Dzīvesstāsts

Jehova dāvā patiesību pazemīgajiem

PASTĀSTĪJUSI ASANO KOSINO

1949. gadā, tikai pāris gadus pēc Otrā pasaules kara beigām, ģimeni, pie kuras es strādāju Kobē, apciemoja kāds draudzīgs stalta auguma ārzemnieks. Šis vīrietis bija pirmais Jehovas liecinieku misionārs, kas ieradās Japānā. Viņa apciemojums man pavēra iespēju uzzināt Bībeles patiesību. Bet, pirms es stāstu, kas notika tālāk, es gribētu nedaudz pastāstīt par savu pagātni.

ES PIEDZIMU 1926. gadā kādā nelielā ciematiņā Okajamas prefektūras ziemeļos. Saviem vecākiem es biju piektais no astoņiem bērniem. Mans tēvs dedzīgi ticēja dievam, kas tika pielūgts vietējā sintoistu svētnīcā, un mums, bērniem, patika, ka cauru gadu ik pēc laiciņa mūsu ģimene pulcējās kopā, lai atzīmētu kārtējos reliģiskos svētkus.

Ar laiku mani sāka urdīt daudzi jautājumi par dzīvi, taču vairāk par visu mani uztrauca nāve. Pie mums bija pieņemts, ka cilvēki savu nāves stundu sagaidīja mājās un bērniem bija jābūt klāt pie ģimenes locekļu nāves gultas. Man bija neizturami smagi noraudzīties, kā nomirst vecmāmiņa un mans nepilnu gadu vecais brālītis. Iedomāties, ka kādreiz mirs arī mani vecāki, bija briesmīgi. ”Vai tiešām nāve ir vienīgā perspektīva? Vai gan dzīvei nebūtu jābūt dziļākai jēgai?” Šie jautājumi nelika man mieru.

1937. gadā, kad es mācījos pamatskolas sestajā klasē, Japāna sāka karot ar Ķīnu. Vīriešus iesauca armijā un nosūtīja uz fronti. Atvadoties no saviem tēviem un brāļiem, skolēni par godu imperatoram sauca: ”Banzai!” (Lai dzīvo!) Japāņi bija pārliecināti par savas dzimtenes uzvaru, jo uzskatīja Japānu par dieva vadītu valsti un imperatoru par dzīvu dievu.

Pēc neilga laika japāņu ģimenes sāka saņemt no frontes ziņas par savu tuvinieku nāvi. Bēdas  bija neremdināmas. Cilvēkos auga naids, un viņi līksmoja, kad dzirdēja par smagiem zaudējumiem, ko cieta ienaidnieki. Tomēr es domāju par to, ka ienaidnieka pusē cilvēki noteikti pārdzīvo par savu mīļoto tuvinieku nāvi ne mazāk kā mūsējie. Kad es pabeidzu pamatskolu, karadarbība jau risinājās dziļi Ķīnā.

Iepazīšanās ar ārzemnieci

Mēs bijām trūcīga zemkopju ģimene, tomēr tēvs man atļāva mācīties, ja vien par mācībām nav jāmaksā. 1941. gadā es iestājos kādā meiteņu skolā, kas atradās Okajamā — apmēram 100 kilometru attālumā no manām mājām. Šī skola bija izveidota, lai meitenes varētu apgūt iemaņas, kas viņām ļautu kļūt par labām sievām un mātēm. Meitenes tika norīkotas strādāt bagātās ģimenēs, kur viņas varēja apgūt dažādus mājsaimniecības darbus. No rītiem skolnieces strādāja šajās mājās, bet pēcpusdienās apmeklēja nodarbības skolā.

