Mārtiņš Luters un viņa darbu ietekme

”TIEK lēsts, ka par viņu [Mārtiņu Luteru] ir sarakstīts vairāk grāmatu nekā par jebkuru citu cilvēku visā vēsturē, izņemot vienīgi viņa Kungu, Jēzu Kristu,” rakstīja žurnāls Time. Luters ar saviem vārdiem un darbību palīdzēja aizsākties reformācijai — reliģiskai kustībai, kas tika nodēvēta par ”ievērojamāko revolūciju cilvēces vēsturē”. Reformācija būtiski izmainīja reliģisko dzīvi Eiropā un tuvināja tā vēstures posma beigas, ko mēdz dēvēt par viduslaikiem. Nozīmīgs bija arī Lutera ieguldījums vienotas vācu valodas rakstības izveidošanā. Turklāt viņa Bībeles tulkojums joprojām ir populārākais Dieva Rakstu tulkojums vācu valodā.

Kas viņš bija par cilvēku? Kāpēc Mārtiņa Lutera darbība tik ļoti ietekmēja Eiropas vēsturi?

Luters kļūst par teologu

Mārtiņš Luters piedzima Vācijas pilsētā Eislēbenē 1483. gada novembrī. Viņa tēvs, būdams vara raktuvju strādnieks, tomēr spēja iekrāt pietiekami daudz līdzekļu, lai nodrošinātu dēlam labu izglītību. 1501. gadā Luters iestājās Erfurtes universitātē. Universitātes bibliotēkā Mārtiņš Luters pirmo reizi mūžā lasīja Bībeli. Vēlāk viņš rakstīja: ”Mani valdzināja šī grāmata. Es sapņoju, ka kādu dienu es būšu pietiekami bagāts, lai iegūtu to savā īpašumā.”

22 gadu vecumā Luters iestājās augustīniešu klosterī Erfurtē. Vēlāk viņš studēja Vitenbergas universitātē un ieguva teoloģijas doktora grādu. Luters uzskatīja sevi par nožēlojamu grēcinieku, kas nevar iegūt Dieva labvēlību, un sirdsapziņas pārmetumi ik pa laikam dzina viņu dziļā izmisumā. Tomēr Bībeles lasīšana, lūgšanas un pārdomas vairoja viņa izpratni par to, kāds ir Dieva viedoklis par grēciniekiem. Luters saprata, ka cilvēks pats saviem spēkiem nevar iegūt Dieva labvēlību. Dievs savā žēlastībā izrāda labvēlību tiem, kas parāda ticību. (Romiešiem 1:16; 3:23, 24, 28.)

Kā Luters varēja noskaidrot, vai ir pareizi sapratis Dieva Rakstus? Agrīnās baznīcas vēstures un Jaunās Derības tekstoloģijas institūta profesors Kurts Ālands rakstīja: ”Viņš rūpīgi pārbaudīja, vai tas, kā viņš saprata atsevišķus Bībeles pantus, nav pretrunā ar to, kas ir teikts citās Bībeles vietās. Tā Luters varēja pārliecināties, vai viņa uzskati ir saskaņā ar Bībeli.” Mācība par taisnošanu vai pestīšanu,  ko ir iespējams panākt nevis ar darbiem vai grēku nožēlu, bet gan ar ticību, joprojām tiek uzskatīta par nozīmīgāko Lutera mācību.

Sašutis par grēku atlaidu tirdzniecību

Lutera izpratne par to, kā Dievs raugās uz grēciniekiem, izraisīja viņa konfliktu ar Romas katoļu baznīcu. Tajā laikā populārs bija uzskats, ka pēc nāves grēciniekiem kādu laiku ir jāizcieš sods šķīstītavā. Pastāvēja uzskats, ka soda laiku ir iespējams samazināt, nopērkot pāvesta izdoto grēku atlaidu jeb indulgenci. Atlaidu vēstuļu tirdzniecību uzticēja īpašiem tirgotājiem — tāds bija, piemēram, Maincas arhibīskapa Albrehta pārstāvis Johans Tecels. Daudzi uzskatīja atlaidas par sava veida apdrošināšanu pret nākotnes grēkiem.

Luters bija sašutis par atlaidu vēstuļu tirgošanu. Viņš zināja, ka cilvēks nevar piekukuļot Dievu. Slavenajās 95 tēzēs, kuras Luters uzrakstīja 1517. gada rudenī, viņš norādīja, ka baznīca nodarbojas ar cilvēku mānīšanu un naudas izspiešanu. Taču viņš vēlējās ierosināt reformas, nevis sacelšanos un tāpēc nosūtīja savas tēzes Maincas arhibīskapam Albrehtam un vairākiem teologiem. Laikposmu ap 1517. gadu daudzi vēsturnieki uzskata par reformācijas kustības aizsākumu.

