Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Darbs, kas sniedz neizsakāmu prieku

Darbs, kas sniedz neizsakāmu prieku

Dzīvesstāsts

Darbs, kas sniedz neizsakāmu prieku

PASTĀSTĪJIS REDŽINALDS VOLVORKS

”Nekas šajā pasaulē nevar sagādāt lielāku prieku kā tas, ko mēs izjutām, būdami misionāri un kalpodami Jehovam pilnu slodzi!” Zīmīti ar šiem vārdiem es atradu starp manas sievas personiskajiem papīriem drīz vien pēc viņas nāves 1994. gada maijā.

KAD es pārdomāju šos Airīnas vārdus, atmiņā ataust 37 laimīgi, gandarījuma pilni gadi, ko bijām pavadījuši kopā, būdami misionāri Peru. Atbalstīdami viens otru, mēs cieši sadarbojāmies kristīgajā kalpošanā kopš mūsu kāzu dienas 1942. gada decembrī. Domāju, ka mūsu kāzas ir visnotaļ piemērots atskaites punkts, no kura es varētu šķetināt atmiņu pavedienu.

Airīna uzauga Anglijas pilsētā Liverpūlē Jehovas liecinieku ģimenē. Viņas tēvs gāja bojā Pirmajā pasaules karā, un māte, kas bija palikusi viena ar trim meitām, vēlāk apprecējās ar Vintonu Freizeru, un viņiem piedzima dēls Sidnijs. Neilgi pirms Otrā pasaules kara ģimene pārcēlās uz Bengoru Ziemeļvelsā, kur 1939. gadā Airīna kristījās. Tāpat kā Sidnijs, kas bija kristījies gadu iepriekš, Airīna kļuva par pionieri jeb pilnas slodzes sludinātāju un kopā ar savu pusbrāli sludināja Velsas ziemeļu piekrastē, teritorijā no Bengoras līdz Karnārvonai, kurā ietilpa arī Englsi sala.

Tajā laikā es dzīvoju Rankornā, apmēram 20 kilometru attālumā no Liverpūles, un kalpoju vietējā draudzē par vadošo pārraugu, kā mēs to tagad saucam. Reiz kādā rajona kongresā Airīna pienāca pie manis un pavaicāja, vai es nevarētu viņai ierādīt kādu sludināšanas teritoriju. Viņa paskaidroja, ka pēc kongresa domā kādu laiku paciemoties pie savas māsas Veras, kas bija apprecējusies un pārcēlusies uz dzīvi Rankornā. Divās nedēļās, ko Airīna pavadīja mūsu pilsētā, mēs daudz laika pavadījām kopā un mums labi saskanēja. Pēc tam es vairākas reizes viņu apciemoju Bengorā. Es biju ārkārtīgi laimīgs, kad kādā nedēļas nogalē Airīna pieņēma manu bildinājumu!

Atgriezies mājās svētdien, es nekavējoties sāku gatavoties kāzām, taču jau otrdien es saņēmu telegrammu, kurā bija teikts: ”Piedod, tas tevi sāpinās, taču es atceļu mūsu kāzas. Paskaidrojumi vēstulē.” Es biju satriekts. Kas bija noticis?

Nākamajā dienā es saņēmu Airīnas vēstuli. Viņa rakstīja, ka grasās pārcelties uz Horsforsu Jorkšīrā, lai kalpotu par pionieri kopā ar Hildu Padžetu. * Airīna paskaidroja, ka pirms gada bija devusi piekrišanu pārcelties uz vietu, kur pietrūkst sludinātāju, un tagad bija saņēmusi uzaicinājumu to darīt. ”Tas bija kā zvērests Jehovam, ko es devu, pirms iepazinos ar tevi, tāpēc man tas ir jāpilda,” viņa rakstīja. Lai gan biju noskumis par šādu notikumu pavērsienu, tomēr es ļoti augstu novērtēju viņas uzticību un nosūtīju viņai telegrammu ar vārdiem: ”Brauc. Es tevi gaidīšu.”

Jorkšīrā Airīnai piesprieda trīs mēnešu cietumsodu par to, ka viņa nevēlējās iesaistīties karā. Pusotru gadu vēlāk, 1942. gada decembrī, mēs apprecējāmies.

Mana bērnība

1919. gadā mana mamma iegādājās Rakstu studiju * sējumus. Lai gan tēvs pamatoti aizrādīja, ka iepriekš viņa nebija izlasījusi nevienu grāmatu, māte bija stingri apņēmusies sējumus izpētīt, uzmeklējot tajos minētos pantus savā Bībelē. Viņa to izdarīja un 1920. gadā kristījās.

