Jaunieši, dzīvojiet Jehovas cienīgi

DAUDZ jaunu kristiešu mūsdienās dodas prom no savu vecāku mājām un draudzes, pie kuras viņi ilgu laiku ir piederējuši. Daudzi to dara tādēļ, lai varētu vairāk darīt kalpošanā Dievam. Citiem vecāku mājas ir bijis jāatstāj tāpēc, ka viņi nav vēlējušies atteikties no neitralitātes principa. (Jesajas 2:4; Jāņa 17:16.) Vairākās zemēs ”ķeizars” ir piespriedis jauniem Jehovas lieciniekiem cietumsodu vai piespiedu darbus. * (Marka 12:17; Titam 3:1, 2.)

Gados jauniem Dieva kalpiem, kuriem tiek piespriests cietumsods par neitralitāti, ilgu laiku varbūt ir jādzīvo kopā ar likumpārkāpējiem. Bet arī tad, ja jaunietis ir devies prom no mājām kādu citu iemeslu dēļ, viņš var tikt pakļauts nelabvēlīgai ietekmei. Kā kristieši, kas ir nonākuši šādā situācijā, var pārvarēt grūtības un ”dzīvot tā, lai [viņi] būtu sava Dieva cienīgi”? (1. Tesaloniķiešiem 2:12.) Kā vecāki var palīdzēt saviem bērniem sagatavoties šādiem pārbaudījumiem? (Salamana Pamācības 22:3.)

Specifiskas grūtības

”Apziņa, ka tu esi nošķirts no vecākiem, kas vairs nevar par tevi parūpēties, ka tuvumā nav draudzes vecāko, kas tevi labi pazīst un vajadzības gadījumā varētu palīdzēt ar padomu, ir biedējoša, un dzīvot šādā situācijā nav viegli,” atzina 21 gadu vecais Takis *, kas bija spiests būt prom no mājām vairāk nekā trīs gadus. Viņš atceras, ka ik pa laikam jutās pilnīgi bezpalīdzīgs. Divdesmitgadīgais Petrs bija prom no mājām vairāk nekā divus gadus. ”Pirmo reizi mūžā man pilnīgi patstāvīgi bija jāpieņem lēmumi, kas bija saistīti ar izklaidi un sabiedrību, kādā es uzturēšos, un nebūt ne visi mani lēmumi bija gudri,” viņš sacīja. ”Lielāka brīvība nozīmē arī lielāku atbildību, un šī apziņa bieži vien man lika justies nedroši.” Kāds kristiešu draudzes vecākais, kas palīdz daudziem jauniešiem, kuri ir nonākuši šādā situācijā, sacīja: ”Rupjības, dumpīgums un nesavaldība, kas tik ļoti raksturīgi neticīgajiem jauniešiem, var ietekmēt arī jaunos kristiešus, kas nav pietiekami uzmanīgi un viegli pakļaujas citu ietekmei.”

Gados jauniem kristiešiem, kas dzīvo vai strādā starp cilvēkiem, kuri nerespektē Bībeles principus, var rasties kārdinājums atdarināt savu vienaudžu izlaidīgo dzīves veidu un rīcību, kas ir pretrunā ar Dieva Rakstu normām. (Psalms 1:1; 26:4; 119:9.) Šādā situācijā nav nemaz tik viegli saglabāt labus personiskās studēšanas paradumus, regulāri apmeklēt draudzes sapulces un piedalīties sludināšanā. (Filipiešiem 3:16.) Bieži vien jauniešiem, kas nonāk šādā situācijā, ir grūti tiekties pēc garīgiem mērķiem.

Uzticīgi kristieši neapšaubāmi vēlas iepriecināt Jehovu ar savu uzvedību un runu. Viņi atsaucas uz sava debesu Tēva laipno aicinājumu: ”Ņemies prātu, mans dēls, tad mana sirds priecāsies, un tad es atbildēšu tiem, kas mani nievā.” (Salamana Pamācības 27:11.) Dievbijīgi jaunieši apzinās, ka viņu ārējais izskats un  rīcība lielā mērā ietekmē cilvēku viedokli par Jehovu un viņa tautu. (1. Pētera 2:12.)