Luters nebija vienīgais, kas atklāti sūdzējās par baznīcas ļaunprātībām. Atlaidu tirdzniecību jau simts gadu iepriekš bija nosodījis čehu reliģiskais reformators Jans Huss. Un vēl pirms Husa anglis Džons Viklifs norādīja, ka daudzas katoļu baznīcas tradīcijas ir pretrunā ar Dieva Rakstiem. Arī Lutera laikabiedri Roterdamas Erasms Nīderlandē un Tindals Anglijā mudināja uz reformām. Taču Lutera balss izskanēja skaļāk un tālāk nekā citu reformatoru balsis, un šajā ziņā viņam ļoti palīdzēja Johana Gūtenberga izgudrotā iespiedmašīna.

Ap 1455. gadu Maincā Gūtenbergs strādāja pie pirmā Bībeles izdevuma iespiešanas. Gadsimtu mijā spiestuves darbojās jau 60 Vācijas pilsētās un 12 Eiropas valstīs. Pirmo reizi vēsturē sabiedrība varēja ātri uzzināt aktuālākos jaunumus. Lutera 95 tēzes tika iespiestas un izplatītas, iespējams, pat neprasot viņa atļauju. Baznīcas reformu jautājums no vietējā rakstura notikuma pārtapa par plašu diskusiju objektu, un Mārtiņš Luters piepeši kļuva par populārāko cilvēku Vācijā.

”Saules un mēness” atbildes gājiens

Daudzus gadsimtus Eiropā valdīja divi dominējošie spēki — Svētā Romas impērija un Romas katoļu baznīca. Bijušais Pasaules luterāņu federācijas prezidents Hanss Lilje imperatoru un pāvestu salīdzināja ar debesu spīdekļiem — sauli un mēnesi. Tiesa, bieži vien bija grūti izšķirt, kurš no abiem bija ”saule” un kurš — ”mēness”, respektīvi, kam piederēja lielāka vara un ietekme. Taču 16. gadsimta sākumā abas institūcijas bija pāri savas varenības zenītam. Gaisā arvien nepārprotamāk virmoja pārmaiņu vēsmas.

Pāvests Leons X uz 95 tēzēm reaģēja ar prasību tās atsaukt un draudiem izslēgt to autoru no baznīcas. Taču Mārtiņš Luters publiski sadedzināja pāvesta bullu un drīz vien publicēja vairākus citus darbus, kuros mudināja tā laika politiskās varas īstenot baznīcas reformas arī  bez pāvesta piekrišanas. 1521. gadā pāvests Leons X izslēdza viņu no baznīcas. Kad Luters sāka sūdzēties, ka viņš ir ticis notiesāts bez godīgas lietas izskatīšanas, imperators Kārlis V izsauca reformatoru uz reihstāga sēdi Vormsā. Lutera 15 dienu ilgais ceļojums no Vitenbergas uz Vormsu 1521. gada aprīlī izvērtās par savdabīgu triumfa gājienu. Publikas simpātijas bija viņa pusē, un cilvēki it visur iznāca uz ceļa, lai viņu sveiktu.

Vormsā Luters stājās imperatora, kūrfirstu un pāvesta nuncija priekšā. 1415. gadā Konstancē līdzīgas tiesas priekšā bija stājies Jans Huss, kas tika notiesāts uz nāvi un pēc tam sadedzināts uz sārta. Daudzu ietekmīgu baznīcas un Svētās Romas impērijas amatpersonu priekšā Luters atklāti paziņoja, ka nevar atteikties no saviem uzskatiem, kamēr viņu nepārliecinās ar skaidriem pierādījumiem no Bībeles. Tomēr neviens nespēja Luteram līdzināties Dieva Rakstu zināšanās. Galīgo spriedumu viņa lietā formulēja tā sauktais Vormsas edikts. Luteru pasludināja ārpus likuma un aizliedza viņa darbus. Pāvests viņu bija izslēdzis no baznīcas un imperators pasludinājis ārpus likuma — šķita, ka Lutera dzīvība vairs nav ne plika graša vērta.

