Dzīvesstāsts

Jehova vienmēr gādā par mums

PASTĀSTĪJUSI ENELESI MZANGA

Tas notika 1972. gadā. Desmit jauni vīrieši, kas piederēja pie Malāvijas Jauniešu līgas, ielauzās mūsu mājās, sagrāba mani un aizvilka uz tuvīno cukurniedru lauku. Tur viņi mani sita un tad pameta, domādami, ka esmu mirusi.

Daudzi Jehovas liecinieki Malāvijā pieredzēja šādus nežēlīgus uzbrukumus. Kāpēc viņi tika vajāti? Kas viņiem palīdzēja izturēt? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, es gribētu pastāstīt par savu ģimeni.

ES PIEDZIMU 1921. gada 31. decembrī reliģiozā ģimenē. Mans tēvs bija Āfrikas Centrālās prezbiteriāņu baznīcas mācītājs. Mēs dzīvojām Nkomā, nelielā pilsētiņā, kas atrodas netālu no Malāvijas galvaspilsētas Lilongves. Kad man bija 15 gadi, es kļuvu par Emmasa Mzangas sievu.

Kādu dienu mūs apciemoja mana tēva paziņa, kas, tāpat kā mans tēvs, bija mācītājs. Viņš bija pamanījis, ka netālu no mums dzīvo Jehovas liecinieki, un viņš mūs brīdināja nesaistīties ar tiem. Viņš mums teica, ka Jehovas liecinieki ir dēmonu varā un ka tad, ja mēs nebūsim uzmanīgi, arī mēs kļūsim dēmonu apsēsti. Šie vārdi mūs tā satrauca, ka mēs pārcēlāmies dzīvot uz kādu ciematu, kur Emmass sāka strādāt par pārdevēju. Taču drīz vien mēs atklājām, ka arī netālu no mūsu jaunajām mājām dzīvo Jehovas liecinieki.

Jau pēc neilga laika Emmasa dziļā mīlestība pret Bībeli pamudināja viņu runāt ar kādu Jehovas liecinieku. Saņēmis pārliecinošas atbildes uz saviem daudzajiem jautājumiem, viņš piekrita Jehovas liecinieka piedāvājumam  mācīties Bībeli. Sākumā Bībeles nodarbības reizi nedēļā notika veikalā, kur Emmass strādāja, bet vēlāk — mūsu mājās. Katru reizi, kad ieradās Jehovas liecinieki, es devos prom no mājām, jo baidījos no viņiem. Taču Emmass nepārtrauca mācīties Bībeli, un 1951. gada aprīlī, aptuveni sešus mēnešus pēc tam, kad viņš bija sācis to mācīties, viņš tika kristīts. Man viņš neko neteica, jo baidījās, ka šī ziņa varētu izjaukt mūsu laulību.

Grūtas nedēļas

Kādu dienu no savas draudzenes Elenas Kadzalero es uzzināju, ka mans vīrs ir kristījies un kļuvis par Jehovas liecinieku. Es vai vārījos dusmās! Es pārtraucu runāt ar savu vīru un vairs negatavoju viņam ēst. Es arī vairs nenesu un nesildīju ūdeni, ar ko viņam mazgāties, — nest un sildīt ūdeni saskaņā ar paražām bija sievas pienākums.

Pacietis šādu izturēšanos trīs nedēļas, Emmass kādu dienu mani laipni uzaicināja apsēsties sev līdzās, un tad viņš man pastāstīja, kāpēc viņš bija nolēmis kļūt par Jehovas liecinieku. Viņš man nolasīja un izskaidroja vairākus Bībeles pantus, piemēram, tādus kā 1. vēstules korintiešiem 9. nodaļas 16. pantu. Tie mani spēcīgi ietekmēja, un es sapratu, ka arī man ir jāpiedalās labās vēsts sludināšanā. Tāpēc es izlēmu sākt mācīties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Tajā pašā vakarā, par lielu atvieglojumu savam mīlošajam vīram, es viņam pagatavoju garšīgu maltīti.