Lielākā daļa gados jauno kristiešu dara visu iespējamo, lai sekotu to pirmā gadsimta kristiešu priekšzīmei, par kuriem apustulis Pāvils lūdza: ”Lai, nesdami augļus un augdami Dieva atziņā, jūs dzīvotu Kunga cienīgi un vienmēr Viņu iepriecinātu ikvienā krietnā darbā, ..pieaugot izturībā un pacietībā.” (Kolosiešiem 1:9—11, JDV.) Bībelē ir stāstīts par vairākiem dievbijīgiem jauniešiem, kas dzīvoja Dieva kalpotāju cienīgu dzīvi, kaut gan bija spiesti atrasties svešā, naidīgā vidē, kur bija izplatīta elku pielūgsme. (Filipiešiem 2:15.)

Jehova bija ar Jāzepu

Jāzeps, Jēkaba un Rāheles mīļākais dēls, bija ļoti jauns, kad viņš tika pārdots verdzībā un nonāca Ēģiptē. Lai gan Jāzeps bija aizvests tālu prom no mājām un sava dievbijīgā tēva, viņa dzīves veids bija priekšzīmīgs — Jāzeps bija strādīgs un uzticams jaunietis, kas nelokāmi turējās pie augstiem morāles principiem. Kaut arī Jāzepa saimnieks Potifars nepielūdza Jehovu, Jāzeps savus pienākumus pildīja ļoti apzinīgi, tāpēc Potifars viņu iecēla par sava nama pārvaldnieku. (1. Mozus 39:2—6.) Jāzeps vienmēr palika uzticīgs Jehovam, un pat tad, kad savas uzticības dēļ viņš nokļuva cietumā, viņš nesāka šaubīties, vai ir bijis vērts saglabāt uzticību Jehovam. Arī atrazdamies ieslodzījumā, Jāzeps apliecināja savas labās īpašības, un drīz vien viņam sāka uzticēt dažādus pienākumus, kas bija saistīti ar cietuma ikdienas dzīvi. (1. Mozus 39:17—22.) Dievs svētīja Jāzepu, un, kā teikts 1. Mozus grāmatas 39. nodaļas 23. pantā, ”tas Kungs bija ar viņu”.

Tā kā Jāzeps bija nošķirts no savas dievbijīgās ģimenes, viņš būtu varējis ļoti ātri pārņemt ēģiptiešu pagāniskās tradīcijas un netikumīgo dzīves veidu. Taču Jāzeps neatkāpās no Dieva principiem un nepadevās pat ļoti spēcīgam kārdinājumam. Kad Potifara sieva neatlaidīgi centās pierunāt Jāzepu stāties ar viņu dzimumsakaros, viņš stingri atteica: ”Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?” (1. Mozus 39:7—9.)

Mūsdienās gados jauniem Jehovas lieciniekiem ir svarīgi ņemt vērā uz Bībeli balstītos brīdinājumus par to, kādu postu var nodarīt slikta sabiedrība, netikumīga izklaide, pornogrāfija un degradējoša mūzika. Jauniešiem jāsaprot, ka ”tā Kunga acis ir visur, un tās noraugās kā uz ļaunajiem, tā arī uz rimtajiem”. (Salamana Pamācības 15:3.)

Mozus nevēlējās ”baudīt grēcīgu laimi”

Mozus uzauga faraona galmā starp cilvēkiem, kas pielūdza elkus un daudz laika veltīja  izpriecām. Bībelē par viņu ir teikts: ”Ticības spēkā Mozus.. liedzās saukties par faraona meitas dēlu, labāk gribēdams kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu, nekā īsu laiku baudīt grēcīgu laimi.” (Ebrejiem 11:24, 25.)

Draudzība ar pasauli var dot zināmas priekšrocības, tomēr tās ir tikai īslaicīgas. Labākajā gadījumā tās var ilgt ierobežotu laikposmu, kas vēl ir atlicis šai pasaulei. (1. Jāņa 2:15—17.) Vai nebūtu prātīgāk sekot Mozus priekšzīmei? Bībelē ir teikts, ka ”it kā neredzamo redzēdams, viņš izturēja”. (Ebrejiem 11:27.) Mozus vienmēr paturēja prātā garīgo mantojumu, ko bija saņēmis no saviem dievbijīgajiem priekštečiem. Jehovas nodoma īstenošanu Mozus padarīja par dzīves galveno mērķi. (2. Mozus 2:11; Apustuļu darbi 7:23, 25.)

Ja dievbijīgi jaunieši nokļūst nelabvēlīgā vidē, viņiem jāstiprina savas attiecības ar Jehovu, cītīgi studējot Bībeli un cenšoties labāk iepazīt Dievu. Regulāra sapulču apmeklēšana un sludināšana palīdz nezaudēt garīgumu. (Psalms 63:7; 77:13.) Jauniešiem būtu jācenšas attīstīt tādu pašu ticību un paļāvību uz Dievu, kāda bija Mozum. Viņiem jāsaskaņo sava domāšana un rīcība ar Jehovas domām un jāpriecājas par iespēju būt viņa draugiem.

Meitene, kas nekavējās slavēt Dievu

Ļoti labs paraugs mūsdienu jauniešiem ir arī kāda izraēliešu meitene, kuru pravieša Elīsas dienās bija aizveduši gūstā sīrieši. Viņa kļuva par Sīrijas armijas virspavēlnieka Naāmana sievas kalponi. Naāmans slimoja ar spitālību, un reiz meitene sacīja savai saimniecei: ”Kaut mans kungs būtu nonācis tā pravieša priekšā, kas ir Samarijā, tas viņu atbrīvotu no viņa spitālības!” Pēc šīs sarunas Naāmans devās uz Izraēlu, lai satiktu Elīsu, un viņš tika izdziedināts. Turklāt Naāmans sāka pielūgt Jehovu. (2. Ķēniņu 5:1—3, 13—19.)

Jaunieši no šī gadījuma var mācīties, cik svarīgi ir godāt Dievu ar savu runas veidu arī tad, kad tuvumā nav viņu vecāku. Vai izraēliešu meitene būtu varējusi droši teikt to, ko viņa teica savai saimniecei, ja līdz tam viņas sarunas būtu bijušas ”muļķīgas un tukšas”  vai ja viņa būtu lietojusi nepiedienīgus vārdus? (Efeziešiem 5:4, JD; Salamana Pamācības 15:2.) Niks, kāds jauns vīrietis, kam neitralitātes dēļ bija jāizcieš cietumsods, atceras: ”Ieslodzījuma laikā mēs, vairāki gados jauni brāļi, strādājām kādā lauku saimniecībā tālu prom no mūsu vecākiem un draudzēm, un es pamanīju, ka laika gaitā mūsu runas veids kļuva arvien sliktāks. Tas, protams, nedarīja godu Jehovam.” Par laimi, Niks un citi jauni kristieši ir uzklausījuši apustuļa Pāvila padomu: ”Netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas.” (Efeziešiem 5:3.)

Jehova viņiem bija reāls

Tas, ko senajā Babilonā pieredzēja trīs ebreji, Daniēla biedri, uzskatāmi pierāda, cik patiesi ir Jēzus vārdi — uzticība lielos, nopietnos jautājumos ir saistīta ar uzticību sīkos, šķietami nenozīmīgos jautājumos. (Lūkas 16:10.) Kad jaunajiem ebrejiem lika ēst ēdienu, ko saskaņā ar Mozus bauslību nedrīkstēja ēst, viņi būtu varējuši spriest, ka ir gūstekņi svešā zemē un ka viņiem nav citas iespējas kā vien paklausīt babiloniešu pavēlēm. Lai gan jautājums par ēdienu izvēli varētu šķist nebūtisks, Daniēls un viņa draugi uz to raudzījās ļoti nopietni, un Jehova svētīja viņu nostāju. Vēlāk izrādījās, ka viņi ir gudrāki un viņiem ir veselīgāks izskats nekā citiem gūstekņiem, kas turpināja mieloties ar izsmalcinātajiem ēdieniem no ķēniņa galda. Uzticība šajās ”mazajās lietās” viņus stiprināja un sagatavoja nopietnākam pārbaudījumam. Kad ķēniņš lika trim ebrejiem pielūgt elku, viņi kategoriski atteicās to darīt. (Daniēla 1:3—21; 3:1—30.)

Jehova šiem jauniešiem bija reāls. Kaut arī viņi bija aizvesti tālu prom no mājām un no tīrās pielūgsmes centra, viņi bija apņēmušies palikt neaptraipīti Dieva priekšā. (2. Pētera 3:14.) Attiecības ar Jehovu viņi vērtēja tik augstu, ka bija gatavi atdot par tām savu dzīvību.