Turpmākie notikumi risinājās negaidīti un dramatiski. Atceļā uz Vitenbergu notika inscenēta Lutera nolaupīšana, ko organizēja viņa labvēlis, Saksijas kūrfirsts Frederiks. Luters tika nogādāts drošā vietā — nomaļajā Vartburgas pilī. Apaudzis ar bārdu, apvilcis bruņinieka drēbes, viņš izskatījās pēc īsta bruņinieka. Pilī viņu dēvēja par junkuru Jorgu.

Lielais pieprasījums pēc ”Septembra Bībeles”

Nākamos desmit mēnešus Luters pavadīja Vartburgas pilī, slēpjoties no imperatora un pāvesta. Grāmatā Welterbe Wartburg ir stāstīts, ka ”Vartburgā pavadītais laiks radošajā ziņā ir viens no ražīgākajiem Lutera dzīvē”. Tur tapa viens no viņa izcilākajiem darbiem: Kristiešu grieķu rakstu tulkojums vācu valodā, kuram par pamatu tika ņemts Erasma sagatavotais grieķu valodas teksts. Lutera darbs tika publicēts 1522. gada septembrī, un, tā kā tajā nebija norādīts tulkojuma autors, grāmata tika iesaukta par ”Septembra Bībeli”. Šī Bībele maksāja pusotru guldeni — tā bija summa, kas bija līdzvērtīga mājkalpotājas gada algai. Tomēr pieprasījums pēc ”Septembra Bībeles” bija ļoti liels. Gada laikā tika iespiesti 6000 šīs grāmatas eksemplāri, un nākamajos 12 gados Lutera tulkotie Kristiešu grieķu raksti tika izdoti vēl vismaz 69 reizes.

1525. gadā Mārtiņš Luters apprecēja bijušo mūķeni Katarīnu fon Boru. Katarīna bija prasmīga saimniece. Luters bija ārkārtīgi viesmīlīgs, tāpēc mājās bieži valdīja liela rosība, taču Katarīna ar daudzajiem pienākumiem lieliski prata tikt galā. Lutera mājās uzturējās ne vien viņa sieva un seši bērni, bet arī daudzi viesi — draugi, teologi un bēgļi. Dzīves nogalē Mārtiņš Luters iemantoja tik lieliska padomdevēja un skolotāja reputāciju, ka tie, kas nāca pie  viņa ciemos, bieži ņēma rokā spalvu un tinti, lai pierakstītu Lutera sacīto. Vēlāk šie pieraksti tika apkopoti grāmatā ”Lutera galda runas”, kas ilgu laiku bija otra visvairāk lasītā grāmata vācu valodā tūlīt aiz Bībeles.

Talantīgs tulkotājs un autors

1534. gadā Luters pabeidza Ebreju rakstu tulkojumu. Ar savu bagātīgo vārdu krājumu un lielisko ritma un stila izjūtu viņš padarīja Bībeles tekstu saprotamu vienkāršajiem ļaudīm. Savu nostāju pret tulkošanu Luters raksturoja šādi: ”Mums jāiet pie mājsaimnieces uz mājām, jārunā ar bērniem uz ielas vai ar vienkāršu vīru tirgū un uzmanīgi jāklausās, kā viņi runā un kādus vārdus lieto, un pēc tam jāizmanto šīs zināšanas savā tulkojumā.” Lutera Bībeles tulkojums deva ievērojamu ieguldījumu vienotas vācu valodas rakstības izveidošanā, ko vēlāk sāka izmantot visā Vācijā.

Luters bija gan talantīgs tulkotājs, gan ražīgs autors, kas ik pēc divām nedēļām esot uzrakstījis kādu apcerējumu — ar tādu intensitāti viņš esot strādājis visu savu radošo mūžu. Daudzi no viņa darbiem atspoguļoja autora skarbo, nesamierināmo raksturu. Jau Lutera agrīnajos darbos bija jaušama krietna sarkasma un skarbuma deva, un laiks nebūt nemīkstināja šo viņa daiļdarbu iezīmi. Gluži pretēji — viņa vēlīnajos apcerējumos tā bija saskatāma vēl skaidrāk. Grāmatā Lexikon für Theologie und Kirche bija norādīts, ka Lutera darbi atspoguļo viņa ”pārmērīgās dusmas”, ”pazemības un mīlestības trūkumu”, kā arī viņa ”nesatricināmo pārliecību par savu īpašo sūtību”.

