Eisebijs — ”baznīcas vēstures tēvs”

MŪSU ēras 325. gadā Romas imperators Konstantīns uzaicināja visus bīskapus uz Nīkaju. Viņš gribēja atrisināt jautājumu, kas bija izraisījis daudz strīdu, — jautājumu par Dieva dēla stāvokli attiecībā pret Dievu. Starp tiem, kas ieradās Nīkajā, bija arī Cēzarejas Eisebijs, kas tika uzskatīts par sava laika izglītotāko cilvēku. Eisebijs bija rūpīgi studējis Svētos rakstus un bija kristīgā monoteisma aizstāvis.

Britu enciklopēdijā ir teikts, ka Nīkajas koncilā ”Konstantīns pats uzņēmās vadību, aktīvi virzot diskusijas, un personīgi ieteica.. izšķirošo formulējumu koncila pieņemtajam ticības apliecinājumam par Kristus stāvokli attiecībā pret Dievu kā ”vienas substances ar Tēvu”.. Godbijīgās bailēs no imperatora bīskapi, izņemot tikai divus, parakstīja jaunpieņemto ticības apliecinājumu, un daudzi no viņiem to darīja pilnīgi pret savu gribu.” Vai Eisebijs bija viens no tiem, kas nepadevās imperatora ietekmei? Ko mēs varam mācīties no tā, kādu nostāju viņš ieņēma? Uzzināsim vairāk par Eisebiju — kādu izglītību viņš bija ieguvis un ko bija paveicis.

Viņa nozīmīgie sacerējumi

Domājams, Eisebijs ir dzimis ap 260. gadu Palestīnā. Agrā jaunībā viņš bija pazīstams ar Pamfilu, kas bija Cēzarejas baznīcas prezbiteris. Iestājies Pamfila teoloģiskajā skolā, Eisebijs kļuva par centīgu skolnieku. Viņš pilnībā nodevās mācībām, it īpaši Bībeles studēšanai, kā arī čakli izmantoja Pamfila plašo bibliotēku. Viņš kļuva par uzticīgu Pamfila draugu, un vēlāk pat sevi nosauca par Eisebiju Pamfilu.

Par saviem nodomiem Eisebijs rakstīja: ”Mans nolūks ir uzrakstīt par svēto apustuļu pēctecību un par to, kas noticis no mūsu Glābēja dienām līdz mūsu laikiem; pastāstīt, kādi un cik svarīgi notikumi, kā stāsta, ir notikuši baznīcas vēsturē; pieminēt tos, kas ir bijuši baznīcas priekšgalā, vadīdami ievērojamākās draudzes, kā arī tos katras paaudzes pārstāvjus, kas vai nu mutvārdos, vai rakstveidā ir sludinājuši Dieva vārdus.”

Eisebiju galvenokārt atceras kā Baznīcas vēstures autoru. Šis darbs, kura desmit sējumi nāca klajā ap 324. gadu, tiek uzskatīts par pašu nozīmīgāko senatnē uzrakstīto baznīcas vēsturi. Sava veikuma dēļ Eisebijs kļuva pazīstams kā baznīcas vēstures tēvs.

Taču Eisebijs ir ne tikai Baznīcas vēstures autors. Viņš sarakstīja arī Vispārējo vēsturi divos sējumos. Šī darba pirmajā sējumā bija ietverts pasaules vēstures pārskats. Ceturtajā gadsimtā tas kļuva par galveno avotu, uz ko balstījās, runājot par pasaules vēsturi. Darba  otrajā sējumā bija norādīti vēsturisku notikumu norises laiki. Izkārtojis informāciju paralēlās slejās, Eisebijs hronoloģiskā secībā minēja dažādu tautu valdniekus.