Tēvs bija diezgan iecietīgs un netraucēja mammai audzināt viņu četrus bērnus — māsas Gvenu un Aiviju, brāli Eleku un mani — saskaņā ar patiesību, ko viņa bija uzzinājusi. Stenlijs Rodžerss un citi uzticami Jehovas liecinieki no Liverpūles brauca uz Rankornu, lai teiktu runas par Bībeles tēmām, un drīz vien mūsu pilsētā izveidojās draudze. Tas viss vairoja gan mūsu ģimenes, gan arī mūsu draudzes locekļu garīgo labklājību.

Gvena bija apmeklējusi anglikāņu baznīcas iesvētīšanas nodarbības, bet pārtrauca to darīt, tiklīdz kopā ar mammu sāka pētīt Bībeli. Kad pie mums ieradās vikārs, lai uzzinātu, kāpēc Gvena vairs neapmeklē nodarbības, viņš dabūja dzirdēt daudz jautājumu, uz kuriem viņam bija ārkārtīgi grūti atbildēt. Gvena lūdza vikāru izskaidrot tēvreizē minēto domu nozīmi, taču beigās pati bija spiesta viņam to skaidrot! Sarunas beigās viņa citēja 1. Korintiešiem 10:21, darot zināmu, ka vairs nevēlas būt pie ļauno garu galda. Atvadīdamies vikārs teica, ka lūgs par Gvenu un noteikti atgriezīsies, lai atbildētu uz viņas jautājumiem, tomēr tā arī nekad vairs neiegriezās pie mums. Drīz vien pēc kristīšanās Gvena sāka pilnas slodzes kalpošanu.

Mūsu draudzē jauniešiem tika veltīts daudz uzmanības. Atceros kādu gadījumu: man bija septiņi gadi, kad kāds orators, kas mūsu draudzē bija teicis runu, pēc sapulces pienāca pie manis, lai aprunātos. Es pateicu viņam, ka esmu lasījis Bībelē par Ābrahāmu un par to, kā viņam tika dots norādījums upurēt savu dēlu Īzāku. ”Nostājies skatuves malā un pastāsti man, ko tu par to zini,” teica orators. Tas bija saviļņojoši — stāvēt uz skatuves un teikt pirmo ”publisko runu” savā dzīvē.

Es kristījos 1931. gadā — gadā, kad nomira mana mamma. Toreiz man bija 15 gadi. Es aizgāju no skolas un iestājos darbā pie elektriķa par mācekli. 1936. gadā bija populāri sludināt, atskaņojot gramofona platēs ierakstītas bībeliskas runas, un kāda padzīvojusi māsa no mūsu draudzes pamudināja mani un manu brāli izmēģināt spēkus šajā jomā. Kopā ar Eleku mēs aizbraucām uz Liverpūli, kur nopirkām velosipēdu un pasūtījām ratiņus, lai varētu pārvadāt mūsu gramofonu. Skaļrunis tika pierīkots ratiņu aizmugurē uz divmetrīga teleskopiska statīva. Mehāniķis, kas izgatavoja ratiņus pēc mūsu pasūtījuma, atzina, ka iepriekš nekad neko līdzīgu nav taisījis, taču kalpoja tie labi, un tas bija galvenais. Pilni entuziasma, mēs braukājām pa apkārtni un bijām priecīgi par māsas labo ieteikumu un par mums uzticēto iespēju sludināt.

Otrais pasaules karš — pārbaudījumu laiks

Laikā, kad kara draudi kļuva arvien reālāki, Stenlijs Rodžerss un es izvērsām aktīvu darbību, aicinot cilvēkus uz runu ”Atzīstiet faktus”, ko 1938. gada 11. septembrī bija paredzēts teikt Karaliskajā Alberta zālē Londonā. Vēlāk es izplatīju bukletu ar tādu pašu nosaukumu, kā arī bukletu Fašisms vai brīvība, kas nāca klajā pēc gada. Abos bukletos bija skaidri norādīts uz hitleriskās Vācijas totalitārajiem tīkojumiem. Sludināšanas dēļ es Rankornā biju labi pazīstams, un cilvēki izturējās pret mani ar cieņu. Aktīva iesaistīšanās teokrātiskajā darbībā man ļoti palīdzēja vēlāk, kad sākās karš.

