Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Laimīgs ir cilvēks, kura Dievs ir Jehova

Laimīgs ir cilvēks, kura Dievs ir Jehova

Dzīvesstāsts

Laimīgs ir cilvēks, kura Dievs ir Jehova

PASTĀSTĪJIS TOMS DIDURS

Piemērotas telpas jau bija noīrētas. Uz Jehovas liecinieku kongresu Porkjupainpleinā Saskačevanas provincē Kanādā gaidīja ierodamies ap 300 cilvēku. Taču trešdien sāka snigt, un piektdien šajā apkaimē jau plosījās spēcīga sniegavētra. Redzamība bija tuvu nullei, un termometra stabiņš nokritās līdz mīnus 40 grādiem pēc Celsija. Uz kongresu bija paspējuši ierasties 28 cilvēki, to starpā daži bērni. Man bija 25 gadi, un es biju ļoti nobažījies, jo tikai nesen biju iecelts par rajona pārraugu un šis bija pirmais kongress, kura rīkošanā es piedalījos. Kas notika tālāk, par to jūs uzzināsiet mazliet vēlāk, bet vispirms es jums pastāstīšu, kā kļuvu par rajona pārraugu.

ES ESMU septītais no astoņiem dēliem, kas piedzima mūsu vecākiem. Vecāko brāli nosauca par Bilu, pēc viņa nāca Metro, Džons, Freds, Maiks un Alekss. Es piedzimu 1925. gadā, pirms Volija, kas bija jaunākais dēls. Mēs dzīvojām Manitobas provincē netālu no Jūkreinas (Kanāda), kur maniem vecākiem, Maiklam un Annai Diduriem, piederēja neliela saimniecība. Mans tēvs bija dzelzceļnieks. Tēvs bieži vien mitinājās dzelzceļnieku būdiņā, kas atradās tālu no apdzīvotām vietām, taču tā nebija piemērotākā vieta lielas ģimenes izmitināšanai. Mēs palikām dzīvot mājās, un visas rūpes par dēlu audzināšanu gūlās uz mātes pleciem. Laiku pa laikam viņa mūs atstāja, lai pabūtu kopā ar tēvu kādu nedēļu vai ilgāk, tāpēc mamma mums iemācīja pašiem gatavot ēdienu, cept maizi, kā arī darīt citus mājas darbus. Tā kā mēs piederējām pie grieķu katoļu baznīcas, māte mums mācīja skaitīt lūgšanas un izpildīt reliģiskus rituālus.

Saskaros ar Bībeles patiesību

Diezgan agri man parādījās vēlēšanās saprast Bībeli. Mums kaimiņos dzīvoja kāds Jehovas liecinieks, kas regulāri apmeklēja mūsu ģimeni un lasīja Bībeles vietas, kur bija runāts par Dieva Valstību, Armagedonu un svētībām, ko nesīs Dieva apsolītā jaunā pasaule. Mammu tas nemaz neinteresēja, toties visai liela interese par to bija Maikam un Aleksam. Otrā pasaules kara laikā viņi atteicās no militārā dienesta reliģiskās pārliecības dēļ — uz šo soli viņus pamudināja iegūtās Bībeles zināšanas. Tā kā viņi nebija ar mieru mainīt savu nostāju, Maiku uz kādu laiku ieslodzīja cietumā, bet Aleksu nosūtīja uz darba nometni Ontārio provincē. Vēlāk arī Freds un Volijs pieņēma patiesību, ko nevar teikt par trim mūsu vecākajiem brāļiem. Māte, kas daudzus gadus pretojās patiesībai, vēlāk pārsteidza mūs visus, nostādamās Jehovas pusē. Viņa kristījās 83 gadu vecumā un nodzīvoja līdz 96 gadu vecumam. Arī tēvs, pirms viņš nomira, bija labvēlīgi noskaņots pret patiesību.

