Labā vēsts nes augļus  Santomē un Prinsipi

LIELĀKĀ daļa cilvēku droši vien nekad nav dzirdējuši par Santomi un Prinsipi. Informāciju par šīm salām, kas pasaules kartē izskatās kā niecīgi punktiņi Gvinejas līcī pie Āfrikas rietumu krastiem, būtu grūti sameklēt tūristiem domātajās brošūrās. Santome atrodas gandrīz vai pie paša ekvatora, un Prinsipi — nedaudz tālāk ziemeļaustrumu virzienā. Kalnu nogāzes Santomes un Prinsipi salās, kas atrodas mitrā ekvatoriālā klimata joslā, klāj bagātīgi lietus meži, un augstākā virsotne paceļas vairāk nekā divus kilometrus virs jūras līmeņa.

Šīs tropiskās salas, ko ieskauj zilie okeāna ūdeņi un palmām noaugušās pludmales, apdzīvo draudzīgi, sirsnīgi cilvēki, kuru senči ir ieceļojuši šeit no Āfrikas un Eiropas, ar laiku izveidojot savdabīgu dažādu kultūru sajaukumu. 170 tūkstoši Santomes un Prinsipi iedzīvotāju ir nodarbināti zvejniecībā un lauksaimniecībā, daudzi no viņiem audzē kakao pupiņas, kas ir šīs salu valstiņas nozīmīgākā eksporta prece. Taču pēdējos gados salu iemītniekiem kļūst arvien grūtāk nopelnīt sev iztiku.

Kāds notikums 20. gadsimta pēdējā desmitgadē spēcīgi ietekmēja skaitliski nelielu, taču dedzīgu salu iedzīvotāju kopienu. 1993. gada jūnijā Santomes un Prinsipi valdība oficiāli reģistrēja Jehovas lieciniekus. Daudzus gadus lieciniekiem, kas dzīvoja un sludināja šajā valstī, bija jāsaskaras ar grūtībām un vajāšanām, taču tagad viņiem ir iespēja netraucēti veikt savu darbību.

Sēklas tiek sētas grūtībās

Pirmais Jehovas liecinieks, kas ieradās Santomē un Prinsipi, acīmredzot bija kāds pionieris jeb pilnas slodzes sludinātājs, kas šeit nonāca pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā, kad ieslodzītie no citām Portugāles kolonijām Āfrikā tika nosūtīti uz šejienes darba nometnēm. Viņu deportēja no Mozambikas par to, ka viņš šajā valstī bija stāstījis citiem labo vēsti par Dieva Valstību. Taču arī šeit viņš turpināja dedzīgi sludināt, un pēc pusgada par sludinātājiem bija kļuvuši jau 13 cilvēki. Vēlāk uz Santomes salu tika deportēti vairāki liecinieki no Angolas. Arī atrazdamies ieslodzījumā, viņi izmantoja ikvienu izdevību, lai pastāstītu saliniekiem par Dieva Valstību.

Līdz 1966. gadam visi šie kristieši bija izcietuši savus cietumsodus un atgriezušies kontinentā. Taču nelielā sludinātāju grupiņa, kas pa to laiku bija izveidojusies Santomes salā, drosmīgi turpināja savu darbību. Šie cilvēki tika vajāti, sisti un mesti cietumā tāpēc vien, ka viņi pulcējās kopā, lai pētītu Bībeli, un tolaik atbildīgie brāļi no citām zemēm nevarēja viņus apmeklēt un uzmundrināt. 1975. gadā valsts ieguva neatkarību no Portugāles, un Valstības sludināšanā sētās sēklas pamazām sāka nest augļus.

