Dzīvesstāsts

Jehovas mācīts kopš pašas bērnības

PASTĀSTĪJIS RIČARDS ABRAHAMSONS

”Ak Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības, un līdz šim es esmu sludinājis Tavus brīnuma darbus!” Vēlos jums pastāstīt, kāpēc šie vārdi no 71. psalma 17. panta manā dzīvē ir ieguvuši īpašu nozīmi.

MANA māte Fanija Abrahamsone pirmo reizi satika Bībeles pētniekus (tā tolaik sauca Jehovas lieciniekus) 1924. gadā, kad es biju tikai gadu vecs. Mācīdamās Bībeles patiesību, viņa allaž steidzās pastāstīt kaimiņiem to, ko pati bija uzzinājusi, un viņa to mācīja arī man un manam vecākajam brālim un māsai. Es vēl pat nepratu lasīt, kad ar mammas palīdzību jau biju iemācījies no galvas daudzus Bībeles pantus, kuros bija stāstīts par to, ko cilvēces labā paveiks Dieva Valstība.

Divdesmito gadu beigās Bībeles pētnieku grupiņa Oregonas štata pilsētiņā Lagrandē (ASV), kur es piedzimu un uzaugu, sastāvēja no dažām sievietēm un bērniem. Tuvumā nebija citu Bībeles pētnieku grupu, bet reizi vai divas reizes gadā mūs apmeklēja ceļojošie pārraugi, ko tolaik dēvēja par piligrimiem. Viņi teica uzmundrinošas runas, gāja kopā ar mums sludināt pa mājām un izrādīja sirsnīgu interesi par bērniem. Starp viņiem bija tādi lieliski brāļi kā Šīlds Tutdžijans, Džīns Orels un Džons Būts.

1931. gadā nevienam no mūsu grupas nebija iespējams apmeklēt kongresu Kolumbusā (Ohaio štatā), kur Bībeles pētnieki pieņēma jauno nosaukumu — Jehovas liecinieki. Taču draudzes un grupas, kas nebija pārstāvētas kongresā, arī mūsējā Lagrandes grupa, tā paša gada augustā savās vietējās sapulcēs pieņēma  rezolūciju, apstiprinot, ka vēlas saukties šajā vārdā. 1933. gadā, kad ritēja brošūras Krīze izplatīšanas kampaņa, es iemācījos no galvas, kā to piedāvāt, un pirmo reizi mūžā viens pats devos sludināt pa mājām.

Trīsdesmitajos gados mēs saskārāmies ar aizvien lielāku pretestību. Lai sekmīgi turpinātu darbību tādos apstākļos, tika izveidotas grupas, kurās ietilpa vairākas draudzes. Šīs draudžu grupas rīkoja nelielus kongresus un vienu divas reizes gadā organizēja kopīgas sludināšanas kampaņas. Kongresos mēs saņēmām norādījumus, kādas sludināšanas metodes izmantot un kā rīkoties, ja iejaucas policija. Tā kā lieciniekiem bieži nācās stāties tiesas priekšā, mēs izmēģinājām, ko darīt šādos gadījumos, izmantodami informatīvu materiālu Tiesas kārtība. Tas mums palīdzēja tikt galā ar pretestības radītajām grūtībām.

Garīgās izaugsmes sākums

Mana izpratne par Bībeles patiesību pakāpeniski auga, un es aizvien augstāk novērtēju uz Bībeli balstīto cerību dzīvot mūžīgi uz zemes, kad pār to valdīs Dieva debesu Valstība. Tolaik valdīja uzskats, ka tiem, kuriem ir cerība dzīvot uz zemes, nevis valdīt debesīs kopā ar Kristu, kristīties nav obligāti. (Atklāsmes 5:10, 14:1, 3.) Tomēr brāļi man teica, ka tad, ja es no sirds esmu apņēmies pildīt Jehovas gribu, būtu pareizi, ja es kristītos. 1933. gada augustā es tā arī izdarīju.

Kad man bija 12 gadi, mana skolotāja, uzskatīdama, ka man labi padodas uzstāšanās auditorijas priekšā, mudināja mammu parūpēties, lai es varētu apmeklēt papildu nodarbības un izkopt šīs spējas. Māte nosprieda, ka tas man varētu noderēt kalpošanā Jehovam. Lai samaksātu skolotājai, kas mācīja man runas mākslu, mamma gadu mazgāja skolotājas veļu. Apgūtās iemaņas man tiešām palīdzēja kalpošanā. Taču 14 gadu vecumā es saslimu ar reimatismu un vairāk nekā gadu nevarēju apmeklēt mācības.

