”BEZ maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.” (Mateja 10:8.) Šādu norādījumu Jēzus deva saviem apustuļiem, sūtīdams viņus sludināt labo vēsti. Vai apustuļi ievēroja šo norādījumu? Jā, un viņi nepārstāja to ievērot arī pēc tam, kad Jēzus bija atstājis zemi.

Piemēram, kad Sīmanis, kas agrāk bija nodarbojies ar buršanu, redzēja, kāds brīnumains spēks ir piešķirts apustuļiem Pēterim un Jānim, viņš tiem piedāvāja samaksu par to, lai tie dalītos šajā spēkā ar viņu. Taču Pēteris teica Sīmanim: ”Kaut tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu iegūt par naudu.” (Apustuļu darbi 8:18—20.)

Apustuļa Pāvila nostāja līdzinājās Pētera nostājai. Pāvils būtu varējis ļaut kristīgajiem brāļiem Korintā sevi apgādāt, tā kļūstot viņiem par finansiālu nastu. Tomēr viņš strādāja, lai pats savām rokām nopelnītu sev iztiku. (Apustuļu darbi 18:1—3.) Tāpēc viņš ar tīru sirdsapziņu varēja teikt, ka viņš korintiešiem ir sludinājis labo vēsti ”bez maksas”. (1. Korintiešiem 4:12; 9:18.)

Diemžēl daudzi, kas apgalvo, ka ir Kristus sekotāji, neparāda gatavību dot ”bez maksas”. Daudzi kristīgās pasaules reliģiskie vadītāji ”māca.. par atlīdzību”. (Mihas 3:11.) Ir tādi reliģiskie vadītāji, kas pat ir iedzīvojušies uz draudzes locekļu rēķina. 1989. gadā ASV kādam sludinātājam tika piespriests 45 gadu cietumsods. Ko viņš bija izdarījis? Viņš ”saviem atbalstītājiem bija izmānījis vairākus miljonus dolāru un daļu šīs naudas bija iztērējis, pērkot mājas un automašīnas, dodoties ceļojumos un pat iegādājoties suņu būdu ar gaisa kondicionētāju”. (People’s Daily Graphic, 1989. gada 7. oktobris.)

Kā bija rakstīts laikraksta Ghanaian Times 1990. gada 31. marta numurā, Ganā kāds katoļu priesteris bija paņēmis dievkalpojuma laikā savākto naudu un iesviedis to dievkalpojuma apmeklētāju rindās. ”Šādi viņš rīkojās tāpēc, ka, viņaprāt, pieaugušiem cilvēkiem būtu bijis jādod ziedojumos lielākas naudaszīmes,” bija teikts laikrakstā. Nav brīnums, ka daudzas baznīcas vēlmē gūt lielākus ienākumus izmanto savu apmeklētāju alkatību, piemēram, aktīvi atbalstot azartspēles.

Pretstatā tam Jehovas liecinieki cenšas līdzināties Jēzum un viņa agrīnajiem sekotājiem. Viņiem nav algotas garīdznieku kārtas. Katrs Jehovas liecinieks ir reliģisks kalpotājs, kura pienākums ir sludināt citiem ”valstības evanģeliju”. (Mateja 24:14.) Vairāk nekā seši miljoni Jehovas liecinieku visā pasaulē bez maksas piedāvā cilvēkiem ”dzīvības ūdeni”. (Atklāsmes 22:17.) Tāpēc pat tie, kam ”nav naudas”, var gūt labumu no Bībeles vēsts. (Jesajas 55:1.) Kaut arī šis pasaules mēroga darbs tiek atbalstīts ar brīvprātīgiem ziedojumiem, Jehovas liecinieki nekad nevāc ziedojumus. Būdami patiesie Dieva kalpotāji, viņi neizmanto ”Dieva vārdu veikalam”, bet gan  runā ”no skaidras sirds, kā Dieva uzdevumā”. (2. Korintiešiem 2:17.)

