Dienvidkorejā vēršas plašumā sludināšana zīmju valodā

ENTUZIASMA pilna, taču neparasti klusa ļaužu grupa 1997. gada vasarā bija sapulcējusies uz Jehovas liecinieku apgabala kongresu. Tas bija pirmais kongress Dienvidkorejā, kas tika rīkots nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem. Tā lielākais apmeklētāju skaits bija 1174 cilvēki. Kongress notika korejiešu zīmju valodā, un visus, kas teica runas, piedalījās intervijās un uzvedumā, varēja vērot uz liela ekrāna, ko labi varēja redzēt visā kongresa zālē. Šo pasākumu nebūtu bijis iespējams sarīkot, ja gadiem ilgi daudzi Jehovas liecinieki nebūtu cītīgi sludinājuši nedzirdīgajiem.

Reiz pienāks laiks, kad zeme tiks pārvērsta par paradīzi un ”kurlo ausis atdarīsies”. (Jesajas 35:5.) Bet, lai varētu dzīvot paradīzē uz zemes, visiem cilvēkiem, arī nedzirdīgajiem, vispirms jānonāk garīgajā paradīzē — garīgi labvēlīgā vidē, kas pastāv Dieva tautā. Viņiem jāapgūst Rakstu zināšanas, jāveltī sevi Dievam, jākristījas un jāpievienojas Jehovas kalpu pulkam. (Mihas 4:1—4.)

Necils sākums

Kaut gan Dienvidkorejā Jehovas liecinieki sāka sludināt nedzirdīgajiem jau 20. gadsimta 60. gados, tikai 70. gados daži no šiem cilvēkiem sāka apmeklēt sapulces valsts galvaspilsētā Seulā. Lai viņi varētu saprast sapulcē teikto, kāds draudzes loceklis, kas prata ātri rakstīt, uz tāfeles pierakstīja runu galvenās domas, kā arī tajās minētos Bībeles pantus.

1971. gadā Tedžonā kāds Jehovas liecinieks sāka mācīt Bībeles patiesību savam nedzirdīgajam dēlam un viņa draugiem. Vairāki no viņiem vēlāk kļuva par dedzīgiem sludinātājiem, un tagad viņu kalpošana sniedz vērtīgu atbalstu citiem Jehovas lieciniekiem, kas tāpat kā viņi sludina zīmju valodā. (Cakarijas 4:10.)

Jaunieši, kas parāda labprātības garu

Lai sludinātu nedzirdīgajiem un dotu viņiem iespēju iegūt zināšanas par Jehovu un Jēzu, kas savukārt ļautu viņiem nostāties uz mūžīgās dzīvības ceļa, bija vajadzīgi brīvprātīgie,  kas būtu gatavi veikt šo darbu. (Jāņa 17:3.) Vēlēšanās palīdzēt šai cilvēku grupai pamudināja daudzus Jehovas lieciniekus mācīties zīmju valodu, un vēlāk viņi pieredzēja bagātīgas svētības.

Lūk, viens piemērs. Piecpadsmitgadīgā Park In Suna mērķis bija iemācīties zīmju valodu. Viņš pieteicās par mācekli kādā rūpnīcā, kur strādāja 20 nedzirdīgie. Astoņus mēnešus viņš strādāja tiem līdzās, mācoties valodu un cenšoties izprast nedzirdīgo cilvēku domāšanas veidu. Nākamajā gadā viņš kļuva par pionieri, tas ir, par pilnas slodzes Valstības sludinātāju, un sāka nodarbības ar nedzirdīgu cilvēku grupu, kas interesējās par Bībeles patiesību. Ar laiku šai grupai pievienojās arī citi, un drīz vairāk nekā 35 nedzirdīgie svētdienās apmeklēja sapulces. (Psalms 110:3.)

Kad pirmā nedzirdīgo grupa Seulā sāka organizēt sapulces zīmju valodā, brāli Park In Sunu norīkoja kalpot tajā par speciālo pionieri. Viņš tobrīd jau labi runāja zīmju valodā. Bija pat tādi mēneši, kad viņš vadīja mājas Bībeles nodarbības 28 nedzirdīgajiem. Daudzi no tiem garīgi auga un ar laiku kļuva par Jehovas lieciniekiem.

Tā kā kristieši aktīvi sludināja nedzirdīgajiem, 1976. gada oktobrī Seulā izdevās izveidot pirmo zīmju valodas draudzi, kurā bija 40 sludinātāji un 2 pionieri. Tas savukārt sekmēja to, ka arī citās pilsētās liecinieki sāka sludināt nedzirdīgajiem. Daudzi no šiem cilvēkiem bija izslāpuši pēc labās vēsts un gaidīja, kad viņus kāds apmeklēs.

