Topiet pastāvīgi un skrieniet, lai dabūtu dzīvību

JA JUMS vētras laikā būtu jādodas jūrā, ko jūs izvēlētos — trauslu laiviņu vai izturīgu, labi uzbūvētu kuģi? Bez šaubām, jūs dotu priekšroku kuģim, ar kuru var droši kuģot bangainajā jūrā.

Dzīve šajā brāzmainajā sistēmā, kas slēpj sevī daudz briesmu, var mums laupīt stabilitātes sajūtu. Piemēram, jauniešus var pārņemt apjukums un nedrošība pasaules pretrunīgo ideju un vienmēr mainīgo uzskatu dēļ. Arī tie, kas tikai nesen ir kristījušies, joprojām var justies diezgan nestabili. Un pat kristieši, kas daudzus gadus ir bijuši nelokāmi un uzticīgi kalpojuši Dievam, var pieredzēt ticības pārbaudījumu tāpēc, ka viņu cerības vēl nav pilnībā piepildījušās.

Šādas izjūtas nav nekas jauns. Pat tādi uzticīgi Jehovas kalpi kā Mozus, Ījabs un Dāvids reizēm jutās noraizējušies un nomākti. (4. Mozus 11:14, 15; Ījaba 3:1—4; Psalms 55:5.) Tomēr viņi vienmēr palika nelokāmi savā uzticībā Jehovam. Viņu priekšzīme palīdz arī mums saglabāt nelokāmību, tiesa, Sātans Velns ļoti vēlas novirzīt mūsu soļus, lai mēs neturpinātu skrējienu pēc mūžīgās dzīvības. (Lūkas 22:31.) Kā mēs varam palikt nelokāmi, ”stipri ticībā”? (1. Pētera 5:9.) Un kā mēs varam stiprināt savus ticības biedrus?

Jehova vēlas, lai mēs izturētu

Jehova vienmēr ir blakus, un viņš mums palīdz saglabāt garīgo stabilitāti, kamēr vien mēs esam viņam uzticīgi. Ķēniņš Dāvids savā dzīvē pieredzēja daudz pārbaudījumu, taču viņš paļāvās uz Dievu un tāpēc varēja teikt: ”Viņš [Jehova] mani izvilka no ciešanu bedres, no dubļainām dūņām, un cēla manas kājas uz cietas klints, stiprinādams manus soļus.” (Psalms 40:3.)

Jehova stiprina mūs, lai mēs cīnītos ”labo ticības cīņu” un cieši ”satvertu mūžīgo dzīvību”. (1. Timotejam 6:12.) Viņš arī mums sagādā visu nepieciešamo, lai mēs spētu saglabāt garīgu stabilitāti un uzvarēt garīgajā karā. Apustulis Pāvils mudināja savus ticības biedrus kļūt ”stipriem savā Kungā un viņa varenajā spēkā” un ”bruņoties ar visiem Dieva ieročiem, lai.. varētu pretī stāties velna viltībām”. (Efeziešiem 6:10—17.) Kādi faktori varētu vājināt mūsu garīgo stabilitāti? Un kā pretoties šādai nelabvēlīgai ietekmei?

Piesargieties no neapdomīgiem lēmumiem

Ir gudri paturēt prātā kādu svarīgu atziņu: mūsu lēmumi galu galā ietekmē mūsu garīgo stabilitāti, un šī ietekme var būt vai nu labvēlīga, vai arī nelabvēlīga. Jauniem kristiešiem ir jāpieņem lēmumi, kas ir saistīti ar darba izvēli, turpmākās izglītības iespējām un došanos  laulībā. Pieaugušajiem varbūt jāizlemj, vai pārcelties uz citu dzīves vietu un vai uzņemties papildu pienākumus darbā. Katru dienu mēs lemjam, kā izmantosim savu laiku, kā arī daudzus citus jautājumus. Kas Dieva kalpiem var palīdzēt pieņemt gudrus lēmumus, kas sekmētu viņu garīgo stabilitāti? Kāda kristiete, kas ilgus gadus ir kalpojusi Dievam, teica: ”Kad man jāpieņem kāds lēmums, es vienmēr lūdzu palīdzību Jehovam. Es zinu, cik ļoti svarīgi ir pieņemt padomus, kas tiek doti Bībelē, kristiešu sapulcēs, uz Bībeli balstītajās publikācijās, kā arī padomus, ko sniedz draudžu vecākie.”

Kad mēs esam nonākuši izvēles priekšā, mēs varētu sev pavaicāt: vai pēc pieciem vai desmit gadiem man joprojām būs prieks par tagad pieņemtajiem lēmumiem, vai arī es tos nožēlošu? Vai es varu būt pārliecināts, ka mani lēmumi sekmēs manu garīgo izaugsmi, nevis iedragās manu garīgo stabilitāti? (Filipiešiem 3:16.)

