Lai iegūtu balvu, esiet savaldīgi

”Kas piedalās sacīkstēs, tas ir visādi atturīgs.” (1. KORINTIEŠIEM 9:25.)

1. Kā miljoniem cilvēku ir apliecinājuši savu gatavību kalpot Jehovam, paklausīdami tam, kas rakstīts Vēstulē efeziešiem, 4. nodaļas 22.—24. pantā?

IKVIENS cilvēks, kas kristījas un kļūst par Jehovas liecinieku, citu priekšā apliecina savu vēlmi piedalīties sacīkstēs, kurās galvenā balva ir mūžīga dzīve. Šādi rīkojoties, viņš pauž savu gatavību pildīt Jehovas gribu. Daudziem no mums, pirms mēs devām solījumu kalpot Jehovam, bija jāveic ievērojamas izmaiņas savā dzīvē, lai mūsu solījumam būtu patiesa vērtība Dieva acīs. Mēs sekojām padomam, ko kristiešiem deva apustulis Pāvils: ”Līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, ..un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.” (Efeziešiem 4:22—24.) Citiem vārdiem sakot, pirms mēs varējām dot pilnvērtīgu solījumu kalpot Dievam, mums bija jāatsakās no sava agrākā, Dievam nepieņemamā dzīves veida.

2., 3. Kā no vārdiem, kas lasāmi 1. vēstulē korintiešiem, 6. nodaļas 9.—12. pantā, izriet, ka cilvēkam jāveic divējādas izmaiņas, lai iegūtu Dieva labvēlību?

² Dieva Rakstos ir nepārprotami nosodītas vairākas vecās personības iezīmes, kas jāatmet visiem, kuri vēlas kļūt par Jehovas lieciniekiem. Dažas no tām Pāvils minēja savā vēstulē korintiešiem, kurā viņš rakstīja: ”Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne kārumnieki, ne vīriešu apgānītāji, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību.” Pēc tam viņš paskaidroja, ka pirmā gadsimta kristieši bija veikuši nepieciešamās izmaiņas, piebilzdams: ”Un daži no jums bija tādi.” Pāvils lietoja vārdu ”bija”, nevis ”ir”. (1. Korintiešiem 6:9—11.)

³ Pēc tam Pāvils lika saprast, ka varētu būt vajadzīgas vēl lielākas izmaiņas, rakstīdams: ”Viss man ir atļauts, bet ne viss der.” (1. Korintiešiem 6:12.) Mūsdienās daudzi cilvēki,  kas vēlas būt Jehovas liecinieki, saredz nepieciešamību atteikties arī no kaut kā tāda, kas pats par sevi ir atļauts, bet kas nav derīgs, proti, kam nav paliekošas vērtības. Iespējams, tās ir nodarbības, kas paņem daudz laika un var novērst uzmanību no svarīgākiem mērķiem.

4. Kādā jautājumā kristieši piekrīt Pāvilam?

⁴ Solījums kalpot Dievam tiek dots no laba prāta, nevis negribīgi, it kā tas būtu kāds milzīgs upuris. Kristieši piekrīt Pāvilam, kurš pēc tam, kad bija kļuvis par Kristus sekotāju, atzina: ”[Jēzus] dēļ es visu.. esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu.” (Filipiešiem 3:8.) Pāvils ar prieku atteicās no visa, kas dzīvē nav tik svarīgs, lai varētu pildīt Dieva gribu.

5. Kādā skrējienā Pāvils sekmīgi piedalījās, un kā mēs varam darīt to pašu?

⁵ Pāvils bija savaldīgs savā garīgajā skrējienā un beigās varēja sacīt: ”Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un netikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši viņa parādīšanos.” (2. Timotejam 4:7, 8.) Vai arī mēs kādreiz varēsim teikt to pašu? Tā noteikti būs, ja saglabāsim ticību, būsim savaldīgi un neatslābināsimies savā kristīgajā skrējienā līdz pat tā nobeigumam.

Savaldība palīdz darīt labu

6. Kas ir savaldība, un kādās divās jomās tai jāizpaužas?

⁶ Senebreju un grieķu valodas vārdi, kas Bībelē tulkoti ”savaldība” un ”atturība”, norāda uz cilvēka spēju būt noteicējam pašam pār sevi. Bieži vien šajos vārdos ietverta doma par atturēšanos no nepareizas rīcības. Bet ir skaidrs, ka savaldība ir vajadzīga arī tāpēc, lai darītu labu. Nepilnīgu cilvēku dabiskā nosliece ir darīt ļaunu, tāpēc mums jāizcīna divkārša cīņa. (Salamans Mācītājs 7:29; 8:11.) Pirmkārt, mums jāvairās darīt ļaunu un, otrkārt, jācenšas darīt labu. Cilvēkam, kas savalda sevi un dara labu, ir daudz vieglāk atturēties no nepareizas rīcības.

