Kas pierāda, ka Jēzus Kristus ir vēsturiska persona

VAI jūs ticat, ka ir dzīvojis tāds cilvēks kā Alberts Einšteins? Visticamāk, jūs teiksiet ”jā”, bet no kurienes šāda pārliecība? Lielākoties cilvēki taču nekad nav tikušies ar šo zinātnieku. Tas tiesa, bet neapstrīdamas liecības par viņa sasniegumiem pierāda, ka viņš tiešām bija reāla persona. Šī cilvēka ietekme ir redzama tajā, kā zinātne izmanto viņa atklājumus. Piemēram, daudzi gūst labumu no elektrības, kas tiek iegūta, atbrīvojoties kodolenerģijai, — šis process ir cieši saistīts ar to, ka dzīvē tiek izmantots slavenais Einšteina vienādojums E=mc² (enerģija ir vienāda ar masu, kas pareizināta ar gaismas ātrumu kvadrātā).

 Kaut ko līdzīgu var teikt arī par Jēzu Kristu, kas tiek atzīts par visietekmīgāko cilvēku, kāds jebkad ir dzīvojis. Gan dažādas rakstiskas liecības, gan milzīgā ietekme, kādu viņa dzīve ir atstājusi uz sabiedrību, pārliecinoši pierāda, ka Jēzus Kristus ir vēsturiska persona. Lai arī cik interesants būtu arheologu jaunatradums — iepriekšējā rakstā minētais osuārijs ar iegravēto Jēkaba vārdu —, jāatzīst, ka ne šī, ne arī kāda cita senlieta nav izšķirošais faktors, kas pierāda, ka Jēzus ir dzīvojis uz zemes. Mēs nenoliedzami varam atrast arī citus pierādījumus laicīgo vēsturnieku darbos, kuri ir rakstījuši gan par Jēzu, gan par viņa mācekļiem.

Vēsturnieku liecības

Pievērsīsim uzmanību, piemēram, faktiem, ko min pirmā gadsimta jūdu vēsturnieks Josefs Flāvijs, kas bija farizejs. Savā grāmatā Jūdu vēsture viņš atsaucas uz Jēzu Kristu. Kaut gan daži apšauba, ka Flāvijs tiešām ir rakstījis pirmo vietu šajā grāmatā, kur Jēzus ir saukts par Mesiju, kā izteicās profesors Luiss Feldmans no Ješivas universitātes, tikpat kā neviens neapstrīd otrās atsauces autentiskumu. Josefs Flāvijs rakstīja: ”[Augstais priesteris Ananuss] sasauca sinedrija tiesnešus un lika viņu priekšā stāties Jēkabam, par Kristu sauktā Jēzus brālim.” (Jūdu vēsture, XX, 200.) Ievērojiet: cilvēks, kas piederēja pie farizeju sektas, kuras locekļi bija vispārzināmi Jēzus ienaidnieki, atzina, ka ir dzīvojis tāds ”Jēkabs, ..Jēzus brālis”.

Arī Jēzus sekotāju darbība apstiprina, ka Jēzus ir vēsturiska persona. Kad ap mūsu ēras 59. gadu apustulis Pāvils Romā bija ieslodzīts cietumā, jūdu tautas vadītāji viņam sacīja: ”Par šo sektu mums ir zināms, ka tai visur pretojas.” (Apustuļu darbi 28:17—22.) Kā redzams, viņi attiecināja uz Jēzus mācekļiem vārdus ”šī sekta”. Ja jau Jēzus sekotājiem visur pretojās, laicīgajiem vēsturniekiem tas būtu bijis jāpiemin savos darbos.

Tā arī bija, piemēram, Tacits, kas ir dzimis ap mūsu ēras 55. gadu un tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem vēsturniekiem pasaulē, ir rakstījis par kristiešiem savās Annālēs. Stāstot par to, kā mūsu ēras 64. gadā Nerons tika apvainots Romas dedzināšanā, Tacits rakstīja: ”Nerons apsūdzēja un lika nežēlīgi sodīt cilvēkus, kurus tauta ienīda viņu kaunpilnās rīcības dēļ un kurus ļaudis sauca par kristiešiem. Kristu, kura vārdā viņi ir nosaukti, Tiberija valdīšanas laikā viens no mūsu prokuratoriem, Poncijs Pilāts, lika sodīt ar nāvi.” Fakti, kas minēti šajā aprakstā, precīzi saskan ar Bībeles stāstījumu par Jēzu.