Ja kristietis padodas kārdinājumam vai arī atļaujas pietuvoties robežai, aiz kuras sākas Dieva likumu pārkāpšana, viņa dzīve zaudē garīgo stabilitāti. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēks ir bijis izslēgts no draudzes par kādu pārkāpumu, ko nav nožēlojis, pēc tam ir neatlaidīgi pūlējies atgūt garīgumu un ir ticis pieņemts atpakaļ draudzē, taču tad atkal ir ticis izslēgts līdzīga pārkāpuma dēļ — un dažkārt jau pavisam drīz pēc atgriešanās draudzē. Varbūt tas ir noticis tāpēc, ka viņš bija aizmirsis lūgt, lai Dievs viņam palīdz ”nīst to, kas ļauns, pieķerties tam, kas labs”? (Romiešiem 12:9; Psalms 97:10.) Mums visiem jācenšas ”staigāt taisnas tekas savām kājām”. (Ebrejiem 12:13.) Tāpēc pievērsīsim uzmanību dažām domām, kas ļautu mums saglabāt savu garīgo stabilitāti.

Kristīgā kalpošana palīdz būt pastāvīgiem

Viens veids, kā noturēt vienmērīgu ritmu skrējienā pēc dzīvības, ir pēc iespējas aktīvāk sludināt Valstību. Kristīgā kalpošana mums palīdz pievērst sirdi un prātu Dieva gribas pildīšanai un vienmēr atcerēties apsolīto balvu — mūžīgo dzīvību. Pāvils mudināja kristiešus Korintā: ”Mani mīļie brāļi, topiet pastāvīgi, nešaubīgi [”nesatricināmi”, JD], pilnīgāki tā Kunga darbā vienumēr, zinādami, ka jūsu darbs tā Kunga lietās nav veltīgs.” (1. Korintiešiem 15:58.) ”Pastāvīgs” ir tāds, kas ir noturīgs, ilgstošs, arī bez svārstībām, nemainīgs. Vārds, kas ir tulkots kā ”nešaubīgi” vai ”nesatricināmi”, oriģinālvalodā var nozīmēt arī ’tāds, kas ir labi noenkurojies vai pietauvojies’. Būdami aizņemti sludināšanā, mēs, gluži kā noenkurojies kuģis, varam padarīt savu dzīvi stabilu. Tas, ka mēs palīdzam citiem iepazīt Jehovu, piešķir mūsu dzīvei jēgu un dod gandarījuma sajūtu. (Apustuļu darbi 20:35.)

Paulīne, kas ir bijusi misionāre un kopumā pilnas slodzes kalpošanā pavadījusi vairāk nekā 30 gadus, saka: ”Sludinot citiem, es pati stiprinu savu pārliecību, ka tas, ko es zinu, ir patiesība, — tādā veidā sludināšana aizsargā mani pašu.” Līdzīgu pārliecību var iegūt, regulāri piedaloties citos kristīgās darbības veidos, piemēram, apmeklējot kristiešu sapulces un rūpīgi pētot Bībeli.

Palīdzība, ko sniedz brāļu saime

Saglabāt garīgu stabilitāti mums palīdz arī apziņa, ka mēs esam daļiņa no patieso Dieva kalpu pasaules mēroga organizācijas. Cik gan tā ir liela svētība — būt kopā ar mīlošu brāļu un māsu saimi! (1. Pētera 2:17.) Mēs varam palīdzēt tiekties pēc garīgas stabilitātes arī saviem ticības biedriem.

Padomāsim, kādu priekšzīmi mums rādīja Ījabs — cilvēks, kas Bībelē tiek dēvēts par taisnīgu. Pat viņa viltus mierinātājs Ēlifass bija spiests atzīt: ”Tavs padoms lika uzcelties pakritušam, tu pats iedvesi slābani kļuvušiem ceļiem spēku.” (Ījaba 4:4.) Vai arī mēs nevarētu rīkoties līdzīgi? Katram no mums ir pienākums palīdzēt garīgajiem brāļiem un māsām, lai tie varētu izturēt grūtības un nepārstātu kalpot Dievam. Ar savu rīcību mēs varam apliecināt, ka sekojam Bībeles padomam: ”Stipriniet nogurušās rokas, dariet stingrus ļodzīgos ceļus!” (Jesajas 35:3.) Mēs varam izvirzīt sev mērķi katru reizi, kad sapulcējamies kopā, stiprināt un  uzmundrināt vienu vai divus ticības biedrus. (Ebrejiem 10:24, 25.) No sirds uzslavējot viņus un paužot pateicību par viņu neatlaidīgajiem pūliņiem dzīvot saskaņā ar Jehovas gribu, var stiprināt viņu apņemšanos palikt nelokāmiem un turpināt skrējienu pēc dzīvības.

Kristiešu draudzes vecākie var uzmundrināt un atbalstīt savus ticības biedrus, kas nesen ir kristījušies. Viņi var tiem sniegt praktiskus ieteikumus, uz Bībeli balstītus padomus, kā arī sludināt kopā ar tiem. Apustulis Pāvils nekad nepalaida garām iespēju stiprināt citus. Pāvils ilgojās redzēt savus ticības biedrus Romā, lai varētu viņus garīgi stiprināt. (Romiešiem 1:11.) Viņš mīlēja savus brāļus un māsas Filipos un uzskatīja tos par savu ”prieku un vainagu”, tāpēc viņš tos mudināja ”pastāvēt iekš tā Kunga”. (Filipiešiem 4:1.) Uzzinājis par vajāšanām, ko pieredzēja Tesalonikas kristieši, Pāvils aizsūtīja uz turieni Timoteju, lai viņš tos stiprinātu un drošinātu ticībā un lai neviens nesāktu šaubīties spaidu dēļ. (1. Tesaloniķiešiem 3:1—3.)

Apustuļi Pāvils un Pēteris ievēroja un augstu novērtēja ticības biedru neatlaidīgos pūliņus. (Kolosiešiem 2:5; 1. Tesaloniķiešiem 3:7, 8; 2. Pētera 1:12.) Mēs varam viņiem līdzināties, ja vēršam uzmanību nevis uz citu trūkumiem, bet gan uz viņu labajām īpašībām, kā arī novērtējam viņu pūliņus palikt nelokāmiem un slavēt Jehovu.

Ar negatīvu vai kritisku attieksmi, mēs, paši to varbūt pat neapzinoties, varam noniecināt mūsu ticības biedrus, un viņiem būs grūtāk palikt stipriem ticībā. Mums vienmēr jāatceras, ka mūsu brāļi un māsas mūsdienu pasaulē ir ”novārdzināti un atstāti”. (Mateja 9:36.) Kristiešu draudzē viņi pamatoti cer rast mierinājumu un uzmundrinājumu. Ikvienam no mums ir pa spēkam kaut ko darīt, lai stiprinātu ticības biedrus un palīdzētu viņiem saglabāt nelokāmību.

Mūsu apņēmību palikt nelokāmiem dažkārt var nelabvēlīgi ietekmēt citu rīcība vai attieksme. Bet vai mēs ļausim, lai aizvainojums par citu skarbajiem vārdiem vai nelaipno rīcību mazinātu mūsu dedzību kalpošanā Jehovam? Tas nenotiks, ja mēs stingri apņemsimies nezaudēt savu stipro garīgo pamatu. (2. Pētera 3:17.)

Dieva apsolījumi palīdz palikt nelokāmiem

Jehova mums apsola brīnišķīgas nākotnes svētības, kas piepildīsies, Dieva Valstībai sākot valdīt pār Zemi, un tas mums dod cerību un palīdz saglabāt nelokāmību. (Ebrejiem 6:19.) Pārliecība, ka Dievs vienmēr izpilda savus solījumus, mūs pamudina būt modriem un stāvēt stipriem ticībā. (1. Korintiešiem 16:13; Ebrejiem 3:6.) Tiesa, par ticības pārbaudījumu var kļūt tas, ka dažu Dieva solījumu piepildīšanās šķietami kavējas. Tāpēc ir ļoti svarīgi būt modriem un nepieļaut, ka mūs kāds maldinātu ar viltus mācībām un novērstu no mūsu cerības. (Kolosiešiem 1:23; Ebrejiem 13:9.)

Mēs varam ņemt vērā izraēliešu brīdinošo piemēru: tie, kam pietrūka ticības Jehovas apsolījumiem, aizgāja bojā tuksnesī. (Psalms 78:37.) Nekad nelīdzināsimies viņiem, bet gan būsim pastāvīgi, šajās pēdējās dienās kalpojot Dievam ar neatliekamības apziņu. ”Es dzīvoju  katru dienu tā, it kā Jehovas lielā diena būtu gaidāma rīt,” teica kāds pieredzējis draudzes vecākais. (Joēla 1:15.)

Jehovas lielā diena ir neizbēgama. Tomēr mums nav jābaidās, kamēr vien mēs cenšamies tuvoties Dievam. Ja mēs stingri ievērojam viņa taisnīgās prasības un paliekam nelokāmi, mēs varam uzvarēt skrējienā pēc mūžīgās dzīvības. (Salamana Pamācības 11:19; 1. Timotejam 6:12, 17—19.)

[Attēls 23. lpp.]

Vai jūs darāt visu, kas vien ir jūsu spēkos, lai palīdzētu ticības biedriem palikt nelokāmiem?

[Norāde par attēla autortiesībām 21. lpp.]

The Complete Encyclopedia of Illustration/J. G. Heck