Mūsu izturība pārbaudījumos nes godu Jehovam

”Ja jūs labu darīdami cietīsit pārestības un tās panesīsit, tas Dievam labi patīk.” (1. PĒTERA 2:20.)

1. Kāds jautājums ir jāapdomā, ņemot vērā, ka patiesie kristieši cenšas dzīvot saskaņā ar savu apņemšanos pildīt Dieva gribu?

KRISTIEŠI ir veltījuši sevi Jehovam un vēlas pildīt viņa gribu. Lai dzīvotu saskaņā ar savu apņemšanos, viņi cenšas sekot sava Parauga Jēzus Kristus pēdās un liecināt par patiesību. (Mateja 16:24; Jāņa 18:37; 1. Pētera 2:21.) Taču Jēzus un daudzi citi uzticīgi Dieva kalpi atdeva dzīvību par savu ticību. Vai tas nozīmē, ka visiem kristiešiem jābūt gataviem mirt ticības dēļ?

2. Kāds ir kristiešu viedoklis par ciešanām un pārbaudījumiem?

² Kristieši tiek aicināti būt uzticīgiem līdz nāvei, nevis katrā ziņā mirt par savu ticību. (2. Timotejam 4:7; Atklāsmes 2:10.) Tāpēc mēs gan esam gatavi ciest un, ja vajadzīgs, arī mirt savas pārliecības dēļ, taču tas nav mērķis, pēc kura mēs tiektos. Mums nesagādā prieku ciešanas, sāpes un pazemojumi. Tomēr mums jārēķinās ar iespēju pieredzēt pārbaudījumus un vajāšanas, tāpēc mums rūpīgi jāpārdomā, kā rīkoties, ja tādi apstākļi rastos.

Uzticīgi pārbaudījumos

3. Pastāstiet kādu Bībelē minētu gadījumu, kā Dieva kalpi ir rīkojušies vajāšanās! (Skat. ielogojumu ”Kā viņi rīkojās vajāšanās” nākamajā lappusē.)

³ Bībelē ir stāstīts par daudziem gadījumiem, no kuriem var redzēt, kā senatnē rīkojās Dieva kalpi, kad viņi bija nonākuši dzīvībai bīstamās situācijās. Viņu rīcība atšķirīgos apstākļos bija dažāda, un mūsdienās kristieši var mācīties no viņiem, ko darīt, ja gadās nokļūt līdzīgās briesmās. Izlasiet ielogojumu ”Kā viņi rīkojās vajāšanās” un apdomājiet, ko jūs varat iemācīties no cilvēkiem, kas tur minēti.

4. Ko var teikt par to, kā Jēzus un citi uzticīgi Dieva kalpi reaģēja uz pārbaudījumiem?

⁴ Lai gan atkarībā no situācijas Jēzus un citi uzticīgi Dieva kalpi uz vajāšanām reaģēja dažādi, ir skaidri redzams, ka viņi velti neriskēja ar savu dzīvību. Nonākuši briesmās, viņi izturējās drosmīgi, bet piesardzīgi. (Mateja 10:16, 23.) Viņu mērķis bija sekmēt sludināšanu un saglabāt uzticību Jehovam. Viņu rīcība dažādās situācijās ir paraugs kristiešiem, kuriem mūsdienās jāiztur grūtības un vajāšanas.

5. Kādas vajāšanas 60. gados izcēlās Malāvijā, un ko darīja liecinieki, kas dzīvoja šajā zemē?

⁵ Mūsu laikos Jehovas kalpi bieži ir nonākuši galēji smagos apstākļos un pieredzējuši ārkārtīgas grūtības karu, aizliegumu un tiešu vajāšanu dēļ. Piemēram, pagājušā gadsimta 60. gados Malāvijā pret Jehovas lieciniekiem vērsās sīvas vajāšanas. Tika izpostītas viņu Valstības zāles, mājas, pārtikas krājumi un citi īpašumi — praktiski viss, kas viņiem piederēja. Viņus sita un nežēlīgi mocīja. Ko brāļi darīja? Tūkstošiem liecinieku bija spiesti bēgt no saviem ciemiem, un daudzi patvērās mežā, bet citi devās bēgļu gaitās uz kaimiņvalsti Mozambiku. Daudzi uzticīgi kristieši zaudēja dzīvību, bet citi bēga no bīstamajām vietām, un, kā redzams, šajos  apstākļos tā bija saprātīga rīcība. Tā rīkodamies, brāļi sekoja Jēzus un Pāvila paraugam.

