Sarunas par garīgām tēmām ceļ citus

”No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem.” (EFEZIEŠIEM 4:29.)

1., 2. a) Cik vērtīgas ir runas spējas? b) Kā Jehovas kalpiem būtu jārunā?

”CILVĒKU runa ir noslēpums, tā ir Dieva dāvana, brīnums,” rakstīja leksikogrāfs Ludvigs Kēlers. Tiesa, daudzi šo vērtīgo Dieva dāvanu uzskata par kaut ko pašsaprotamu. (Jēkaba 1:17.) Bet padomāsim, cik briesmīgi ir, ja kāds mums tuvs cilvēks insulta dēļ vairs nespēj skaidri parunāt. ”Domu apmaiņa ļoti stiprināja mūsu attiecības,” saka Džoanna, kuras vīrs nesen pārcieta insultu. ”Tagad man tā pietrūkst mūsu sarunu!”

² Sarunas var tuvināt draugus, atrisināt pārpratumus, kliedēt nomāktību, stiprināt ticību un bagātināt dzīvi — taču tas nenotiek pats no sevis. Gudrais ķēniņš Salamans atzina: ”Kas paradis neapdomīgi runāt un vienkārši muti palaist, nereti ieduŗ kā ar zobenu, bet zinīga cilvēka valoda ir kā dziedinātājas zāles.” (Salamana Pamācības 12:18.) Mums, Jehovas kalpiem, jādomā par to, lai mūsu sarunas citus dziedinātu un celtu, nevis sāpinātu un nomāktu. Mums jārunā tā, lai slavētu Jehovu — gan kalpošanā, gan ikdienas sarunās. Psalmu sacerētājs dziedāja: ”Par Dievu mēs līksmojam vienumēr, un Tavam vārdam pateicamies mūžīgi.” (Psalms 44:9.)

3., 4. a) Ar kādu problēmu mēs visi sastopamies? b) Kāpēc ir svarīgi, par ko mēs runājam?

³ ”Mēli neviens cilvēks nevar savaldīt,” brīdina māceklis Jēkabs. Viņš atgādina: ”Mēs visi daudzējādi klūpam. Ja kāds vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spējīgs savaldīt savu miesu.” (Jēkaba 3:2, 8.) Neviens no mums nav pilnīgs. Lai cik labi būtu mūsu nodomi, mūsu runa ne vienmēr ceļ citus un ne vienmēr sagādā godu Radītājam. Tāpēc mums jāmācās uzmanīgi apdomāt, ko mēs sakām. Turklāt Jēzus teica: ”Par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā. Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts.” (Mateja 12:36, 37.) Patiesais Dievs prasa no mums atbildību par vārdiem, ko izrunājam.

⁴ Viens no labākajiem paņēmieniem, kā izvairīties no vārdiem, kas varētu nodarīt ļaunumu, ir veidot paradumu runāt par garīgām tēmām. Šajā rakstā pastāstīts, kā to var darīt, par kādiem jautājumiem varētu runāt un kādu labumu tas dod.

Pievērsiet uzmanību sirdij

5. Kāda nozīme uzmundrinošās sarunās ir sirdij?

⁵ Lai izveidotu paradumu runāt par garīgām tēmām, mums vispirms jāatzīst, ka vārdi atspoguļo to, kas ir sirdī. Jēzus sacīja: ”No sirds pilnības mute runā.” (Mateja 12:34.) Cilvēkiem patīk runāt par to, kas viņiem liekas svarīgs. Tāpēc mums jāpajautā  sev: ko manas sarunas liecina par manas sirds stāvokli? Vai ģimenes lokā un ticības biedru starpā es lielākoties runāju par garīgiem jautājumiem, vai arī sarunas neizbēgami pievēršas sportam, apģērbam, filmām, ēdieniem, jaunākajiem pirkumiem un dažādiem sīkumiem? Varbūt, pašiem to nemanot, mūsu dzīvē un domās par galveno ir kļuvis kaut kas mazsvarīgs. Ja mainīsim prioritātes, uzlabosies gan mūsu sarunas, gan visa dzīve. (Filipiešiem 1:10.)

6. Kāda ir pārdomu ietekme uz to, ko cilvēks saka?

⁶ To, ko mēs sakām, var uzlabot arī ar mērķtiecīgu pārdomu palīdzību. Ja apzināti centīsimies domāt par garīgiem jautājumiem, tad mums būs dabiski arī runāt par tiem. To saprata ķēniņš Dāvids. Viņš dziedāja: ”Lai Tev patīk manas mutes valoda un manas sirds domas Tavā priekšā, ak Kungs!” (Psalms 19:15.) Psalmu sacerētājs Asafs teica: ”Es.. ilgi pārdomāju Tavus [Dieva] darbus, es apsveŗu sevī un paužu savās dziesmās visu, ko Tu dari.” (Psalms 77:13.) Ja cilvēka sirdī un prātā ir patiesa interese par Dieva vārdu patiesībām, viņš runā par to, kas ir cildināms. Jeremija nespēja nerunāt par to, ko Jehova viņam bija mācījis. (Jeremijas 20:9.) Tāpat būs ar mums, ja regulāri pārdomāsim garīgus jautājumus. (1. Timotejam 4:15.)