Eisebijs uzrakstīja vēl divus vēsturiskus darbus — Par Palestīnas mocekļiem un Konstantīna dzīve. Pirmajā no tiem bija stāstīts par laiku no 303. līdz 310. gadam un cilvēkiem, kas šajā laikposmā tika spīdzināti un nogalināti savas ticības dēļ. Eisebijs varēja būt aprakstīto notikumu aculiecinieks. Otrais no minētajiem sacerējumiem, ietverts četrās grāmatās, parādījās pēc 337. gada, kad nomira imperators Konstantīns, un tajā bija minētas nozīmīgas vēsturiskas detaļas. Šis darbs bija nevis vienkāršs vēstures izklāsts, bet gan galvenokārt imperatora slavinājums.

Viens no Eisebija apoloģētiskajiem darbiem ir atbilde Hieroklam — kādam tā laika romiešu pārvaldniekam. Pēc tam kad Hierokls rakstiski bija uzstājies pret kristiešiem, Eisebijs uzrakstīja darbu to aizstāvībai. Vēl vairāk, aizstāvot domu, ka Svēto rakstu autors ir Dievs, Eisebijs uzrakstīja 35 grāmatas, kas tiek uzskatītas par pašu nozīmīgāko un vissīkāk izstrādāto šāda veida darbu. Pirmajās 15 grāmatās viņš centās pamatot, kāpēc kristieši ir pieņēmuši ebreju svētos rakstus. Pārējās 20 grāmatās tika sniegti pierādījumi tam, ka kristieši ir rīkojušies pareizi, ejot tālāk par ebreju priekšrakstiem un pieņemot jaunus principus un paradumus. Šīs grāmatas sniedza vispusīgu kristietības aizstāvību.

Eisebijs nodzīvoja aptuveni 80 gadus (ap 260. — ap 340. g.), un viņš bija viens no visražīgākajiem senatnes rakstniekiem. Viņa sacerējumos ir apkopota informācija par pirmo trīs gadsimtu notikumiem līdz pat imperatora Konstantīna laikam. Mūža otrajā pusē viņš rakstnieka darbību apvienoja ar Cēzarejas bīskapa amatu. Eisebijs ir galvenokārt pazīstams kā vēsturnieks, taču viņš bija arī apoloģēts, topogrāfs, sludinātājs, kritiķis un ekseģēts.

Viņa sacerējumu divi galvenie mērķi

Kāpēc Eisebijs uzņēmās paveikt tik apjomīgus darbus? Viņš bija pārliecināts, ka dzīvo jauna laikmeta priekšvakarā. Viņš uzskatīja, ka iepriekšējo paaudžu laikā ir risinājušies ievērojami notikumi un ka nākamajām paaudzēm būs nepieciešamas rakstiskas liecības par tiem.

Eisebijam bija vēl viens mērķis — aizstāvēt kristietību. Viņš bija pārliecināts, ka kristietību ir iedibinājis Dievs. Taču bija cilvēki, kas pretojās šādam uzskatam. Eisebijs rakstīja: ”Tāpat mans mērķis ir minēt to cilvēku vārdus, skaitu un darbības laiku, kuri aiz mīlestības pret jauninājumiem ir pieļāvuši milzīgas kļūdas un, ieviesdami nepareizi tā dēvētās atziņas, līdzīgi plēsīgiem vilkiem ir nežēlīgi postījuši Kristus ganāmpulku.”

Vai Eisebijs sevi uzskatīja par kristieti? Acīmredzot uzskatīja, jo viņš sauca Kristu par ”mūsu Glābēju”. Viņš izteicās: ”Mans nolūks ir.. pastāstīt, kādas nelaimes piemeklēja visu ebreju tautu pēc viņu sazvērestības pret mūsu Glābēju, un aprakstīt, kad un kā pagāni ir uzbrukuši Dieva vārdiem, un pieminēt tos, kas dažādos laikos ir cīnījušies par tiem, būdami gatavi liet asinis un ciest, kā arī tos, kas apliecinājuši uzticību mūsu pašu dienās, un to, kādu žēlsirdīgu un laipnu palīdzību viņiem visiem ir sniedzis mūsu Glābējs.”