1939. gadā mūsu apvidū ieradās pilnas slodzes sludinātājs Vorens Henšels. * Garīgā ziņā Vorens man bija gluži kā vecākais brālis, un viņš mani mēdza ņemt līdzi sludināšanā uz visu dienu. Viņa atbalstīts, es drīz vien pieņēmu lēmumu uz kādu laiku uzņemties pioniera jeb pilnas slodzes sludinātāja kalpošanu. Tā gada vasarā mūsu grupa kļuva par draudzi. Vorenu iecēla par draudzes kalpotāju, bet mani — par Sargtorņa sapulces vadītāju. Kad Vorens devās uz Ņujorku, lai kalpotu Bētelē, Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē Bruklinā, es kļuvu par draudzes kalpotāju.

Sāku pastāvīgi kalpot pilnu slodzi

Kopš mani iecēla par draudzes kalpotāju, man bija jāuzņemas lielāka atbildība nekā agrāk, un tas vairoja manu vēlēšanos uzsākt pastāvīgu pilnas slodzes kalpošanu. 17 gadu vecumā, kad biju beidzis vidusskolas trešo klasi, es šo vēlēšanos īstenoju. Tēvs nepiekrita mūsu reliģiskajiem uzskatiem, taču viņš bija gādīgs ģimenes galva un ļoti krietns cilvēks. Tēvs gribēja, lai es mācītos koledžā, tomēr viņš teica, ka tad, ja es negaidu, lai viņš mani apgādā,  es drīkstu nodarboties, ar ko vēlos. Tā es 1940. gada septembrī sāku kalpot par pionieri.

Kad devos projām no mājām, māte teica, lai es izlasu Salamana Pamācību grāmatas 3. nodaļas 5. un 6. pantu: ”Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību, bet domā uz to Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” Visu mūžu man ļoti ir palīdzējis tas, ka es vienmēr esmu atstājis savu dzīvi Jehovas ziņā.

Drīz es pievienojos Džo un Mārgaretai Hārtiem, kas sludināja Vašingtonas štata ziemeļos un vidienē. Tā bija ļoti daudzveidīga sludināšanas teritorija — liellopu un aitu rančo, indiāņu rezervāti, kā arī daudz mazu pilsētiņu un ciemu. 1941. gada pavasarī mani iecēla par draudzes kalpotāju Venači draudzē.

Kādā no mūsu kongresiem, kas notika Volavolā, es biju apkalpotājs, un mans pienākums bija sagaidīt un sveicināt tos, kas nāk iekšā zālē. Pamanījis kādu jaunu brāli, kas neveiksmīgi pūlējās panākt, lai sāktu darboties skaņas pastiprināšanas aparatūra, es ierosināju, ka viņš varētu stāties manā vietā, bet es uzņemšos viņa darbu. Kad apgabala pārraugs Alberts Hofmanis ieraudzīja, ka esmu atstājis savu vietu, viņš ar draudzīgu smaidu man paskaidroja, cik svarīgi ir pildīt uzdoto pienākumu, pirms nav dots norādījums ķerties pie cita darba. Šo padomu es esmu paturējis prātā visu mūžu.

1941. gada augustā Jehovas liecinieki plānoja rīkot lielu kongresu Sentluisā (Misūri štatā). Hārtu laulātais pāris ierīkoja sava pikapa aizmugurē segtu kulbu, ievietoja tur solus, un ar šo pikapu mēs, deviņi pionieri, veicām visu 2400 kilometru garo ceļu uz Sentluisu. Pagāja aptuveni nedēļa, līdz mēs nokļuvām galā. Kongresā maksimālais apmeklētāju skaits, pēc policijas aprēķiniem, sasniedza 115 tūkstošus. Īstenībā šis skaitlis, jādomā, bija mazāks, tomēr tas noteikti pārsniedza 65 tūkstošus — toreizējo liecinieku skaitu Amerikas Savienotajās Valstīs. Kongresa programma mums visiem sniedza lielu garīgu stiprinājumu.

