Nabadzīgie kļūst aizvien nabadzīgāki

”Neviena sabiedrība nevar būt plaukstoša un laimīga, ja tā lielākoties sastāv no nabadzīgiem cilvēkiem, kas dzīvo nožēlojamos apstākļos.”

EKONOMISTS Ādams Smits šos vārdus teica jau 18. gadsimtā. Pēc daudzu domām, mūsdienās šo vārdu patiesums pierādās skaidrāk nekā jebkad agrāk. Jāatzīst, ka kontrasts starp bagātajiem un nabadzīgajiem ir kļuvis vēl krasāks. Filipīnās trešā daļa iedzīvotāju iztiek ar nepilnu dolāru dienā — naudu, ko bagātākajās valstīs cilvēki parasti nopelna pāris minūtēs. Apvienoto Nāciju Organizācijas publicētajā ziņojumā Human Development Report 2002 sacīts, ka ”pasaules bagātāko 5 procentu cilvēku ienākumi 114 reizes pārsniedz pasaules nabadzīgāko 5 procentu ienākumus”.

Kaut gan daļa cilvēku dzīvo samērā komfortablos apstākļos, neskaitāmiem citiem neatliek nekas cits kā mitināties kaut kur pašu uzslietās būdās. Citiem nav paveicies pat tik daudz — viņi dzīvo uz ielas un guļ uz kartona gabala vai plastmasas plēves. Cīnīdamies par izdzīvošanu, daudzi no viņiem ir gatavi gan vākt atkritumus izgāztuvēs, gan stumt smagas kravas, gan klīst apkārt ar saviem ratiņiem, meklējot dažādas mantas, ko iespējams nodot pārstrādei.

Nevienlīdzība starp bagātajiem un nabagajiem nav vienīgi attīstības valstu problēma. Saskaņā ar Pasaules bankas ziņojumu, ”nabadzīgo rajoni ir pierasta parādība visās valstīs”. Lai arī cik bagāti cilvēki dzīvotu kādā zemē, vienalga, vai tā būtu Bangladeša vai Amerikas Savienotās Valstis, citiem tajā pašā zemē ir smagi jāpūlas, lai sagādātu sev ēdienu un pajumti. Kā bija teikts The New York Times, 2001. gadā ASV Tautas skaitīšanas birojs ziņoja, ka plaisa starp bagātajiem un trūcīgajiem Amerikas Savienotajās Valstīs pastāvīgi paplašinās. Ziņojumā bija norādīts, ka šajā valstī ”pagājušajā gadā puse mājsaimniecības ienākumu bija bagātākās iedzīvotāju piektdaļas rīcībā.. Savukārt nabadzīgākās piektdaļas rīcībā bija tikai 3,5 procenti mājsaimniecības ienākumu.” Līdzīga vai pat sliktāka situācija ir arī daudzās citās valstīs. Pēc Pasaules bankas datiem, aptuveni 57 procenti zemeslodes iedzīvotāju iztiek ar nepilniem diviem dolāriem dienā.

Bezdibenis bagāto un nabadzīgo starpā kļuva vēl nepārprotamāks, kad 2002. gadā neskaitāmi cilvēki ar sašutumu uzzināja faktus par uzņēmējiem, kas iedzīvojušies bagātībā  visai apšaubāmā kārtā. Pat tad, ja nekas klaji nelikumīgs nebija izdarīts, daudzi ievēroja, ka šie uzņēmēji, kā bija teikts žurnālā Fortune, ”bija kļuvuši neaptverami, neizsakāmi, nepiedienīgi bagāti”. Ņemot vērā, kāda situācija ir pasaulē, daudzi brīnās, kā ir iespējams izskaidrot to, ka daži pēkšņi kļūst stāvus bagāti tajā pašā laikā, kad milzum daudz citu cieš trūkumu.

Vai nabadzībai tā arī nepienāks gals?

Protams, nevar sacīt, ka neviens nemēģinātu atvieglot nabadzīgo cilvēku ciešanas. Vislabāko nodomu vadīti, varas pārstāvji, kā arī dažādas organizācijas neatlaidīgi pūlas atrast risinājumus, lai mainītu pastāvošo situāciju. Tomēr realitāte ir un paliek bēdīga. ANO ziņojumā Human Development Report 2002 bija sacīts, ka, par spīti lielajām pūlēm panākt uzlabojumus, ”daudzas valstis ir nabadzīgākas nekā pirms 10, 20 gadiem un pat 30 gadiem”.

Vai šie fakti liecina, ka nabadzīgajiem nav, uz ko cerēt? Aicinām jūs izlasīt nākamo rakstu, kurā būs atrodami praktiski ieteikumi, kas var palīdzēt trūcīgiem cilvēkiem jau tagad, kā arī būs stāstīts par tādiem šīs problēmas risinājumiem, par kuriem daudzi nemaz nav domājuši.