7. a) Ko mums vajadzētu lūgt, tāpat kā to darīja Dāvids? b) Par ko būtu jādomā, lai attīstītu lielāku savaldību?

⁷ Bez pašsavaldības mums būtu ļoti grūti dzīvot saskaņā ar savu solījumu kalpot Dievam. Mums jālūdz tāpat, kā to darīja Dāvids: ”Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!” (Psalms 51:12.) Mēs varam pārdomāt, kādu labumu dod izvairīšanās no tā, kas ir nepieņemams morālā ziņā vai kaitīgs fiziskā ziņā. Ja mēs no tā visa  neatturētos, mēs riskētu pieredzēt bēdīgas sekas: smagi saslimt, sabojāt attiecības ar citiem cilvēkiem vai pat pāragri nomirt. Turpretī cilvēks, kas dzīvo tā, kā norāda Jehova, gūst lielu labumu. Tomēr mums jābūt reālistiem un jāatceras, ka mūsu sirds ir ļaunprātīgi lokana. (Jeremijas 17:9.) Tā varbūt cenšas mums iegalvot, ka ievērot Jehovas principus nemaz nav tik svarīgi, bet šādām domām apņēmīgi jāpretojas.

8. Ko mēs labi zinām no savas pieredzes? Paskaidrojiet.

⁸ Droši vien mēs paši no savas pieredzes zinām, ka miesa bieži vien mēģina apslāpēt labprātīgā gara dedzību. Viena joma, kurā tas var notikt, ir Valstības sludināšana. Jehovam ir prieks par visiem, kas labprāt piedalās šajā darbā, no kura ir atkarīga cilvēku dzīvība. (Psalms 110:3; Mateja 24:14.) Lielākajai daļai no mums nav bijis viegli iesākt sludināt citu priekšā. Lai to darītu, mums vajadzēja — un varbūt joprojām vajag — valdīt pār savu miesu, to ”norūdīt un kalpināt”, nevis ļaut, lai tā mūs ved pa vieglākās pretestības ceļu. (1. Korintiešiem 9:16, 27; 1. Tesaloniķiešiem 2:2.)

”Visādi atturīgs”?

9., 10. Ko nozīmē būt ”visādi atturīgiem”?

⁹ Bībelē dotais padoms būt ”visādi atturīgiem” norāda, ka runa nav tikai par atturēšanos no ātrsirdības un netikumības. Iespējams, šajā ziņā mums izdodas būt savaldīgiem, un, ja tā ir, mēs varam tikai priecāties. Bet kā ir ar citām dzīves jomām, kurās vajadzība pēc savaldības varbūt nav tik skaidri saskatāma? Piemēram, iedomāsimies cilvēku, kas dzīvo bagātā zemē ar augstu dzīves līmeni. Viņš rīkotos gudri, ja mācītos netērēt naudu nevajadzīgām lietām. Vecākiem būtu jāmāca saviem bērniem nepirkt visu, ko viņi ierauga, tāpēc vien, ka tas ir dabūjams, kārdinošs un ir pa kabatai. Protams, lai bērni šādas pamācības uztvertu nopietni, vecākiem pašiem jārāda laba priekšzīme. (Lūkas 10:38—42.)

¹⁰ Mācoties iztikt bez kaut kā, ko mēs vēlētos iegūt savā īpašumā, mēs stiprinām savu gribasspēku. Tā mēs varam arī augstāk novērtēt to, kas mums pieder, un labāk saprast cilvēkus, kam nākas bez kaut kā iztikt nevis tāpēc, ka viņi to vēlētos, bet apstākļu dēļ. Tiesa, pieticība ir gluži pretēja pasaulē izplatītajam domāšanas veidam, kas mudina visā izdabāt sev. Reklāmas veicina tieksmi nekavējoties apmierināt savas iegribas, bet tas tiek darīts tikai tāpēc, lai gūtu peļņu. Šī situācija var apgrūtināt mūsu centienus būt savaldīgiem. Kādā bagātā Eiropas zemē iznākošā žurnālā nesen bija rakstīts: ”Ja jau pat cilvēkiem, kas dzīvo briesmīgajos galējas nabadzības apstākļos, ir grūti apslāpēt tieksmi pēc kaut kā nevajadzīga, tad vēl jo vairāk to var teikt par mūsdienu pārtikušās sabiedrības locekļiem, kas mīt zemē, kur piens un medus tek.”