6. Ko Malāvijas liecinieki nepārtrauca darīt, lai gan pret viņiem vērsās niknas vajāšanas?

⁶ Lai gan Malāvijas brāļiem bija jābēg un jāslēpjas, viņi meklēja teokrātisku vadību un paklausīja tai, un pagrīdē turpināja veikt kristīgo darbību tik labi, cik vien spēja. Kāds bija iznākums? Neilgi pirms tam, kad 1967. gadā Malāvijā tika aizliegta Jehovas liecinieku darbība, šajā valstī bija sasniegts lielākais Valstības sludinātāju skaits — 18 519. 1972. gadā, kad aizliegums joprojām bija spēkā un daudzi brāļi bija aizbēguši uz Mozambiku, sludinātāju bija vēl vairāk — 23 398. Vidēji katrs no viņiem sludināja vairāk nekā 16 stundas mēnesī. Nav šaubu, ka viņu rīcība nesa godu Jehovam un viņš šajā smagajā laikā svētīja šos uzticīgos brāļus. *

7., 8. Kādu iemeslu dēļ daži neatstāj zemes, kurās pretestība rada grūtības?

 ⁷ Tomēr dažreiz brāļi, kas dzīvo zemēs, kur pretestība sagādā nopietnas grūtības, nolemj nebraukt projām, pat ja viņiem ir tāda izdevība. Aizbraukšana varētu atrisināt zināmas problēmas, bet to vietā savukārt varētu rasties citas. Brāļiem jāpadomā, piemēram, vai viņi nezaudēs saikni ar kristīgo brāļu saimi un nenokļūs garīgā izolācijā. Vai viņi spēs saglabāt savus garīgos ieradumus, pūlēdamies iekārtot savu dzīvi citā valstī, kas varbūt ir bagātāka nekā viņu dzimtā zeme vai arī piedāvā lielākas iespējas tikt pie mantas? (1. Timotejam 6:9.)

⁸ Citi izlemj neatstāt savu valsti tāpēc, ka viņiem rūp brāļu garīgā labklājība. Viņi nolemj palikt un paciest nelabvēlīgos apstākļus, lai turpinātu sludināt savā teritorijā un būtu par uzmundrinājumu ticības biedriem. (Filipiešiem 1:14.) Tā rīkojoties, dažiem pat ir bijusi iespēja sekmēt juridiskas uzvaras savā zemē. *

9. Kādi faktori jāņem vērā, izlemjot, vai doties prom no zemes, kurā izcēlušās vajāšanas, vai palikt tajā?

⁹ Palikt vai doties projām — tas, protams, ir personisks lēmums. Tādi lēmumi jāpieņem tikai tad, kad esam lūgšanās griezušies pie Jehovas pēc vadības. Bet, lai ko mēs izlemtu, mums jāatceras apustuļa Pāvila vārdi: ”Ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi.” (Romiešiem 14:12.) Kā jau iepriekš bija minēts, Jehova no saviem kalpiem prasa, lai tie paliktu viņam uzticīgi jebkādos apstākļos. Daļa no viņa kalpiem piedzīvo grūtības un vajāšanas tagad, citiem varbūt būs jāsaskaras ar tām vēlāk. Visi tiks kaut kādā veidā pārbaudīti, un nevienam nav pamata gaidīt, ka viņš šajā ziņā būs izņēmums. (Jāņa 15:19, 20.)  Būdami Jehovas kalpi, mēs nevaram palikt malā, kad runa ir par Jehovas vārda svētīšanu un viņa augstākās varas tiesiskuma apstiprināšanu. (Ecēhiēla 38:23; Mateja 6:9, 10.)

”Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu”

10. Kādu svarīgu principu var iemācīties no tā, kā Jēzus un apustuļi izturējās, sastapušies ar pretestību?

¹⁰ No tā, kā Jēzus un apustuļi rīkojās, sastapušies ar pretestību, mēs varam mācīties vēl kādu svarīgu principu — nekad neatriebties saviem vajātājiem. Bībelē nav teikts nekas tāds, kas liecinātu, ka Jēzus vai viņa sekotāji būtu organizējuši kādu pretošanās kustību vai likuši lietā spēku, lai cīnītos pret saviem vajātājiem. Gluži otrādi, apustulis Pāvils kristiešiem deva padomu neatmaksāt nevienam ļaunu ar ļaunu. ”Neatriebieties paši, mīļie,” viņš sacīja, ”bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: ”Man pieder atriebšana, es atmaksāšu,” saka tas Kungs. [..] Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” (Romiešiem 12:17—21; Psalms 37:1—4; Salamana Pamācības 20:22.)

11. Ko kāds vēsturnieks rakstīja par agrīno kristiešu attieksmi pret valsti?

¹¹ Agrīnie kristieši sekoja šiem padomiem. Savā grāmatā The Early Church and the World (Agrīnā baznīca un pasaule) vēsturnieks Sesils Kadū raksturo kristiešu attieksmi pret valsti laikposmā no mūsu ēras 30. līdz 70. gadam. Viņš raksta: ”Nav nekādu tiešu pierādījumu, ka šajā periodā kristieši kaut reizi būtu mēģinājuši pretoties vajāšanām ar spēku. Augstākais, viņi nosodīja valdniekus bargiem vārdiem vai samulsināja tos aizbēgot. Taču visbiežāk kristieši uz vajāšanām reaģēja, mierīgi, bet stingri atteikdamies paklausīt tām valdības pavēlēm, kas, viņuprāt, bija pretrunā ar paklausību Kristum.”

12. Kāpēc ir labāk panest ciešanas, nevis atriebties pāridarītājiem?

¹² Vai šāda šķietami pasīva nostāja ir saprātīga? Vai tie, kas tā rīkojas, viegli nekritīs par upuri tiem, kas ir apņēmušies viņus iznīcināt? Vai nebūtu gudrāk sevi aizstāvēt? No cilvēciskā viedokļa tā tiešām varētu likties. Taču, būdami Jehovas kalpi, mēs esam pārliecināti, ka vislabāk ir vienmēr sekot Jehovas norādījumiem. Mēs paturam prātā Pētera vārdus: ”Ja jūs labu darīdami cietīsit pārestības un tās panesīsit, tas Dievam labi patīk.” (1. Pētera 2:20.) Mēs nešaubāmies, ka Jehova ļoti labi zina, kas notiek, un viņš neļaus tam turpināties mūžīgi. Uz ko balstās šāda paļāvība? Savai tautai, kas bija aizvesta gūstā uz Babiloniju, Jehova paziņoja: ”Tas, kurš pieskaras jums, pieskaras manam acs ābolam.” (Cakarijas 2:12, NW.) Cik ilgi gan kāds ļautu skarties klāt savai acij? Nav  nekādu šaubu, ka Jehova īstajā laikā sagādās savai tautai atvieglojumu. (2. Tesaloniķiešiem 1:5—8.)

13. Kāpēc Jēzus nepretodamies ļāva, lai ienaidnieki viņu arestē?

¹³ Šajā ziņā mēs varam ņemt priekšzīmi no Jēzus. Kad viņš Ģetzemanes dārzā ļāva ienaidniekiem sevi arestēt, tas nenotika tāpēc, ka viņš nebūtu varējis sevi aizstāvēt. Jēzus pat vienam no saviem mācekļiem teica: ”Vai tu domā, ka es nevarētu lūgt savu Tēvu, un viņš man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu? Bet kā tad raksti lai piepildītos? Jo tam tā būs notikt.” (Mateja 26:53, 54.) Jēzum galvenais bija pildīt Jehovas gribu, pat ja tas nozīmētu, ka viņam jācieš. Viņš nešaubīgi ticēja vārdiem, kas teikti Dāvida sarakstītajā pravietiskajā psalmā: ”Tu manu dvēseli nepametīsi nāves varā, savam Svētajam Tu neliksi redzēt satrūdēšanu.” (Psalms 16:10.) Daudzus gadus vēlāk apustulis Pāvils sacīja: ”[Jēzus] viņam sagatavotā prieka dēļ, par kaunu nebēdādams, ir pacietis krustu un nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.” (Ebrejiem 12:2, JDV.)