Ģimenes un draugu reakcija

Kad mūsu vecāki izdzirdēja, ka mēs esam saistījušies ar Jehovas lieciniekiem, viņi stingri nostājās pret mums. No manas ģimenes mēs saņēmām vēstuli, kurā bija teikts, ka viņi nekad vairs nevēlas mūs redzēt pie sevis. Viņu reakcija mūs apbēdināja, taču mēs paļāvāmies uz Jēzus solījumu, ka mums var būt daudzi garīgie brāļi un māsas, tēvi un mātes. (Mateja 19:29.)

Es ātri apguvu Bībeles mācības, un 1951. gada augustā, tikai trīsarpus mēnešus pēc sava vīra, tiku kristīta. Es jutu, ka man jāpastāsta patiesība arī savai draudzenei Elenai. Laimīgā kārtā viņa pieņēma manu piedāvājumu mācīties Bībeli. 1952. gada maijā Elena tika kristīta un kļuva par manu garīgo māsu, un tas vēl vairāk nostiprināja mūsu draudzību. Mēs vēl joprojām esam ļoti tuvas draudzenes.

1954. gadā Emmass tika iecelts par rajona pārraugu un saņēma uzdevumu apmeklēt draudzes. Toreiz mums jau bija seši bērni. Tajā laikā ceļojošs pārraugs, kam bija ģimene, vienu nedēļu apmeklēja kādu draudzi, bet nākamo — pavadīja mājās kopā ar sievu un bērniem. Kad Emmass devās ceļā, viņš vienmēr parūpējās par to, lai es viņa prombūtnē vadītu mūsu ģimenes Bībeles nodarbības. Mēs centāmies, lai šīs nodarbības bērniem patiktu. Mēs arī ar dziļu pārliecību stāstījām bērniem par mūsu mīlestību pret Jehovu un viņa Rakstu patiesību un kopā ar viņiem sludinājām. Šāda garīgā audzināšana stiprināja mūsu bērnu ticību un palīdzēja viņiem sagatavoties vajāšanām, kas mūs gaidīja.

Sākas reliģiskās vajāšanas

1964. gadā Malāvija ieguva neatkarību. Kad valdošās partijas biedri uzzināja par Jehovas liecinieku neitrālo nostāju politiskos jautājumos, viņi mūs centās piespiest iegādāties partijas biedra kartes. * Tā kā mēs ar Emmasu atteicāmies to darīt, Jauniešu līgas locekļi iznīcināja mūsu kukurūzas lauku, kas mums nākamajā  gadā būtu bijis galvenais iztikas avots. Cērtot kukurūzu, viņi dziedāja: ”Visiem, kas atteiksies pirkt Kamuzu [prezidenta Bandas] kartes, termīti apēdīs viņu zaļo kukurūzu, un šie cilvēki raudās pēc tās.” Taču šī zaudējuma dēļ mēs neļāvāmies izmisumam. Mēs jutām Jehovas gādību. Viņš ar mīlestību mūs stiprināja. (Filipiešiem 4:12, 13.)

1964. gadā kādā augusta naktī es biju mājās viena ar bērniem. Mēs jau gulējām, kad mani pamodināja attālas dziesmas skaņas. Tie bija Gulevamkulu — cilts dejotāju slepenās savienības — locekļi. No viņiem baidījās, jo viņi uzbruka cilvēkiem, izliekoties par mirušo senču gariem. Jauniešu līga bija sūtījusi viņus mums uzbrukt. Es žigli pamodināju bērnus, un, pirms vēl uzbrucēji sasniedza mūsu māju, mēs iebēgām mežā.

No savas slēptuves mēs redzējām spožu gaismu. Slepenās savienības locekļi bija pielaiduši uguni mūsu ar salmiem apjumtajai mājai. Māja nodega līdz pamatiem, un līdz ar to sadega arī visa mūsu mantība. Kad uzbrucēji devās prom, atstājot mūsu mājas kūpošos gruvešus, mēs dzirdējām viņus sakām: ”Mēs sarīkojām jauku ugunskuru šim Jehovas lieciniekam, lai viņam būtu, kur pasildīties.” Cik gan pateicīgi mēs bijām Jehovam, ka bijām izbēguši no nelaimes neskarti! Uzbrucēji bija iznīcinājuši visu mūsu mantu, taču viņi nebija iznīcinājuši mūsu apņēmību paļauties uz Jehovu vairāk nekā uz cilvēkiem. (Psalms 118:8.)