11. Kāpēc ir noderīgi mācīties sevi ierobežot, bet kāpēc tas nav viegli?

¹¹ Ja mums ir grūti atšķirt to, ko mēs vēlētos iegādāties, no tā, kas mums tik tiešām ir vajadzīgs, varbūt ir īpaši jāpadomā, kā izsargāties no neapdomīgas rīcības. Piemēram, ja mums ir nosliece viegli tērēt naudu, varētu apņemties neko nepirkt uz nomaksu vai iepērkoties ņemt līdzi tikai noteiktu naudas summu. Atcerēsimies Pāvila vārdus par to, ka ”dievbijība ar pieticību” dod ”lielu ieguvumu”. Viņš paskaidroja: ”Mēs nenieka neesam pasaulē ienesuši, tāpēc arī nenieka nevaram iznest; bet kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim.” (1. Timotejam 6:6—8.) Vai mēs esam gatavi apmierināties ar ”barību un apģērbu”? Lai iemācītos dzīvot vienkārši, bez liekām nastām, ko sagādā centieni izdabāt sev, ir vajadzīgs gribasspēks un pašsavaldība. Tomēr mācīties to darīt katrā ziņā ir vērts.

12., 13. a) Kāpēc savaldība ir nepieciešama kristiešu sapulcēs? b) Kādās jomās vēl mums jāattīsta savaldība?

 ¹² Savaldība ir nepieciešama arī tad, kad apmeklējam kristiešu draudzes sapulces un kongresus. Bez šīs īpašības mūsu domas programmas laikā viegli sāktu klejot apkārt. (Salamana Pamācības 1:5.) Iespējams, mums jāsavaldās, lai netraucētu citus, kaut ko čukstot blakussēdētājam, bet uzmanīgi klausītos oratoru. Savaldība palīdz visu plānot tā, lai mēs ierastos uz sapulcēm bez nokavēšanās. Tāpat šī īpašība ļauj atrast laiku, kas ir vajadzīgs, lai sagatavotos sapulcēm un pēc tam tajās piedalītos.

¹³ Ja esam savaldīgi mazās lietās, mēs spēsim tādi būt arī lielās. (Lūkas 16:10.) Tātad ir ļoti būtiski disciplinēt sevi un regulāri lasīt Dieva Rakstus un bībelisku literatūru, nopietni iedziļināties lasītajā un pārdomāt uzzināto. Ir svarīgi noraidīt darba piedāvājumus, ja attiecīgais darbs varētu mūs nelabvēlīgi ietekmēt, ir svarīgi izvairīties no sliktas sabiedrības, pasaulīgas domāšanas un nevēlamiem ieradumiem, kā arī pateikt ”nē” visam, kas atņem mums dārgo laiku, kuru varētu izmantot kalpošanā Dievam. Būdami aizņemti kalpošanā Jehovam, mēs pasargājam sevi no daudz kā tāda, kas mums varētu maksāt vietu Jehovas tautas garīgajā paradīzē.

Attīstiet savaldību un kļūstiet garīgi pieauguši

14. a) Kas ir vajadzīgs, lai bērni mācītos savaldību? b) Kādu labumu dod tas, ka bērni jau no mazotnes mācās valdīt pār sevi?

¹⁴ Tikko dzimušam bērnam nepiemīt savaldība. Kādā bukletā, ko sastādījuši bērnu uzvedības speciālisti, ir norādīts: ”Savaldība nerodas pati no sevis, spontāni. Zīdaiņiem un maziem bērniem ir vajadzīga vecāku vadība un atbalsts, lai sāktu to mācīties. [..] Ja vecāki pievērš šim procesam uzmanību, skolas gados bērna spēja valdīt pār sevi aug.” Kādā pētījumā, kurā bija iesaistīti bērni no četru gadu vecuma, tika konstatēts, ka tie bērni, kas bija apguvuši māku valdīt pār sevi, ”sasnieguši pusaudža gadus, spēja labāk pielāgoties apstākļiem, vieglāk iekļāvās kolektīvā, bija uzņēmīgāki, uzticamāki, un viņiem bija lielāka pārliecība par sevi”. Savukārt bērni, kas nebija iemācījušies savaldīties, ”daudz lielākā mērā jutās vientuļi, bija viegli sarūgtināmi un stūrgalvīgi. Viņi nespēja tikt galā ar  spriedzi un vairījās no grūtībām.” Ir skaidrs: lai bērns izaugtu par līdzsvarotu cilvēku, viņam jāmācās būt savaldīgam.