Prieks svētīt Jehovas vārdu

14. Kas tas bija par prieku, kas Jēzum deva spēku visos pārbaudījumos?

¹⁴ Kas tas bija par prieku, kas Jēzum deva spēku vissmagākajā pārbaudījumā, kādu vien var iedomāties? Starp visiem Jehovas kalpiem Jēzus, Dieva mīļotais Dēls, noteikti bija galvenais Sātana uzbrukumu mērķis. Tāpēc, saglabādams uzticību pārbaudījumos, Jēzus varēja dot galīgo atbildi uz nievīgajiem apgalvojumiem, ko Sātans izteica par Jehovu. (Salamana Pamācības 27:11.) Iedomājieties, kādu prieku un gandarījumu Jēzus izjuta pēc augšāmcelšanas! Jēzus noteikti bija  laimīgs, ka viņš ir izpildījis uzdevumu, kas viņam kā pilnīgam cilvēkam bija jāveic saistībā ar Jehovas augstākās varas tiesiskuma apstiprināšanu un Jehovas vārda svētīšanu. Turklāt tikt nosēdinātam ”Dieva tronim pa labai rokai” ir milzīgs gods, un tas Jēzum ir vislielākā prieka avots. (Psalms 110:1, 2; 1. Timotejam 6:15, 16.)

15., 16. Kādus pārbaudījumus izturēja Zaksenhauzenes nometnē ieslodzītie liecinieki, un kas viņiem deva tam spēku?

¹⁵ Arī kristiešiem ir prieks piedalīties Jehovas vārda svētīšanā, izturot pārbaudījumus un vajāšanas, tāpat kā to darīja Jēzus. To apstiprina Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnē ieslodzīto liecinieku piemērs, kuri Otrā pasaules kara beigās pārcieta drausmīgo nāves maršu. Šī pārgājiena laikā dzīvību zaudēja tūkstošiem ieslodzīto — viņi gāja bojā slikto laika apstākļu, slimību un bada dēļ, vai arī viņus turpat ceļmalā brutāli nogalināja esesiešu sargkareivji. Taču visi 230 liecinieki, kas gāja šajā maršā, palika dzīvi, jo viņi cieši turējās kopā un palīdzēja cits citam, pat riskēdami ar savu dzīvību.

¹⁶ Kas šiem lieciniekiem deva spēku izturēt tik briesmīgus pārbaudījumus? Tikuši drošībā, viņi, pauzdami savu prieku un pateicību Jehovam, uzrakstīja dokumentu, kuram tika dots nosaukums ”Rezolūcija, ko pieņēmuši 230 sešu tautību Jehovas liecinieki Mēklenburgā, mežā pie Šverīnes”. Tajā bija teikts: ”Garš un grūts pārbaudījumu posms ir aiz muguras, un tiem, kas ir tikuši pasargāti, it kā izrauti no degoša cepļa, nav manāma pat deguma smaka. (Skat. Daniēla 3:27.) Gluži pretēji, viņi ir Jehovas dotā spēka pilni un ar nepacietību gaida jaunas Ķēniņa pavēles, lai turpinātu darboties teokrātisko interešu labā.” *

17. Ar kādiem pārbaudījumiem mūsdienās ir jāsastopas Dieva kalpiem?

¹⁷ Tāpat kā šie 230 uzticīgie liecinieki, mēs varam pieredzēt ticības pārbaudījumus, pat ja līdz šim vēl neesam ”līdz asinīm pretim turējušies”. (Ebrejiem 12:4.) Bet pārbaudījumi var būt ļoti dažādi. Piemēram, tas var būt klasesbiedru izsmiekls vai vienaudžu mēģinājumi pamudināt mūs uz netikumīgu rīcību vai kādu citu pārkāpumu. Reizēm par liela spiediena un smagu pārbaudījumu iemeslu var kļūt arī tas, ka cilvēks ir apņēmies nepiekrist asins pārliešanai, precēties, vienīgi turoties pie Kunga, vai audzināt bērnus saskaņā ar ticības principiem reliģiski sašķeltā ģimenē. (Apustuļu darbi 15:29; 1. Korintiešiem 7:39; Efeziešiem 6:4; 1. Pētera 3:1, 2.)

18. Kāpēc mēs varam nešaubīties, ka spēsim izturēt pat vislielākos pārbaudījumus?

¹⁸ Lai kādi pārbaudījumi mūs piemeklētu, mēs zinām, ka mēs ciešam tāpēc, ka svarīgākais mūsu dzīvē ir Jehova un viņa Valstība, un to mēs uzskatām par lielu godu un prieku. Mēs smeļamies drosmi Pētera uzmundrinošajos vārdos: ”Ja jūs nievā Kristus vārda dēļ, svētīgi jūs esat! Jo apskaidrošanas un Dieva gars dus uz jums.” (1. Pētera 4:14.) Ar to spēku, ko dod Jehovas gars, mēs spējam izturēt pat visgrūtākos pārbaudījumus Jehovam par godu un slavu. (2. Korintiešiem 4:7; Efeziešiem 3:16; Filipiešiem 4:13.)

[Zemsvītras piezīmes]

Vai jūs varat paskaidrot?

• Kāds ir kristiešu viedoklis par ciešanām un vajāšanām?

• Ko mēs varam mācīties no tā, kā Jēzus un citi uzticīgi Dieva kalpi izturējās pārbaudījumos?

• Kāpēc ir gudri neatriebties saviem vajātājiem?

• Kāds prieks Jēzum palīdzēja izturēt pārbaudījumus, un ko mēs no tā varam mācīties?

[Jautājumi studēšanai]

[Papildmateriāls/Attēli 15. lpp.]

Kā viņi rīkojās vajāšanās

• Pirms Hēroda kareivji ieradās Betlēmē, lai nogalinātu visus zēnus, kas bija divus gadus veci un jaunāki, Jāzeps un Marija pēc eņģeļa norādījuma kopā ar mazo Jēzu aizbēga uz Ēģipti. (Mateja 2:13—16.)

• Jēzus kalpošanas laikā ienaidnieki vairākkārt mēģināja viņu nogalināt to iedarbīgo vārdu dēļ, ko viņš sludināja, bet Jēzus ikreiz no viņiem izvairījās. (Mateja 21:45, 46; Lūkas 4:28—30; Jāņa 8:57—59.)

• Kad kareivji un virsnieki ieradās Ģetzemanes dārzā, lai Jēzu apcietinātu, viņš atklāti pateica, ka viņš ir tas, ko tie meklē, divreiz atkārtodams: ”Es tas esmu.” Jēzus pat aizliedza saviem sekotājiem izrādīt jebkādu pretestību un ļāva, lai pūlis viņu aizved. (Jāņa 18:3—12.)

• Pēteris un citi kristieši Jeruzalemē tika apcietināti un pērti, un viņiem aizliedza runāt par Jēzu. Taču pēc atbrīvošanas viņi aizgāja un ”nemitējās svētnīcā un mājās ikdienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu”. (Apustuļu darbi 5:40—42.)

• Kad Sauls, kas vēlāk kļuva par apustuli Pāvilu, uzzināja, ka Damaskas jūdi plāno viņu nogalināt, brāļi naktī nolaida viņu grozā pār pilsētas mūri un viņš aizbēga. (Apustuļu darbi 9:22—25.)

• Vairākus gadus vēlāk apustulis Pāvils nolēma prasīt, lai viņu tiesā ķeizara tiesa, lai gan pārvaldnieks Fēsts un ķēniņš Agripa atzina, ka viņš ”neko nedara, ar ko viņš būtu pelnījis nāvi vai važas”. (Apustuļu darbi 25:10—12, 24—27; 26:30—32.)

[Attēli 16., 17. lpp.]

Lai gan nežēlīgās vajāšanas piespieda viņus bēgt, tūkstošiem uzticīgo Malāvijas liecinieku ar prieku turpināja kristīgo kalpošanu

[Attēli 17. lpp.]

Prieks par iespēju svētīt Jehovas vārdu šiem uzticīgajiem Dieva kalpiem deva spēku nacistu koncentrācijas nometnēs un nāves maršā

[Norāde par autortiesībām]

Nāves maršs: KZ-Gedenkstätte Dachau, courtesy of the USHMM Photo Archives

[Attēli 18. lpp.]

Grūtības un pārbaudījumi var būt dažādi