7., 8. Par kādām tēmām varētu runāt, lai saruna būtu uzmundrinoša?

⁷ Daudz tēmu uzmundrinošām sarunām sagādā regulāra garīga darbība. (Filipiešiem 3:16.) Kongresi, draudzes sapulces, jaunākās publikācijas, dienas panti un to komentāri ļauj piekļūt garīgiem dārgumiem, kuros ir iespējams dalīties ar citiem. (Mateja 13:52.) Garīgā ziņā ļoti uzmundrinoši bieži vien ir arī gadījumi, ko pieredzam kristīgajā kalpošanā.

⁸ Ķēniņu Salamanu sajūsmināja koku, zvēru, putnu un zivju lielā daudzveidība, kādu viņš vēroja Izraēlā. (1. Ķēniņu 5:13.) Viņš ar prieku runāja par to, ko Dievs ir radījis, un to pašu varam darīt arī mēs. Jehovas kalpi runā par dažādiem jautājumiem, bet garīgi noskaņotu cilvēku sarunās vienmēr atrodas vieta garīgām tēmām. (1. Korintiešiem 2:13.)

”Par to domājiet”

9. Ko Pāvils rakstīja filipiešiem?

⁹ Lai kāda būtu sarunas tēma, tā cels citus, ja ņemsim vērā to, ko apustulis Pāvils rakstīja draudzei Filipos: ”Kas vien ir patiess, kas svēts [”nopietni pārdomājams”, NW], kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” (Filipiešiem 4:8.) Viss, kas atbilst šim aprakstam, ir tik svarīgs, ka par to ir jādomā, jāļauj tam palikt prātā un sirdī. Apskatīsim astoņas Pāvila minētās iezīmes un noskaidrosim, kā viņa teiktais palīdz risināt sarunas.

10. Kā var runāt par to, kas ir patiess?

¹⁰ Tas, kas ir patiess, ir kaut kas vairāk nekā vienkārši precīza, nekļūdīga informācija. Ar šo vārdu tiek apzīmēts kaut kas tāds, kas ir taisnīgs un uzticams, piemēram, Dieva Rakstos ietvertā patiesība. Tātad, kad runājam ar citiem par Bībeles patiesībām, kas mūs ir ietekmējušas, par runām, kas mūs ir uzmundrinājušas, vai par Bībeles padomiem, kas mums ir palīdzējuši, mēs pievēršam uzmanību tam, kas ir patiess. Bet mēs noraidām ”nepareizi tā dēvēto atziņu”, kas tikai šķiet patiesa. (1. Timotejam 6:20.) Tāpat mēs neizplatām tenkas un neatstāstām apšaubāmus gadījumus no sludināšanas, ko nav iespējams pārbaudīt.

11. Kādus nopietni pārdomājamus jautājumus varētu pārrunāt?

¹¹ Nopietni pārdomājami ir cieņas pilni, nozīmīgi jautājumi, nevis tādi, kas ir  mazsvarīgi un nebūtiski. Pie šādiem svarīgiem jautājumiem pieder kristīgā kalpošana, grūtie laiki, kādos mēs dzīvojam, un vajadzība rūpēties, lai mūsu dzīvesveids būtu nevainojams. Pārrunājot šādus nopietnus jautājumus, mēs stiprinām savu apņēmību palikt garīgā nomodā, saglabāt uzticību Dievam un sludināt labo vēsti. Lieliska viela patīkamām sarunām ir interesanti gadījumi, ko esam pieredzējuši sludinot, un notikumi pasaulē, kuri atgādina, ka pašreiz rit pēdējās dienas. (Apustuļu darbi 14:27; 2. Timotejam 3:1—5.)

12. No kā būtu jāizvairās, ņemot vērā Pāvila padomu domāt par to, kas ir taisns un šķīsts?

¹² Vārds taisns norāda uz kaut ko tādu, kas ir taisnīgs Dieva acīs, kas atbilst viņa normām. Šķīsts ir tāds, kas ir tīrs domās un rīcībā. Mūsu sarunās nav vietas apmelošanai, nepiedienīgiem jokiem un divdomībām. (Efeziešiem 5:3; Kolosiešiem 3:8.) Ja kristiešu darbavietā vai skolā apkārtējie  cilvēki uzsāk šādas sarunas, būtu prātīgi atstāt viņu sabiedrību.