 Viņa plašie pētījumi

Grāmatu skaits, kuras Eisebijs bija izlasījis un uz kurām viņš atsaucās, ir milzīgs. Par daudziem ievērojamiem cilvēkiem, kas dzīvojuši mūsu ēras pirmajos trīs gadsimtos, ir bijis iespējams uzzināt tikai no Eisebija rakstītā. Viņa darbi ļauj uzzināt par nozīmīgiem strāvojumiem, par kuriem ziņas ir atrodamas vienīgi viņa darbos. Viņa sniegtā informācija nāk no tādiem zināšanu avotiem, kas vairs nav pieejami.

Materiālu saviem darbiem Eisebijs vāca ļoti rūpīgi un pamatīgi. Šķiet, viņš centās atsijāt uzticamu informāciju no tādas, uz kuru nevarēja paļauties. Tomēr viņa sacerējumiem bija savi trūkumi. Palaikam viņš nepareizi skaidroja vai pat nepareizi saprata cilvēkus un to rīcību. Dažkārt viņa darbos bija kļūdas hronoloģijā. Eisebijam arī trūka rakstnieka prasmes. Tomēr, kaut arī viņa darbiem ir šādi acīmredzami trūkumi, tie tiek uzskatīti par nenovērtējamu dārgumu krātuvi.

Vai viņš mīlēja patiesību?

Eisebiju satrauca neatrisinātais jautājums par Dēla stāvokli attiecībā pret Tēvu. Vai Tēvs bija pastāvējis pirms Dēla, kā uzskatīja Eisebijs? Jeb arī Dēls pastāv tikpat ilgi kā Tēvs? ”Ja viņi pastāv vienlīdz ilgi,” Eisebijs jautāja, ”kā gan Tēvs var būt Tēvs un Dēls var būt Dēls?” Viņš pamatoja savus uzskatus uz Rakstiem, citēdams Jāņa 14:28, kur teikts, ka ”Tēvs ir lielāks nekā [Jēzus]”, un Jāņa 17:3, kur par Jēzu ir runāts kā par to, kuru ir ”sūtījis” vienīgais patiesais Dievs. Atsaucoties uz Kolosiešiem 1:15 un Jāņa 1:1, Eisebijs pierādīja, ka Logoss jeb Vārds ir ”neredzamā Dieva attēls” — Dieva Dēls.

Taču pārsteidzoši ir tas, ka Nīkajas koncila nobeigumā Eisebijs atbalstīja pretēju viedokli. Pretēji savam uz Rakstiem balstītajam uzskatam, ka Kristus neieņem tādu pašu stāvokli kā Dievs, viņš piekrita imperatora viedoklim.

Mācība, kas jāņem vērā

Kāpēc Eisebijs Nīkajas koncilā padevās vairākuma spiedienam un atbalstīja nebībelisku doktrīnu? Vai viņam bija kādi politiski mērķi? Kāpēc viņš vispār apmeklēja koncilu? Kaut arī uz to tika aicināti visi bīskapi, ieradās tikai daļa no visiem — apmēram 300. Vai Eisebijs baidījās zaudēt savu sabiedrisko stāvokli? Un kāpēc imperators Konstantīns viņu tik augstu vērtēja? Koncilā Eisebijs sēdēja pie imperatora labās rokas.

Acīmredzot Eisebijs nebija ņēmis vērā prasību, ko Jēzus bija izvirzījis saviem sekotājiem, proti, prasību nebūt ”no pasaules”. (Jāņa 17:16; 18:36.) ”Laulības pārkāpēju cilts, vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība?” jautāja Jēzus māceklis Jēkabs. (Jēkaba 4:4.) Ir svarīgi atcerēties arī Pāvila brīdinājumu: ”Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem.” (2. Korintiešiem 6:14.) Paliksim nošķirti no pasaules un pielūgsim Tēvu ”garā un patiesībā”. (Jāņa 4:24.)

[Attēls 31. lpp.]

Freska, kurā attēlots Nīkajas koncils

[Norāde par autortiesībām]

Scala/Art Resource, NY

[Norāde par attēla autortiesībām 29. lpp.]

Courtesy of Special Collections Library, University of Michigan