Rūpes par nedzirdīgo garīgajām vajadzībām

Kā sludinātājiem izdevās sameklēt nedzirdīgus cilvēkus? Ar daudziem sazināties palīdzēja viņu paziņas. Sludinātāji apjautājās vietējo rīsu veikalu īpašniekiem, vai viņiem nav pazīstami kādi nedzirdīgie, un tā uzzināja šo cilvēku vārdus un adreses. Līdzīgu informāciju bija gatavi sniegt arī daži valdības ierēdņi. Sludināšana nedzirdīgajiem sekmējās itin labi, un pēc kāda laika valstī jau bija izveidotas četras zīmju valodas draudzes. Daudzi jaunieši, kas vēlējās atbalstīt šo darbu, sāka mācīties zīmju valodu.

Lai labāk rūpētos par nedzirdīgo draudžu garīgajām vajadzībām, Jehovas liecinieku Dienvidkorejas filiāle nosūtīja uz tām speciālos pionierus, kas bija mācījušies zīmju valodu. Pēc tam norīkojumu uz šīm draudzēm saņēma arī vairāki Kalpošanas mācību skolas absolventi, kas kļuva par garīgu atbalstu citiem draudzes locekļiem.

Sludināšanā nācās pieredzēt arī grūtības. Lai saprastos ar nedzirdīgajiem, ir jāzina ne tikai viņu valoda, bet arī kultūra. Parasti viņi gan izsaka savas domas, gan arī rīkojas diezgan tieši. Šāds tiešums var izraisīt pārpratumus, un cilvēki, kas ar to iepriekš nav saskārušies, jūtas pārsteigti. Turklāt Jehovas lieciniekiem ir ne tikai jāvada mājas Bībeles nodarbības ar nedzirdīgajiem, bet arī jāpalīdz tiem vairot zīmju valodas zināšanas un jāmudina pašiem lasīt un pētīt Bībeli.

Savā ikdienas dzīvē nedzirdīgie saskaras ar tādām grūtībām, par kurām lielākā daļa cilvēku neko nenojauš. Pat tādas vienkāršas lietas  kā saruna ar valdības ierēdņiem vai mediķiem vai arī vienkārši finanšu darījumi viņiem var kļūt par nopietnu problēmu. Jehovas liecinieki no tuvējām draudzēm šādos gadījumos ar mīlestību palīdz nedzirdīgajiem brāļiem un māsām, un tā kristiešu draudzēs var izpausties īsta brālīga mīlestība. (Jāņa 13:34, 35.)

Neformāla sludināšana nes augļus

Dienvidkorejas lielākajā dienvidu piekrastes ostas pilsētā Pusanā kāds liecinieks reiz satika divus nedzirdīgos, kas viņam uz papīra lapiņas uzrakstīja: ”Mums patīk paradīze. Mēs gribam zināt, kas Svētajos rakstos ir teikts par mūžīgo dzīvību.” Brālis pierakstīja šo cilvēku adresi un vienojās, kad varētu viņus apmeklēt. Kad liecinieks ieradās norunātajā laikā un vietā, viņu ieveda istabā, kur bija daudz nedzirdīgu cilvēku, kas vēlējās uzzināt labo vēsti. Tas pamudināja šo brāli sākt mācīties zīmju valodu. Drīz vien Pusanā tika izveidota zīmju valodas draudze.

Kāds liecinieks no šīs draudzes ieraudzīja uz ielas divus nedzirdīgos, kas savā starpā sarunājās zīmju valodā. Brālis piegāja pie viņiem un uzsāka sarunu. Uzzinājis, ka viņi tikko bija apmeklējuši kādu reliģisku pasākumu, liecinieks viņus aicināja tajā pašā dienā pulksten divos apmeklēt Valstības zāli. Nedzirdīgie atnāca, un tika sāktas Bībeles nodarbības.  Neilgi pēc tam šie divi ieinteresētie cilvēki kopā ar 20 saviem nedzirdīgajiem draugiem apmeklēja apgabala kongresu. Vairāki no viņiem vēlāk veltīja savu dzīvi Jehovam. Divi no šiem cilvēkiem tagad ir iecelti par draudzes vecākajiem un viens — par kalpošanas palīgu.