17 gadu vecumā es devos uz Vinipegu, domādams tur atrast darbu un sazināties ar cilvēkiem, kas palīdzētu man saprast Bībeli. Lai gan Jehovas liecinieku darbība Kanādā tajā laikā bija aizliegta, sapulces tika rīkotas regulāri. Pirmo reizi es ierados uz sapulci kādā privātmājā. Tā kā biju audzināts grieķu katoļu ticībā, tas, ko es tur dzirdēju, man izklausījās neparasti. Tomēr pamazām es sapratu, ka ticīgo iedalījums garīdzniekos un lajos ir pretrunā ar Rakstiem, kā arī to, ka garīdznieki, kas svētī karu, nerīkojas saskaņā ar Dieva prasībām. (Jesajas 2:4; Mateja 23:8—10; Romiešiem 12:17, 18.) Dzīve paradīzē uz zemes man likās daudz piemērotāka un saprotamāka nekā perspektīva pavadīt mūžību kaut kur tālu projām no tās.

Pārliecinājies, ka esmu uzzinājis patiesību, es veltīju savu dzīvi Jehovam un 1942. gadā kristījos Vinipegā. Pēc gada tika atcelts Jehovas liecinieku darbības aizliegums un mēs varējām atsākt aktīvu sludināšanu. Bībeles patiesība arvien spēcīgāk ietekmēja manu sirdi. Vēlāk mani iecēla par vecāko kādā draudzē, es uzstājos publiskajās sapulcēs un apmeklēju cilvēkus teritorijās, kur vēl nebija sludināts. Es apmeklēju lielus kongresus ASV, un arī tas ļoti sekmēja manu garīgo izaugsmi.

Kalpoju Jehovam vēl lielākā mērā

1950. gadā es kļuvu par pionieri, un decembrī mani iecēla par rajona pārraugu. Apmācību, kas palīdzētu man tikt galā ar jaunajiem pienākumiem, man sniedza Čārlijs Hepvērts — pieredzējis un uzticīgs kristietis. Mūsu kopīgā kalpošana, kas noritēja Toronto apkaimē, man sagādāja īpašu prieku arī kāda cita iemesla dēļ. Pēdējā nedēļā pie manis atbrauca mans miesīgais brālis Alekss, kas tolaik bija iecelts par rajona pārraugu Vinipegā.

Pirmais rajona kongress, kura rīkošanā es piedalījos, — par to es stāstīju raksta ievadā — man ir dziļi iespiedies atmiņā. Es ļoti uztraucos par kongresa norisi. Tomēr mūsu apgabala pārraugs, brālis Džeks Neitans, parūpējās par pienākumu sadali brāļiem, kas bija ieradušies, un uzturēja pozitīvu gaisotni. Kongresa runās izskanēja daudz noderīgu domu, mēs stāstījām gadījumus no sludināšanas, mācījāmies, kā iesākt sarunas, sludinot pa mājām, kā atkārtoti apmeklēt ieinteresētus cilvēkus un kā vadīt mājas Bībeles nodarbības. Mēs arī dziedājām Valstības dziesmas. Turklāt mūsu rīcībā bija daudz ēdamā — ik pēc divām stundām mēs varējām iedzert kafiju un ieēst kūciņas. Naktī daži gulēja uz krēsliem, citi uz skatuves vai uz grīdas. Uz publisko runu svētdien, kad sniegavētra bija nedaudz norimusies, ieradās 96 cilvēki. Šai kongresā pieredzētais man iemācīja, kā rīkoties sarežģītās situācijās.

Pēc tam mani nosūtīja kalpot par rajona pārraugu teritorijā, kurā ietilpa Albertas provinces ziemeļu daļa, Britu Kolumbija un Jukona, ko dēvē arī par pusnakts saules zemi. Dosonkrīku no Vaithorsas — pilsētas, kur sākās un kur beidzās mana rajona teritorija, — šķīra pusotrs tūkstotis kilometru. Daba šeit ir skarba, tāpēc tālie pārbraucieni pa Aļaskas maģistrāli, kā arī sludināšana tās apkaimē prasīja izturību un piesardzību. Putenis, sniega lavīnas un slidenās kalnu nogāzes ceļošanu šajos ziemeļu novados padara visai bīstamu.