Par Jēzus sekotājiem rakstīja arī Bitīnijas pārvaldnieks Plīnijs Jaunākais. Aptuveni mūsu ēras 111. gadā Plīnijs Jaunākais vēstulē imperatoram Trajānam vaicāja padomu, kā rīkoties ar kristiešiem. Plīnijs Jaunākais ierosināja, ka tiem cilvēkiem, kas ir nepatiesi apsūdzēti kristietības praktizēšanā, varētu dot iespēju pierādīt, ka viņi nemaz nav kristieši, liekot pēc viņa atkārtot dieviem raidītus lūgumus un pielūgt Trajāna statuju. Tālāk vēstulē Plīnijs Jaunākais rakstīja: ”Cik zināms, tos, kas tiešām ir kristieši, nekad neko tādu nevarēs piespiest darīt.” Šī liecība apstiprina, ka Jēzus tiešām bija vēsturiska persona, cilvēks, kura mācekļi par ticību savam Kungam bija gatavi atdot dzīvību.

 Pēc tam, kad The Encyclopædia Britannica 2002. gada izdevumā bija apskatīts, kādus faktus par Jēzu Kristu un viņa sekotājiem ir minējuši 1. un 2. gadsimta vēsturnieki, šajā izdevumā bija sacīts: ”Šie savstarpēji neatkarīgie stāstījumi pierāda, ka senatnē pat kristietības pretinieki nekad neapšaubīja, ka Jēzus bija vēsturiska persona; pirmoreiz tas nepamatoti tika apstrīdēts 18. gadsimta beigās, un šī kritika 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā tikai vērsās plašumā.”

Jēzus sekotāju liecības

”Jaunajā Derībā ir atrodama gandrīz visa nepieciešamā informācija, lai vēsturiski restaurētu Jēzus dzīvi un tās galu, kā arī lai saprastu, cik liela nozīme viņam bija pirmo kristiešu acīs,” teikts The Encyclopedia Americana. Skeptiķi droši vien nepiekritīs tam, ka Bībelē var atrast pierādījumus Jēzus dzīvei. Tomēr ir noderīgi pievērst uzmanību diviem loģiskiem, uz Svētajiem rakstiem balstītiem argumentiem, kas lielā mērā vairo pārliecību, ka Jēzus ir vēsturiska persona.

Kā jau mēs noskaidrojām, Einšteina slavenās teorijas, ko ir mantojusi cilvēce, pierāda, ka viņš ir reāla persona. Līdzīgi arī Jēzus mācības pierāda, ka viņš ir vēsturiska persona. Atliek padomāt kaut vai, piemēram, par slaveno Kalna runu, ko kādreiz teica Jēzus. (Mateja 5.—7. nodaļa.) Apustulis Matejs aprakstīja, cik dziļi šī runa iespaidoja cilvēkus: ”Ļaudis izbrīnījās par viņa mācību. Jo viņš tos mācīja kā tāds, kam vara.” (Mateja 7:28, 29.) Runājot par to, cik spēcīgi Kalna runa gadsimtu gaitā ir ietekmējusi cilvēkus, profesors Hanss Dīters Becs atzīmēja: ”Kalna sprediķa ietekme kopumā sniedzas tālu pāri jūdaisma un kristietības, pat visas rietumu kultūras robežām.” Viņš piebilda, ka šai runai piemīt ”tikai tai vien raksturīga universāla daba”.

Pievērsīsim uzmanību dažām gudrām, kodolīgām un praktiskām atziņām, kas savulaik izskanēja Kalna runā: ”Kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru.” ”Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā.” ”Nezūdaities nākošā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies.” ”Nemetiet savas pērles cūkām priekšā.” ”Lūdziet, tad jums taps dots.” ”Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem.” ”Ieeita pa šaurajiem vārtiem.” ”No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” ”Katrs labs koks nes labus augļus.” (Mateja 5:39; 6:1, 34; 7:6, 7, 12, 13, 16, 17.)

Daļu no šiem izteicieniem jūs noteikti esat dzirdējuši, vai vismaz tajos ietvertā galvenā doma jums, visticamāk, ir labi pazīstama. Varbūt tie pat ir kļuvuši par jūsu tautas sakāmvārdiem. Lai nu kā, visi šie sakāmvārdi ir aizgūti no Kalna runas. Tas, cik spēcīgi Kalna runa ir ietekmējusi daudzus cilvēkus un tautas, pārliecinoši pierāda, ka Jēzus reiz ir dzīvojis zemes virsū.

Bet iztēlosimies uz brīdi, ka Jēzu Kristu kāds ir izdomājis. Pieņemsim, ka šis cilvēks ir bijis pietiekami gudrs, lai izgudrotu visas mācības, kas Bībelē ir piedēvētas Jēzum. Vai gan viņš nebūtu centies panākt, lai cilvēkiem Jēzus un viņa mācības būtu pēc iespējas pieņemamākas? Tomēr apustulis Pāvils rakstīja: ”Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību. Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība.” (1. Korintiešiem 1:22, 23.) Vēsts par nonāvēto Kristu nepatika jūdiem un nepiesaistīja arī citu tautu cilvēkus. Tomēr tieši šādu Kristu sludināja pirmā gadsimta kristieši. Kāpēc viņi tā darīja? Vienīgais loģiskais izskaidrojums ir tāds, ka Kristiešu grieķu rakstu sarakstītāji par Jēzus dzīvi un nāvi stāstīja patiesību.

