Vīraka kvēpināšana. Vai tai ir vieta patiesajā pielūgsmē?

”DIEVIEM patīk smaržas,” skan paruna, kas savulaik bija populāra seno ēģiptiešu vidū. Viņu reliģijā vīraka kvēpināšanai bija ļoti liela nozīme. Ticēdami, ka dievi uzturas viņu tuvumā, ēģiptieši ik dienas kvēpināja vīraku tempļos, uz altāriem savās mājās un pat tad, kad kārtoja darījumus. Citām tautām bija līdzīgas paražas.

Bet kas īsti ir vīraks? Tie ir smaržīgi sveķi, ko iegūst no balzamkoku dzimtas kokiem, taču plašākā nozīmē par vīraku dēvē aromātiskas vielas, kuras dedzinot rodas smaržīgi dūmi. Šīs kvēpināmās vielas sastāv no saberztiem sveķiem, kuriem mēdz pievienot dažādas smaržvielas, koka mizu un ziedus, lai radītu kvēpināmās zāles, kurām būtu atšķirīgi aromāti un kuras būtu dažādi izmantojamas.

Senatnē vīraks bija tik populārs un līdz ar to tik vērtīgs, ka tā komponenti kļuva par nozīmīgu tirdzniecības preci. Karavānas pa tirdzniecības ceļiem tos veda no tālām zemēm. Jūs varbūt atceraties, ka Jēkaba dēls Jāzeps tika pārdots ismaēliešu tirgotājiem, kas nāca no Gileādas. ”Viņu kamieļi nesa dārgas zāles, balzamu un mirres; un viņi bija ceļā uz Ēģipti.” (1. Mozus 37:25.) Pieprasījums pēc kvēpināmām zālēm kļuva tik liels, ka tirgotāji starp Āziju un Eiropu izveidoja balzamkoku sveķu tirdzniecības ceļu.

Mūsdienās vīraks joprojām tiek izmantots daudzu reliģiju ceremonijās un rituālos, turklāt arvien vairāk cilvēku kvēpina smaržīgas zāles savās mājās vienkārši tāpēc, ka viņiem patīk to izsmalcinātais aromāts. Kādai būtu jābūt kristiešu attieksmei pret vīraka kvēpināšanu? Vai tai ir vieta Dieva pielūgsmē? Noskaidrosim, kas par to teikts Bībelē.

”Svēts tam Kungam”

Vīraka kvēpināšana bija viens no svarīgākajiem seno izraēliešu priesteru pienākumiem, kuru viņi veica saiešanas teltī. Maklintoka un Stronga enciklopēdijā ir minēts: ”Ebreji vīraka kvēpināšanu acīmredzot uzskatīja tikai un vienīgi par pielūgsmes daļu un svētu upuri. Nekur nav teikts, ka viņi to būtu izmantojuši kādiem citiem mērķiem.”

Dievs Jehova bija noteicis, ka kvēpināmās zāles ir jāsajauc no četriem komponentiem un jāsadedzina saiešanas teltī: ”Paņem sev zāles, kas labi smaržo, sveķus no opobalzama, onihu, galbānu un tīru vīrāku, savā starpā lai tie būtu vienādā svarā. Un taisi no tiem smaržīgu kvēpināmo maisījumu pēc zāļu maisītāju parauga, tīru un svētītu, ar mazliet sāls. Un sagrūd to smalku, un kādu mazumu no tā liec saiešanas teltī.” (2. Mozus 30:34—36.) Zinātnieki uzskata, ka citas sastāvdaļas kvēpināmajām zālēm vēlāk pievienoja rabīniskā jūdaisma piekritēji, gatavodami vīraku tempļa vajadzībām.