Es ar lielu interesi vēroju, kā cilvēki tālajos ziemeļu apgabalos uzzināja un pieņēma patiesību. Reiz netālu no Louerpostas (Britu Kolumbija), kāda ciematiņa, kas atrodas pie Jukonas robežas Aļaskas maģistrāles tuvumā, mēs kopā ar Volteru Lūkovicu pienācām pie kādas necilas būdiņas. Mēs sapratām, ka iekšā kāds ir, jo manījām logā blāvu gaismu. Bija aptuveni deviņi vakarā, kad mēs pieklauvējām pie durvīm. Vīrieša balss aicināja mūs ienākt, un mēs vērām durvis vaļā. Sev par lielu pārsteigumu, ieraudzījām vecu vīru, kas gulēja gultā un lasīja Sargtorni. Turklāt viņam rokās bija jaunāks žurnāla numurs nekā tas, ko grasījāmies viņam piedāvāt. Vīrietis paskaidroja, ka pastu viņam piegādā ar gaisa transportu. Mēs, kas bijām aizbraukuši no draudzes pirms vairāk nekā astoņām dienām, vēl nebijām saņēmuši jaunākos numurus. Freds Bergs, kā viņš sevi nosauca, vairākus gadus bija abonējis žurnālu Sargtornis, taču tā bija pirmā reize, kad viņu apmeklēja Jehovas liecinieki. Freds pierunāja mūs palikt pie viņa pārnakšņot. Mēs daudz runājām ar viņu par Rakstiem un vēlāk vienojāmies ar citiem lieciniekiem, lai viņi šo vīrieti apmeklē.

Vairākus gadus es kalpoju trijos nelielos rajonos. To teritorijas pletās no Granprēri Albertas provincē (Kanāda) līdz Kadjakai Aļaskā (ASV) — šīs pilsētas šķir vairāk nekā trīsarpus tūkstoši kilometru.

No savas pieredzes zinu, ka arī nomaļās vietās, tāpat kā jebkurā citā zemeslodes malā, ikviens cilvēks var gūt labumu no Jehovas nepelnītās žēlastības. Es varēju vērot, kā Dieva gars ietekmē godprātīgu cilvēku sirdis un prātus, palīdzot tiem saprast Bībeles patiesību. Viens no šiem cilvēkiem bija Henrijs Lepains no Dousonas (Jukona). Viņš dzīvoja nomaļā un klusā nostūrī. Vairāk nekā 60 gadus viņš nebija atstājis šo zelta meklētāju zemi. Jehovas gars pamudināja šo 84 gadus veco vīru, kas iepriekš nekad nebija bijis draudzes sapulcē, doties 1600 kilometru tālā ceļojumā uz Ankoridžu, lai apmeklētu rajona kongresu. Kongresā dzirdētais viņu sajūsmināja, un viņš ļoti priecājās par iespēju atrasties labā sabiedrībā. Atgriezies Dousonā, šis vīrs bija uzticīgs Jehovam līdz pat savai nāvei. Daudzi, kas pazina Henriju, bija neizpratnē par to, kas bija pamudinājis šo veco vīru veikt tik tālu ceļojumu. Viņa piemēra iespaidoti, vairāki citi vecāka gadagājuma cilvēki pieņēma Bībeles patiesību. Tā ar savu rīcību Henrijs sniedza labu liecību citiem.

Turpmākās Jehovas svētības

1955. gadā mani uzaicināja mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas skolas 26. grupā. Apmācība, ko es saņēmu, stiprināja manu ticību un palīdzēja izveidot tuvākas attiecības ar Jehovu. Pēc skolas beigšanas es saņēmu norīkojumu uz Kanādu, kur turpināju pildīt rajona pārrauga pienākumus.

Apmēram gadu es pavadīju Ontārio provincē, līdz mani atkal nosūtīja uz Aļasku. Ziemeļu daba ir ārkārtīgi skaista. Braucieni pa šosejām, kas te ved gar ezera krastu, kur ūdens ir tīrs un mirdzošs, te vijas augšup kalnā, traucoties pretī sniegotajām virsotnēm, man ir dziļi iespiedušies atmiņā. Vasarā ielejas un pļavas ir kā nosētas ar košām lauku puķēm. Gaiss ir tīrs, un ūdens dzidrs. Lāči, vilki, aļņi, ziemeļbrieži un citi dzīvnieki klīst savvaļā, neviena netraucēti.