Kad iesākās zemnieku nemieri, kas vēsturiski ir pazīstami ar nosaukumu Zemnieku karš, asinis firstu zemēs plūda straumēm, un Luteram lūdza izteikt savu viedokli par sacelšanos. Vai zemniekiem ir pamatots iemesls sūdzēties par saviem feodālajiem valdniekiem? Luters necentās pasargāt savu popularitāti, pieslejoties vairākuma viedoklim. Viņš bija pārliecināts, ka Dieva kalpiem ir jābūt paklausīgiem valsts varām. (Romiešiem 13:1.) Viņš nepārprotami nosodīja nemierniekus un uzstāja, ka sacelšanās ir jāapspiež ar spēku. ”Lai visi, kas vien var, dur, sit, žņaudz,” viņš rakstīja. Hanss Lilje atzina, ka šīs atbildes dēļ Luters zaudēja savu ”unikālo popularitāti vienkāršo ļaužu vidū”. Arī viņa vēlākie darbi, kuros Luters pauda savu attieksmi pret ebrejiem, kas atteicās pāriet kristietībā, — īpaši viņa darbs Par ebrejiem un viņu meliem — daudziem deva ieganstu dēvēt šo darbu autoru par antisemītu.

Lutera garīgais mantojums

Reformācija, ko iesāka tādi vīri kā Luters, Kalvins, Cvinglijs, lika pamatu jaunajam reliģiskajam virzienam — protestantismam. Lutera nozīmīgākais ieguldījums, kas kļuva par vienu no šī novirziena pamatmācībām, ir viņa mācība par taisnošanu ar ticību. Šai kustībai pieslējās daudzas Vācijas hercogistes, turpretī citas palika Romas katoļu ticībā.  Ar laiku protestantisms arvien pieņēmās spēkā un guva plašu atbalstu Skandināvijā, Šveicē, Anglijā un Nīderlandē. Patlaban pie protestantu reliģijām pieder vairāki simti miljoni cilvēku.

Mūsdienās daudzi cilvēki — arī tie, kas nepiekrīt visiem Lutera uzskatiem, — joprojām vērtē viņu ļoti augstu. Bijusī Vācijas Demokrātiskā Republika, kuras teritorijā ietilpa Eislēbene, Erfurte, Vitenberga un Vartburga, 1983. gadā rīkoja svinības par godu Lutera 500. dzimšanas dienai. Šī sociālistiskā valsts atzina viņu par izcilu personību, kas lielā mērā ir ietekmējusi Vācijas vēsturi un kultūru. Arī kāds katoļu teologs, kas 20. gadsimta 80. gados izvērtēja Lutera ietekmi uz sabiedrību, norādīja: ”Neviens, kas nāca pēc Lutera, nevar viņam līdzināties.” Profesors Ālands rakstīja: ”Katru gadu nāk klajā vismaz 500 jaunu darbu par Luteru un reformāciju, kas tiek publicēti gandrīz visās lielākajās pasaules valodās.”

Mārtiņam Luteram piemita ass prāts un neparasta atmiņa, viņš apliecināja sevi kā nenogurdināmu un prasmīgu vārdu meistaru. Taču viņš bija arī nepacietīgs un skarbs un dedzīgi vērsās pret to, ko uzskatīja par liekulību. 1546. gada februārī, kad Luters jau bija uz nāves gultas, draugi viņam uzdeva jautājumu, vai viņš joprojām ir nelokāmi pārliecināts par to, ko ir mācījis citiem. Luters atbildēja: ”Jā, esmu pārliecināts.” Luters mira, taču daudzi cilvēki joprojām uzticīgi seko viņa mācībām.

[Attēls 27. lpp.]

Luters vērsās pret grēku atlaidu tirgošanu

[Norāde par autortiesībām]

Publicēts ar Wartburg-Stiftung laipnu atļauju

[Attēls 28. lpp.]

Luters nevēlējās atteikties no saviem uzskatiem, kamēr viņam netiks sniegti skaidri pierādījumi no Bībeles

[Norāde par autortiesībām]

No grāmatas The Story of Liberty, 1878

[Attēli 29. lpp.]

Lutera istaba Vartburgas pilī, kur viņš tulkoja Bībeli

[Norāde par autortiesībām]

Abi attēli publicēti ar Wartburg-Stiftung laipnu atļauju

[Norāde par attēla autortiesībām 26. lpp.]

No grāmatas Martin Luther The Reformer trešā izdevuma, ko ir publicējusi Toronto Willard Tract Depository, Toronto, Ontario

[Norāde par attēla autortiesībām 30. lpp.]

No grāmatas The History of Protestantism (1. sējums)