 Vīraks, kas tika kvēpināts saiešanas teltī, bija svēts. To drīkstēja izmantot vienīgi Dieva pielūgsmē. Jehova bija pavēlējis: ”Kvēpināmo vīrāku, kādu tu esi sataisījis pēc šiem samēriem, nav jums atļauts gatavot pašu vajadzībām, bet lai tas tavās acīs ir svēts tam Kungam. Ikviens, kas tādu sagatavotu lai sevi ar tā smaržu iepriecinātu, lai tiek izdeldēts no savas tautas vidus.” (2. Mozus 30:37, 38.) Priesteri vīraku kvēpināja divreiz dienā uz altāra, kas bija paredzēts īpaši šim nolūkam. (2. Laiku 13:11.) Bet Salīdzināšanas dienā augstais priesteris to darīja saiešanas telts vissvētākajā vietā. (3. Mozus 16:12, 13.)

Ne visi kvēpināmie upuri Dievam bija patīkami. Viņš sodīja cilvēkus, kas, nebūdami priesteri, savā iedomībā uzdrīkstējās nest kvēpināmo upuri — darīt to, kas bija atļauts vienīgi priesteriem. (4. Mozus 16:16—18, 35—40; 2. Laiku 26:16—20.) Arī tad, kad ebreji bija iesaistījušies viltus dievu pielūgsmē un aptraipījuši savas rokas ar asinīm, viņu kvēpināmie upuri Jehovam nebija pieņemami. Tā kā viņi upurēja šos upurus tikai tāpēc, lai izrādītos, Jehova paziņoja: ”Kvēpināmā smarža ir negantība un iedveš Man riebumu.” (Jesajas 1:13, 15.) Ar laiku izraēliešiem izveidojās tik nolaidīga attieksme pret tīro Jehovas pielūgsmi, ka viņi slēdza templi un sāka kvēpināt vīraku uz citiem altāriem. (2. Laiku 28:24, 25.) Svētās kvēpināmās zāles viņi pat izmantoja kaunpilnā viltus dievu pielūgsmē. Šāda rīcība Jehovā izraisīja riebumu. (Ecēhiēla 16:2, 17, 18.)

Vīraks un agrīnie kristieši

Kad mūsu ēras 33. gadā stājās spēkā jaunā derība, bauslības derība līdz ar priesteriem doto pavēli nest svēto kvēpināmo upuri tika atcelta. (Kolosiešiem 2:14.) Nekas neliecina par to, ka agrīnie kristieši būtu kvēpinājuši vīraku reliģiskos nolūkos. Maklintoka un Stronga enciklopēdijā ir teikts: ”Nav šaubu, ka [agrīnie kristieši] vīraku neizmantoja. Vīraka kvēpināšana bija raksturīga pagāniskajām reliģijām. [..] Paņemot dažas šķipsniņas kvēpināmo zāļu un uzberot tās uz altāra, cilvēki praktizēja pagānu dievu pielūgsmi.”

Vēl pirmajā gadsimtā vīraks tika kvēpināts, apliecinot ticību Romas imperatora ”dievišķībai”. Kristieši atteicās izpildīt arī šo rituālu, kaut arī šāda nostāja viņiem varēja maksāt dzīvību. (Lūkas 4:8; 1. Korintiešiem 10:14, 20.) Tā kā tolaik kvēpināmās zāles tika izmantotas elkdievībā, nav brīnums, ka agrīnie kristieši nenodarbojās pat ar vīraka tirdzniecību.

Vīraka kvēpināšana mūsdienās

Kā vīraks tiek izmantots mūsdienās? Daudzās kristīgās pasaules baznīcās vīraks tiek kvēpināts dievkalpojumos un dažādās ceremonijās. Austrumu zemēs cilvēki mēdz dedzināt kvēpināmās zāles tempļos vai pie ģimenes altāra savās mājās, godinot savus dievus un aizlūdzot par mirušajiem. Reliģiskos pasākumos vīraka izmantojums ir ļoti plašs — to kvēpina, lai radītu smaržīgus dūmus, kā arī lai veiktu dziedināšanas, šķīstīšanas un aizsardzības rituālus.