15. Par ko liecina savaldības trūkums, un kāds mērķis ir minēts Bībelē?

¹⁵ Arī mums, ja gribam būt garīgi pieauguši kristieši, jāmācās būt savaldīgiem. Savaldības trūkums liecina, ka garīgā ziņā mēs vēl esam bērni. Bībele mūs mudina ”saprašanā tapt pieaugušiem”. (1. Korintiešiem 14:20.) Mūsu mērķis ir ”sasniegt vienību Dieva dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru”. Kāpēc tas ir vajadzīgs? ”Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam.” (Efeziešiem 4:13, 14.) Kā redzam, pašsavaldība ir cieši saistīta ar mūsu garīgumu.

Kā attīstīt savaldību

16. Kā Jehova mums palīdz?

¹⁶ Lai attīstītu savaldību, mums ir nepieciešama Dieva palīdzība, un tā ir pieejama. Dieva Rakstos kā nevainojamā spogulī var saskatīt, kas mums jāuzlabo savā personībā, un tajos ir lasāmi padomi, kā to izdarīt. (Jēkaba 1:22—25.) Mums palīdzēt ir gatavi daudzie brāļi un māsas. Kristiešu vecākie ar dziļu sapratni var pievērst uzmanību mūsu vajadzībām. Arī pats Jehova labprāt piešķir savu svēto garu, ja viņam to lūdzam. (Lūkas 11:13; Romiešiem 8:26.) Būsim pateicīgi par šo palīdzību un izmantosim to, ņemot vērā arī 21. lappusē atrodamos ieteikumus.

17. Kāpēc ir uzmundrinoši domāt par vārdiem no Salamana Pamācību grāmatas 24. nodaļas 16. panta?

¹⁷ Ir mierinoši apzināties, ka Jehova augstu vērtē mūsu pūliņus viņu iepriecināt. Tam mūs būtu jāmudina attīstīt savaldību vēl lielākā mērā. Lai cik bieži mums gadītos kāds misēklis, apņemsimies nepadoties. ”Taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā.” (Salamana Pamācības 24:16.) Katru reizi, kad esam guvuši uzvaru pār sevi, mums ir pamats justies gandarītiem un mēs varam būt pārliecināti, ka ar mums ir apmierināts Jehova. Kāds Jehovas liecinieks stāsta, ka savulaik, kad vēl nebija kristījies, viņš ik reizi, kad veselu nedēļu bija noturējies bez smēķēšanas, atalgoja sevi, nopirkdams kaut ko par naudu, ko savaldība viņam bija palīdzējusi ietaupīt.

18. a) Ko sevī ietver centieni attīstīt savaldību? b) Ko Jehova mums apliecina?

¹⁸ Galvenais — mums jāatceras, ka savaldība ir saistīta ar prātu un emocijām. To var redzēt no Jēzus vārdiem: ”Ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.” (Mateja 5:28; Jēkaba 1:14, 15.) Ja cilvēks ir iemācījies valdīt pār savām domām un jūtām, viņam ir vieglāk valdīt pār visu miesu. Tāpēc stiprināsim savu apņēmību izvairīties ne tikai no nepareizas rīcības, bet pat no domām par to. Ja prātā rodas nepareizas domas, nekavējoties dzīsim tās prom. Mēs varam bēgt no kārdinājumiem, lūdzot Dievu un pastāvīgi domājot par Jēzu. (1. Timotejam 6:11; 2. Timotejam 2:22; Ebrejiem 4:15, 16.) Darot šajā ziņā visu, kas ir mūsu spēkos, mēs paklausīsim padomam, kas dots 55. psalma 23. pantā: ”Met savu nastu uz to Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu; Viņš neļaus ne mūžam taisnajam šaubīties.”

Vai jūs atceraties?

• Kādās divās jomās jāizpaužas savaldībai?

• Ko nozīmē būt ”visādi atturīgiem”?

• Kādi ieteikumi par to, kā attīstīt savaldību, jums šajā rakstā likās sevišķi noderīgi?

• Ar ko galvenokārt ir saistīta savaldība?

[Jautājumi studēšanai]

[Papildmateriāls/Attēli 21. lpp.]

Kā stiprināt savaldību

• Attīstiet to arī mazās lietās.

• Domājiet par labumu, kādu tā jau dod un vēl dos.

• Vairieties no tā, ko Dievs nosoda, dariet to, ko viņš mudina darīt.

• Nekavējoties dzeniet prom nepareizas domas.

• Centieties domāt par to, kas garīgi stiprina.

• Pieņemiet palīdzību, ko var sniegt nobrieduši kristieši.

• Izvairieties no ”slidenām” situācijām.

• Kārdinājumā lūdziet palīdzību Dievam.

[Attēli 18., 19. lpp.]

Savaldība mudina darīt labu