Tomēr Aļaskā nākas saskarties ar grūtībām, ko sagādā ne vien mainīgie laika apstākļi, bet arī milzīgie attālumi starp apdzīvotām vietām. Mana rajona teritorija no austrumiem uz rietumiem stiepās 3200 kilometru garumā. Turklāt tolaik rajona pārraugiem netika piešķirta automašīna. Brāļi no vietējām draudzēm labprāt piedāvāja man savu palīdzību, ar automašīnu nogādājot mani uz nākamo draudzi, kas man bija jāapmeklē. Dažkārt man nācās braukt arī ar autostopu, ceļojot kopā ar kravas automašīnu šoferiem vai tūristiem.

Reiz man gadījās šādā veidā ceļot pa Aļaskas maģistrāli no Tokas ciematiņa Aļaskā līdz 1202. jūdzei, kas atrodas Skotijkrīkas apkaimē. Muitas posteņus, kas uzcelti šajās vietās, vienu no otra šķir aptuveni 160 kilometri. Es izgāju cauri ASV muitas postenim Tokā, un kāda gadījuma automašīna aizveda mani 50 kilometrus uz priekšu. Vairāk neviena automašīna garām nebrauca, un es biju spiests iet kājām 10 stundas, veicot vairāk nekā 40 kilometrus. Vēlāk es uzzināju, ka satiksme šajā ceļa posmā bija apturēta sniega lavīnas dēļ un tas bija noticis neilgi pēc tam, kad es biju izgājis cauri muitas punktam. Ap pusnakti temperatūra nokritās līdz mīnus 23 grādiem un es joprojām atrados laukā aptuveni 80 kilometru attālumā no tuvākās apdzīvotās vietas. Es izmisīgi meklēju kādu vietu, kur varētu patverties un pārnakšņot.

Mani spēki jau bija krietni gājuši mazumā, kad es šosejas malā pamanīju pamestu, pa pusei sniegā ieputinātu automašīnu. Es nodomāju, ka manas izredzes izdzīvot šajā aukstajā naktī var būt atkarīgas no tā, vai man izdosies iekļūt mašīnā un pārgulēt uz sēdekļiem. Taču, notīrījis sniegu un atvēris durvis, es ieraudzīju, ka no mašīnas ir palikusi pāri tikai metāla virsbūve — viss pārējais no salona bija izņemts. Par laimi, netālu no šīs vietas es ieraudzīju pamestu būdiņu. Ne bez grūtībām, tomēr man izdevās tajā iekļūt un iekurt uguni, un es varēju dažas stundas nosnausties. No rīta man izdevās apturēt mašīnu, kas mani aizveda līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai. Beidzot es varēju paēst un pārsiet rokas, ko biju savainojis ceļā.

Garīgās darbības paplašināšanās Aļaskā

Ļoti iepriecinoša bija mana pirmā vizīte Fērbenksā. Sludināšana šajā pilsētā sekmējās labi, un svētdien noklausīties publisko runu ieradās ap 50 cilvēku. Mazajā misionāru mājiņā, kur dzīvoja Vernors un Loreina Deivisi, vietas bija maz, un cilvēki bija spiesti klausīties runu, sēdēdami virtuvē, guļamistabā un priekšnamā. Redzot tik lielu atsaucību, kļuva skaidrs, ka Fērbenksā ir vajadzīga Valstības zāle. Jehova mūs svētīja, un mēs varējām nopirkt lielu ēku, kur agrāk atradās deju zāle, un pārvietot to uz citu zemes gabalu. Tika izurbta artēziskā aka, lai nodrošinātu ēku ar ūdeni, ierīkotas labierīcības un apkure. Tā nepilna gada laikā pilsētā tika uzcelta Valstības zāle. Vēlāk šajā ēkā ierīkoja virtuvi, un 1958. gadā tur notika apgabala kongress, ko apmeklēja 330 cilvēki.

