību — lūk, kāds bija Ēnoha dzīves mērķis. Viņš zināja, ka staigāt ar Dievu nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai dzīvot morāli tīru dzīvi. Sludināšana bija tas darbs, ko no viņa gaidīja Jehova. (Jūdas 14, 15.) Cilvēki bija jābrīdina, ka Dievs ir pievērsis uzmanību viņu bezdievīgajai rīcībai. Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu vairāk nekā 300 gadus — tātad arī grūtības viņš pieredzēja krietni ilgāk nekā jebkurš no mums. Līdz pat savam nāves brīdim viņš turpināja staigāt ar Dievu. (1. Mozus 5:23, 24.)

Līdzīgi kā Ēnoham, arī mums ir uzticēts sludināšanas darbs. (Mateja 24:14.) Mēs sludinām pa mājām, kā arī cenšamies darīt zināmu labo vēsti saviem radiniekiem, darbabiedriem vai klasesbiedriem. Tomēr dažkārt mums var pietrūkt drosmes, lai sāktu sarunu. Vai arī jums kādreiz tā ir bijis? Tas nav iemesls, lai kristu izmisumā. Sekojiet pirmā gadsimta kristiešu paraugam un lūdziet Dievu, lai viņš dod jums drosmi. (Apustuļu darbi 4:29.) Un nekad neaizmirstiet — kamēr vien jūs vadīsiet savas gaitas ar Dievu, jūs nekad nebūsiet pavisam vientuļš.

Atraitnes pagatavotā maltīte

Iedomājieties: kāda vārdā nenosaukta atraitne divas reizes pieredzēja svētības tāpēc vien, ka bija pagatavojusi vienkāršu maltīti! Šī sieviete, kas nebija izraēliete, dzīvoja 10. gadsimtā p.m.ē. Sareptas pilsētā. Zemē jau ilgu laiku valdīja sausums un bads, un viņas pārtikas krājumi bija gandrīz izsīkuši. Viss, kas viņai bija palicis,  bija saujiņa miltu un tik vien eļļas, lai pagatavotu vienu, pēdējo maltīti sev un savam dēlam.

Tad pie viņas ieradās kāds cilvēks. Tas bija Dieva pravietis Elija, kas lūdza, lai atraitne iedod viņam kaut ko paēst. Pārtikas krājumi atraitnes mājā bija tik niecīgi, ka viņa ar dēlu diez vai būtu no tiem paēduši, un tur pilnīgi noteikti neko nevarēja atlicināt viesim. Taču Elija sievieti iedrošināja, pastāstīdams tai par Jehovas vārdiem: ja viņa pacienās pravieti, tad arī viņa pati un viņas dēls nepaliks izsalkuši. Lai noticētu, ka Izraēla Dievs ir ievērojis viņu, svešzemju atraitni, bija vajadzīga ticība. Atraitne paklausīja Elijam, un Jehova viņu atalgoja. ”Milti tīnē neizsīka, un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, kā to tā Kunga vārds, kādu Viņš ar Elijas starpniecību bija runājis, bija noteicis.” Sievietei un viņas dēlam pietika pārtikas, kamēr vien zemē turpinājās bads. (1. Ķēniņu 17:8—16.)

Šī atraitne pieredzēja arī kādu citu svētību. Kādu laiku pēc tam, kad notika pirmais brīnums, viņas mīļotais dēls saslima un nomira. Elijam palika žēl nabaga sievietes, un viņš dedzīgi lūdza Jehovu, lai Dievs atdzīvina atraitnes dēlu. (1. Ķēniņu 17:17—24.) Tāds brīnums būtu kaut kas pavisam īpašs, jo Bībelē nekas nav minēts par to, ka pirms šī gadījuma kāds cilvēks būtu piecelts no nāves. Vai Jehova vēlreiz parādīja žēlastību šai svešzemju atraitnei? Tieši tā arī notika. Jehova deva Elijam spēku, lai pravietis atjaunotu bērna dzīvību. Domājot par to, cik lielu svētību pieredzēja šī sieviete, Jēzus vēlāk atzīmēja: ”Daudz atraitņu bija Israēla zemē.. tomēr Ēlija netapa ne pie vienas sūtīts, kā vien pie atraitnes Sareptā—Sidonijā.” (Lūkas 4:25, 26.)

Arī mūsdienās ekonomiskā situācija ir nestabila pat attīstītajās zemēs. Daži lieli uzņēmumi ir atlaiduši darbiniekus, kas bija uzticīgi strādājuši ne vienu vien gadu desmitu. Bezdarba draudu dēļ kristietis varētu strādāt pārmērīgi daudz cerībā, ka tas palīdzēs viņam saglabāt savu darba vietu. Ja viņš tā rīkotos, viņam atliktu mazāk laika kristiešu sapulču apmeklēšanai un sludināšanai, kā arī rūpēm par ģimenes locekļu garīgajām un emocionālajām vajadzībām. Viņš varētu sākt domāt, ka darbs ir jāsaglabā gandrīz vai par katru cenu.

Mūsdienu saspringtajā ekonomiskajā situācijā kristietis var justies norūpējies pilnīgi pamatoti. Šajos laikos ir grūti atrast darbu. Lielākā daļa no mums netiecas kļūt bagāti, taču, gluži tāpat kā atraitne no Sareptas, mēs domājam par to, ko celsim galdā saviem tuviniekiem. Tomēr apustulis Pāvils mums atgādina, ko ir sacījis Dievs: ”Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” Mēs droši varam sacīt: ”Tas Kungs ir mans palīgs, es nebīšos! Ko cilvēks man darīs?” (Ebrejiem 13:5, 6.) Paļaujoties uz šo solījumu, Pāvils bija pat gatavs riskēt ar savu dzīvību, un Jehova vienmēr par viņu rūpējās. Līdzīgi Dievs var parūpēties arī par mums, ja vien mēs viņu nepametīsim.

Mums var šķist, ka mēs nekad nevarēsim paveikt tādus darbus, ko senatnē paveica tādi uzticami vīrieši kā Mozus, Gideons un Dāvids, taču mūsu ticība var būt tikpat stipra kā viņiem. Un mēs varam paturēt prātā, kā savu ticību ar šķietami vienkāršu rīcību apliecināja Ābels, Ēnohs un atraitne no Sareptas. Jehovas acīm šādi ticības darbi nepaslīd garām, pat ja tie ir nelieli. Kad dievbijīgs skolnieks atsakās lietot narkotikas, ko viņam piedāvā vienaudzis, kad kristietis savā darbavietā noraida amorālu piedāvājumu vai kad brālis vai māsa, kas jau ir krietni gados, uzticīgi apmeklē draudzes  sapulces par spīti nogurumam un veselības problēmām, Jehova to ievēro. Un viņš par to priecājas. (Salamana Pamācības 27:11.)

Vai mēs ievērojam citu darbus?

Jehova ievēro to, ko mēs darām. Tā kā mēs cenšamies sekot Dievam, mums nevajadzētu aizmirst par to, kā paust atzinību citiem par viņu pūliņiem. (Efeziešiem 5:1.) Kāpēc gan nepadomāt, kādas grūtības pārvar mūsu ticības biedri, lai varētu apmeklēt draudzes sapulces, piedalītos sludināšanā vai tiktu galā ar savām ikdienas rūpēm?

Uzslavējiet savus ticības biedrus par viņu pūliņiem. Viņi par to būs ļoti priecīgi, turklāt jūsu uzslava palīdzēs viņiem labāk saprast, ka arī Jehova ievēro to, ko viņi dara.