Garīgā darbība vēršas plašumā

1993. gadā tajā pašā mēnesī, kad Jehovas liecinieki tika oficiāli reģistrēti, tika sasniegts jauns lielākais sludinātāju skaits — labo vēsti par Valstību Santomes un Prinsipi iedzīvotājiem stāstīja 100 cilvēki. Tajā pašā gadā uz šo salu valsti atbrauca divi speciālie pionieri no Portugāles. Viņu neatlaidīgie pūliņi iemācīties vietējo kreolisko valodu izpelnījās salas iemītnieku atzinību. Santomes galvaspilsētā brāļi sāka meklēt Valstības zāles celtniecībai piemērotu zemes gabalu. Kad par šiem meklējumiem uzzināja kāda lieciniece, vārdā Marija, viņa uzdāvināja pusi zemesgabala, uz kura atradās viņas pieticīgā mājiņa. Šī platība bija pietiekama liela, lai tur varētu uzbūvēt plašu Valstības zāli. Marija nemaz nenojauta, ka par viņas zemi interesējas arī citi. Tie bija uzņēmēji, kas bija uzzinājuši, ka Marijai nav neviena mantinieka, un bija iecerējuši šajā vietā īstenot savus celtniecības projektus. Kādu dienu pie Marijas atnāca kāds ievērojams uzņēmējs.

”Tas, ko esmu dzirdējis par tevi, nav labi,” viņš sacīja. ”Esmu dzirdējis, ka tu esi uzdāvinājusi savu zemi. Vai tu nezināji, ka tā maksā lielu naudu, jo atrodas pilsētas teritorijā?”

 ”Ja es piedāvātu šo zemi jums, cik jūs man par to maksātu?” vaicāja Marija. Kad vīrietis vilcinājās ar atbildi, Marija turpināja: ”Pat ja jūs man piedāvātu visas pasaules bagātības, tas tomēr būtu par maz, jo par naudu nav iespējams nopirkt dzīvību.”

”Jums taču nav bērnu, vai ne?” jautāja šis vīrs.

Lai izbeigtu šo sarunu, Marija teica: ”Šī zeme pieder Jehovam. Viņš ilgus gadus bija ļāvis man to izmantot, un tagad es esmu atdevusi to viņam atpakaļ. Es domāju par nākotni, kad man būs iespēja dzīvot mūžīgi.” Tad viņa uzņēmējam pavaicāja: ”Jūs taču nevarat man piedāvāt mūžīgu dzīvi, vai ne?” Neatbildējis neviena vārda, vīrietis pagriezās un aizgāja projām.

Brāļi no Portugāles, kas bija kvalificēti celtnieki, palīdzēja uz šīs zemes uzbūvēt skaistu divstāvu ēku, kurā bija plaša Valstības zāle, dzīvojamās istabas un lielas pagrabtelpas. Tur arī tika ierīkotas mācību telpas draudžu vecāko, kalpošanas palīgu un pionieru apmācībai. Šajā Valstības zālē, kas ir kļuvusi par nozīmīgu bībeliskās izglītības centru Santomes galvaspilsētā, patlaban notiek divu draudžu iknedēļas sapulces.

Santomes salas pilsētā Mesoši bija izveidojusies Jehovas liecinieku draudze, kurā bija 60 dedzīgi sludinātāji. Arī šeit trūka piemērotu telpu sapulču rīkošanai, tāpēc draudzes sapulces notika pavisam primitīvā celtnē, ko brāļi bija uzslējuši kādā banānu audzē. Pilsētas pašvaldībā, kur liecinieki vērsās ar lūgumu piešķirt zemi Valstības zāles celtniecībai, amatpersonas bija ļoti atsaucīgas un piedāvāja lielisku zemesgabalu pilsētas galvenajā ielā. Divu mēnešu laikā, izmantodami ātrās celtniecības metodi, vietējie liecinieki, kuriem palīdzēja ticības biedri no Portugāles, uzbūvēja jaunu Valstības zāli. Mesoši iedzīvotāji nespēja ticēt savām acīm. Arī zviedru inženieris, kas šajā pilsētā strādāja celtniecībā, bija patiesi izbrīnīts, redzot, cik čakli strādā brāļi un māsas. Viņš sacīja: ”Tas ir apbrīnojami — redzēt, kā Jehovas liecinieki šeit, Mesoši, izmanto ātrās celtniecības metodi. Mums savā objektā arī vajadzētu izmantot šo darba organizācijas metodi.” Valstības zāles veltīšana notika 1999. gada 12. jūnijā, un to apmeklēja 232 cilvēki. Šī ēka ir kļuvusi par vienu no iecienītākajiem tūristu apskates objektiem pilsētā.

Vēsturisks kongress

Par nozīmīgu notikumu Santomes un Prinsipi salu Jehovas liecinieku dzīvē kļuva triju dienu  apgabala kongress ”Dievišķā mācība” — pirmais kongress šajā salu valstiņā —, kas notika 1994. gada janvārī. Kongress norisinājās komfortablā zālē ar gaisa kondicionēšanas sistēmu. Vai varat iedomāties, cik liels bija 116 vietējo sludinātāju prieks, kad viņi pirmo reizi mūžā kongresā vēroja teatralizētu uzvedumu un saņēma jaunas publikācijas? Tikpat lielu prieku viņiem sagādāja arī prāvais apmeklētāju skaits — uz kongresu bija ieradušies 405 cilvēki. Pludmalē bija sagatavots viss nepieciešamais 20 cilvēku kristīšanai.

Vietējo iedzīvotāju uzmanību piesaistīja īpašās kongresa delegātu nozīmes. 25 viesi, kas bija ieradušies uz kongresu no Angolas un Portugāles, piešķīra šim pasākumam starptautisku gaisotni. Starp delegātiem ātri izveidojās kristīgās mīlestības saites, un kongresa izskaņā, šķiroties no jauniegūtajiem draugiem, daudzu acīs bija redzamas asaras. (Jāņa 13:35.)

Žurnālisti no nacionālā radio intervēja kongresa pārraugu, un pa radio tika pārraidīti vairāku runu fragmenti. Tas tiešām bija vēsturisks notikums, kas uzticīgajiem Dieva kalpiem, kuri tik ilgi bija nošķirti no saviem ticības biedriem citās valstīs, palīdzēja labāk iepazīt Jehovas redzamo organizāciju.

Augļi, kas nes godu Jehovam

Priekšzīmīga uzvedība ir augļi, ko nes Valstības labās vēsts sludināšana, un tie sagādā godu un slavu Jehovam. (Titam 2:10.) Kāda pusaudze ļoti augstu novērtēja to, ko viņa mācījās iknedēļas Bībeles nodarbībās, taču tēvs kategoriski aizliedza viņai apmeklēt draudzes sapulces. Kad meitene ar cieņu centās paskaidrot tēvam, cik nozīmīgas ir kristiešu sapulces un cik liela ir viņas vēlēšanās tās apmeklēt, tēvs nekavējoties padzina meitu no mājām. Viņš droši vien domāja, ka meita šādā situācijā, tāpat kā daudzas viņas vienaudzes, sāks dzīvot kopā ar kādu vīrieti, kas viņu uzturēs. Kad tēvs uzzināja par meitas priekšzīmīgo dzīvesveidu, kas bija saskaņā ar kristīgās morāles normām, viņš aicināja meitu atgriezties mājās un ļāva viņai brīvi kalpot Jehovam.

Vēl viens piemērs ir kādas mūziķu grupas dalībnieks. Viņš dzīvoja netikumīgi un jutās it visā dziļi vīlies. Meklēdams dzīves jēgu, viņš satika Jehovas lieciniekus. Kad šis mūziķis izmainīja savu dzīvesveidu un sāka ievērot Bībeles morāles normas, valodas par to izplatījās visā pilsētā. Drīz vien viņš sarāva saites ar agrākajiem draugiem un paziņām, kas viņu slikti ietekmēja. (1. Korintiešiem 15:33.) Vēlāk viņš veltīja sevi Jehovam un kristījās.

Neliela jauniešu grupiņa gribēja atrast patieso reliģiju. Viņi pārrunāja reliģiskus jautājumus ar dažādu evaņģēlisko baznīcu mācītājiem, taču tas, ko mācītāji viņiem stāstīja, tikai vairoja neizpratni un izraisīja vilšanos. Nespēdami iegūt atbildes uz saviem jautājumiem, viņi kļuva par huligāniem un dzēlīgi izsmēja visu, kas bija saistīts ar reliģiju.

Kādu dienu viens no Jehovas liecinieku misionāriem, kas devās pasniegt mājas Bībeles nodarbības, pa ceļam satika šos jaunos puišus. Jaunieši teica, ka grib uzdot misionāram dažus jautājumus, un, ieaicinājuši viņu pagalmā, piedāvāja apsēsties uz neliela krēsla. Pēc tam pār misionāra galvu sāka birt jautājumu krusa: tie bija jautājumi par dvēseli, elli, dzīvi debesīs un pasaules galu. Liecinieks parādīja atbildes uz šiem jautājumiem Bībelē, ko grupas barvedis bija viņam iedevis. Kad viņi bija sarunājušies jau veselu stundu, barvedis, ko sauca Lā, pastāstīja misionāram: ”Mēs aicinājām tevi atbildēt uz jautājumiem, taču patiesībā vēlējāmies par tevi paņirgāties, kā mēs to iepriekš bijām darījuši ar citu reliģiju pārstāvjiem. Mēs domājām, ka neviens nespēs atbildēt uz mūsu jautājumiem. Bet tu to izdarīji, turklāt ar Bībeles palīdzību. Saki man, kā es varētu uzzināt vairāk par šo grāmatu?” Ar Lā tika uzsāktas Bībeles nodarbības, un drīz viņš sāka apmeklēt sapulces. Pēc neilga laika viņš pārstāja dzīvot nekārtīgu dzīvi un pameta dīkdieņu kompāniju. Gadu vēlāk viņš jau bija veltījis sevi Jehovam un kristījies. Tagad viņš kalpo draudzē par kalpošanas palīgu.

Vietējā sabiedrībā ir dziļi iesakņojies paradums pāriem dzīvot kopā, nereģistrējot savu  laulību. Daudzi ir dzīvojuši kopā gadiem ilgi, un viņiem ir piedzimuši bērni. Šiem cilvēkiem nav viegli pieņemt domu, ka Dievam ir atšķirīgs viedoklis šajā jautājumā. Lūk, kā Dieva vārdi kādam cilvēkam palīdzēja pārvarēt šķēršļus, lai saskaņotu savu dzīvi ar Dieva prasībām. (2. Korintiešiem 10:4—6; Ebrejiem 4:12.)

Antoniu saprata, ka viņam ir jāreģistrē sava laulība, un nolēma to izdarīt pēc kukurūzas ražas novākšanas, kad viņam būs nauda kāzu mielasta rīkošanai. Taču naktī pirms kukurūzas novākšanas visu ražu nozaga zagļi. Antoniu nolēma gaidīt nākamā gada ražu, taču arī to viņam nozaga. Kad izjuka vēl viens mēģinājums nopelnīt naudu kāzu mielastam, Antoniu saprata, kas patiesībā ir viņa pretinieks. ”Es vairs neļaušu Sātanam sevi muļķot. Vienalga, vai būs kāzu mielasts vai nebūs, mēs salaulāsimies pēc pusotra mēneša,” viņš apņēmīgi teica. Tā viņi arī izdarīja. Antoniu un viņa sieva pieredzēja lielu pārsteigumu, kad draugi viņiem uzdāvināja visu kāzu mielastam nepieciešamo — vistas, pīles un kazu. Kad Antoniu bija likumīgi reģistrējis savu laulību, viņš, viņa sieva un seši bērni kristījās un kļuva par Jehovas lieciniekiem.

Uz Prinsipi salu

Vairākus gadus Prinsipi salu, kur dzīvo ap seštūkstoš cilvēku, periodiski apmeklēja rajona pārraugs un vairāki pionieri no Santomes. Salinieki ir ļoti viesmīlīgi un laipni, un viņi labprāt klausījās, kad liecinieki viņiem sludināja. Kāds vīrs, kas bija izlasījis viņam atstāto bukletu, nākamajā dienā sameklēja pionieres, kas viņam to bija iedevušas, un pieteicās palīdzēt bukletu izplatīšanā. Kad pionieres viņam laipni paskaidroja, ka tas viņām ir jādara pašām, vīrietis uzstāja, ka vēlas kopā ar pionierēm iet pa mājām, lai varētu iepazīstināt liecinieces ar māju iemītniekiem un ieteikt tiem uzmanīgi klausīties. Šis vīrs beigu beigās devās prom, taču pirms aiziešanas viņš uzslavēja pionieres, ka tās veic tik nozīmīgu darbu — stāsta cilvēkiem Bībeles labo vēsti.

1998. gadā divi pionieri no Santomes pārcēlās uz Prinsipi, un pēc neilga laika viņi bija uzsākuši 17 mājas Bībeles studijas. Sludināšana turpināja vērsties plašumā — drīz vien draudzes grāmatstudiju apmeklēja vidēji 16 cilvēki, bet uz publisko runu ieradās vairāk nekā 30. Kļuva skaidrs, ka ir nepieciešama vieta sapulču rīkošanai, un liecinieki vērsās ar lūgumu pie pilsētas pašvaldības. Liecinieku lūgums tika uzklausīts — pilsētas varas iestādes piešķīra zemesgabalu Valstības zāles celtniecībai. Brāļi no Santomes ieradās Prinsipi un palīdzēja uzbūvēt šeit nelielu Valstības zāli. Ēkā ierīkoja arī dzīvojamās telpas diviem speciālajiem pionieriem.

Labās vēsts sludināšana šajās attālajās salās, bez šaubām, ir nesusi un turpina nest bagātīgus augļus. (Kolosiešiem 1:5, 6.) 1990. gada janvārī Santomē un Prinsipi bija 46 sludinātāji. 2002. kalpošanas gadā tika sasniegts jauns lielākais sludinātāju skaits — 388 cilvēki. Vairāk nekā piektā daļa sludinātāju ir pilnas slodzes kalpotāji, un šajās salās tiek vadītas 1400 mājas Bībeles studijas. 2001. gadā Santomē un Prinsipi Atceres vakaru apmeklēja tik daudz cilvēku kā vēl nekad agrāk — to skaits bija 1907. Tiešām, šajās tropiskajās salās Dieva vārds ”turpina savu gaitu un manto godu”. (2. Tesaloniķiešiem 3:1.)

[Papildmateriāls/Attēls 12. lpp.]

Populārs radio raidījums

Santomes un Prinsipi salās ļoti populāra ir kļuvusi grāmata Jauniešu jautājumi — praktiskas atbildes *. Nacionālajā radio reizi divās nedēļās izskan 15 minūšu raidījums ar šādu nosaukumu. Ir ļoti patīkami dzirdēt, kā raidījuma vadītājs uzdod kādu jautājumu, piemēram: ”Jaunieši, kā jūs varat atšķirt patiesu mīlestību no aizraušanās?” — un pēc tam nolasa kādu šīs grāmatas fragmentu. (Skat. 31. nodaļu.) Citā raidījumā regulāri tiek lasīti fragmenti no grāmatas Ģimenes laimes noslēpums *.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 9. lpp.]

1994. gads. Pirmā Valstības zāle Santomē

[Attēli 10. lpp.]

1. Pēc ātrās celtniecības metodes uzbūvētā Valstības zāle Mesoši

2. Šajā ēkā notika vēsturiskais apgabala kongress

3. Kristīšanās kandidāti kongresa laikā

[Norāde par attēla autortiesībām 8. lpp.]

Zemeslode: Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.