Pamācoši un noderīgi piemēri no pagātnes

DĀVIDS bija ebrejs, kas dzīvoja pirms trīs tūkstošiem gadu. Jaunībā Dāvidam bija jāslēpjas no ķēniņa Saula, kas gribēja viņu nogalināt. Reiz Dāvids sūtīja savus biedrus pie Nābala, kāda turīga saimnieka, kam piederēja lieli ganāmpulki, un lūdza tam pārtiku un ūdeni. Savā ziņā Nābals bija Dāvida parādnieks, jo pirms kāda laika Dāvids ar saviem vīriem bija palīdzējuši sargāt Nābala ganāmpulkus. Tomēr Nābals rupji noraidīja Dāvida lūgumu un pat nolamāja Dāvida sūtītos cilvēkus. Tā bija ļoti nesaprātīga rīcība, jo Dāvids bija karotājs, kas nebija radis paciest šādu apiešanos. (1. Samuēla 25:5, 8, 10, 11, 14.)

Turklāt Nābals pārkāpa Tuvo Austrumu tautu tradīcijas, kas lika būt viesmīlīgiem pret viesiem un svešiniekiem. Ar savu rīcību Nābals bija iemantojis sliktu slavu, tāpēc Bībelē viņš ir raksturots kā ”varmācīgs un ļauns”, ”nekam nederīgs vīrs”. Vārds ”Nābals” nozīmē ’nelga’, un Bībelē ir lasāmi Nābala sievas vārdi: ”Kāds ir viņa vārds, tāds ir arī viņš pats.” (1. Samuēla 25:3, 17, 25, LB-65r.) Nav šaubu, ka neviens negribētu, lai citi viņu raksturotu tā, kā tika raksturots Nābals. Tāpēc būtu labi pārdomāt, vai mēs neesam neiecietīgi un stūrgalvīgi, kad mums ir darīšanas ar cilvēkiem, kas ir nonākuši sliktākos apstākļos nekā mēs. Mums būtu pastāvīgi jādomā, cik lielā mērā mūsu rīcībā izpaužas laipnība, viesmīlība un rūpes par cilvēkiem.

Abigailas saprātīgums

Nābala aplamās rīcības dēļ viņam draudēja briesmas, jo Dāvids ar 400 vīru lielu karapulku devās viņu pārmācīt. Kad par to uzzināja Nābala sieva Abigaila, viņa saprata, ka var notikt liela nelaime. Viņa nekavējoties sagatavoja ēdienus un dzērienus un devās pretī Dāvidam. Satikusi Dāvidu, Abigaila viņu lūdza veltīgi neizliet asinis. Dāvids uzklausīja Abigailu, nomierinājās un nolēma griezties atpakaļ. Drīz pēc tam Nābals nomira, un Dāvids, redzēdams Abigailas labās īpašības, ņēma viņu par sievu. (1. Samuēla 25:14—42.)

Abigaila bija iemantojusi labu slavu. Bībelē teikts, ka viņa bija ”ļoti gudra padomā”. Pēc visa spriežot, Abigaila bija saprātīga sieviete, kas spēja pareizi noteikt, kad un kā rīkoties. Abigaila bija uzticīga savam vīram un novērsa nelaimi, kas Nābala aplamās rīcības dēļ varēja nākt pār viņu pašu un visu viņa saimi. Pēc nāves Abigaila palika cilvēku atmiņā kā gudra un saprātīga sieviete. (1. Samuēla 25:3.)

 Apustuļa Pētera vājības un labās īpašības

Mūsu ēras pirmajā gadsimtā, kad Jēzus Kristus sludināja Valstību, kopā ar viņu bija 12 apustuļi. Viens no apustuļiem, Pēteris jeb Kēfa — zvejnieks no Galilejas —, bija ļoti atklāts un reizēm diezgan impulsīvs. Viņš acīmredzot bija enerģisks cilvēks, kas nebaidījās teikt to, ko viņš domā. Par to liecina vairāki gadījumi, piemēram, tas, kas notika, kad Jēzus bija sācis mazgāt saviem mācekļiem kājas.

Kad pienāca Pētera kārta, viņš izbrīnīts jautāja: ”Kungs vai tu man mazgāsi kājas?” Jēzus viņam atbildēja: ”Ko es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” Tad Pēteris teica: ”Ne mūžam tu man nemazgāsi kājas!” Šajos vārdos ļoti spilgti izpaudās Pētera atklātums un impulsivitāte.