13. Kādas sarunas varētu risināt par to, kas ir patīkams un kam laba slava?

¹³ Aicinādams domāt par to, kas ir patīkams, Pāvils runā par to, kas ir iepriecinošs un pievilcīgs, kas liek izpaust mīlestību un ir pretējs visam, kas izraisa naidu, rūgtumu un strīdus. Tas, kam ir laba slava, ir kaut kas tāds, par ko citi izsakās atzinīgi. Noteikti var teikt, ka laba slava ir uzticīgajiem brāļiem un māsām, kuru dzīvesstāsti regulāri ir lasāmi žurnālos Sargtornis un Atmostieties!. Kad esam izlasījuši šos ticību stiprinošos rakstus, būtu labi dalīties iespaidos ar citiem. Ļoti uzmundrinoši ir arī dzirdēt, ko citi ir sasnieguši garīgā ziņā. Sarunas par šādām tēmām veicina draudzē mīlestību un vienotību.

14. a) Kas jāņem vērā, lai mūsu runā izpaustos tikums? b) Kā var runāt par to, kas ir cildināms?

¹⁴ Pāvils raksta: ”Ja ir kāds tikums.” Tikums ir labestība, atbilsme augstām morāles normām. Mums jāuzmanās, lai mūsu vārdi nebūtu pretrunā ar Rakstu principiem un lai mēs savā runā neatkāptos no tā, kas ir taisns, šķīsts un tikumīgs. Pāvils min arī to, kas ir cildināms. Ja jūs dzirdat labu runu vai ievērojat draudzē kādu uzticības piemēru, runājiet par to — gan ar pašu cilvēku, gan ar citiem. Apustulis Pāvils bieži uzslavēja ticības biedrus par viņu labajām īpašībām. (Romiešiem 16:12; Filipiešiem 2:19—22; Filemonam 4—7.) Un, protams, patiesi cildināms ir Radītāja roku darbs. Vērojot radīto, var atrast neskaitāmus tematus uzmundrinošām sarunām. (Salamana Pamācības 6:6—8; 20:12; 26:2.)

Iesaistieties uzmundrinošās sarunās

15. Kāds Bībelē lasāms norādījums prasa, lai vecāki risinātu ar saviem bērniem nopietnas sarunas?

¹⁵ 5. Mozus grāmatas 6. nodaļas 6. un 7. pantā ir teikts: ”Lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un tie tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies, vai kad tu eji pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties.” No šī norādījuma nepārprotami izriet, ka vecākiem nopietni jārunā ar saviem bērniem par garīgiem jautājumiem.

16., 17. Ko kristieši, kuriem ir bērni, var mācīties no Jehovas un Ābrahāma?

¹⁶ Mēs varam iedomāties, ka Jēzus droši vien ilgi sarunājās ar savu debesu Tēvu, apspriežot uzdevumu, kas viņam būs jāveic uz zemes. ”Tēvs, kas mani sūtījis, tas man ir pavēlējis, ko lai saku un ko lai runāju,” Jēzus teica saviem mācekļiem. (Jāņa 12:49; 5. Mozus 18:18.) Patriarhs Ābrahāms noteikti pavadīja daudzas stundas, runādams ar savu dēlu Īzāku par to, kā Jehova ir svētījis viņus un viņu priekštečus. Šādas sarunas katrā ziņā palīdzēja Jēzum un Īzākam pazemīgi pakļauties Dieva gribai. (1. Mozus 22:7—9; Mateja 26:39.)

¹⁷ Arī mūsu bērniem ir vajadzīgas uzmundrinošas sarunas. Par spīti aizņemtībai, vecākiem jāatrod laiks, lai parunātos ar  bērniem. Ja iespējams, būtu jāiekārto tā, lai ģimene vismaz vienu reizi dienā kopīgi sēstos pie galda. Ēdienreižu laikā un pēc tām paveras iespējas uzmundrinošām sarunām, kas var ārkārtīgi labvēlīgi ietekmēt ģimenes garīgumu.

18. Pastāstiet gadījumu, kas apliecina, cik vērtīgas ir vecāku un bērnu sarunas!

¹⁸ Alehandro, kāds pionieris, kam ir nedaudz vairāk par 20 gadiem, atceras šaubas, kas viņu māca 14 gadu vecumā. Viņš stāsta: ”Skolas biedru un skolotāju ietekmes dēļ es nebiju pārliecināts, ka Dievs pastāv un ka Bībelei var uzticēties. Vecāki veltīja daudzas stundas tam, lai pacietīgi ar mani runātos. Šīs sarunas man palīdzēja ne tikai pārvarēt šaubas tajā grūtajā laikā, bet arī vēlāk dzīvē pieņemt saprātīgus lēmumus.” Bet kāda ir situācija tagad? Alehandro turpina: ”Es joprojām dzīvoju mājās, taču aizņemtības dēļ mums ar tēvu nav viegli atrast laiku personīgām sarunām. Tāpēc mēs divas reizes nedēļā kopīgi pusdienojam tēva darbavietā. Šīs sarunas man nozīmē ļoti daudz.”