Mēs uzzinājām, ka to pašu, ko Gulevamkulu savienības locekļi bija izdarījuši mums, viņi bija izdarījuši arī piecām citām Jehovas liecinieku ģimenēm mūsu apvidū. Cik priecīgi un pateicīgi mēs jutāmies, kad brāļi no kaimiņu draudzēm nāca mums palīgā! Viņi atjaunoja mūsu mājas un sagādāja mums pārtiku vairākām nedēļām.

Vajāšanas kļūst aizvien spēcīgākas

1967. gada septembrī valstī tika izvērsta nežēlīga kampaņa pret Jehovas lieciniekiem. Lai mūs atrastu, agresīvi, jauni vīrieši — Jauniešu līgas un Malāvijas Jauno pionieru organizācijas locekļi —, bruņojušies ar mačetēm, pa visām mājām meklēja Jehovas lieciniekus. Kad viņi atrada Jehovas lieciniekus, viņi tiem piedāvāja pirkt partijas biedra kartes.

Ieradušies mūsu mājās, viņi mums jautāja, vai mums jau ir biedra kartes. Es sacīju: ”Nē, es neesmu to pirkusi. Un es nedomāju to pirkt nedz tagad, nedz arī vēlāk.” Tad viņi mūs ar vīru sagrāba un aizveda uz vietējo policijas iecirkni, nedodot mums nekādu iespēju paņemt sev kaut ko līdzi. Kad mūsu mazākie bērni pārnāca no skolas, viņi, mūs neatraduši, ļoti uztraucās. Par laimi, pēc neilga laika mājās pārnāca mūsu vecākais dēls Daniēls, kurš no kāda kaimiņa uzzināja, kas bija noticis. Daniēls nekavējoties paņēma jaunākos brāļus un māsas un kopā ar tiem devās uz policijas iecirkni. Viņi ieradās tieši tajā brīdī, kad policisti mūs sēdināja kravas mašīnās, lai vestu uz Lilongvi. Bērni devās mums līdzi.

Lilongvē, galvenajā policijas pārvaldē, notika inscenēts tiesas process. Policisti mums jautāja: ”Vai jūs arī turpmāk paliksiet Jehovas liecinieki?” Mēs atbildējām: ”Jā!” — kaut arī šāda atbilde automātiski nozīmēja septiņus gadus cietumā. Tiem, kas ”vadīja” organizāciju, bija paredzēts četrpadsmit gadu ilgs cietumsods.

Pēc tam, kad mēs bijām pavadījuši nakti bez ēdiena un bez atpūtas, policisti mūs pārveda uz Maulas cietumu. Kameras tur bija tā pārpildītas, ka mēs pat uz grīdas nevarējām atrast vietu, kur gulēt! Tualete bija katrā no pārpildītajām kamerām nolikts spainis. Ēdiens bija trūcīgs un slikti pagatavots. Pēc divām nedēļām cietuma darbinieki bija sapratuši, ka mēs esam miermīlīgi cilvēki, un viņi mums ļāva izmantot cietuma pagalmu. Tā kā mūsu šeit bija tik daudz, mums katru dienu bija iespēja uzmundrināt citam citu, kā arī sniegt labu liecību citiem ieslodzītajiem. Mums par pārsteigumu, pēc trim cietumā pavadītiem mēnešiem mēs tikām atbrīvoti, jo citas valstis bija izdarījušas spiedienu uz Malāvijas valdību.

 Policisti mūs mudināja atgriezties mājās, taču viņi mums arī pateica, ka Jehovas liecinieku darbība Malāvijā ir tikusi aizliegta. Šis aizliegums bija spēkā no 1967. gada 20. oktobra līdz 1993. gada 12. augustam — gandrīz 26 gadus. Tie bija grūti gadi, taču ar Jehovas palīdzību mēs spējām saglabāt stingru neitralitāti.