Kad mēs, jaunās skolnieces, bijām noklausījušās ievadvārdus par jauno dzīvi, kas mūs gaida skolā, mana skolotāja, kas bija ģērbusies kimono, aizveda mani uz kādu lielu māju. Tomēr šīs mājas saimniece kaut kāda nezināma iemesla dēļ nebija ar mieru mani pieņemt. ”Varbūt mēs varētu doties uz Kodas kundzes māju?” skolotāja ieminējās. Mēs aizgājām līdz kādai rietumnieciskā stilā celtai mājai, un skolotāja piezvanīja pie durvīm. Pēc brīža no mājas iznāca gara auguma sieviete sirmiem matiem. Es apstulbu — viņa nebija japāniete! Nekad mūžā es vēl nebiju redzējusi nevienu rietumnieku. Skolotāja iepazīstināja mani ar šo sievieti, ko sauca par Modu Kodu, un ātri vien aizgāja. Jāatzīst, es jutos diezgan saspringti, kad, velkot līdzi savas somas, gāju iekšā Kodas kundzes mājā. Vēlāk es uzzināju, ka Kodas kundze ir amerikāniete, kas ir apprecējusies ar japāni, kurš studējis Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņa pasniedza angļu valodu komercskolās.

Jau nākamajā rītā man sākās visai rosīga dzīve. Kodas kundzes vīrs slimoja ar epilepsiju, un man bija jāpalīdz rūpēties par viņu. Tā kā es it nemaz nesapratu angļu valodu, es jau sāku baiļoties, kā varēšu tikt galā ar saviem pienākumiem. Taču drīz vien man kā akmens novēlās no sirds, jo Kodas kundze runāja ar mani japāniski. Katru dienu es dzirdēju, kā viņa ar vīru sarunājas angliski, un laika gaitā manas ausis pierada pie šīs valodas. Man patika jaukā gaisotne, kas valdīja Kodas kundzes mājā.

Es jutos dziļi iespaidota, redzot, cik ļoti saimniece bija pieķērusies savam slimajam vīram. Kodas kungam patika lasīt Bībeli. Vēlāk es uzzināju, ka viņi kādā antikvariātā bija iegādājušies grāmatu Dievišķais laikmetu plāns japāņu valodā un vairākus gadus abonēja žurnālu Sargtornis angļu valodā.

Kādu dienu viņi man uzdāvināja Bībeli. Es biju ārkārtīgi sajūsmināta, jo tagad man pirmo reizi mūžā bija sava Bībele. Gan ceļā uz skolu, gan atceļā es lasīju savu jauno Bībeli, tomēr es tikpat kā neko no tās nesapratu. Tā kā es biju uzaugusi japāņu sintoistu ģimenē, Jēzus Kristus man likās ļoti tāls un svešs. Toreiz es nevarēju iedomāties, ka šī pirmā saskare ar Bībeli iezīmē sākumu turpmākajiem notikumiem, kas beidzās ar to, ka es pieņēmu Bībeles patiesību un noskaidroju atbildes uz saviem jautājumiem par dzīvi un nāvi.

 Trīs bēdīgi notikumi

Divi mācekles gadi aizlidoja vēja spārniem, un kādu dienu man no Kodu ģimenes bija jāatvadās. Pēc skolas beigšanas es pievienojos kādai brīvprātīgai meiteņu brigādei, kas palīdzēja izgatavot formas tērpus jūras kara flotes kareivjiem. Drīz vien sākās amerikāņu bumbvedēju uzlidojumi, un 1945. gada 6. augustā uz Hirosimu tika nomesta atombumba. Pēc pāris dienām es saņēmu telegrammu, kurā bija teikts, ka mana mamma ir smagi slima. Ar pirmo vilcienu, uz kuru es varēju tikt, es devos mājās. Stacijā mani sagaidīja kāds radinieks, un no viņa es uzzināju, ka mamma jau ir mirusi. Viņa nomira 11. augustā. Bija noticis tas, no kā es baidījos gadiem ilgi. Cik gan sāpīga bija doma, ka viņa nekad vairs nerunāsies ar mani un nekad vairs man neuzsmaidīs!

15. augustā Japāna atzina savu sakāvi. Es biju pieredzējusi trīs bēdīgus notikumus, kas cits aiz cita bija risinājušies desmit dienu laikā: Japānā bija uzspridzināta pirmā atombumba, bija nomirusi mana mamma, un Japāna bija cietusi vēsturisku sakāvi. Mierinoši bija apzināties vienīgi to, ka tagad cilvēkiem vairs nebūs jāiet bojā karā. Ar smeldzīgu tukšuma sajūtu sirdī es atstāju savu darbavietu un atgriezos laukos pie ģimenes.

Man rodas iespēja uzzināt patiesību

Kādu dienu gluži negaidīti Moda Koda no Okajamas man atsūtīja vēstuli. Tajā viņa man vaicāja, vai es būtu ar mieru doties uz Okajamu un palīdzēt viņai mājas darbos, jo viņa grasās atvērt angļu skolu. Man gan nebija īsti skaidrs, kas ietilps manos pienākumos, tomēr es pieņēmu šo uzaicinājumu un aizbraucu uz Okajamu. Pēc pāris gadiem kopā ar Kodu ģimeni es pārcēlos uz Kobi.

1949. gada vasaras sākumā Kodu ģimeni apciemoja kāds stalts, draudzīgs kungs. Viņu sauca Donalds Heslets, un viņš bija atbraucis no Tokijas uz Kobi, lai meklētu māju, kur varētu dzīvot misionāri. Viņš bija pirmais Jehovas liecinieku misionārs, kas ieradās Japānā. Hesletam izdevās atrast piemērotu māju, un 1949. gada novembrī uz Kobi atbrauca vairāki misionāri. Kādu dienu pieci no viņiem apmeklēja Kodus. Tajā reizē divi misionāri, Loids Berijs un Persijs Izlobs, katrs kādas desmit minūtes angliski runāja ar klātesošajiem. Misionāri zināja, ka Moda ir kristīga māsa, un bija acīmredzams, ka viņu ārkārtīgi uzmundrināja misionāru apciemojums. Šis notikums mani pamudināja mācīties angļu valodu.

Dedzīgie misionāri man palīdzēja pamazām saprast Bībeles pamatmācības. Es noskaidroju atbildes uz jautājumiem, kas man nelika mieru jau kopš bērnības. Bībele sniedz cerību dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes, un tajā ir apsolīts, ka mirušie tiks celti augšā. (Jāņa 5:28, 29; Atklāsmes 21:1, 4.) Es jutos pateicīga Jehovam, ka viņš ir gādājis, lai šāda cerība būtu iespējama, dodams savu Dēlu, Jēzu Kristu, par izpirkuma upuri.

Teokrātiskā darbība sagādā lielu prieku

No 1949. gada 30. decembra līdz 1950. gada 1. janvārim Kobes misionāru mājā notika pirmais teokrātiskais kongress Japānā, uz kuru ieradāmies arī mēs ar Modu. Šī lielā māja agrāk bija piederējusi kādam nacistam, un no tās pavērās brīnišķīgs skats uz Iekšējo jūru un Avadzi salu. Tā kā tolaik man vēl nebija pārāk daudz zināšanu par Bībeli, es nevarēju uztvert visu, kas kongresā tika apspriests. Toties mani dziļi iespaidoja tas, ka misionāri brīvi kontaktējās ar japāņiem. Publisko runu šajā kongresā apmeklēja 101 cilvēks.

Nepagāja ilgs laiks, kad es nolēmu piedalīties sludināšanā. Pēc dabas es biju kautrīga, tāpēc man bija jāsaņem drosme, lai sludinātu cilvēkiem pa mājām. Kādu rītu pie mums uz mājām atnāca brālis Loids Berijs, lai kopā ar mani dotos kalpošanā. Viņš sāka sludināt mājā, kas atradās tieši blakus Modas Kodas mājai. Kamēr Loids Berijs runāja ar mājas saimnieku, es gandrīz vai pilnībā biju noslēpusies aiz viņa muguras. Otro reizi es devos sludināt ar diviem citiem misionāriem. Toreiz kāda padzīvojusi japāņu sieviete ieaicināja mūs iekšā, uzklausīja mūs un pēc tam katru no mums uzcienāja ar glāzi piena. Viņa bija ar mieru sākt mācīties Bībeli un ar laiku kļuva par kristītu māsu. Redzēt, kā viņa garīgi aug, bija ārkārtīgi uzmundrinoši.

 1951. gada aprīlī Japānā pirmo reizi viesojās brālis Neitans Nors no Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes Bruklinā. Tokijā Kjoricu zālē, kas atradās Kandā, viņš teica publisko runu, kuru noklausīties bija atnākuši aptuveni 700 cilvēku. Šīs īpašās sapulces laikā visi klātesošie ar lielu sajūsmu uzņēma paziņojumu, ka Sargtornis turpmāk tiks izdots arī japāņu valodā. Maijā brālis Nors apmeklēja Kobi, un toreiz tika rīkota īpaša sapulce, kuras laikā es kristījos, apliecinot, ka esmu veltījusi sevi Jehovam.