1960. gada vasarā es devos garā ceļojumā ar automašīnu, lai apmeklētu Jehovas liecinieku galveno pārvaldi Ņujorkā, kur tika rīkoti kursi ceļojošajiem pārraugiem no ASV un Kanādas. Kamēr es biju Ņujorkā, brālis Neitans Nors un citi atbildīgie brāļi aprunājās ar mani par iespēju izveidot Aļaskā filiāli. Mēs bijām ļoti priecīgi, kad pēc dažiem mēnešiem mums paziņoja, ka mums būs pašiem sava filiāle, kas sāks darbu 1961. gada 1. septembrī. Brālim Endrū Vegneram uzticēja rūpēties par filiāles darbību. Kopā ar sievu Veru viņš 20 gadus bija nostrādājis Bruklinas Bētelē, kā arī kādu laiku kalpojis par ceļojošo pārraugu. Filiāle Aļaskā ievērojami atviegloja darbu rajona pārraugam, kam vairs nebija tik tālu jāceļo, apmeklējot draudzes, un kam līdz ar to bija vairāk laika, lai rūpētos par draudžu vajadzībām un sludinātu attālās teritorijās.

1962. gada vasara mums, kas dzīvojām tik tālu ziemeļos, bija laimīgs laiks. Filiāles veltīšana un apgabala kongress, kas notika Džūno (Aļaska), sagādāja mums lielu prieku. Vaithorsā (Jukona) un Džūno tika uzbūvētas jaunas Valstības zāles, un Aļaskā tika izveidotas vairākas jaunas grupas.

Atpakaļ uz Kanādu

Vairākus gadus es sarakstījos ar Mārgaretu Petresu, kādu māsu no Kanādas. Reta, kā viņu vienmēr sauca, 1947. gadā bija uzsākusi pionieres kalpošanu, 1955. gadā bija beigusi Gileādas skolu un pēc tam kalpoja par pionieri Kanādas austrumos. Es viņu bildināju, un viņa pieņēma bildinājumu. 1963. gada februārī Vaithorsā mēs apprecējāmies, un jau rudenī es saņēmu jaunu norīkojumu: kalpot par rajona pārraugu Kanādas rietumos, kur aizritēja nākamie 25 mūsu dzīves gadi.

Tomēr mūsu veselība pasliktinājās, un 1988. gadā mēs pārcēlāmies uz Vinipegu, kur sākām kalpot par speciālajiem pionieriem. Piecus gadus mēs dzīvojām kongresu namā un rūpējāmies par kārtību tajā. Mēs joprojām aktīvi piedalāmies mācekļu gatavošanā, cik vien tas ir mūsu spēkos. Kad biju ceļojošais pārraugs, mēs ar sievu uzsākām daudz Bībeles nodarbību, ko vēlāk turpināja citi. Tagad, pateicoties Jehovas nepelnītai žēlastībai, mēs varam tās ne tikai sākt, bet arī turpināt, un mums ir iespēja ar prieku vērot, kā mūsu Bībeles skolnieki garīgi aug un velta savu dzīvi Jehovam, apliecinot to ar kristīšanos.

Esmu pārliecināts, ka kalpošana Jehovam ir labākais dzīves ceļš. Tas piešķir mūsu dzīvei jēgu, sniedz gandarījumu un ļauj sajust, kā dienu no dienas aug mūsu mīlestība pret Jehovu. Šāda dzīve padara cilvēku patiesi laimīgu. Neatkarīgi no tā, kādi teokrātiski pienākumi mums tiek uzticēti un kādā zemeslodes nostūrī mēs atrodamies, mēs varam piekrist psalmu sarakstītāja vārdiem, kas teica: ”Svētīga tā tauta, kam tas Kungs ir par Dievu!” (Psalms 144:15.)

[Attēls 24, 25. lpp.]

Kalpoju par rajona pārraugu

[Attēls 25. lpp.]

Apmeklēju Henriju Lepainu Dousonā. Esmu kreisajā pusē

[Attēls 26. lpp.]

Pirmā Valstības zāle Ankoridžā

[Attēls 26. lpp.]

Reta un es 1998. gadā