Vajāti kā zvēri

1972. gada oktobrī valdības izdots dekrēts izraisīja jaunu nežēlīgu vajāšanu vilni. Dekrētā bija noteikts, ka visi Jehovas liecinieki ir jāatlaiž no darba un visi Jehovas liecinieki, kas dzīvo ciematos, ir jāizdzen no mājām. Jehovas liecinieki tika vajāti kā zvēri.

Šajā laikā kāds jauns kristīgs brālis ieradās pie mums ar steidzamu ziņu Emmasam, ka Jauniešu līga plāno viņam nocirst galvu, uzspraust to uz mieta un aiznest vietējiem vadoņiem. Emmass steidzīgi atstāja māju, taču pirms tam viņš vēl parūpējās par to, lai mēs pēc iespējas drīzāk viņam varētu sekot. Es steigšus aizsūtīju prom no mājām bērnus. Tajā brīdī, kad arī es pati jau gatavojos aiziet, uzradās desmit Jauniešu līgas locekļi, kas meklēja Emmasu. Viņi iebruka mājās, bet atklāja, ka Emmass jau ir prom. Dusmās šie vīrieši aizvilka mani līdz tuvīnajam cukurniedru laukam, kur viņi mani spārdīja ar kājām un sita ar cukurniedru stiebriem. Tad viņi mani pameta, domādami, ka esmu mirusi. Vēlāk, atguvusi samaņu, es rāpus aizkļuvu atpakaļ līdz mājām.

Naktī tumsas aizsegā Emmass, riskēdams ar savu dzīvību, atgriezās mājās, lai sameklētu mani. Kad Emmass mani atrada smagi piekautu, viņš kopā ar kādu draugu, kuram bija automašīna, mani saudzīgi iecēla transportlīdzeklī. Tad mēs aizbraucām pie kāda brāļa Lilongvē, kura mājās es palēnām atkopos pēc uzbrukuma, bet Emmass sāka plānot, kā mēs varētu aizbēgt no valsts.

Bēgļi, kam nav kurp doties

Mūsu meitai Dinesi un viņas vīram piederēja kravas automašīna. Pie viņiem strādāja kāds šoferis, kas agrāk bija piederējis pie Malāvijas Jauno pionieru organizācijas, bet, redzot, cik neapskaužamā situācijā atrodas liecinieki, viņš pieteicās palīdzēt mums un citiem Jehovas lieciniekiem. Vairākus vakarus šis šoferis ieradās iepriekš norunātās slepenās vietās, kur uzņēma mašīnā Jehovas lieciniekus. Pēc tam viņš apvilka savu Malāvijas Jauno pionieru formas tērpu un brauca ar pilno kravas mašīnu cauri vairākiem ceļu kontroles posteņiem. Viņš ļoti riskēja, lai palīdzētu vairākiem simtiem Jehovas liecinieku šķērsot robežu un nokļūt Zambijā.

Pēc dažiem mēnešiem Zambijas varas pārstāvji lika mums atgriezties Malāvijā, taču mēs  vairs nevarējām atgriezties savos dzimtajos ciemos. Viss, ko mēs bijām atstājuši, bija nozagts. Mūsu mājai bija pat noplēstas skārda jumta seguma plāksnes. Tā kā mums nebija drošas vietas, kurp doties, mēs bēgām uz Mozambiku, kur divarpus gadus palikām Mlangeni bēgļu nometnē. Taču 1975. gada jūnijā Mozambikas jaunā valdība slēdza nometni un spieda mūs doties atpakaļ uz Malāviju, kur apstākļi Jehovas kalpotājiem nebija mainījušies. Mums nebija citas iespējas kā otrreiz bēgt uz Zambiju. Tur mēs sasniedzām Čigumukires bēgļu nometni.

Nometnē mēs bijām pavadījuši divus mēnešus, kad kādu dienu līdzās galvenajam ceļam apstājās rinda autobusu un armijas automašīnu un nometnē iebruka vairāki simti spēcīgi bruņotu Zambijas kareivju. Viņi teica, ka mums ir uzbūvētas jaukas mājas un ka viņi ir sagādājuši transportu, lai mūs turp nogādātu. Mēs zinājām, ka tas nav tiesa. Kareivji sāka stumt cilvēkus uz autobusu un automašīnu pusi, un nometnē sākās panika. Kad kareivji ar saviem automātiskajiem ieročiem sāka šaut gaisā, vairāki tūkstoši mūsu brāļu un māsu šausmās metās kur kurais.

