Mācīsimies būt pieticīgi ar to, kas mums ir

Apustulis Pāvils uzmundrinošā vēstulē Filipu kristiešiem rakstīja: ”Esmu mācījies būt pieticīgs ar to, kas man ir. ..esmu ieskatījies visādos likteņos, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu.” (Filipiešiem 4:11, 12.)

Vai nebūtu vērtīgi uzzināt, kā Pāvils iemācījās būt pieticīgs? Ņemot vērā mūsdienu pasaulei raksturīgo dzīves dārdzību un ekonomisko nestabilitāti, patiesajiem kristiešiem noteikti nāktu par labu, ja viņi mācītos būt pieticīgi, jo tas viņiem palīdzētu galveno uzmanību pievērst kalpošanai Dievam.

IEPRIEKŠ Pāvils šajā vēstulē stāstīja, cik sekmīgi bija veidojusies viņa dzīve. Viņš rakstīja: ”Ja kāds cits domā uzticēties miesai, es to varētu vēl vairāk; astoņu dienu vecumā apgraizīts, no Israēļa tautas, Benjamīna cilts, ebrējs no ebrējiem, bauslības lietās farizējs, savā dedzībā draudzes vajātājs, taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams.” (Filipiešiem 3:4—6.) Turklāt, tā kā Pāvils bija dedzīgs jūdaisma piekritējs, augstie priesteri Jeruzalemē bija viņu atbalstījuši un piešķīruši viņam dažādas pilnvaras. Viss liecināja, ka jūdaisma sistēmā viņu gaida politiska un reliģiska vara, prestižs un, bez šaubām, finansiāls ieguvums. (Apustuļu darbi 26:10, 12.)

Kad Pāvils kļuva par kristieti, viņa dzīve krasi izmainījās. Labās vēsts dēļ viņš atteicās no daudzsološas karjeras un visa, ko viņš iepriekš bija uzskatījis par svarīgu. (Filipiešiem 3:7, 8.) Kā tas ietekmēja viņa iespējas sevi nodrošināt? Vai viņš saņēma algu par sludināšanu? Kā viņš ieguva iztikas līdzekļus?

Pāvils veica savu kalpošanu bez atlīdzības. Lai nekļūtu par nastu tiem, kam viņš kalpoja, Pāvils gādāja par savām vajadzībām, strādādams dažādus darbus. Piemēram, dzīvodams Korintā, viņš kopā ar Akvilu un Priskillu taisīja teltis. (Apustuļu darbi 18:1—3; 1. Tesaloniķiešiem 2:9; 2. Tesaloniķiešiem 3:8—10.) Pāvils veica trīs garus misionāra ceļojumus un apmeklēja vairākas draudzes. Tā kā viņa dzīves centrā bija kalpošana Dievam, materiālā ziņā viņam piederēja visai maz. Kaut arī lielākoties brāļi par viņu rūpējās, bija reizes, kad, nonācis nelabvēlīgos apstākļos, viņš cieta trūkumu. (2. Korintiešiem  11:27; Filipiešiem 4:15—18.) Tomēr Pāvils nekad nežēlojās un neiekāroja to, kas piederēja citiem. Viņš labprātīgi un ar prieku ziedoja savus spēkus ticības biedru labā. Zīmīgi, ka tieši Pāvils citēja labi pazīstamos Jēzus vārdus: ”Svētīgāki ir dot nekā ņemt.” Vai Pāvila attieksme nav lielisks piemērs visiem mums? (Apustuļu darbi 20:33—35.)

Ko nozīmē būt pieticīgam?

Galvenais iemesls, kāpēc Pāvils izjuta savā dzīvē prieku un gandarījumu, bija tas, ka viņš bija iemācījies būt pieticīgs. Bet ko nozīmē būt pieticīgam? Vienkārši sakot, tas nozīmē būt apmierinātam ar pašu nepieciešamāko. Pāvils savam biedram Timotejam rakstīja: ”Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību, jo mēs nenieka neesam pasaulē ienesuši, tāpēc arī nenieka nevaram iznest; bet kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim.” (1. Timotejam 6:6—8.)

Interesanti, ka Pāvils pieticību saistīja ar dievbijību. Viņš apzinājās, ka patiesu laimi dod nevis materiālas vērtības, bet dievbijība — tas, ka galvenā vieta dzīvē tiek ierādīta kalpošanai Dievam. ”Barība un apģērbs” bija tikai līdzekļi, kas palīdzēja viņam dzīvot dievbijīgi. Pāvils mācēja būt pieticīgs, jo visos apstākļos paļāvās uz Jehovu.

Daudzi cilvēki mūsdienās piedzīvo raizes un nelaimes, jo viņiem šāda pieticība ir sveša. Starp viņiem ir tādi, kas nemaz nevēlas būt pieticīgi, — viņi paļaujas uz naudu un to, ko par naudu var nopirkt. Reklāmas industrija un plašsaziņas līdzekļi popularizē uzskatu, ka cilvēks nevar būt laimīgs, ja viņam nav pašu jaunāko un modernāko izstrādājumu un ja viņš tos neiegūst bez  kavēšanās. Daudzi padodas šai ietekmei un sāk dzīties pēc naudas un mantas, taču viņi nevis iegūst laimi un gandarījumu, bet ”krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā”. (1. Timotejam 6:9, 10.)