Uzņēmums, kurā es strādāju, bija saņēmis pasūtījumu izbūvēt elektriskos kabeļus līdz jaunai rūpnīcai pilsētas nomalē. Uzzinājis, ka tajā ražos ieročus, es nekavējoties atteicos to darīt. Lai gan mani darba devēji bija neapmierināti, meistars mani aizstāvēja, un es tiku norīkots citā darbā. Vēlāk es uzzināju, ka šī meistara tante bija Jehovas lieciniece.

Kāds darbabiedrs mani ļoti uzmundrināja, sacīdams: ”Neko citu mēs no tevis, Redž, negaidījām. Tu taču tik daudzus gadus stāsti citiem par Bībeli.” Tomēr man bija jāievēro piesardzība, jo daudzi mani darbabiedri labprāt būtu gribējuši man sagādāt nepatikšanas.

1940. gada jūnijā tiesa Liverpūlē apstiprināja manas tiesības atteikties no dienesta armijā sirdsapziņas dēļ ar nosacījumu, ka es turpināšu strādāt par elektriķi. Šis lēmums man ļāva turpināt kristīgo kalpošanu.

Sāku kalpot pilnu slodzi

Karam beidzoties, es nolēmu aiziet no darba un pievienoties Airīnai pilnas slodzes kalpošanā. 1946. gadā es uzbūvēju 5 metrus garu treileri, kas kļuva par mūsu mājām, un jau nākamajā gadā mums piedāvāja pārcelties uz Elvestonu, kādu ciemu Glosteršīrā. Pēc tam mēs kalpojām par pionieriem Bātā un senā pilsētiņā Sairensesterā. 1951. gadā es saņēmu piedāvājumu kļūt par ceļojošo pārraugu un apmeklēt draudzes Velsas dienvidos, bet pāris gadus vēlāk mēs ar sievu devāmies uz Sargtorņa Bībeles Gileādas skolu, kas gatavo misionārus sludināšanas darbam ārvalstīs.

Gileādas skolas 21. grupas mācības norisinājās Sautlānsingā, un 1953. gadā Ņujorkā kongresā ”Jaunās pasaules sabiedrība” notika mūsu izlaidums. Līdz pat pēdējam brīdim mēs ar Airīnu bijām neziņā par savu norīkojuma vietu. Mēs bijām sajūsmā, kad uzzinājām, ka tiekam nosūtīti kalpot par misionāriem uz Peru — turpat, kur pēc mācībām Gileādas skolas 19. grupā tika norīkots arī Airīnas pusbrālis Sidnijs Freizers un viņa sieva Mārgareta. Abi jau vairāk nekā gadu strādāja Jehovas liecinieku filiālē Limā.

Gaidīdami vīzas, mēs neilgu laiku nostrādājām Bruklinas Bētelē, taču drīz vien mēs jau bijām ceļā uz Limu. Mūsu pirmā norīkojuma vieta (būdami Peru, esam kalpojuši desmit dažādās vietās) bija Kaljao, Peru lielākā ostas pilsēta, kas atrodas uz rietumiem no Limas. Lai gan iepriekš bijām nedaudz mācījušies spāņu valodu, tajā laikā ne Airīna, ne es vēl nepratām runāt spāniski. Pastāstīšu, kā mums izdevās pārvarēt šo šķērsli.

Mācos valodu, aktīvi sludinādams

Gileādā mums tika teikts, ka māte nemāca savam bērnam valodu. Bērns mācās pats, kad māte ar viņu runā. Tāpēc mums tika dots padoms: ”Nekavējoties uzsāciet sludināšanu un mācieties valodu, runājot ar cilvēkiem. Viņi jums palīdzēs.” Es cītīgi pūlējos ielauzīties jaunajā valodā, kad pēkšņi — divas nedēļas pēc manas ierašanās Peru! — man paziņoja, ka esmu iecelts par vadošo pārraugu Kaljao draudzē. Es aizgāju parunāt par to ar Sidniju Freizeru, un viņš man deva to pašu padomu, ko es jau biju dzirdējis Gileādas skolā: runāt ar draudzes locekļiem un cilvēkiem, ko satiekam sludināšanā. Es apņēmos sekot šim ieteikumam.

Kādu sestdienas rītu es satiku galdnieku, kas strādāja savā darbnīcā. ”Man ir jāstrādā, bet jūs, lūdzu, apsēdieties un pastāstiet, kāpēc esat atnācis,” viņš sacīja. Es piekritu, bet ar vienu nosacījumu — ikreiz, kad pateikšu kaut ko nepareizi, viņam mani jālabo. Es teicu, ka neļaunošos par aizrādījumiem. Viņš pasmējās, taču piekrita manam lūgumam. Es apmeklēju viņu divas reizes nedēļā un drīz vien atskārtu, ka tas tiešām ir lielisks veids, kā iemācīties jaunu valodu.

Pilnīgi nejauši Ikā, kas bija mūsu nākamā norīkojuma vieta, es satiku citu galdnieku un pastāstīju viņam par norunu, kāda mums pastāvēja ar viņa amata brāli Kaljao. Viņš piekrita man palīdzēt, un mana spāņu valodas prasme aizvien pilnveidojās, lai gan bija nepieciešami vēl trīs gadi, pirms es varēju runāt brīvi. Šis cilvēks vienmēr bija ļoti aizņemts, taču man izdevās vadīt Bībeles nodarbības, lasot viņam piemērotus pantus un paskaidrojot to nozīmi. Reiz, kad es atkal atnācu pie šī galdnieka, viņa darba devējs man pastāstīja, ka viņš ir devies jauna darba meklējumos uz Limu. Pēc kāda laika mēs aizbraucām uz Limu, lai apmeklētu kongresu, un tur atkal satikām šo vīru. Es biju ļoti priecīgs, kad uzzināju, ka Limā viņš bija sazinājies ar vietējiem Jehovas lieciniekiem, lai turpinātu Bībeles nodarbības, un vēlāk viņš un viņa ģimene bija veltījuši savu dzīvi Jehovam.

Kādā draudzē mēs uzzinājām par jaunu pāri, kas nebija reģistrējuši savu laulību, lai gan abi bija jau kristījušies. Kad bijām pārrunājuši ar viņiem atbilstošus Bībeles principus, viņi apņēmās apprecēties, lai varētu atbilst kristītiem Dieva kalpiem izvirzītajām prasībām. Es piedāvājos aizvest viņus uz pilsētas mēriju, lai nokārtotu nepieciešamās formalitātes. Grūtības radās, kad noskaidrojās, ka arī viņu četri bērni nebija likumīgi reģistrēti, bet tā taču bija obligāta prasība! Mēs bažījāmies, ko tagad darīs pilsētas mērs. ”Tāpēc, ka šie labie cilvēki, jūsu draugi Jehovas liecinieki, ir pierunājuši jūs reģistrēt laulību,” viņš teica, ”es šoreiz nerakstīšu jums pavēstes un ierakstīšu jūsu bērnus iedzīvotāju reģistrā par brīvu.” Mēs atviegloti uzelpojām, jo šī ģimene bija diezgan nabadzīga un jebkādi papildu izdevumi varētu viņiem kļūt par smagu nastu.

Vēlāk mūs apmeklēja Alberts Šrēders no Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes Bruklinā un ieteica izveidot jaunu misionāru māju Limā. Tā Airīna un es kopā ar divām māsām no ASV — Frānsisu un Elizabeti Gudsām — un precētu misionāru pāri no Kanādas pārcēlāmies uz Limu un apmetāmies Sanborhas rajonā. Pēc dažiem gadiem tur jau bija izveidojusies brīnišķīga draudze.

Vēlāk mēs dzīvojām Vankajo, kas atrodas Peru centrālajā augstienē, aptuveni 3000 metru virs jūras līmeņa, un piederējām pie draudzes, kurā bija 80 Jehovas liecinieki. Vankajo es piedalījos arī Valstības zāles celtniecībā — pēc skaita tā bija otrā, kas tika uzbūvēta Peru. Mani iecēla par Jehovas liecinieku likumīgo pārstāvi tiesas prāvā, kurā trīs reizes bijām spiesti aizstāvēt savas tiesības uz iegādāto zemes gabalu. Šis tiesas process, kā arī misionāru aktīvā sludināšana un mācekļu gatavošana radīja stabilu pamatu vēlākajai izaugsmei. Jehovas liecinieku skaits šajā zemē ir pieaudzis no 283 sludinātājiem 1953. gadā līdz vairāk nekā 83 tūkstošiem sludinātāju pašlaik.