Bet Jēzus turpināja sarunu un teica: ”Ja es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie manis.” Kāda bija Pētera reakcija? ”Kungs, nevien manas kājas, bet arī rokas un galvu!” viņš teica. Arī šie vārdi palīdz saprast, cik vaļsirdīgs un impulsīvs bija Pēteris. Tomēr tas nebija slikti, jo citi vienmēr varēja zināt, ko Pēteris domā. Viņā nebija viltus un divkosības. (Jāņa 13:6—9.)

Apustulim Pēterim bija arī vairākas vājības, kas raksturīgas daudziem cilvēkiem. Tā, piemēram, kādā reizē, kad cilvēki Pēterim teica, ka viņš esot apsūdzētā Jēzus māceklis, viņš trīs reizes pēc kārtas noliedza, ka pazīst Jēzu. Pēc tam Pēteris nožēloja savu rīcību un gauži raudāja. Arī šajā reizē Pēteris nebaidījās paust savas jūtas, un viņa bēdas un nožēla bija skaidri redzamas. Ievērības cienīgs ir  fakts, ka šis notikums ir aprakstīts evaņģēlijos, un tas, visticamāk, ir tāpēc, ka pats Pēteris par to pastāstīja. Tas nozīmē, ka Pēteris bija ļoti pazemīgs cilvēks un bija gatavs atzīt savas kļūdas. Vai to pašu var teikt par mums? (Mateja 26:69—75; Marka 14:66—72; Lūkas 22:54—62; Jāņa 18:15—18, 25—27.)

Pāris nedēļas pēc tam, kad Pēteris bija noliedzis, ka pazīst Jēzu, viņš, svētā gara vadīts, drosmīgi sludināja daudziem ebrejiem, kas bija ieradušies Jeruzalemē, lai svinētu Piecdesmitās dienas svētkus. Tas nepārprotami liecināja par to, ka augšāmceltais Jēzus paļāvās uz viņu. (Apustuļu darbi 2:14—21.)

Vairākus gadus vēlāk Pēteris padevās kādai citai cilvēciskai vājībai. Apustulis Pāvils rakstīja, ka Pēteris jau labu laiku bija uzturējies Antiohijā un regulāri ticies ar kristiešiem no citām tautām, bet tad, kad pilsētā ieradās vairāki ebreji no Jeruzalemes, Pēteris, baidīdamies no viņiem, nošķīrās no cittautiešiem. Pāvils skaidri norādīja, ka tā ir liekuļošana. (Galatiešiem 2:11—14.)

Bet kurš bija tas, kas apliecināja savu uzticību, kad šķita, ka daudzi mācekļi vairs nevēlas sekot Jēzum? Šāda situācija bija radusies pēc tam, kad Jēzus bija pateicis, ka viņa sekotājiem jāēd viņa miesa un jādzer viņa asinis. Jēzus bija teicis: ”Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzeŗat viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.” Lielākajai daļai Jēzus sekotāju šie vārdi šķita nepieņemami. Viņi teica: ”Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” Toreiz ”daudzi viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja viņam līdz”. (Jāņa 6:50—66.)

Šajā izšķirīgajā brīdī Jēzus pagriezās pret saviem 12 apustuļiem un jautāja: ”Vai arī jūs gribat aiziet?” Pēteris viņam atbildēja: ”Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.” (Jāņa 6:67—69.)

Kādu slavu iemantoja Pēteris? Lasot to, kas par viņu stāstīts Bībelē, nevar nepamanīt viņa godīgumu, atklātību, uzticību un gatavību atzīt savas kļūdas. Nešauboties var teikt, ka viņš iemantoja labu slavu.

Kāds cilvēks bija Jēzus?

Jēzus sludināja tikai trīsarpus gadus. Kādu reputāciju viņš iemantoja? Atšķirībā no viņa sekotājiem, Jēzus bija pilnīgs, bezgrēcīgs cilvēks. Vai viņš tāpēc izturējās pret citiem vēsi? Vai tas, ka Jēzus bija Dieva Dēls, viņu padarīja augstprātīgu? Vai viņš pakļāva cilvēkus, likdams tiem justies neērti? Vai viņš bija tik augstās domās par sevi, ka humora izjūta viņam bija sveša? Vai Jēzus bija tik aizņemts, ka viņam neatlika laika bērniem un slimiem cilvēkiem? Vai viņš nicināja citu tautību pārstāvjus un necienīja sievietes, kas toreiz bija raksturīgi daudziem vīriešiem? Ko mēs uzzinām par Jēzu, lasot evaņģēlijus?