Darbs Bruklinas Bētelē

Atgriezies Venači, es saņēmu vēstuli ar uzaicinājumu kalpot Bruklinas Bētelē. Tur es ierados 1941. gada 27. oktobrī, un mani aizveda uz tipogrāfijas pārrauga Neitana Nora kabinetu. Viņš man laipni izskaidroja, ko nozīmē dzīvot un strādāt Bētelē, un uzsvēra, ka svarīgākais priekšnoteikums, lai sekmīgi šeit kalpotu, ir cieša paļāvība uz Jehovu. Pēc tam mani norīkoja strādāt ekspedīcijas nodaļā, kur mans pienākums bija saiņot nosūtāmo literatūru kartona kastēs.

1942. gada 8. janvārī nomira Džozefs Raterfords, kas bija vadījis Jehovas liecinieku darbību visā pasaulē. Pēc piecām dienām Sargtorņa biedrības direktori viņa vietā ievēlēja brāli Noru. Paziņojis to Bēteles ģimenei, biedrības ilggadējais sekretārs V. van Amburgs sacīja: ”Es atceros, kā [1916. gadā] nomira Čārlzs Rasels un viņa vietā stājās Džozefs Raterfords. Kungs turpināja vadīt un sekmēt savu darbu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tagad, kad  prezidents ir Neitans Nors, viss ritēs tikpat sekmīgi, jo tas ir Kunga, nevis cilvēku darbs.”

1942. gada februārī tika paziņots, ka tiks rīkoti īpaši teokrātiskās kalpošanas kursi, kas paredzēti Bēteles strādniekiem, lai tie uzlabotu savu prasmi pētīt bībeliskus jautājumus, pareizi sakārtot aplūkojamo informāciju un labi to pasniegt. Iemaņas, ko es savulaik biju apguvis, mācoties runas mākslu, palīdzēja man gūt labas sekmes šajos kursos.

Drīz mani norīkoja strādāt kalpošanas nodaļā, kas pārrauga liecinieku darbību Savienotajās Valstīs. Nedaudz vēlāk tika nolemts atjaunot kārtību, ka Jehovas liecinieku draudzes apmeklē ceļojoši kalpotāji. Ar laiku viņus sāka dēvēt par rajona pārraugiem. 1942. gada vasarā Bētelē tika organizēti kursi, kuros brāļus sagatavoja šim kalpošanas veidam, un man bija priekšrocība mācīties šajos kursos. Man sevišķi dziļi ir iespiedušies atmiņā vārdi, ko teica brālis Nors, kas bija viens no mūsu pasniedzējiem: ”Necentieties izpatikt cilvēkiem. Tā jūs panāksiet tikai to, ka galu galā ar jums apmierināts nebūs neviens. Dariet pa prātam Jehovam, un apmierināti būs visi, kas mīl Jehovu.”

Ceļojošie pārraugi sāka savu darbu 1942. gada oktobrī. Daži no mums, Bēteles strādniekiem, piedalījās šajā pārraudzības darbā noteiktās nedēļas nogalēs — mēs apmeklējām draudzes 400 kilometru rādiusā ap Ņujorku. Mēs izskatījām draudžu sludināšanas pārskatus un datus par sapulču apmeklējumiem, tikāmies ar draudzes atbildīgajiem brāļiem, teicām draudzē vienu vai divas runas un gājām sludināt kopā ar vietējiem lieciniekiem.

1944. gadā mani, tāpat kā vairākus citus kalpošanas nodaļas pārstāvjus, uz sešiem mēnešiem nosūtīja veikt ceļojošā pārrauga darbu un apmeklēt draudzes Delavērā, Mērilendā, Pensilvānijā un Virdžīnijā. Vēlāk es dažus mēnešus apmeklēju draudzes Konektikutā, Masačūsetsā un Rodailendā. Atgriezies Bētelē, es pusslodzi strādāju kopā ar brāli Noru un viņa sekretāru Miltonu Henšelu un tā iepazinos ar to, kā mūsu darbība tiek organizēta pasaules mērogā. Tāpat es strādāju pusslodzi finanšu nodaļā, ko pārraudzīja V. van Amburgs, kura palīgs bija Grānts Sūters. 1946. gadā man Bētelē uzticēja pārrauga pienākumus.

Lielas pārmaiņas

1945. gadā, kalpodams par rajona pārraugu, es Rodailendas štata pilsētā Providensā iepazinos ar Džūliju Čarnausku. 1947. gada vidū mēs jau bijām sākuši apsvērt domu par precēšanos. Man ļoti patika kalpot Bētelē, taču tajā laikā nepastāvēja tāda kārtība, ka tad, ja Bēteles strādnieks apprecas, viņa dzīvesbiedru var uzaicināt tur kalpot. Tāpēc 1948. gada janvārī es atstāju Bēteli, un pēc tam mēs ar Džūliju salaulājāmies. Es atradu pusslodzes darbu kādā Providensas lielveikalā, un mēs abi sākām kalpot par pionieriem.

1949. gada septembrī mani uzaicināja kalpot par rajona pārraugu Viskonsinas ziemeļrietumos. Mums ar Džūliju tā bija liela pārmaiņa — sludināt šī piensaimniecības reģiona mazpilsētiņās un lauku mājās. Ziemas tur bija garas, aukstas un sniegainas, bieži nedēļām ilgi turējās ap divdesmit grādu sals. Mums nebija savas automašīnas, taču vienmēr atradās kāds, kas piedāvāja mūs aizvest uz nākamo draudzi.

Drīz pēc tam, kad es biju sācis pildīt rajona pārrauga pienākumus, bija jānotiek rajona kongresam. Atceros, cik cītīgi es centos pārbaudīt, vai visi sagatavošanas darbi norit, kā nākas, tā ka daži brāļi pat sāka mazliet nervozēt. To redzēdams, apgabala pārraugs Nikolass Kovalaks man laipni paskaidroja, ka vietējie brāļi ir pieraduši veikt šos uzdevumus tā, kā viņi allaž to ir darījuši, tāpēc man nav tik lielā mērā jācenšas visu kontrolēt. Vēlāk šis ieteikums man ir noderējis, arī pildot daudzus citus pienākumus.

1950. gadā, kad mēs gatavojāmies pirmajam no daudzajiem lielajiem kongresiem, kas gadu gaitā tika rīkoti Ņujorkā Yankee stadionā, man uzdeva pārraudzīt kongresa delegātu izmitināšanu. Tas bija ārkārtīgi saviļņojošs  kongress, uz kuru bija ieradušies delegāti no 67 zemēm un kurā lielākais apmeklētāju skaits bija 123 707 cilvēki. Pēc kongresa es atsāku rajona pārraudzības darbu. Kalpošana draudzēm mums ar Džūliju sagādāja lielu prieku, taču mēs uzskatījām, ka mums jābūt gataviem vajadzības gadījumā ķerties pie jebkura cita uzdevuma, tāpēc mēs ik gadus izpildījām un iesniedzām pieteikuma veidlapas gan darbam Bētelē, gan mācībām misionāru skolā. 1952. gadā mūs uzaicināja mācīties 20. grupā Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā, kur gatavo misionārus.

Kalpošana ārzemēs

1953. gadā, pēc Gileādas skolas beigšanas, mūs nosūtīja uz Lielbritāniju, kur es kalpoju par apgabala pārraugu Anglijas dienvidos. Pēc nepilna gada, kura laikā mēs ar Džūliju kalpošanā piedzīvojām daudz prieka, mēs sev par lielu pārsteigumu saņēmām norīkojumu uz Dāniju. Dānijas filiālei bija vajadzīgi brāļi, kuriem uzticēt filiāles darba pārraudzību. Tā kā es jau atrados turpat netālu un Bruklinā biju saņēmis apmācību šāda darba veikšanai, man uzdeva palīdzēt dāņu brāļiem. Mēs ar prāmi devāmies uz Nīderlandi un tālāk ar vilcienu braucām uz Dānijas galvaspilsētu Kopenhāgenu. Tur mēs ieradāmies 1954. gada 9. augustā.

Dānijā bija jārisina vairākas problēmas, piemēram, daži brāļi, kas pildīja atbildīgus pienākumus, neņēma vērā norādījumus, kas bija saņemti no galvenās pārvaldes Bruklinā. Turklāt trīs no četriem tulkiem, kas tulkoja mūsu publikācijas dāņu valodā, bija aizgājuši no Bēteles un ar laiku vispār pārtrauca sakarus ar Jehovas lieciniekiem. Tomēr Jehova atbildēja uz mūsu lūgšanām. Divi pionieri, Jergens un  Anna Larseni, kas iepriekš bija palīdzējuši tulkošanā, strādādami šo darbu nepilnu slodzi, bija ar mieru pāriet uz pilnu slodzi. Tā mūsu žurnālu tulkošana dāņu valodā turpinājās, un neviens numurs netika izlaists. Larseni joprojām strādā Dānijas Bētelē, un Jergens tagad ir filiāles komitejas koordinators.