Skumjās atvadas

Visās misionāru mājās, kurās mēs dzīvojām, mums veidojās sirsnīgas attiecības ar citiem misionāriem. Bieži man tika uzticēts pienākums būt par mājas pārraugu. Katru pirmdienas rītu misionāri sanāca kopā un apsprieda, kas būtu jāpaveic šajā nedēļā, un sadalīja pienākumus, kas bija saistīti ar kārtības uzturēšanu mājā. Mēs visi labi apzinājāmies, ka mūsu galvenais pienākums ir sludināšana, un, lai to paveiktu, bija nepieciešama saskaņa un cieša sadarbība. Ar prieku atceros, ka nekad nevienā no misionāru mājām mums nebija izcēlušās nopietnas domstarpības.

Mūsu pēdējā norīkojuma vieta bija Limas priekšpilsēta Brenja. Mūsu draudze, kurā sākotnēji bija 70 mīloši brāļi un māsas, ātri vien izauga līdz vairāk nekā 100 sludinātājiem, un tad Palominijā tika izveidota vēl viena draudze. Ap to laiku saslima Airīna. Sākumā es pamanīju, ka brīžiem viņa aizmirsa, ko tikko bija pateikusi, un ka dažkārt viņa ar grūtībām atcerējās ceļu uz mājām. Lai gan Airīna saņēma pienācīgu medicīnisko aprūpi, viņas veselība turpināja pasliktināties.

Diemžēl 1990. gadā mēs bijām spiesti atgriezties Anglijā, kur mana māsa Aivija mūs laipni uzņēma savā mājā. Pēc četriem gadiem astoņdesmit pirmajā mūža gadā Airīna nomira. Es turpinu pilnas slodzes kalpošanu, pildīdams vecākā pienākumus vienā no trijām draudzēm savā dzimtajā pilsētiņā. Laiku pa laikam es braucu uz Mančestru, lai uzmundrinātu tur esošo spāņu valodas grupu.

Nesen es pieredzēju kaut ko ārkārtīgi aizkustinošu. Pirms daudziem desmitiem gadu, sludinot pa mājām, es atskaņoju platēs ierakstītās piecu minūšu runas. Kad es par to domāju, es atceros kādu skolnieci, kas stāvēja mammai aiz muguras un klausījās gramofona ierakstu.

Šī meitene vēlāk emigrēja uz Kanādu, un kāda viņas draudzene, kas joprojām dzīvo Rankornā un tagad ir kļuvusi par Jehovas liecinieci, turpināja ar viņu sarakstīties. Nesen šī sieviete no Kanādas atrakstīja, ka viņu ir apmeklējuši divi sludinātāji un saruna ar tiem atsaukusi atmiņā sen dzirdēto piecu minūšu runu. Dzirdētais viņai lika saprast, ka tā ir patiesība, un tagad viņa ir kļuvusi par uzticīgu Jehovas kalpotāju. Vēstulē viņa lūdza draudzenei pateikties tam jaunajam cilvēkam, kas apmeklēja viņas ģimeni pirms vairāk nekā 60 gadiem! Patiesi, nekad nevar zināt, kad uzdīgs savulaik sētās patiesības sēklas. (Salamans Mācītājs 11:6.)

Pārdomājot savu dzīvi, jūtu patiesu gandarījumu par gadiem, ko esmu pavadījis kalpošanā Jehovam. Kopš manas kristīšanās es vienmēr esmu bijis klāt sapulcēs kopā ar citiem Jehovas kalpiem. Lai gan mums ar Airīnu nebija bērnu, es ar prieku domāju par vairāk nekā 150 garīgajiem dēliem un meitām, kas kalpo mūsu debesu Tēvam Jehovam. Es pievienojos manas mīļās sievas atzinumam, ka tās iespējas kalpošanā, kas mums bija pavērušās, sniedza mums neizsakāmu prieku.

[Zemsvītras piezīmes]

^ 9. rk. Hildas Padžetas dzīvesstāstu ”Sekojot savu vecāku priekšzīmei” var lasīt žurnāla Sargtornis 1995. gada 1. oktobra numurā (angļu un krievu val.), 19.—24. lpp.

^ 12. rk. Izdevuši Jehovas liecinieki.

[Attēls 24. lpp.]

Mana mamma, 20. gadsimta sākums

[Attēls 25. lpp.]

Augšā: mēs ar Airīnu pie mūsu mājas uz riteņiem

[Attēls 25. lpp.]

Pa kreisi: Hilda Padžeta, es, Airīna un Džoisa Roulija Anglijas pilsētā Līdsā, 1940. gadā

[Attēls 27. lpp.]

Aicinot uz publisko runu Kārdifā (Velsa), 1952. gadā