Jēzus nekad nebija vienaldzīgs pret cilvēkiem. Lasot par viņa dzīvi, var uzzināt, ka viņš izdziedināja daudz cilvēku un vienmēr bija gatavs palīdzēt trūcīgajiem. Jēzus neaizmirsa arī par bērniem, piemēram, reiz viņš teica saviem mācekļiem: ”Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem.” Pēc tam ”viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja”. Vai mēs pievēršam pietiekami daudz uzmanības bērniem? Vai mēs neesam tik aizņemti, ka reizēm pat nepamanām viņu klātbūtni? (Marka 10:13—16; Mateja 19:13—15.)

Laikā, kad Jēzus dzīvoja uz zemes, ebreju tauta kā smagu slogu izjuta neskaitāmus reliģiskos priekšrakstus un likumus, kas nebija ietverti bauslībā. Reliģiskie vadītāji bija uzkrāvuši tautai smagas nastas, ko paši negribēja ne ar pirkstu kustināt. (Mateja 23:4; Lūkas 11:46.) Jēzus nostāja bija pilnīgi pretēja, viņš teica: ”Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28—30.)

Jēzus sabiedrībā cilvēki jutās patīkami. Viņš nelika saviem mācekļiem justies neērti, tāpēc tie varēja droši izteikt savas domas. Bieži vien Jēzus uzdeva mācekļiem jautājumus,  lai rosinātu viņus izteikties. (Marka 8:27—29.) Tiem, kam ir uzticēts vadīt kristiešu draudzi mūsdienās, būtu labi pārbaudīt sevi šajā ziņā un atbildēt sev uz dažiem svarīgiem jautājumiem, piemēram: ”Vai manā klātbūtnē cilvēki jūtas tāpat, kā viņi jutās Jēzus klātbūtnē? Vai citi draudzes vecākie man atklāti saka, ko viņi domā, vai arī viņi nevēlas to teikt?” Cik gan patīkami jūtas draudzes locekļi, ja viņi var droši griezties pie vecākajiem un vecākie labprāt un ar izpratni viņus uzklausa! Turpretī nepamatota stingrība kavē godīgu un atklātu domu apmaiņu.

Kaut arī Jēzus ir Dieva Dēls, viņš nekad nav izmantojis savu varu nepareizi. Viņš vienmēr centās pārliecināt cilvēkus ar saprātīgiem argumentiem. Tā, piemēram, kad farizeji ar viltīgu nolūku jautāja Jēzum, ”vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas”, Jēzus lūdza, lai viņam iedod monētu, un jautāja: ”Kā attēls šis un uzraksts?” Farizeji sacīja: ”Ķeizara.” Savukārt Jēzus teica: ”Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Mateja 22:15—21.) Tā bija ļoti trāpīga atbilde uz farizeju jautājumu.

Bet vai Jēzum piemita arī humora izjūta? Daži evaņģēliju lasītāji uzskata, ka nedaudz humora ir jūtams tajā, ko Jēzus reiz teica par bagātiem cilvēkiem. Viņš sacīja, ka kamielim ir vieglāk izlīst caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva Valstībā. (Mateja 19:23, 24.) Salīdzinājums ar kamieli, kas mēģina izspraukties caur adatas aci, ir asprātīgs pārspīlējums. Līdzīgu paņēmienu Jēzus izmantoja, sacīdams, ka reizēm cilvēki redz skabargu cita acī, bet baļķi savā acī nepamana. (Lūkas 6:41, 42.) Jēzus noteikti neuzskatīja, ka smieties ir grēks. Viņš bija saprotošs un sirsnīgs cilvēks. Humora izjūta neapšaubāmi var palīdzēt arī Kristus sekotājiem, kas dzīvo mūsu nemierīgajos un drūmajos laikos.

