Vai jūs atceraties?

Vai jums patika lasīt pēdējos Sargtorņa numurus? Ja tā bija, pamēģiniet atbildēt uz tālāk minētajiem jautājumiem.

• Kādā ziņā Rute mums ir labs paraugs?

Viņa rādīja labu priekšzīmi ar savu mīlestību pret Jehovu, uzticīgo pieķeršanos Naomijai, kā arī ar tādām īpašībām kā čaklums un pazemība. Cilvēki viņu pamatoti sauca par ”godīgu sievieti”. (Rutes 3:11.) (15. aprīlis, 23.—26. lappuse.)

• Kā mēs zinām, ka Jehova gādā par vienkāršajiem cilvēkiem?

Izraēliešiem, kas, atrodoties Ēģiptē, bija pieredzējuši nežēlīgu izturēšanos, Dievs norādīja, ka viņi nedrīkst apspiest vienkāršos un trūcīgos cilvēkus. (2. Mozus 22:20—23.) Jēzus, kas līdzinājās savam Tēvam, apliecināja neviltotu interesi par vienkāršajiem cilvēkiem, un par saviem apustuļiem viņš izvēlējās ”nemācītus un vienkāršus” cilvēkus. (Apustuļu darbi 4:13; Mateja 9:36.) Mēs varam līdzināties Dievam, izrādot personisku interesi par citiem, piemēram, par jauniešiem. (15. aprīlis, 28.—31. lappuse.)

• Kāpēc mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova ievēro, ko mēs darām?

Bībelē rakstītais atklāj, ka Jehova ievēro cilvēku darbus. Viņš ievēroja upuri, ko viņam nesa Ābels, un viņš ievēro arī mūsu ”slavas upuri” jeb ”lūpu augli”. (Ebrejiem 13:15.) Jehova zināja, ka Ēnohs centās viņu iepriecināt, dzīvojot morāli tīru dzīvi. Dievs ievēroja to, kā Sareptas pilsētā kāda atraitne, kura nebija izraēliete, dalījās ar pravieti Eliju tajā mazumiņā, kas viņai bija. Jehova pamana arī mūsu darbus, ar ko mēs apliecinām savu ticību. (1. maijs, 28.—31. lappuse.)

• Kāpēc var teikt, ka pēc 33. gada Piecdesmitās dienas svētkiem ebrejiem, kas kļuva par kristiešiem, bija personiski sevi jāveltī Dievam?

1513. gadā p.m.ē., kad senie izraēlieši veltīja sevi Jehovam, viņiem ar Jehovu izveidojās īpašas attiecības. (2. Mozus 19:3—8.) Kopš tā laika visi ebreji jau kopš dzimšanas piederēja pie Dievam veltītas tautas un bija pakļauti bauslības derībai. Taču 33. gadā, kad nomira Kristus, Jehova atcēla bauslības derību. (Kolosiešiem 2:14.) Pēc tam ebrejiem, kas vēlējās kalpot Dievam viņam pieņemamā veidā, bija jāveltī sevi Dievam un jākristās Jēzus Kristus vārdā. (15. maijs, 30., 31. lappuse.)

• Vai mūsdienās vīraka kvēpināšanai ir vieta patiesajā pielūgsmē?

Senie izraēlieši izmantoja vīraku patiesajā pielūgsmē. (2. Mozus 30:37, 38; 3. Mozus 16:12, 13.) Taču pēc Kristus nāves bauslības derība līdz ar prasību izmantot pielūgsmē vīraku tika atcelta. Kristieši paši var izlemt, vai kvēpināt smaržīgas zāles bez jebkādas saistības ar reliģiju vai ne, taču jāatceras, ka mūsdienās vīraks patiesajā pielūgsmē netiek izmantots. Jāņem vērā arī citu jūtas, lai nekļūtu nevienam par klupšanas akmeni. (1. jūnijs, 28.—30. lappuse.)

• Kāda nesena ziņa daudzus cilvēkus ir pamudinājusi vairāk domāt par to, ka Jēzus ir vēsturiska persona?

Daudz ticis runāts un rakstīts par kādu Izraēlā atrastu tvertni jeb osuāriju. Šķiet, tas ir darināts pirmajā gadsimtā, un uz tā ir iegravēts uzraksts: ”Jēkabs, Jāzepa dēls, Jēzus brālis.” Ir cilvēki, kas uzskata, ka šis osuārijs ir ”senākā nebībeliskā arheoloģiskā liecība”, kura apstiprina, ka Jēzus patiešām ir dzīvojis. (15. jūnijs, 3., 4. lappuse.)

• Kā cilvēks iemācās mīlēt?

Galvenais, kas cilvēkā attīsta spēju mīlēt, ir audzināšana un vecāku piemērs. Ja vīrs un sieva viens pret otru izturas ar mīlestību un cieņu, bērni var mācīties mīlēt. (Efeziešiem 5:28; Titam 2:4.) Taču pat tad, ja cilvēks nav audzis mīlošā ģimenē, viņš var iemācīties mīlēt, pieņemot Jehovas gādīgo vadību, viņa svētā gara palīdzību un kristīgās brāļu saimes atbalstu. (1. jūlijs, 4.—7. lappuse.)

• Kas bija Eisebijs, un ko mēs varam mācīties no viņa dzīves?

Eisebijs bija vēsturnieks, un m.ē. 324. gadā viņš pabeidza savu desmit sējumu darbu Baznīcas vēsture. Kaut arī viņš uzskatīja, ka Tēvs ir pastāvējis pirms Dēla, Nīkajas koncilā viņš atbalstīja pretēju viedokli. Acīmredzot viņš nebija ņēmis vērā prasību, ko Jēzus bija izvirzījis saviem sekotājiem, proti, prasību ”nebūt no pasaules”. (Jāņa 17:16.) (15. jūlijs, 29.—31. lappuse.)

• Vai Jehovas viedoklis par poligāmiju ir mainījies?

Nē, Jehovas viedoklis par poligāmiju nav mainījies. (Maleahija 3:6.) Dievs bija paredzējis, ka pirmais vīrietis ”pieķersies savai sievai” un tie abi kļūs par vienu miesu. (1. Mozus 2:24.) Jēzus sacīja, ka cilvēks, kas šķiras no dzīvesbiedra kāda cita iemesla dēļ, izņemot netiklību, un tad precas no jauna, pārkāpj laulību. (Mateja 19:4—6, 9.) Līdz ar kristiešu draudzes izveidošanu Jehovas iecietībai pret poligāmiju pienāca gals. (1. augusts, 28. lappuse.)