Cilvēki, kas ir iemācījušies būt pieticīgi

Vai mūsdienās vispār ir iespējams izjust laimi un gandarījumu, dzīvojot dievbijīgi un pieticīgi? Jā, tas ir iespējams. Pasaulē ir vairāki miljoni cilvēku, kas ir iemācījušies būt apmierināti ar to, kas viņiem ir. Tie ir Jehovas liecinieki — cilvēki, kas ir veltījuši sevi Dievam un dara viņa prātu, palīdzēdami citiem izprast viņa nodomus.

Padomāsim, piemēram, par cilvēkiem, kas ir pieteikušies mācīties par misionāriem un devušies uz svešām zemēm sludināt labo vēsti par Valstību.  (Mateja 24:14.) Bieži vien zemēs, uz kurām viņi tiek nosūtīti, dzīves līmenis ir zemāks par to, pie kāda viņi ir pieraduši. Piemēram, kad 1947. gada sākumā misionāri ieradās kādā Āzijas valstī, tur joprojām bija jūtamas kara sekas. Tikai nedaudzās mājās bija elektrība. Daudzi misionāri ir tikuši norīkoti kalpot zemēs, kur veļu mazgā uz veļas dēļa vai uz akmeņiem upes krastā, nevis ar elektrisko veļas mazgājamo mašīnu. Taču viņi ir ieradušies mācīt cilvēkiem Bībeles patiesību, tāpēc labprāt pielāgojas vietējiem apstākļiem un galveno uzmanību veltī kalpošanai.

Citi ir uzņēmušies pilnas slodzes kalpošanu vai ir pārcēlušies uz rajoniem, kur labā vēsts vēl nav sludināta. Adulfo jau vairāk nekā 50 gadu kalpo pilnu slodzi, sludinādams dažādos Meksikas apgabalos. Viņš stāsta: ”Līdzīgi apustulim Pāvilam, mēs ar sievu esam iemācījušies pielāgoties dažādiem apstākļiem. Piemēram, reiz mēs apmeklējām kādu draudzi, no kuras līdz tuvākajai pilsētai un tirgum bija ļoti tālu. Brāļu maltītes bija ļoti pieticīgas: katram viena tortilja, kas apziesta ar mazumiņu tauku un pārkaisīta ar sāli, un viena krūze kafijas. Visa viņu pārtika bija trīs tortiljas dienā, un mēs iemācījāmies dzīvot tāpat. Piecdesmit četru gadu laikā, kopš es kalpoju Jehovam pilnu slodzi, ar šādām situācijām esmu saskāries ne reizi vien.”

Florentino atceras, kā tolaik, kad viņš vēl bija jauns, viņa ģimenei nācās pielāgoties negaidītai apstākļu maiņai: ”Mans tēvs bija turīgs tirgotājs, kam piederēja daudz zemes. Es joprojām atceros mūsu pārtikas veikala kasi. Tā bija 50 centimetru plata un 20 centimetru dziļa atvilktne ar četriem nodalījumiem, kurā mēs likām dienas ieņēmumus. Līdz vakaram tā parasti bija pilna ar monētām un banknotēm.

Bet tad mūs pēkšņi piemeklēja neveiksme, un mēs no pārpilnības nonācām trūkumā. Vienīgais, kas mums palika, bija mūsu māja. Turklāt mans brālis cieta nelaimes gadījumā, pēc kura viņam iestājās kāju paralīze. Nekas vairs nebija tā kā agrāk. Es sāku pārdot augļus un gaļu, vācu kokvilnu, vīnogas un lucernu un nodarbojos ar lauku apūdeņošanu. Daži mani sauca par meistaru visās lietās. Māte mūs bieži mierināja, atgādinādama, ka mums ir patiesība — garīga bagātība, kāda pieder tikai nedaudziem. Tā es iemācījos dzīvot apstākļos, kad visa kā bija pārpilnībā, un apstākļos, kad man nebija tikpat kā nekā. Nu jau 25 gadus es kalpoju Jehovam pilnu slodzi, un visu šo laiku mani ir darījusi laimīgu apziņa, ka esmu izvēlējies labāko ceļu dzīvē — pilnas slodzes kalpošanu.”

Bībelē nepārprotami ir norādīts, ka ”šīs pasaules iekārta beidzas”. Tāpēc mēs tiekam mudināti: ”[Tie,] kas priecājas, [lai ir] kā tādi, kas nepriecājas, un kas pērk, kā tādi, kas to negrib paturēt. Un kas šo pasauli lietā, kā tādi, kas to nelietā.” (1. Korintiešiem 7:29—31.)

Ņemot vērā, kādā laikā mēs dzīvojam, šis ir īstais brīdis izvērtēt savu dzīvi. Ja mūsu materiālais stāvoklis ir smags, neļausimies aizvainojumam, rūgtumam un skaudībai. Savukārt, ja mēs dzīvojam pārticībā, rīkosimies saprātīgi un veidosim pret materiālajām lietām tādu attieksmi, lai tās pār mums nesāktu valdīt. Paklausot Pāvila mudinājumam, liksim savu cerību nevis uz ”nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt”. Ja mēs tā rīkosimies, tad arī par sevi varēsim teikt, ka esam iemācījušies būt pieticīgi ar to, kas mums ir. (1. Timotejam 6:17—19.)

[Attēls 9. lpp.]

Pāvils strādāja, lai nekļūtu citiem par nastu

[Attēli 10. lpp.]

Tūkstošiem cilvēku ir pārliecinājušies, ka ”lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību”