Kāds ir pārmācības mērķis

KAS pirmām kārtām nāk prātā, dzirdot vārdu ”pārmācība”? Kādā vārdnīcā skaidrots, ka pārmācīt nozīmē sodīt kādu, lai panāktu, ka tas maina savu rīcību, un pārmācība ir rīcība, ar kuru kādu pārmāca. Protams, tas nav vienīgais šī vārda skaidrojums, tomēr mūsdienās daudziem cilvēkiem ar pārmācību saistās vienīgi negatīvas asociācijas.

Taču Bībelē pārmācība raksturota pavisam citādi. ”Mans dēls, neatmet Tā Kunga tev piešķirto mācību un nesajūti nepatiku par Viņa uzlikto pārmācību,” rakstīja gudrais ķēniņš Salamans. (Salamana Pamācības 3:11, LB-65r.) Te ir runa nevis par pārmācību vispār, bet par to pārmācību, kas balstās uz Dieva Jehovas augstajiem principiem. Vienīgi tāda pārmācība dod garīgu labumu. Turpretī tad, ja pārmācības pamatā ir cilvēku priekšstati, kas ir pretrunā ar Jehovas principiem, tā bieži vien ir netaisna un nes ļaunu, nevis labu. Tieši tāpēc daudziem ir izveidojusies negatīva attieksme pret pārmācību.

Kāpēc mēs tiekam mudināti pieņemt Jehovas pārmācību? Svētajos Rakstos paskaidrots, ka pārmācībā izpaužas Dieva mīlestība pret cilvēkiem, ko viņš radījis. Uzrakstījis iepriekš citētos vārdus, Salamans turpināja: ”Ko tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, turēdams tomēr labu prātu uz viņu kā tēvs pret dēlu.” (Salamana Pamācības 3:12.)

Pārmācība vai sods?

Bībeliskā izpratnē pārmācībai ir ļoti dažādas izpausmes — tā ietver sevī vadību, pamācības un padomus, audzināšanu, aizrādījumus, labošanu un pat sodu. Taču iemesls, kāpēc Jehova kādu pārmāca, vienmēr ir mīlestība, un pārmācības mērķis ir tā cilvēka labums, kurš šo pārmācību saņem. Jehova nekad nevienu nepārmāca tikai tādēļ, lai viņu sodītu.

Turpretī Dieva soda mērķis ne vienmēr ir sodāmā labošana vai pamācīšana. Piemēram, kad Ādams un Ieva sagrēkoja, viņi jau tajā pašā dienā sāka izjust savas nepaklausības sekas. Jehova viņus padzina no skaistā Ēdenes dārza, un viņu dzīvē ienāca nepilnība, slimības un novecošana. Nodzīvojuši vairākus simtus gadu, kuru laikā viņi pieredzēja dažādas nelaimes, Ādams un Ieva nomira uz visiem laikiem. Tas viss bija Dieva sods, bet tā nebija pārmācība, jo Ādams un Ieva, kas bija grēkojuši tīši un bez nožēlas, vairs nebija labojami.

Dieva sods bija arī Noas laika plūdi, Sodomas un Gomoras iznīcināšana un ēģiptiešu armijas bojāeja Sarkanajā jūrā. Šajos gadījumos Jehovas rīcības mērķis nebija audzināt vai pamācīt tos, kas saņēma sodu. Par šādiem Dieva sodiem apustulis Pēteris rakstīja: ”Viņš arī nesaudzēja seno pasauli, bet sūtīdams plūdus bezdievīgajai pasaulei, izglāba tikai taisnības sludinātāju Nou līdz ar septiņiem citiem. Tāpat viņš nosodīja Sodomas un Gomoras pilsētas, pārvērzdams tās pelnos un iznīcinādams, atstājot tā biedinošu piemēru visiem, kas grib grēkot.” (2. Pētera 2:5, 6.)

Kādā nozīmē šie sodi ir ”biedinošs piemērs visiem, kas grib grēkot”? Vēstulē tesaloniķiešiem  Pāvils runā par mūsu dienām, norādīdams, ka šajā laikā Dievs ar sava Dēla Jēzus Kristus starpniecību ”turēs tiesu pār tiem, kas Dievu neatzīst un kas neklausa.. evanģelijam”. ”Tie kā sodu saņems mūžīgu pazušanu,” Pāvils raksta. (2. Tesaloniķiešiem 1:8, 9.) Ir skaidri redzams, ka šis sods nav domāts, lai pamācītu soda saņēmējus un mudinātu tos laboties. Turpretī tad, kad Jehova aicina savus kalpus pieņemt viņa pārmācību, viņš nerunā par sodu, ko saņem grēcinieki, kas nenožēlo savu rīcību.

Zīmīgi, ka Bībelē Jehova nav attēlots pirmām kārtām kā sodītājs, bet gan kā sirsnīgs skolotājs un pacietīgs audzinātājs. (Ījaba 36:22; Psalms 71:17; Jesajas 54:13.) Dieva pārmācībā allaž izpaužas mīlestība un pacietība. Izpratne par to, kāds ir pārmācības mērķis, palīdz kristiešiem labprāt pieņemt pārmācību un arī pašiem vajadzības gadījumā ar pareizu attieksmi pamācīt un disciplinēt citus.

Mīlošu vecāku uzdevums

Gan ģimenē, gan kristiešu draudzē ir svarīgi, lai visi saprastu, kāds ir pārmācības mērķis. Jo īpaši to var teikt par tiem, kuru rokās ir kaut kāda vara, piemēram, par vecākiem. Salamana Pamācībās 13:24 sacīts: ”Kas savu rīksti taupa, tas ienīst savu dēlu, bet kas savu dēlu mīl, tas to jau agri pārmāca.”

Kā vecākiem būtu jāaudzina un jāpārmāca savi bērni? Bībelē paskaidrots: ”Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem tam Kungam.” (Efeziešiem 6:4.) Šis norādījums ir atkārtots citā pantā, kurš skan: ”Tēvi, nekaitinait savus bērnus, lai tie netop bailīgi.” (Kolosiešiem 3:21.)

Kristīgi vecāki, kas saprot pārmācības mērķi, neizturas pret bērniem skarbi. Princips, kas formulēts 2. Timotejam 2:24, attiecas arī uz tām situācijām, kad vecākiem ir jāsoda savi bērni. Šajā pantā Pāvils raksta: ”Mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties, bet būt laipnam pret visiem, izveicīgam mācīšanā.” Neapvaldīti dusmu izvirdumi, kliegšana, aizskaroši vārdi un pazemojumi nekādi nav savienojami ar pārmācību, kuras pamatā ir mīlestība, un tiem nav vietas kristieša dzīvē. (Efeziešiem 4:31; Kolosiešiem 3:8.)

Pamācīt un pārmācīt bērnus nenozīmē tikai sodīt tos, ja izdarīts kāds pārkāpums. Parasti bērniem nepieciešami atkārtoti aizrādījumi un pamācības, līdz viņi maina savu  attieksmi un domāšanu. Tāpēc vecākiem jābūt pacietīgiem, jāatvēl bērniem laiks un rūpīgi jāpārdomā, kādā veidā vislabāk tos pamācīt vai nepieciešamības gadījumā sodīt. Viņiem jāpatur prātā, ka bērni ir jāaudzina ”būt paklausīgiem tam Kungam”. Tas nozīmē, ka bērnu audzināšanai būs jāveltī daudzi dzīves gadi.

Kristiešu vecākie pamāca ar lēnprātību

Tie paši principi attiecas arī uz kristiešu vecākajiem. Kā mīloši gani viņi cenšas stiprināt draudzes locekļus ar norādījumiem, pamācībām un, ja vajadzīgs, arī aizrādījumiem. To darīdami, viņi patur prātā pārmācības īsto mērķi. (Efeziešiem 4:11, 12.) Ja galvenais mērķis būtu sods, viņi pārkāpuma gadījumā aprobežotos ar to, ka sodītu vainīgo, un tas būtu viss. Taču, kā jau teikts, bībeliskā izpratnē pārmācība ietver sevī daudz vairāk nekā tikai sodu. Mīlestības mudināti, vecākie cenšas palīdzēt pārkāpējam izmantot tos padomus, ko viņi tam devuši. Tā kā viņiem no sirds rūp šis cilvēks, vecākie bieži vien organizē vairākas tikšanās ar viņu, lai sniegtu uzmundrinājumu un pamācību.

Saskaņā ar to, kas teikts 2. Timotejam 2:25, 26, pat tad, ja cilvēks negrib uzklausīt aizrādījumus, vecākajiem viņš jāpamāca ”ar lēnprātību”. Šajos pantos arī norādīts, ar kādu mērķi cilvēki tiek pārmācīti: ”Varbūt Dievs kādreiz dotu viņiem atgriezties pie patiesības atziņas, un viņi atkal atgūtu skaidru prātu, atraisīdamies no velna valga.”

Reizēm ir nepieciešams izslēgt no draudzes kādu, kas nenožēlo savus pārkāpumus. (1. Timotejam 1:18—20.) Tomēr pat tāds krass solis ir uzskatāms par pārmācību, nevis tikai par sodu. Laiku pa laikam vecākie cenšas apmeklēt tos, kas ir izslēgti, ja tie nav aktīvi iesaistīti kādā nepareizā rīcībā. Šādu apciemojumu laikā vecākie rīkojas saskaņā ar to, kādam nolūkam ir domāta pārmācība, un paskaidro cilvēkam, kas būtu jādara, lai atgrieztos kristiešu draudzē.

Jehova ir nemaldīgs tiesnesis

Vecākiem, draudžu vecākajiem un citiem, kam ir uz Svētajiem Rakstiem pamatotas tiesības izteikt citiem aizrādījumus vai pat viņus sodīt, ir jāuztver šis pienākums ļoti nopietni. Viņi nedrīkst uzskatīt citus par nelabojamiem, un viņu pārmācība nekādā  gadījumā nedrīkst izvērsties par atriebību vai nežēlīgu sodu.

Tiesa, Bībelē par Jehovu ir sacīts, ka viņš spriedīs bargu tiesu un izpildīs galīgo sodu. Bībelē pat ir teikts, ka ”briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā”. (Ebrejiem 10:31.) Bet neviens cilvēks nedrīkst pielīdzināt sevi Jehovam šajā vai kādā citā ziņā. Ir jāraugās, lai nevienam nebūtu pamata just, ka ir briesmīgi krist vecāku vai kāda draudzes vecākā rokās.

Jehova pārmācīdams vienmēr spēj saglabāt pilnīgu līdzsvaru, bet ar cilvēkiem tā nav. Dievs var saskatīt, kas ir cilvēka sirdī, un noteikt, kurš ir nelabojams grēcinieks, kas pelnījis galēju sodu. Turpretī cilvēki nav spējīgi spriest šādu tiesu. Tāpēc cilvēkiem, kam ir tiesības aizrādīt citiem un pamācīt tos, tas vienmēr jādara ar mērķi palīdzēt pārkāpējam laboties.

Pieņemsim pārmācību no Jehovas

Mums visiem ir vajadzīgas Jehovas pamācības un pārmācība. (Salamana Pamācības 8:33.) Mums jābūt gataviem labprāt pieņemt pārmācību, kas balstās uz Dieva Svētajiem Rakstiem. Iedziļinoties šajos Rakstos, mēs varam saņemt pārmācību, kas ar Rakstu starpniecību nāk tieši no Jehovas. (2. Timotejam 3:16, 17.) Taču reizēm mums kaut ko aizrāda arī ticības biedri. Sapratne par to, ar kādu mērķi šādi aizrādījumi tiek doti, mums palīdzēs tos uzklausīt un ņemt vērā.

”Katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām,” atzina apustulis Pāvils, ”tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli.” (Ebrejiem 12:11.) Pārmācībā, kas nāk no Jehovas, izpaužas viņa dziļā mīlestība pret mums. Vienalga, vai mēs saņemam pārmācību paši vai izsakām aizrādījumus un pamācības citiem, mums jāpatur prātā pārmācības mērķis un jāņem vērā Bībeles gudrie vārdi: ”Kas pārmācību pieņem, ir ceļā uz dzīvību.” (Salamana Pamācības 10:17, LB-65r.)

[Attēli 21. lpp.]

Grēcinieki, kas nenožēlo savu ļauno rīcību, saņem Dieva sodu, nevis pārmācību, kuras mērķis ir labot pārkāpēju

[Attēli 22. lpp.]

Mīlestības mudināti, draudzes vecākie veltī laiku tam, lai iedziļinātos Svētajos Rakstos un pēc iespējas labāk palīdzētu cilvēkam, kas izdarījis pārkāpumu

[Attēli 23. lpp.]

Vecāki ar mīlestību un pacietību audzina bērnus ”būt paklausīgiem tam Kungam”