Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Kāpēc mēs nevaram iztikt vieni paši

Kāpēc mēs nevaram iztikt vieni paši

Kāpēc mēs nevaram iztikt vieni paši

”Diviem ir labāk nekā vienam būt, ..ja viņi krīt, tad viens palīdz otram atkal tikt uz kājām.” (Ķēniņš Salamans.)

SENĀS Izraēlas ķēniņš Salamans atzina: ”Diviem ir labāk nekā vienam būt, tāpēc ka viņiem tad vismaz vienā ziņā iznāk labāka alga par viņu pūlēm; ja viņi krīt, tad viens palīdz otram atkal tikt uz kājām. Bet nelaime tam, kas ir viens! Kad tas krīt, tad otra nav, kas viņu pieceļ!” (Salamans Mācītājs 4:9, 10.) Ar šiem vārdiem gudrais ķēniņš, kas daudz bija vērojis cilvēku uzvedību, uzsvēra, cik svarīgas mums ir attiecības ar citiem. Turklāt tas nebija tikai cilvēka viedoklis. Salamana vārdi bija Dieva iedvesmoti, un tajos atspoguļojas Dieva gudrība.

Nav gudri norobežoties no pārējiem, jo cilvēki ir vajadzīgi cits citam. Mums visiem ir nepieciešams spēks un atbalsts, ko mēs varam saņemt no citiem cilvēkiem. ”Kas norobežojas no citiem un turas pats par sevi, tas meklē savu iegribu un pretojas visam, kas labs,” teikts kādā Bībeles sakāmvārdā. (Salamana Pamācības 18:1, LB-65r.) Viegli saprast, kāpēc sociologi mudina cilvēkus kļūt par kādas grupas daļu un interesēties par citiem.

Runādams par iespējām veicināt cilvēku iesaistīšanos sabiedrības dzīvē, profesors Roberts Patnems ieteica ”nostiprināt ticības ietekmi”. Šajā ziņā labs piemērs ir Jehovas liecinieki, kas visās pasaules malās saņem garīgu aizsardzību savās draudzēs, kur valda ciešas un sirsnīgas attiecības. Paklausot apustuļa Pētera vārdiem, viņi ”mīl brāļu saimi”, kas bīstas Dievu. (1. Pētera 2:17.) Liecinieki arī necieš no izolācijas un tās postošajām sekām, jo saistībā ar patiesā Dieva pielūgsmi viņiem vienmēr ir daudz darāmā, lai palīdzētu citiem uzzināt patiesību no Dieva Svētajiem rakstiem — Bībeles. (2. Timotejam 2:15.)

Mīlestība un biedriskas attiecības spēj izmainīt cilvēku dzīvi

Jehovas liecinieki ir vienots kopums, kurā katram loceklim ir svarīga nozīme. Par to paši pēc savas pieredzes varēja pārliecināties trīs kādas latīņamerikāņu ģimenes locekļi — Migels, Froilans un Alma Ruta. Viņi visi cieš no iedzimtas kaulu slimības, kas izraisa punduraugumu, un ir spiesti pārvietoties invalīdu ratiņos. Kā saskarsme ar lieciniekiem ir ietekmējusi viņu dzīvi?

Migels stāsta: ”Esmu pieredzējis vairākus krīzes periodus, bet, kad sāku satikties ar Jehovas lieciniekiem, mana dzīve izmainījās. Ir ļoti bīstami noslēgties sevī. Iespēja katru nedēļu tikties ar ticības biedriem kristiešu sapulcēs man palīdzēja iegūt dzīvesprieku un gandarījuma sajūtu.”

Alma Ruta piebilst: ”Man ir bijuši dziļas nomāktības brīži, bet, uzzinājusi par Jehovu, es sapratu, ka man varētu būt ciešas attiecības ar viņu. Tās ir kļuvušas par pašu dārgāko manā dzīvē. Ģimenes locekļi mums ir snieguši lielu atbalstu, un tas mūs ir satuvinājis vēl vairāk.”

Tēvs iemācīja Migelam lasīt un rakstīt, un pēc tam Migels arī Froilanam un Almai Rutai palīdzēja apgūt šo prasmi, kas viņiem ir vajadzīga, lai nostiprinātu savu garīgumu. ”Lasītprasme mums ļoti noder, jo, lasot Bībeli un bībelisku literatūru, mēs saņemam garīgu stiprinājumu,” saka Alma Ruta.

Patlaban Migels kalpo par kristiešu draudzes vecāko. Froilans ir izlasījis Bībeli veselas deviņas reizes. Vēlēdamās kalpot Jehovam pēc iespējas lielākā mērā, Alma Ruta kopš 1996. gada kalpo par pionieri jeb pilnas slodzes sludinātāju. Viņa saka: ”Ar Jehovas svētību es esmu sasniegusi šo mērķi, jo mani atbalsta manas mīļās kristīgās māsas. Viņas man palīdz ne tikai sludināt, bet arī vadīt nodarbības tiem 11 cilvēkiem, kuriem es mācu Bībeli.”