Juceklī Emmass tika nejauši notriekts gar zemi un pakļuva zem citu kājām, taču kāds brālis viņam palīdzēja piecelties. Mēs domājām, ka ir sākušās lielās bēdas. Visi bēgļi skrēja uz Malāvijas pusi. Vēl esot Zambijā, mēs sasniedzām upi, un brāļi lika sastāties vairākās ķēdēs, lai ikviens varētu droši pārkļūt pāri upei. Taču otrā pusē mūs ielenca Zambijas kareivji un ar varu nogādāja Malāvijā.

Atkal nokļuvuši atpakaļ Malāvijā, mēs nezinājām, kurp doties. Mēs uzzinājām, ka politiskos mītiņos un laikrakstos cilvēkiem ir izteikti brīdinājumi uzmanīt, vai viņu ciemos neparādās ”jaunas sejas”, proti, Jehovas liecinieki. Tāpēc mēs izlēmām doties uz galvaspilsētu, kur mēs netiktu tik ļoti ievēroti kā nelielā ciematā. Mums izdevās noīrēt nelielu mājiņu, un Emmass atsāka slepeni apmeklēt draudzes, pildot ceļojošā pārrauga pienākumus.

Draudzes sapulču apmeklēšana

Kas mums palīdzēja saglabāt uzticību Dievam? Draudzes sapulces! Bēgļu nometnēs Mozambikā un Zambijā mēs netraucēti apmeklējām sapulces vienkāršās, ar salmiem apjumtās Valstības zālēs. Malāvijā apmeklēt sapulces bija bīstami un sarežģīti, taču tas vienmēr bija pūļu vērts. Lai mūs neatklātu, mēs parasti organizējām sapulces naktī nomaļās vietās. Lai nepiesaistītu cilvēku uzmanību mūsu sanāksmēm, mēs, izsakot oratoram savu pateicību, neaplaudējām, bet vienkārši saberzējām rokas.

Kristīšanās parasti notika naktī. Mūsu dēls Abijudi tika kristīts vienā no šādām reizēm. Pēc kristīšanās runas viņš kopā ar citiem kristīšanās kandidātiem tumsā tika aizvests uz purvainu vietu, kur bija izrakta sekla bedre. Tajā viņi tika kristīti.

Mūsu nelielā mājiņa — drošs patvērums

Vēlākajos valdības noteiktā aizlieguma gados mūsu māja Lilongvē bija drošs patvērums. Vēstules un literatūra, kas tika sūtīta no Zambijas filiāles biroja, tika slepeni nogādāta mūsu mājās. Brāļi, kas veica kurjeru pienākumus, ieradās pie mums, lai paņemtu no Zambijas saņemtās vēstules un literatūru un tad ar velosipēdiem nogādātu šos sūtījumus uz dažādām Malāvijas vietām. Žurnāls Sargtornis, ko mēs saņēmām, bija ļoti plāns, jo tika iespiests uz tāda paša papīra, uz kāda parasti iespieda Bībeles. Tāpēc kurjeri varēja vienā reizē izvadāt divreiz vairāk žurnālu, nekā būtu bijis iespējams tad, ja tie tiktu iespiesti uz parasta papīra. Kurjeri arī izvadāja žurnāla Sargtornis miniizdevumus, kuros bija vienīgi studējamie raksti. Šos minižurnālus bija viegli paslēpt pat krekla kabatā, jo tie bija iespiesti uz vienas papīra loksnes.

Šie kurjeri, kas, nereti nakts aizsegā braukdami caur mežiem, veda uz saviem velosipēdiem augstā kaudzē sakrautas kartona kastes ar aizliegtu literatūru, riskēja ne tikai ar savu brīvību, bet arī ar dzīvību. Par spīti policijas ceļu posteņiem un citām briesmām, viņi,  ceļodami visdažādākajos laika apstākļos, nobrauca simtiem kilometru, lai nogādātu saviem brāļiem garīgo barību. Cik gan drosmīgi bija šie dārgie kurjeri!