Apmēram pēc gada ticības biedri mani mudināja uzsākt pilnas slodzes kalpošanu jeb, citiem vārdiem, kļūt par pionieri. Tolaik Japānā bija pavisam maz pionieru, un es nejutos droša, vai spēšu sevi uzturēt. Turklāt es raizējos par to, kādas būs manas izredzes apprecēties. Tomēr galu galā es sapratu, ka galvenajam manā dzīvē jābūt kalpošanai Jehovam, tāpēc 1952. gadā es kļuvu par pionieri. Par laimi, man izdevās apvienot pionieres kalpošanu ar pusslodzes darbu, ko es strādāju pie māsas Kodas.

Ap to pašu laiku mans miesīgais brālis, kuru es uzskatīju par kritušu karā, atgriezās mājās no Taivānas kopā ar savu ģimeni. Manu ģimeni nekad nebija interesējusi kristietība, bet tagad es ar īstu pionieres dedzību sāku sūtīt viņiem mūsu žurnālus un brošūras. Vēlāk darba dēļ brālis ar ģimeni pārcēlās uz Kobi. ”Vai jūs arī lasāt žurnālus, ko es jums sūtu?” es reiz pajautāju brāļa sievai. Man par brīnumu viņa atbildēja: ”Tie ir ļoti interesanti žurnāli.” Kāda misionāre sāka ar viņu Bībeles nodarbības, un tajās piedalījās arī mana jaunākā māsa, kas dzīvoja kopā ar brāļa ģimeni. Pēc kāda laika gan brāļa sieva, gan mana māsa kļuva par kristītām māsām.

Spilgti iespaidi par starptautisko brāļu saimi

Nebija ilgi jāgaida, kad manā dzīvē nāca jauns pārsteigums — mani uzaicināja mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas skolas 22. grupā. Es un brālis Cutomu Fukase bijām pirmie japāņi, ko uzaicināja mācīties šajā skolā. Kamēr vēl nebija sākušās mācības, mums 1953. gadā Ņujorkā bija iespēja apmeklēt kongresu ”Jaunās pasaules sabiedrība”, kas noritēja Yankee stadionā. Gaisotne, kas bija jūtama Jehovas kalpu starptautiskajā brālībā, mani ārkārtīgi dziļi saviļņoja.

Piektajā kongresa dienā delegāti no Japānas, kuru vidū galvenokārt bija misionāri, grasījās tērpties kimono. Taču mans kimono, ko es jau iepriekš biju nosūtījusi, nebija laikus piegādāts, tāpēc es aizņēmos kimono no māsas Noras. Programmas laikā sāka līt lietus, un es raizējos, ka kimono lietū varētu izmirkt. Tajā brīdī kāds no aizmugures man saudzīgi uzsedza uz pleciem lietusmēteli. ”Vai tu zini, kas viņš ir?” pavaicāja kāda māsa, kas stāvēja man līdzās. Vēlāk es noskaidroju, ka tas bija Vadošās padomes loceklis Frederiks Frencs. Šajā kongresā es līdz sirds dziļumiem izjutu, kāda sirsnība valda Jehovas organizācijā.

Gileādas skolas 22. grupa vārda vistiešākajā nozīmē bija starptautiska — tajā mācījās 120 studenti no 37 valstīm. Kaut gan bija jāsaskaras ar zināmām valodas barjerām, mēs pilnībā izbaudījām, ko nozīmē starptautiska brāļu saime. 1954. gadā kādā sniegainā februāra dienā notika mūsu grupas izlaidums un es saņēmu norīkojumu uz Japānu. Kopā ar mani uz Nagojas pilsētu nosūtīja arī manu grupas biedreni, zviedrieti Ingeru Brantu, kas kļuva par manu partneri misionāres kalpošanā. Šajā pilsētā  mēs pievienojāmies misionāriem, kas bija evakuēti no Korejas, kurā plosījās karš. Man ir palikušas ļoti gaišas atmiņas par tiem dažiem gadiem, kad es kalpoju par misionāri.