Kāpēc Jehovas liecinieki ir gatavi palīdzēt citiem, neprasīdami par to samaksu? Kas viņus uz to mudina? Vai došana bez maksas nozīmē, ka par savām pūlēm viņi nesaņem pilnīgi nekādu atalgojumu?

Mūsdienās patieso kristiešu rīcību galvenokārt nosaka vēlēšanās iepriecināt Jehovu, nevis kļūt bagātiem. Tā viņi spēj sniegt atbildi uz izaicinošo apgalvojumu, ko pirms daudziem gadsimtiem izteica Sātans Velns. Sātans izaicināja Jehovu, jautājot par kādu taisnīgu cilvēku, vārdā Ījabs: ”Vai Ījabs Dievu par velti un bez kāda apsvēruma bīstas?” Sātans apgalvoja: Ījabs kalpojot Dievam vienīgi tāpēc, ka Dievs ap viņu ir it kā uzcēlis aizsargžogu. Sātans sacīja, ka tad, ja Ījabam atņemtu visu mantu, tas atklāti atsacītos no Dieva. (Ījaba 1:7—11.)

Lai atbildētu uz šo izaicinājumu, Dievs atļāva Sātanam pārbaudīt Ījabu, teikdams: ”Viss, kas tam pieder, lai ir tavā varā.” (Ījaba 1:12.) Kāds bija iznākums? Ījabs pierādīja, ka Sātans ir melis. Lai arī kādas nelaimes viņu piemeklēja, Ījabs palika uzticīgs Dievam. ”Līdz savam pēdējam elpas vilcienam es nenoliegšu pats sev savu nevainību!” viņš sacīja. (Ījaba 27:5, 6.)

Patieso Dieva kalpotāju attieksme mūsdienās ir līdzīga Ījaba attieksmei. Viņi nekalpo Dievam, materiālu interešu mudināti.

Vēl kāds iemesls, kāpēc patiesie kristieši ir gatavi ”bez maksas dot”, ir tas, ka viņi paši ir ”bez maksas.. dabūjuši” no Dieva. Mūsu pirmtēva Ādama grēka dēļ mēs visi atrodamies grēka un nāves varā. (Romiešiem 5:12.) Mīlestības mudināts, Jehova ļāva, lai viņa Dēls mirtu upura nāvē, kaut arī tas viņam maksāja ļoti dārgi. Cilvēce nekādā ziņā nebija pelnījusi šādu upuri. Tā bija Dieva dāvana. (Romiešiem 4:4; 5:8; 6:23.)

Romiešiem 3:23, 24 lasāmi vārdi, ko Pāvils rakstīja svaidītajiem kristiešiem: ”Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” Tie, kam ir cerība dzīvot mūžīgi uz zemes, arī ir saņēmuši šādu nepelnītu žēlastību. Tas sevī ietver to, ka viņi tiek nosaukti par taisnīgiem un kļūst par Jehovas draugiem. (Jēkaba 2:23; Atklāsmes 7:14.)

Vēl Kristus izpirkuma upuris visiem kristiešiem dod iespēju kalpot Dievam. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Par šī evanģelija kalpu es esmu kļuvis, saņemdams Dieva žēlastības dāvanu.” (Efeziešiem 3:4—7.) Tā kā patiesie Dieva kalpotāji var veikt savu kalpošanu, tikai pateicoties Dieva žēlastības dāvanai, kuru viņi nav pelnījuši un arī nevarētu nopelnīt, viņi nevar gaidīt materiālu atlīdzību par to, ka stāsta par šo Dieva žēlastības izpausmi citiem.

Vai iepriekš sacītais nozīmē, ka Dievs gaida, lai kristieši viņam kalpotu, necerot ne uz kādu atalgojumu? Nē, tā nav. Apustulis Pāvils saviem ticības biedriem teica: ”Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdā.” (Ebrejiem 6:10; 5. Mozus 32:4.) Tieši pretēji, Jehova ”tiem, kas viņu meklē, atmaksā”. (Ebrejiem 11:6.) Bet vai solījums par mūžīgu dzīvi paradīzē nemudina kļūt savtīgam? (Lūkas 23:43.)