Jehova gādā par atraitnēm

1992. gada decembrī, kad Emmass, veicot rajona pārrauga pienākumus, uzstājās ar runu kādā draudzē, viņu piemeklēja insults. Pēc šīs lēkmes viņš zaudēja spēju runāt. Kādu laiku vēlāk viņš pārcieta otru insulta lēkmi, pēc kuras viņam tika paralizēta ķermeņa viena puse. Zaudētā veselība ļoti smagi ietekmēja Emmasu, tomēr mīlestības pilnais atbalsts, ko mēs saņēmām no draudzes, kliedēja manu izmisumu. Es spēju mājās aprūpēt savu vīru līdz pat viņa nāvei — viņš nomira 1994. gada novembrī 76 gadu vecumā. Mēs bijām precējušies 57 gadus, un Emmass pirms nāves vēl pieredzēja to, ka tika atcelts mūsu darbības aizliegums. Es joprojām skumstu par sava uzticīgā biedra zaudējumu.

Kad es biju kļuvusi atraitne, mans znots, uz kura pleciem jau gūlās rūpes par sievu un pieciem bērniem, uzņēmās gādāt arī par mani. Diemžēl 2000. gada augustā viņš pēc neilgas slimības nomira. Kā gan mana meita spēs parūpēties par mums nepieciešamo iztiku un dzīvesvietu? Es atkal pārliecinājos, ka Jehova gādā par mums un ka viņš patiešām ir ”bāriņu tēvs un atraitņu aizstāvis”. (Psalms 68:6.) Izmantodams savus kalpotājus uz zemes, Jehova mums sagādāja brīnišķīgu jaunu māju. Kā tas notika? Kad brāļi un māsas no mūsu draudzes redzēja, cik bēdīgā situācijā mēs esam, viņi tikai piecās nedēļās uzbūvēja mums māju. Talkā nāca arī brāļi no citām draudzēm, kuri prata mūrnieka amatu. Mūs dziļi aizkustināja tā mīlestība un laipnība, ko parādīja šie ticības biedri, jo māja, ko viņi uzcēla mums, ir daudz labāka nekā tās, kurās dzīvo daudzi no viņiem. Draudzes locekļu parādītā mīlestība bija arī laba liecība mūsu kaimiņiem. Vakarā, dodoties pie miera, es jutos tā, it kā es jau būtu paradīzē! Mūsu jaukā māja ir būvēta no ķieģeļiem, taču, kā daudzi ir teikuši, tā ir māja, kas celta ar mīlestību. (Galatiešiem 6:10.)

Jehova turpina gādāt

Kaut arī manā dzīvē ir bijuši brīži, kad esmu bijusi tuvu izmisumam, es varu teikt, ka Jehova vienmēr ir bijis labs pret mani. Septiņi no maniem deviņiem bērniem ir vēl dzīvi, un mana ģimene ir izaugusi jau līdz 123 cilvēkiem. Es esmu ļoti priecīga, ka lielākā daļa no viņiem uzticīgi kalpo Jehovam.

Šodien, kad man jau ir 82 gadi, es izjūtu prieku, redzot, kas ar Dieva garu ir paveikts Malāvijā. Tikai pēdējo četru gadu laikā vien es esmu pieredzējusi, kā Valstības zāļu skaits ir pieaudzis no vienas līdz vairāk nekā sešiem simtiem. Mums tagad ir arī jauns filiāles birojs Lilongvē, un mēs esam priecīgi par neizsīkstošo spēcinošas garīgās barības straumi. Es patiešām esmu pieredzējusi, kā piepildās Jesajas grāmatas 54. nodaļas 17. pantā lasāmais Dieva solījums, kurā mums tiek apliecināts: ”Nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, neizdosies tevi pieveikt.” Tagad, kad esmu kalpojusi Jehovam jau vairāk nekā 50 gadus, es ar pārliecību varu teikt: lai arī kādi pārbaudījumi mums ir jāpieredz, Jehova vienmēr gādā par mums.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 24. lpp.]

Mans vīrs Emmass tika kristīts 1951. gada aprīlī

[Attēls 26. lpp.]

Drosmīgie kurjeri

[Attēls 28. lpp.]

Māja, kas celta ar mīlestību