Labs piemērs ir arī Mehiko iedzīvotāja Emīlija, kas nelaimes gadījumā gūto kāju un muguras traumu dēļ ir piesaistīta invalīdu ratiņiem. Jehovas liecinieki palīdzēja viņai iegūt Bībeles zināšanas, un 1996. gadā Emīlija kristījās. Viņa stāsta: ”Pirms es uzzināju patiesību, man negribējās dzīvot un es domāju par pašnāvību. Mani mocīja tukšuma sajūta, un es raudāju dienām un naktīm. Taču starp Jehovas lieciniekiem es atradu mīlošus brāļus un māsas. Viņi personiski interesējās par mani, un tas mani ļoti uzmundrināja. Viens no draudzes vecākajiem man ir gluži kā brālis vai tēvs. Šis vecākais un vairāki kalpošanas palīgi ved mani uz sapulcēm un man palīdz, lai es savos invalīdu ratiņos varētu doties sludināt.”

Kāds septiņdesmitgadīgs vīrietis, vārdā Hosē, kas dzīvo viens pats, kļuva par Jehovas liecinieku 1992. gadā. 1990. gadā Hosē bija aizgājis pensijā, un viņš jutās nomākts. Bet tad kāds liecinieks viņam sludināja, un viņš tūlīt sāka apmeklēt kristiešu sapulces. Hosē patika tas, ko viņš tur dzirdēja un redzēja. Piemēram, viņš ievēroja, kāds brālības gars valda liecinieku starpā, un izjuta, ka tie par viņu patiesi interesējas. Tagad draudzes vecākie un kalpošanas palīgi rūpējas par Hosē. (Filipiešiem 1:1; 1. Pētera 5:2.) Šie ticības biedri ir viņa ”iepriecinātāji”. (Kolosiešiem 4:11.) Viņi pavada Hosē pie ārsta un apciemo viņu mājās, un viņi ir atbalstījuši Hosē visās tajās četrās reizēs, kad viņam bija nepieciešama ķirurģiska operācija. Hosē saka: ”Viņi gādā par mani, un es tiešām varu saukt viņus par savu ģimeni. Man ir prieks būt ar viņiem kopā.”

Devīgums nes prieku

Kad ķēniņš Salamans rakstīja, ka ”diviem ir labāk nekā vienam būt”, viņš tikko bija runājis par to, cik veltīgi ir visus savus spēkus veltīt materiālo bagātību ieguvei. (Salamans Mācītājs 4:7—9.) Taču mūsdienās daudzi neatlaidīgi tiecas tieši pēc šī mērķa, lai arī tas reizēm prasa upurēt attiecības ar citiem cilvēkiem gan ģimenē, gan ārpus tās.

Alkatības un savtīguma dēļ daudzi norobežojas no citiem, bet tas nenes viņiem ne laimi, ne gandarījumu. Gluži otrādi, tie, kas ļauj šīm īpašībām dominēt savā dzīvē, bieži vien jūt bezcerību un izmisumu. Turpretī, ja cilvēks nevis nošķiras, bet atrodas tādu cilvēku sabiedrībā, kuri kalpo Jehovam un mīl Dievu un savus tuvākos, tas labvēlīgi ietekmē viņa dzīvi, kā liecina tikko aprakstītie gadījumi. Regulāra kristiešu sapulču apmeklēšana, ticības biedru atbalsts un rūpes, kā arī dedzīga līdzdalība kalpošanā palīdzēja šajā rakstā minētajiem cilvēkiem atbrīvoties no nomāktības, ko bija radījusi izolācija. (Salamana Pamācības 17:17; Ebrejiem 10:24, 25.)

Tā kā mēs esam atkarīgi cits no cita, ir gluži dabiski, ka mēs gūstam prieku, darot citiem labu. Alberts Einšteins, kura darbs nāca par labu citiem, sacīja: ”Cilvēka vērtība.. jāsaskata tajā, ko viņš dod, nevis tajā, cik daudz viņš spēj saņemt.” Tas saskan ar mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdiem: ”Svētīgāki ir dot nekā ņemt.” (Apustuļu darbi 20:35.) Tātad, lai gan nenoliedzami ir labi saņemt mīlestību, ļoti svarīgi ir arī parādīt mīlestību citiem.

Kāds ceļojošais pārraugs, kas jau gadiem ilgi apmeklē draudzes, lai sniegtu tām garīgu atbalstu, un kas ir palīdzējis būvēt sapulču ēkas kristiešu draudzēm, kurām ir maz līdzekļu, savas izjūtas apraksta šādi: ”Prieks, ko es gūstu, kalpodams brāļiem un redzēdams pateicību viņu sejās, mudina mani allaž meklēt jaunas iespējas, kā viņiem palīdzēt. Mana pieredze liecina, ka galvenais, kas ir vajadzīgs, lai cilvēks varētu būt laimīgs, ir patiesa personiska interese par citiem. Un es zinu, ka mums, draudžu vecākajiem, ir jābūt ”kā patvērumam pret auku.., kā ūdens strautam izkaltušā zemē un kā augstas klints ēnai iztvīkušā un izslāpušā zemē”.” (Jesajas 32:2.)