Nekādā ziņā. Viens iemesls ir tas, ka vēlēšanos dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes cilvēkiem ir devis pats Dievs. Tas bija viņš, kas pirmajam cilvēku pārim dāvāja šādas izredzes. (1. Mozus 1:28; 2:15—17.) Viņš arī parūpējās par iespēju atjaunot šīs izredzes, pēc tam kad Ādams un Ieva tās bija zaudējuši un laupījuši arī saviem pēcnācējiem. Dievs savos Rakstos ir apsolījis, ka ”arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību”. (Romiešiem 8:21.) Tāpēc mūsdienās kristieši pilnīgi pamatoti var ”raudzīties uz atmaksu”, tāpat kā to senatnē darīja Mozus. (Ebrejiem 11:26.) Dievs nepiedāvā šo atalgojumu kā kukuli. Parādīdams patiesu mīlestību, viņš to piedāvā tiem, kas viņam kalpo. (2. Tesaloniķiešiem 2:16, 17.) Savukārt mēs ”mīlēsim, jo viņš ir mūs pirmais mīlējis”. (1. Jāņa 4:19.)

Kaut arī cerēt uz atmaksu nav nepareizi, kristiešiem pastāvīgi jāpārbauda sevi, lai noskaidrotu, kas viņus mudina kalpot Dievam. Jāņa 6:10—13 var lasīt par to, kā Jēzus reiz brīnumainā veidā paēdināja vairāk nekā piecus tūkstošus cilvēku. Pēc šī notikuma daudzi sāka sekot Jēzum vienīgi savtīgu iemeslu dēļ. Jēzus viņiem sacīja: ”Jūs Mani meklējat.. tāpēc, ka.. esat baudījuši no maizēm un paēduši.” (Jāņa 6:26.) Pāris gadu desmitus vēlāk kristiešu vidū bija tādi, kas kalpoja Dievam, bet ”aiz netīriem nolūkiem”. (Filipiešiem 1:17.) Starp tiem, kas ”nepiegriezās.. Jēzus Kristus veselīgajiem vārdiem”, bija tādi, kas pat domāja par to, kā gūt personisku labumu no iespējas biedroties ar kristiešiem. (1. Timotejam 6:3—5.)

Ja kāds kristietis kalpo Dievam vienīgi tāpēc, ka viņš vēlas dzīvot mūžīgi paradīzē, varētu teikt, ka viņam ir savtīgs motīvs. Galu galā šāds kristietis varētu piedzīvot garīgu katastrofu. Ja Sātana sistēma pastāv ilgāk, nekā viņš ir gaidījis, viņš varētu garīgi pagurt un sākt domāt, ka šīs sistēmas gals ir aizkavējies. (Galatiešiem 6:9.) Viņš pat varētu nožēlot to, ko viņš materiālā ziņā ir upurējis. Jēzus mums atgādina: ”Tev būs Dievu savu Kungu mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles un no visa sava prāta.” (Mateja 22:37.) Cilvēks, kas kalpo Dievam aiz mīlestības, neplāno savu kalpošanu uz kādu noteiktu laiku. Viņš ir gatavs kalpot Jehovam mūžīgi! (Mihas 4:5.) Viņš nenožēlo upurus, ko viņš nes, kalpodams Dievam. (Ebrejiem 13:15, 16.) Mīlestība pret Dievu viņu mudina Dieva gribai ierādīt galveno vietu savā dzīvē. (Mateja 6:33.)

Mūsdienās vairāk nekā seši miljoni patieso Jehovas kalpotāju viņam labprātīgi kalpo. (Psalms 110:3.) Vai jūs esat viens no viņiem? Ja neesat, tad padomājiet par to, ko Dievs piedāvā: patiesību (Jāņa 17:3); brīvību no viltus reliģijas mācībām (Jāņa 8:32); cerību dzīvot mūžīgi (Atklāsmes 21:3, 4). Ja jūs tas ir ieinteresējis, Jehovas liecinieki jums labprāt bez maksas palīdzēs uzzināt vairāk.