 Pēdējā laikā interese par vīraka kvēpināšanu ir atdzimusi, un par to interesējas pat tādi cilvēki, kas nepieder ne pie vienas reliģijas. Daži to izmanto meditācijai. Kādā meditācijas rokasgrāmatā ir ieteikts kvēpināt smaržīgas zāles, lai sasniegtu ”netveramus apziņas līmeņus” un ”enerģijas” ārpus fiziskās pasaules. Arī cilvēkiem, kas vēlas atrisināt kādas problēmas, šajā grāmatā tiek rekomendēti vīraka kvēpināšanas rituāli, kas sevī ietver kontaktus ar ”pārdabiskām būtnēm”. Vai kristiešiem šādi rituāli ir pieņemami?

Jehova asi nosoda cilvēkus, kas tīro pielūgsmi mēģina sajaukt ar viltus reliģiju mācībām. Apustulis Pāvils citēja Jesajas pravietojumu un attiecināja to uz kristiešiem, mudinādams viņus nepakļauties viltus reliģijas ietekmei, kas varētu viņus aptraipīt. Viņš rakstīja: ”Aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad es jūs pieņemšu.” (2. Korintiešiem 6:17; Jesajas 52:11.) Patiesajiem kristiešiem ir jāvairās no visa, kam ir kāda saistība ar viltus pielūgsmi un okultismu. (Jāņa 4:24.)

Taču fakts, ka vīraks tiek izmantots reliģiskās ceremonijās un spiritismā, vēl nenozīmē, ka to nedrīkst kvēpināt vispār. Iespējams, cilvēks vēlas savās mājās kvēpināt smaržīgu zāļu maisījumu tikai tāpēc, ka viņam patīk tā aromāts. (Salamana Pamācības 27:9.) Tomēr pat tādā gadījumā kristietim būtu jāpārdomā vairāki jautājumi, piemēram, vai apkārt dzīvojošie cilvēki to nesaistīs ar kādas viltus reliģijas paradumiem? Vai vietā, kur viņš dzīvo, vīraka kvēpināšanu nemēdz izmantot spiritiskos rituālos? Vai arī to visbiežāk kvēpina bez jebkādas saistības ar reliģiju?

Tātad, pieņemot lēmumu kvēpināt smaržīgas zāles, kristietim jāņem vērā gan paša sirdsapziņa, gan citu jūtas. (1. Korintiešiem 10:29.) Uz šo situāciju var attiecināt principu, ko apustulis Pāvils paskaidroja savā vēstulē romiešiem. Viņš rakstīja: ”Mēs dzenamies pēc miera un pēc tā, lai cits citu celtu ticībā. Neposti Dieva darbu ēdiena dēļ! Viss gan ir šķīsts par sevi, bet cilvēkam, kas ēzdams apgrēcinājas, tas ir par ļaunu. Tāpēc ir labāk neēst gaļas un nedzert vīna, nedz arī ko citu darīt, kas brāli apgrēcina.” (Romiešiem 14:19—21.)

Lūgšanas, kas ir kā ”kvēpināmais upuris”

Kvēpināmais upuris, ko Dievam nesa izraēlieši, bija piemērots simbols Dievam patīkamām lūgšanām. Tāpēc psalmu sacerētājs Dāvids Jehovam veltītā dziesmā dziedāja: ”Mana lūgšana lai nāk Tavā priekšā kā kvēpināmais upuris.” (Psalms 141:2.)

Uzticīgie izraēlieši kvēpināmā upura nešanu neuzskatīja par tukšu rituālu. Gan gatavojot kvēpināmās zāles, gan tās dedzinot, viņi rūpīgi sekoja Jehovas norādījumiem. Mūsdienās kristieši savam debesu Tēvam tuvojas nevis ar vīraku, bet ar lūgšanām, kurās atainojas dziļa cieņa un pateicība. Tāpat kā saldi smaržojošais vīraks, ko templī kvēpināja priesteri, Dievam ”rimto lūgšana [ir] patīkama”. (Salamana Pamācības 15:8.)

[Attēli 29. lpp.]

Vīraks, ko kvēpināja saiešanas teltī un templī, bija svēts

[Attēls 30. lpp.]

Vai vīraka kvēpināšana saistībā ar meditāciju kristiešiem ir pieņemama?