Devīgums, kas iepriecina Dievu

REIZ Jēzus un viņa mācekļi Betānijā baudīja gardu mielastu kopā ar dažiem tuviem draugiem, kuru vidū bija arī Marija, Marta un Lācars, kas nesen bija uzcelts no mirušajiem. Kad Marija paņēma trauku, kurā bija mārciņa ārkārtīgi dārgas eļļas, un svaidīja ar to Jēzus kājas, Jūda Iskariots nespēja apvaldīt sašutumu: ”Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīssimts sudraba gabaliem [aptuveni gada algai līdzvērtīga summa], un nauda nodota nabagiem?” Savu neapmierinātību tūlīt pat izteica arī citi. (Jāņa 12:1—6; Marka 14:3—5.)

Tomēr Jēzus atteica: ”Lieciet viņu mierā! [..] Jo nabagi ir arvienu pie jums, un kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet es neesmu arvienu pie jums.” (Marka 14:6—9.) Jūdu reliģiskie vadītāji mācīja, ka žēlsirdības dāvanu došana ir vairāk nekā tikai cēla rīcība, — viņuprāt, šīs dāvanas varēja pat izpirkt grēkus. Savukārt Jēzus skaidri norādīja, ka Dievam patīkams devīgums neaprobežojas vienīgi ar nabadzīgo apdāvināšanu.

Lai noskaidrotu, kādi ir daži praktiski veidi, kā mēs varam paust savas rūpes par citu labklājību un līdz ar to ar savu devīgumu iepriecināt Dievu, īsumā aplūkosim, kā agrīno kristiešu draudzē cilvēki apliecināja devīgumu. Tas arī palīdzēs saprast, kā mēs varam palīdzēt citiem vislielākajā mērā.

”Izdaliet žēlastības dāvanas”

Jēzus vairākkārt mudināja savus mācekļus ”izdalīt žēlastības dāvanas”. (Lūkas 12:33, EAD.) Tomēr viņš brīdināja no ārišķībām, kuru mērķis būtu izcelt pašiem sevi, nevis slavēt Dievu. ”Kad tu dodi mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu.” (Mateja 6:1—4.) Agrīnie kristieši ņēma vērā šo Jēzus brīdinājumu un vairījās no izrādīšanās, kas viņu dienās bija raksturīga svētulīgajiem reliģiskajiem vadoņiem, un tāpēc izvēlējās palīdzēt grūtībās nonākušiem cilvēkiem personiski, vienalga, vai bija nepieciešams materiāls vai kāda cita veida atbalsts.

Lūkas 8:1—3, piemēram, ir stāstīts par to, ka Marija Magdalēna, Joanna, Zuzanna un citas sievietes ”no sava padoma” neuzkrītoši gādāja par Jēzus un apustuļu vajadzībām. Kaut gan šie vīrieši nebija trūkumā, viņi bija pārtraukuši  nodarboties ar to, kas nodrošināja viņiem iztiku, lai visus spēkus veltītu kalpošanai. (Mateja 4:18—22; Lūkas 5:27, 28.) Tāpēc, palīdzot viņiem izpildīt Dieva uzticēto uzdevumu, šīs sievietes pagodināja Dievu. Savukārt Dievs no savas puses apliecināja atzinību, parūpēdamies, lai stāsts par šo kristiešu žēlsirdību un devīgumu būtu aprakstīts Bībelē un par to varētu lasīt nākamās paaudzes. (Salamana Pamācības 19:17; Ebrejiem 6:10.)

Stirna bija vēl viena brīnišķīga sieviete, kas bija ”labdare un nabagu apdāvinātāja”. Stirna dzīvoja piejūras pilsētā Jopē, kur viņa šuva drēbes nabadzīgajām atraitnēm. Nav skaidri zināms, vai viņa maksāja arī par visiem izejmateriāliem vai tikai šuva par brīvu. Lai nu kā, Stirnas labo darbu dēļ viņu bija iemīlējuši gan cilvēki, kam viņa palīdzēja, gan Dievs, kas viņu žēlsirdīgi atalgoja. (Apustuļu darbi 9:36—41.)