Jehova neatstās savus kalpus

Jaunieši, kas atrodas tālu prom no cilvēkiem, kurus viņi mīl un kuriem viņi uzticas, pats par sevi saprotams, jūtas nedroši un reizēm nevar izšķirties, kā rīkoties būtu vislabāk. Tomēr viņi var stāties pretī grūtībām un pārbaudījumiem ar pilnīgu pārliecību, ka Jehova  viņus neatstās. (Psalms 94:14.) Ja jaunietis ”cieš taisnības dēļ”, Jehova vienmēr ir gatavs palīdzēt viņam staigāt ”taisnīgo ceļu”. (1. Pētera 3:14; Salamana Pamācības 8:20.)

Jehova stiprināja un bagātīgi svētīja Jāzepu, Mozu, izraēliešu meiteni un trīs uzticīgos ebrejus. Mūsdienās viņš izmanto svēto garu, Bībeli un savu organizāciju, lai atbalstītu kristiešus un palīdzētu tiem izcīnīt ”labo ticības cīņu” un saņemt apsolīto atalgojumu — ”mūžīgo dzīvību”. (1. Timotejam 6:11, 12.) Tas nozīmē, ka dzīvot Jehovas cienīgi ir iespējams, un tā rīkoties neapšaubāmi ir gudri. (Salamana Pamācības 23:15, 19.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 25. lpp.]

VECĀKI, SAGATAVOJIET SAVUS BĒRNUS!

”Jaunības spēkā dzemdinātie dēli ir kā bultas stipra vīra rokā.” (Psalms 127:4.) Lai bulta trāpītu mērķī, tā ir precīzi jānotēmē. Ar bērniem ir līdzīgi: viņi nevar būt gatavi patstāvīgai dzīvei, ja vecāki viņus nav tam sagatavojuši. (Salamana Pamācības 22:6.)

Jaunieši mēdz rīkoties impulsīvi un pakļauties ”jaunekļa iekārībām”. (2. Timotejam 2:22.) Tāpēc Bībelē vecāki tiek brīdināti: ”Rīkste un pārmācība piešķiŗ dziļu gudrību, bet zēns, ja tas atstāts pats savā vaļā, sagādā savai mātei kaunu.” (Salamana Pamācības 29:15.) Ja vecāki nemāca bērnam, ka nedrīkst darīt visu, ko iegribas, viņš, visticamāk, nebūs gatavs pārvarēt grūtības un pretoties negatīvai ietekmei, kad viņam būs jādodas prom no vecāku mājām.

Kristīgu vecāku pienākums ir paskaidrot bērniem, ar kādām grūtībām, pārbaudījumiem un sarežģītām dzīves situācijām viņi var sastapties šajā vecajā pasaulē. Neatainojot visu drūmās krāsās, vecākiem tomēr ir jāpastāsta, kādās nepatīkamās situācijās jaunietis var nonākt, ja viņam būs jādzīvo prom no mājām. Šāda audzināšana un zināšanas, ko dod Dievs, var palīdzēt jauniešiem, kuriem trūkst dzīves pieredzes, ”kļūt pratējiem un.. prātīgiem un apdomīgiem”. (Salamana Pamācības 1:4.)

Ja vecāki palīdz saviem bērniem iegūt sapratni par patiesām vērtībām un Dieva noteiktajiem morāles principiem, bērniem ir vieglāk tikt galā ar dzīves grūtībām. Sekmes bērnu audzināšanā lielā mērā ir atkarīgas no tā, cik regulāri notiek ģimenes Bībeles studijas, cik atklātas un sirsnīgas ir bērnu un vecāku sarunas un cik patiesas ir vecāku rūpes par bērnu labklājību. Vecākiem jāmācās būt līdzsvarotiem, pozitīviem un saprātīgiem — tā viņi vislabāk var sagatavot bērnus patstāvīgai dzīvei. Ar savu priekšzīmi vecāki var iemācīt bērniem, ka dzīvot šajā pasaulē un ”nebūt no pasaules” ir iespējams. (Jāņa 17:15, 16.)

[Attēls 23. lpp.]

Daži gados jauni kristieši ir bijuši spiesti doties prom no mājām

[Attēli 24. lpp.]

Pretodamies kārdinājumam, jaunieši var līdzināties Jāzepam un palikt morāli tīri

[Attēli 26. lpp.]

Lielisku priekšzīmi, kā var slavēt Jehovu, ir rādījusi izraēliešu meitene, ko bija aizveduši gūstā sīrieši