19. Kāpēc mums visiem ir nepieciešamas sarunas par garīgām tēmām?

¹⁹ Vai gan arī mēs augstu nevērtējam iespējas sarunāties ar ticības biedriem par garīgām tēmām? Šādas iespējas rodas sapulcēs, sludināšanā, saviesīgos pasākumos un tad, kad atrodamies ceļā. Pāvils ļoti gaidīja, kad viņš varēs aprunāties ar kristiešiem Romā. ”Es ilgojos jūs redzēt,” viņš tiem rakstīja, ”lai, atrazdamies jūsu vidū, līdz ar jums gūtu iepriecu kopīgajā ticībā, es — jūsējā, jūs manējā.” (Romiešiem 1:11, 12.) ”Sarunas par garīgām tēmām ar citiem kristiešiem ir neaizstājamas,” saka Johanness, kāds kristiešu vecākais. ”Tās sasilda sirdi un atvieglo ikdienas nastas. Es bieži lūdzu gados vecākiem kristiešiem pastāstīt par savu dzīvi un par to, kas viņiem ir palīdzējis palikt uzticīgiem. Gadu gaitā esmu runājis ar daudziem, un katrs no viņiem ar savu gudrību ir bagātinājis manu dzīvi.”

20. Kā varētu rīkoties, runājot ar kautrīgu cilvēku?

²⁰ Kā rīkoties, ja kāds neatsaucas uz jūsu mēģinājumiem uzsākt sarunu par garīgu tēmu? Tas nav iemesls nolaist rokas. Iespējams, vēlāk radīsies labāka izdevība šādas sarunas uzsākšanai. ”Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos,” atzina Salamans. (Salamana Pamācības 25:11.) Ar sapratni izturieties pret tiem, kas ir kautrīgi. ”Padoms vīra sirdī ir kā dziļš ūdens, bet gudrs vīrs saprot, kā to izsmelt.” * (Salamana Pamācības 20:5.) Galvenais — lai citu cilvēku attieksme jūs nekad nekavē runāt par to, kas ir jūsu sirdī.

Sarunas par garīgām tēmām dod lielu labumu

21., 22. Kādu labumu mēs varam gūt, ja iesaistāmies sarunās par garīgām tēmām?

²¹ ”No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem,” rakstīja Pāvils. (Efeziešiem 4:29; Romiešiem 10:10.) Ievirzīt sarunu pareizā gultnē varbūt nav viegli, bet labums no tā ir liels. Sarunas par garīgām tēmām ļauj stāstīt citiem par savu ticību un stiprināt brāļu saimi.

 ²² Tāpēc izmantosim runas dāvanu, lai celtu citus un lai slavētu Dievu. Šādas sarunas sniegs gandarījumu mums pašiem un uzmundrinās citus. Turklāt tās iepriecinās Jehovas sirdi, jo viņš pievērš uzmanību tam, ko mēs runājam, un priecājas, kad lietojam mēli pareizi. (Psalms 139:4; Salamana Pamācības 27:11.) Ja mūsu sarunas ir garīgas, mēs varam nešaubīties, ka Jehova mūs neaizmirsīs. Par cilvēkiem, kas kalpo Jehovam mūsdienās, Bībelē ir teikts: ”Dievbijīgie savā starpā tā mierina cits citu: ”Tas Kungs visu dzird un ievēro, un Viņa priekšā ir atcerei saraksts tiem, kas to Kungu bīstas un domā par Viņa vārdu.”” (Maleahija 3:16, 23.) Cik gan svarīgi ir, lai mūsu sarunas būtu garīgi uzmundrinošas!

[Zemsvītras piezīme]

Kā jūs atbildētu?

• Kā mūs raksturo tas, par ko mēs runājam?

• Par kādiem uzmundrinošiem jautājumiem mēs varam runāt?

• Cik svarīgas ir sarunas ģimenes lokā un kristiešu draudzē?

• Kādu labumu dod uzmundrinošas sarunas?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēli 12. lpp.]

Uzmundrinošas sarunas var risināt par to,

”kas vien ir patiess”

”kas nopietni pārdomājams”

”kas cildināms”

”kam laba slava”

[Norādes par autortiesībām]

Videokasetes vāks, Staļins: U.S. Army photo; grāmatas ”Radītājs” vāks, Ērgļa miglājs: J. Hester and P. Scowen (AZ State Univ.), NASA

[Attēls 13. lpp.]

Lieliskas iespējas runāt par garīgām tēmām paveras maltītes laikā