Priecīgi kalpoju kopā ar vīru

1957. gada septembrī mani uzaicināja strādāt Tokijas Bētelē, kas bija izvietojusies divstāvīgā koka mājā. Tāda tolaik bija Japānas filiāle. Šajā filiālē bija tikai četri darbinieki, un viens no viņiem bija filiāles pārraugs Loids Berijs. Pārējie, kas dzīvoja Bētelē, bija misionāri. Man tika uzticēts tulkotājas un korektores darbs, turklāt man bija arī jātīra telpas, jāstrādā veļas mazgātavā, virtuvē un tā tālāk.

Sludināšana Japānā vērsās plašumā, un laika gaitā uz Bēteli tika aicināti jauni strādnieki. Viens no viņiem kļuva par pārraugu draudzē, pie kuras piederēju arī es. Šī brāļa vārds bija Dzjundzi Kosino, un 1966. gadā mēs ar viņu apprecējāmies. Pēc tam manu vīru iecēla par rajona pārraugu. Ceļojot no draudzes uz draudzi, man bija liels prieks iepazīties ar daudziem brāļiem un māsām. Katru nedēļu mēs apmetāmies kādā citā mājā, un, tā kā man bija uzticēts arī tulkot, savos ceļojumos mums čemodānos un somās bez visām pārējām mantām bija jāvadā līdzi arī smagas vārdnīcas.

Es ceļoju kopā ar vīru no vienas vietas uz otru vairāk nekā četrus gadus, un mums bija iespēja vērot, kā Jehovas organizācija turpina augt. Vēlāk filiāle tika pārcelta uz Numadzu un pēc vairākiem gadiem — uz Ebinu, kur tā atrodas līdz pat šai dienai. Mēs ar Dzjundzi Bētelē esam nokalpojuši ilgus gadus, un šobrīd šeit strādā jau apmēram 600 brāļu un māsu. 2002. gada maijā mani Bēteles draugi sarīkoja man svētkus, jo bija apritējuši 50 gadi, kopš es uzsāku pilnas slodzes kalpošanu.

Priekšrocība vērot pieaugumu

Kad tālajā 1950. gadā es sāku kalpot Jehovam, Japānā bija tikai saujiņa sludinātāju. Tagad šeit ir vairāk nekā 210 tūkstoši Valstības sludinātāju. Jehova ir devis iespēju veidot ar viņu tuvas attiecības neskaitāmiem avīm līdzīgiem cilvēkiem, gluži tāpat kā tas notika ar mani.

Pieci misionāri, četri brāļi un viena māsa, kas 1949. gadā apciemoja māsas Kodas māju, kā arī pati māsa Koda uzticīgi kalpoja Jehovam līdz pat savai nāvei. To pašu var teikt arī par manu brāli, kas kļuva par kalpošanas palīgu, un brāļa sievu, kas kādus 15 gadus kalpoja par pionieri. Bet kas gaida manus vecākus, kuru nāves brīdis, kam agrāk vai vēlāk bija jāpienāk, mani biedēja jau kopš bērnības? Šajā ziņā man cerību un mierinājumu dod Bībelē apsolītā augšāmcelšana. (Apustuļu darbi 24:15.)

Atskatoties atpakaļ, es redzu, ka mana iepazīšanās ar Modu 1941. gadā bija pagrieziena punkts manā dzīvē. Ja es nebūtu viņu tolaik iepazinusi un ja es pēc kara nebūtu pieņēmusi uzaicinājumu strādāt pie viņas, iespējams, es būtu apmetusies uz dzīvi nomaļajā ciematā, kur atradās mūsu lauku mājas, un nebūtu sastapusi misionārus, kas tajā laikā ieradās Japānā. Cik gan pateicīga es esmu Jehovam, ka ar Modas un pirmo Japānas misionāru starpniecību viņš man ir dāvājis patiesību!

[Attēls 25. lpp.]

Kopā ar Modu Kodu un viņas vīru. Es stāvu priekšā pa kreisi

[Attēls 27. lpp.]

1953. gadā ”Yankee” stadionā kopā ar misionāriem no Japānas. Es esmu pirmā no kreisās puses

[Attēli 28. lpp.]

Bētelē kopā ar savu vīru Dzjundzi