Cik jauki ir kopā dzīvot vienprātīgi!

Palīdzot citiem un meklējot tādu cilvēku sabiedrību, kas kalpo Jehovam, var atrast patiesu prieku un gandarījumu. ”Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi!” sacīts kādā psalmā. (Psalms 133:1.) Ģimenes vienotība ir svarīgs faktors, kas nodrošina savstarpēju atbalstu, kā apstiprina Migela, Froilana un Almas Rutas piemērs. Un sevišķi ciešas saites pastāv starp tiem, ko vieno patiesā pielūgsme. Devis padomu kristīgiem vīriem un sievām, apustulis Pēteris rakstīja: ”Beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi.” (1. Pētera 3:8.)

Patiesa draudzība nes lielas svētības gan emocionālā, gan garīgā ziņā. Uzrunādams ticības biedrus, apustulis Pāvils mudināja: ”Iedrošiniet bailīgos, palīdziet vājajiem, esiet pacietīgi pret visiem! ..aizvien dzenieties pēc tā, kas labs, gan paši savā starpā, gan pret citiem.” (1. Tesaloniķiešiem 5:14, 15.)

Tāpēc meklēsim iespējas darīt to, kas nāk par labu citiem. ”Darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem”, jo tas padara dzīvi saturīgāku un vairo prieku un gandarījumu. (Galatiešiem 6:9, 10.) Jēzus māceklis Jēkabs rakstīja: ”Ja brālis vai māsa ir kaili un tiem trūkst dienišķas barības, bet kāds no jums viņiem teiktu: ”Ejiet ar mieru, sildieties un baudiet barību,” bet nedotu viņiem to, kas miesai vajadzīgs, ko tas palīdz?” (Jēkaba 2:15, 16.) Protams, tas nepalīdz neko. Mums ir jādomā nevis tikai katram par savām, bet arī par citu vajadzībām. (Filipiešiem 2:4.)

Jehovas liecinieki palīdz citiem arī materiāli, ja dabas katastrofu vai citu iemeslu dēļ tas ir īpaši vajadzīgs, taču pirmām kārtām viņi pūlas citu labā, darīdami kādu ļoti svarīgu darbu — sludinādami labo vēsti par Dieva Valstību. (Mateja 24:14.) Fakts, ka vairāk nekā 6 miljoni liecinieku sludina šo vēsti, kas dod cerību un mierinājumu, liecina par viņu patieso mīlestību pret cilvēkiem. Turklāt, palīdzot cilvēkiem uzzināt Svēto rakstu patiesību, tiek veicināta vēl kādas cilvēku vajadzības apmierināšana. Kas tā ir par vajadzību?

Svarīgas attiecības

Lai mēs varētu būt īsti laimīgi, mums ir vajadzīgas labas attiecības ar Dievu. Kresī Morisona grāmatā Man Does Not Stand Alone (Cilvēks nevar iztikt viens) rakstīts: ”Fakts, ka cilvēki visās vietās un laikos, no pirmsākumiem līdz pat šai dienai, ir jutuši vajadzību piesaukt kādu, kas pēc viņu pārliecības ir augstāks un varenāks par viņiem pašiem, apliecina, ka reliģiskās jūtas ir iedzimtas un reliģija būtu zinātniski jāatzīst. [..] ..mums būtu jājūt godbijība un apbrīna, redzot, cik universāli ir augstākas būtnes meklējumi un cilvēku ticība šādai būtnei.”

Jēzus Kristus teica: ”Svētīgi garā nabagi,” — jeb, kā teikts citā tulkojumā (NW): ”Laimīgi tie, kas apzinās savas garīgās vajadzības.” (Mateja 5:3.) Nevienam nenāk par labu ilgstoša nošķirtība no citiem cilvēkiem, bet vēl daudz lielāku ļaunumu cilvēkam nodara norobežošanās no sava Radītāja. (Atklāsmes 4:11.) Ir ļoti svarīgi atrast savā dzīvē vietu tam, lai apgūtu zināšanas par Dievu un izmantotu tās praksē. (Salamana Pamācības 2:1—5.) Mums jācenšas apmierināt savas garīgās vajadzības, jo mēs nevaram sekmīgi dzīvot bez Dieva. Lai dzīve mums nestu patiesu laimi un gandarījumu, mums ir vajadzīgas labas attiecības ar Jehovu — ”Visuaugstāko pār visu pasauli”. (Psalms 83:19.)

[Attēls 5. lpp.]

Migels: ”Esmu pieredzējis vairākus krīzes periodus, bet, kad sāku satikties ar Jehovas lieciniekiem, mana dzīve izmainījās.”

[Attēls 5. lpp.]

Alma Ruta: ”Uzzinājusi par Jehovu, es sapratu, ka man varētu būt ciešas attiecības ar viņu.”

[Attēls 6. lpp.]

Emīlija: ”Pirms es uzzināju patiesību.., mani mocīja tukšuma sajūta.”

[Attēls 7. lpp.]

Patiesā Dieva kalpu sabiedrība mums palīdz apmierināt savas garīgās vajadzības