Domājot par to, cik nenogurstoši Jēzus mācības sludināja viņa mācekļi, mēs varam saskatīt vēl vienu apstiprinājumu tam, ka Jēzus ir vēsturiska persona. Kad bija pagājuši tikai kādi 30 gadi kopš Jēzus kalpošanas sākuma, Pāvils jau varēja teikt, ka labā vēsts ”ir sludināta visai radībai apakš debesīm”. (Kolosiešiem 1:23.) Par spīti pretestībai, Jēzus mācības senajā pasaulē tiešām tika sludinātas malu malās. Pāvils, viens no kristiešiem, kuru vajāja ticības dēļ, reiz izteica šādu domu: ”Ja Kristus nav  augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, un arī veltīga jūsu ticība.” (1. Korintiešiem 15:12—17.) Ja jau veltīgi būtu bijis sludināt Kristu, kas nav augšāmcēlies, vēl daudz veltīgāk būtu bijis sludināt izdomātu Kristu. Bet, kā rakstīja Plīnijs Jaunākais, pirmā gadsimta kristiešiem ticība Jēzum Kristum bija tik svarīga, ka viņi par to bija gatavi atdot savu dzīvību. Skaidrs, ka šie cilvēki riskēja ar dzīvību Kristus dēļ tāpēc, ka viņš bija reāls — Jēzus patiesi ir vēsturiska persona, kas savulaik dzīvoja uz zemes, kā par to stāstīts evaņģēlijos.

Acīm redzami pierādījumi

Ticība augšāmceltajam Jēzum Kristum ir priekšnoteikums kristiešu sludināšanai. Arī jūs gara acīm varat redzēt augšāmcelto Jēzu, ja pievēršat uzmanību tam, kā Jēzus ietekmē mūsdienu notikumus.

Neilgi pirms tam, kad Jēzus tika sodīts ar nāvi, viņš pravietoja par iespaidīgiem nākotnes notikumiem, kas risināsies viņa klātbūtnes laikā. Jēzus arī norādīja, ka viņš tiks celts augšā un sēdīsies pie Dieva labās rokas, gaidīdams, kad būs pienācis laiks cīņai ar ienaidniekiem. (Psalms 110:1; Jāņa 6:62; Apustuļu darbi 2:34, 35; Romiešiem 8:34.) Pēc tam Jēzum bija jārīkojas un jāizdzen Sātans un dēmoni no debesīm. (Atklāsmes 12:7—9.)

Kad tam visam bija jānotiek? Jēzus saviem mācekļiem pastāstīja, kāda būs viņa klātbūtnes un pašreizējās sistēmas nobeiguma zīme. Pēc Jēzus vārdiem, šo zīmi, kam bija jāliecina par viņa neredzamo klātbūtni, raksturos kari, bads, zemestrīces, viltus praviešu parādīšanās, netaisnības pieaugums un briesmīgas slimības. Šādas nelaimes bija sagaidāmas tāpēc, ka līdz ar Sātana Velna izdzīšanu no debesīm uz zemes notikumi pavērsās tā, ka bija jāsaka: ”Vai zemei!” Sātans bija nomests zemes apkārtnē ”lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika atlicis”. Taču Jēzus klātbūtni raksturo arī labās vēsts sludināšana ”visā pasaulē par liecību visām tautām”. (Mateja 24:3—14; Atklāsmes 12:12; Lūkas 21:7—19.)

Gluži kā saliekamattēla gabaliņi papildina cits citu, līdz izveido vienu noteiktu attēlu, Jēzus pravietotie notikumi piepildās cits aiz cita. Kopš 1914. gada, kad sākās Pirmais pasaules karš, mums ir bijusi iespēja redzēt, kā piepildās dažādie pravietojumi, kas liecina par Jēzus Kristus neredzamo klātbūtni. Tagad viņš ir Dieva Valstības Ķēniņš, kura rokās ir milzīga vara. Tas, ka jūs šobrīd lasāt šo žurnālu, vēlreiz apstiprina, ka mūsdienās tiek sludināta vēsts par Dieva Valstību.

Lai dziļāk izprastu, ko sevī ietver fakts, ka Jēzus ir reāla, vēsturiska persona, jums būtu jāpētī Bībele. Kāpēc gan nepavaicāt Jehovas lieciniekiem, lai viņi sīkāk pastāsta par pravietotajiem notikumiem, kam jānorisinās Jēzus klātbūtnes laikā?

[Attēli 5. lpp.]

Josefs Flāvijs, Tacits un Plīnijs Jaunākais savos darbos atsaucās uz Jēzu Kristu un viņa sekotājiem

[Norāde par autortiesībām]

Visi trīs attēli: © Bettmann/CORBIS

[Attēls 7. lpp.]

Pirmie kristieši nešaubījās, ka Jēzus ir reāla persona