Pareizi motīvi — būtisks priekšnoteikums

Kas minētos cilvēkus mudināja atbalstīt citus? Tie nebija tikai mirkļa līdzjūtības uzplūdi, kurus būtu radījis kāds emocionāls lūgums pēc palīdzības. Visi šie kristieši uzskatīja, ka viņu pienākums ir ik dienas darīt visu iespējamo, lai palīdzētu nabadzīgajiem, slimajiem un citiem cilvēkiem, kas bija nonākuši kādās grūtībās. (Salamana Pamācības 3:27, 28; Jēkaba 2:15, 16.) Tieši šāds devīgums ir patīkams Dievam. Un tā rīkoties cilvēkus galvenokārt mudina dziļa mīlestība pret Dievu un vēlēšanās atspoguļot viņa īpašības — žēlsirdību un devīgumu. (Mateja 5:44, 45; Jēkaba 1:17.)

Uzsvērdams šo būtisko domu, apustulis Jānis uzdeva jautājumu: ”Kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā?” (1. Jāņa 3:17.) Atbilde ir skaidrāka par skaidru. Tiešām, mīlestība pret Dievu rosina cilvēkus palīdzēt citiem. Savukārt Dievs augstu vērtē un atalgo tos, kas, līdzīgi viņam pašam, devīgi atbalsta citus. (Salamana Pamācības 22:9; 2. Korintiešiem 9:6—11.) Vai mēs varam vērot šādu devīgumu arī mūsdienās? Padomāsim par kādu notikumu, kas nesen norisinājās kādā Jehovas liecinieku draudzē.

Kādas gados vecas kristietes mājai bija nepieciešams nopietns remonts. Šī sieviete dzīvoja viena pati, un viņai nebija ģimenes, kas nāktu talkā. Gadu gadiem viņas mājās bija notikušas kristiešu sapulces un, kad vien radās tāda izdevība, viņa bija aicinājusi pie sevis ciemiņus. (Apustuļu darbi 16:14, 15, 40.) Redzēdami, kādā nepatīkamā situācijā ir nonākusi šī kristiete, draudzes locekļi nolēma kopīgiem spēkiem palīdzēt. Daži ziedoja naudu, citi bija gatavi ieguldīt savus spēkus. Pāris nedēļas nogalēs viņi uzlika mājai jaunu jumtu, ierīkoja jaunu vannas istabu, apmeta un nokrāsoja pirmajā stāvā sienas, kā arī ierīkoja virtuvē jaunus skapjus. Tā tika atrisināta mājas saimnieces problēma, bet tas vēl nebija viss — kopīgais darbs satuvināja draudzes locekļus, un, redzot šādu kristīgu devīgumu, apkārtējie kaimiņi bija dziļi iespaidoti.

 Iespēju personiski palīdzēt citiem ir ārkārtīgi daudz. Varbūt mēs varam veltīt laiku kādam zēnam vai meitenei, kas aug bez tēva? Varbūt mums ir iespēja kaut ko nopirkt vai uzšūt kādai mums pazīstamai padzīvojušai atraitnei? Bet varbūt mēs varam uzdāvināt pārtikas produktus vai noteiktu naudas summu kādam trūcīgam cilvēkam? Mums nav jābūt bagātiem, lai atbalstītu citus. Kā rakstīja apustulis Pāvils, ”kur ir laba griba, tā ir apsveicama ar to, cik tā spēj, vairāk nevar sagaidīt”. (2. Korintiešiem 8:12.) Tomēr vai Dievs svētī vienīgi šādu personisku, tiešu palīdzību? Nē, apliecināt devīgumu var arī citādi.

Organizēta palīdzība

Dažkārt ar personisku palīdzību vien nepietiek. Jēzum un viņa apustuļiem bija kopēji līdzekļi, kas bija paredzēti trūcīgajiem, un, sastapuši sludināšanā cilvēkus, kas vēlējās atbalstīt citus, viņi pieņēma ziedojumus. (Jāņa 12:6; 13:29.) Arī vēlāk pirmajā gadsimtā kristiešu draudzes vajadzības gadījumā vāca ziedojumus un organizēja palīdzību. (Apustuļu darbi 2:44, 45; 6:1—3; 1. Timotejam 5:9, 10.)

Tāda vajadzība radās, piemēram, ap mūsu ēras 55. gadu. Jūdejas kristieši bija nonākuši trūkumā, iespējams, tāpēc, ka pirms tam šajā apvidū bija plosījies nežēlīgs bads. (Apustuļu darbi 11:27—30.) Apustulis Pāvils, kam allaž rūpēja nabadzīgie cilvēki, lūdza palīdzību vairākām draudzēm, pat tādām, kas atradās tālajā Maķedonijā. Viņš pats parūpējās, lai tiktu savākti ziedojumi, un uzdeva uzticamiem vīriešiem nogādāt ziedojumus trūcīgajiem ticības biedriem. (1. Korintiešiem 16:1—4; Galatiešiem 2:10.) Gan Pāvils, gan citi kristieši veica šo darbu, neprasot par to nekādu samaksu. (2. Korintiešiem 8:20, 21.)

Ja notiek kāda nelaime, arī mūsdienās Jehovas liecinieki tūlīt pat ir gatavi steigties palīgā. Tas bija redzams, piemēram, 2001. gada vasarā, kad niknas vētras atnestās lietusgāzes pārplūdināja Hjūstonu Teksasas štatā (ASV). Šī katastrofa nodarīja postu 723 Jehovas liecinieku mājām, no kurām daudzas cieta ļoti pamatīgi. Lai novērtētu, kāda palīdzība ir vajadzīga, un izlemtu, cik daudz līdzekļu vietējiem lieciniekiem piešķirt māju atjaunošanai un citu katastrofas seku likvidēšanai, nekavējoties tika noorganizēta palīdzības komiteja, kuru veidoja nobrieduši kristiešu vecākie. Veikt atjaunošanas darbus ieradās brīvprātīgie strādnieki no daudzām draudzēm. Kāda lieciniece tik augstu novērtēja ticības biedru atbalstu, ka tad, kad apdrošināšanas kompānija sedza izdevumus par viņas mājas atjaunošanu, šī sieviete tūlīt pat šo naudu ziedoja palīdzības fondam, lai atbalstītu citus.

 Tomēr, ja runa ir par labdarības organizācijām, daudzie aicinājumi ziedot mums ir jāizvērtē ļoti piesardzīgi. Dažas labdarības organizācijas iztērē daudz līdzekļu, uzturot plašu administratīvo aparātu, vai arī ievērojamas summas iegulda reklāmā, lai piesaistītu jaunus ziedotājus, un līdz ar to tikai neliela daļa ziedojumu patiešām tiek izmantota paredzētajam mērķim. Salamana Pamācībās 14:15 teikts: ”Nesapratīgais visam tic, bet gudrais novēro un pārbauda savus soļus.” Tāpēc var droši teikt, ka ir gudri uzmanīgi apsvērt faktus.

Labākais veids, kā palīdzēt citiem

Pastāv tomēr kāda iespēja palīdzēt citiem, kas ir vēl nozīmīgāka par labdarību. Jēzus uz to norādīja sarunā ar kādu jaunu bagātu vīrieti, kad šis cilvēks vaicāja, kas viņam jādara, lai iegūtu mūžīgo dzīvi. Jēzus atbildēja: ”Noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā man pakaļ.” (Mateja 19:16—22.) Ievērojiet, ka Jēzus neteica tikai: ”Ziedo nabagiem, un tu iegūsi dzīvību.” Viņš piebilda, ka ir arī jākļūst par viņa sekotāju. Citiem vārdiem sakot, lai arī cik slavējama un vērtīga būtu dažāda veida labdarība, no Kristus mācekļiem tiek gaidīts kaut kas vairāk.

Jēzus pirmām kārtām centās palīdzēt citiem garīgā ziņā. Neilgi pirms savas nāves viņš teica Pilātam: ”Tāpēc es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību.” (Jāņa 18:37.) Kaut gan Jēzus uzņēmās vadību tajā, lai tiktu sniegta palīdzība nabadzīgajiem, dziedināti slimie un paēdināti izsalkušie, galvenokārt viņš saviem mācekļiem mācīja sludināt. (Mateja 10:7, 8.) Viens no pēdējiem norādījumiem, ko viņš deva saviem mācekļiem, bija šāds: ”Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas.” (Mateja 28:19, 20.)

Protams, sludināšana neatrisinās visas pasaules problēmas. Tomēr, sludinot labo vēsti par Dieva Valstību visdažādākajiem cilvēkiem, tiek godāts Dievs, jo šādi tiek pildīta Dieva griba, un cilvēkiem, kas pieņem Dieva vēsti, sludināšana paver iespēju saņemt mūžīgas svētības. (Jāņa 17:3; 1. Timotejam 2:3, 4.) Kāpēc gan nākamo reizi, kad Jehovas liecinieki jūs apmeklēs, neuzklausīt, ko viņi vēlas teikt? Viņi ir atnākuši pie jums ar garīgu dāvanu, un viņi ir pārliecināti, ka nav nekā labāka, ko viņi jums varētu dot.

[Attēli 6. lpp.]

Pastāv daudz iespēju apliecināt, ka mums rūp citi cilvēki

[Attēls 7. lpp.]

Sludinot labo vēsti, mēs godinām Dievu un dodam citiem iespēju saņemt mūžīgas svētības