Apņēmība tiek atalgota

Tā kā daži nedzirdīgie dzīvo tālu no vietām, kur atrodas zīmju valodas draudzes, sludinātājiem bieži vien ir jābūt apņēmīgiem un daudz jāpūlas, lai viņus regulāri apgādātu ar garīgu barību. Lūk, ko pieredzēja kāds 31 gadu vecs vīrietis, kas dzīvoja vienā no piekrastes salām un pelnīja iztiku, zvejodams zivis. Par Bībeles vēsti viņš uzzināja no jaunākā brāļa, kas savukārt bija uzzinājis par to no Jehovas lieciniekiem. Lai apmierinātu alkas pēc garīgās gaismas, nedzirdīgais zvejnieks ar laivu kuģoja 16 kilometrus līdz Tonjonas pilsētai Dienvidkorejas dienvidu krastā, kur satikās ar kādu speciālo pionieri no Masanas zīmju valodas draudzes. Katru pirmdienu mūsu brālis brauca 65 kilometrus no Masanas uz Tonjonu un vadīja Bībeles nodarbības ar nedzirdīgo zvejnieku.

Lai svētdienās apmeklētu sapulces Masanā, šim cilvēkam bija jābrauc 16 kilometri ar laivu un pēc tam 65 kilometri ar autobusu. Viņa apņēmība atalgojās. Dažu mēnešu laikā ievērojami uzlabojās viņa zīmju valodas prasme, šis zvejnieks iemācījās vairāk korejiešu burtu un, pats galvenais, uzzināja, kā ir iespējams veidot attiecības ar Jehovu. Saprazdams, cik liela nozīme ir sapulču apmeklēšanai un regulārai sludināšanai, viņš pārcēlās uz dzīvi tuvāk zīmju valodas draudzes teritorijai. Vai tas bija viegli? Nebūt nē, jo viņam bija jāpamet zveja, kas ļāva mēnesī nopelnīt vairāk nekā 2200 latiem līdzvērtīgu naudas summu. Bet viņš pieredzēja bagātīgas garīgas svētības. Nedzirdīgais zvejnieks garīgi auga, kristījās un tagad laimīgi kalpo Jehovam kopā ar ģimeni.

Tulkošana zīmju valodā

Valstības labā vēsts bieži tiek nodota cilvēkiem mutvārdos. Tomēr, lai precīzi nodotu Dieva vārdus no paaudzes uz paaudzi, bija nepieciešami drošāki paņēmieni. Tāpēc pirmajā gadsimtā pieredzējuši vecākie uzrakstīja Bībeles grāmatas un vēstules. (Apustuļu darbi 15:22—31; Efeziešiem 3:4; Kolosiešiem 1:2; 4:16.) Mūsu laikos Jehovas liecinieku izdotajās grāmatās un citās kristīgajās publikācijās ir pieejama bagātīga garīgā barība. Šīs publikācijas ir iztulkotas daudzās valodās, arī dažādās zīmju valodās. Lai tulkotu publikācijas korejiešu zīmju valodā, Dienvidkorejas filiālē ir izveidota zīmju valodas tulkošanas nodaļa. Savukārt videoierakstu nodaļā top videofilmas zīmju valodā. Tādā veidā garīgā barība sasniedz nedzirdīgos sludinātājus un ieinteresētos cilvēkus visā Dienvidkorejā.

Kaut gan daudzi ir prasmīgi apguvuši zīmju valodu un palīdz videofilmu tapšanā, vislabākie tulkotāji parasti ir tie, kam vecāki ir nedzirdīgi. Viņi no bērnības ir mācījušies zīmju valodu, tāpēc var ne tikai precīzi nodot teiktā jēgu, bet arī tulkot sirsnīgi un izjusti, tā ietekmējot klausītāju sirdi un prātu.

Tagad Dienvidkorejā regulāri tiek rīkoti kongresi zīmju valodā. Tas prasa daudz darba un līdzekļu, taču kongresu apmeklētāji ir ļoti pateicīgi par šādām pūlēm. Kad kongress ir galā, cilvēki nesteidzas projām, jo vēlas vēl kādu laiku pabūt ar ticības biedriem un pārrunāt tikko uzzināto. Sludināt šajā unikālajā valodā nav viegls uzdevums, taču pūliņi ir tā vērti.

[Attēls 10. lpp.]

Dienvidkorejā izgatavotās videofilmas zīmju valodā: ”Ko Dievs no mums prasa?”, ”Augstu vērtēsim mūsu garīgo mantojumu”, ”Pagātnes notikumi — brīdinājums mums” un ”Cieniet Jehovas varu”

[Attēli 10. lpp.]

No apakšas pulksteņrādītāja kustības virzienā: Dienvidkorejas filiālē top videofilma zīmju valodā; tiek izdomātas zīmes teokrātisko terminu apzīmēšanai; zīmju valodas tulkošanas grupa; suflieris palīdz surdotulkotājam ieraksta laikā