Jēzus attieksme pret sievietēm

Jēzus sekotāju pulkā bija arī viņa māte Marija un daudzas citas sievietes. (Lūkas 8:1—3; 23:55, 56; 24:9, 10.) Kā viņas jutās Jēzus sabiedrībā? Reiz pie Jēzus atnāca kāda sieviete, kas visiem bija pazīstama kā grēciniece, un viņa slacināja Jēzus kājas ar savām asarām un nožāvēja tās ar saviem matiem. (Lūkas 7:37, 38.) Citā reizē kāda sieviete, kas gadiem ilgi bija slimojusi ar asiņošanu, izspraucās cauri cilvēku pūlim, lai varētu aizskart Jēzus drēbes un izdziedināties no savas slimības. Uzzinājis par šo sievieti, Jēzus teica atzinīgus vārdus par viņas ticību. (Mateja 9:20—22.) Šis un citi gadījumi apliecina, ka sievietes nebaidījās no Jēzus un jutās labi viņa sabiedrībā.

Reiz, kad Jēzus uzsāka sarunu ar kādu samarieti, viņa bija pārsteigta un jautāja: ”Kā tu, jūds būdams, prasi dzert no manis,  samarietes?” Viņa bija pārsteigta tāpēc, ka jūdu un samariešu attiecības bija diezgan sliktas. Sarunas turpinājumā Jēzus pastāstīja samarietei par ūdeni, kas ”verd mūžīgai dzīvei”. Jēzus jutās brīvi sieviešu klātbūtnē un viņu jautājumus neuztvēra kā izaicinājumu. (Jāņa 4:7—15.)

Jēzus ir pazīstams ar savu pašaizliedzību un daudzām citām labām īpašībām. Viņa dzīve ir spilgts Dieva mīlestības apliecinājums, un visiem kristiešiem jāseko viņa priekšzīmei. Vai mēs darām visu iespējamo, lai līdzinātos viņam? (1. Korintiešiem 13:4—8; 1. Pētera 2:21.)

Dieva kalpu reputācija mūsdienās

Daudzi tūkstoši uzticamu kristiešu ir palikuši cilvēku prātā ar savām labajām īpašībām un labajiem darbiem. Piemēram, Kristalu, kādu kristieti, kas mira sirmā vecumā, citi piemin viņas mīlestības un izpalīdzības dēļ. Savukārt Dirku, kas nomira 43 gadu vecumā, draugi atceras kā priecīgu un ārkārtīgi atsaucīgu cilvēku.

Labs piemērs ir Hosē, kas dzīvoja Spānijā. Hosē bija apprecējies pagājušā gadsimta 60. gados, kad Jehovas liecinieku darbība Spānijā bija aizliegta. Viņš audzināja trīs meitas, un viņam bija stabils darbs Barselonā. Bet, kad Hosē uzzināja, ka Spānijas dienvidos ir vajadzīgi pieredzējuši draudžu vecākie, viņš aizgāja no darba un kopā ar sievu un meitām pārcēlās uz dzīvi Malagā. Viņu dzīve Malagā nebija viegla, jo bija grūti atrast darbu.

Tomēr Hosē vienmēr bija priekšzīmīgs un uzticams sludinātājs, un kopā ar savu sievu Karmelu viņš ļoti daudz uzmanības veltīja meitu audzināšanai. Kad bija jāorganizē Jehovas liecinieku kongresi, Hosē vienmēr bija gatavs palīdzēt. Diemžēl Hosē smagi saslima un nomira, nesasniedzis 60 gadu vecumu. Bet viņš ir palicis cilvēku atmiņā kā uzticams, čakls draudzes vecākais un mīlošs vīrs un tēvs.

Šajā rakstā minētie piemēri mudina padomāt, kāda ir mūsu reputācija. ”Ko cilvēki teiktu, ja es nomirtu?” Tas ir jautājums, kas mums palīdz nopietni pārdomāt, kādu slavu mēs esam iemantojuši.

Bet kā mēs varam iemantot labu slavu? Mēs noteikti varam daudz ko darīt, lai attīstītu gara augļus: mīlestību, prieku, mieru, pacietību, laipnību, labprātību, uzticamību, lēnprātību un atturību. (Galatiešiem 5:22.) Mums jāpatur prātā, ka ”laba slava ir vērtīgāka nekā dārga svaidāmā eļļa, un miršanas diena ir labāka nekā piedzimšanas”. (Salamans Mācītājs 7:1, LB-65r; Mateja 7:12.)

[Attēls 5. lpp.]

Abigaila iemantoja gudras sievietes slavu

[Attēls 7. lpp.]

Pēteris bija impulsīvs un ļoti atklāts cilvēks

[Attēls 8. lpp.]

Jēzus atvēlēja laiku bērniem