Liels uzmundrinājuma avots tajos senajos gados bija regulārās brāļa Nora vizītes. Viņš atrada laiku, lai mierīgi aprunātos ar mums un pastāstītu gadījumus, kas palīdzēja saprast, kā risināt dažādas problēmas. 1955. gadā, kad viņš atkal bija ieradies mūs apciemot, tika pieņemts lēmums, ka mums jāceļ jaunas filiāles ēkas un jāierīko arī tipogrāfija, lai mēs paši varētu iespiest žurnālus Dānijas vajadzībām. Kādā no Kopenhāgenas ziemeļu piepilsētām tika nopirkts īpašums, un 1957. gada vasarā mēs jau bijām pārcēlušies uz jaunu namu. Gileādas absolventi Harijs un Karīna Džonsoni, kas nesen bija ieradušies Dānijā, palīdzēja izveidot mūsu tipogrāfiju.

Mēs Dānijā ieviesām uzlabojumus lielu kongresu organizēšanā, un šajā darbā man lieti noderēja pieredze, ko biju ieguvis, palīdzot organizēt kongresus Savienotajās Valstīs. 1961. gadā Kopenhāgenā notika starptautisks kongress, uz kuru ieradās delegāti vairāk nekā no 30 zemēm. Šajā kongresā lielākais apmeklētāju skaits bija 33 513. Kongress, kas notika 1969. gadā, kā vēlāk izrādījās, bija lielākais no visiem kongresiem Skandināvijā — to apmeklēja 42 073 cilvēki.

1963. gadā mani uzaicināja mācīties Gileādas skolas 38. grupā. Šis desmit mēnešus ilgais mācību kurss bija paredzēts tieši filiāļu darbiniekiem. Bija liels prieks atkal būt kopā ar Bruklinas Bēteles ģimeni un mācīties no pieredzējušiem brāļiem, kas daudzus gadus bija strādājuši galvenajā pārvaldē.

Kad mācības bija galā, es atgriezos pie saviem pienākumiem Dānijā. Turklāt man tika uzticēts kalpot par zonas pārraugu — es apmeklēju Jehovas liecinieku filiāles Rietumeiropā un Ziemeļeiropā, lai uzmundrinātu filiāļu darbiniekus un palīdzētu viņiem sekmīgi darīt savu darbu. Vēlāk es veicu šo pienākumu Rietumāfrikā un Karību baseina zemēs.

Septiņdesmito gadu beigās dāņu brāļi sāka meklēt vietu, kur celt jaunas, lielākas filiāles ēkas, jo tulkošana un literatūras iespiešana bija vērsusies plašumā. Mēs atradām lielisku vietu aptuveni 60 kilometrus uz rietumiem no Kopenhāgenas. Kopā ar citiem brāļiem es piedalījos jaunās filiāles plānošanā, un mēs ar Džūliju nepacietīgi gaidījām, kad varēsim pārcelties uz šo jauno Bēteles ģimenes mājvietu. Taču tad mūsu dzīvē notika negaidīts pavērsiens.

Atpakaļ uz Bruklinu

1980. gada novembrī mēs ar Džūliju saņēmām uzaicinājumu kalpot Bruklinas Bētelē, un mēs ieradāmies tur 1981. gada janvāra sākumā. Mums abiem jau bija tuvu sešdesmit gadiem, un mums nebija viegli atgriezties Savienotajās Valstīs, pēc tam kad gandrīz pusi mūža bijām nokalpojuši Dānijā kopā ar dāņu brāļiem un māsām. Taču mēs centāmies pirmām kārtām domāt par saviem pašreizējiem pienākumiem un jautājumiem, kas jārisina saistībā ar tiem, nevis par to, kur mums labāk patiktu dzīvot.

Pamazām mūsu dzīve Bruklinā iegāja savās sliedēs. Džūliju norīkoja strādāt grāmatvedībā, kur viņas darbs līdzinājās tam, ko viņa bija darījusi Dānijā. Es sāku strādāt literatūras nodaļā — palīdzēju veidot publikāciju sagatavošanas grafikus. Astoņdesmito gadu sākums  Bruklinā bija darba reorganizācijas laiks, jo mēs no rakstāmmašīnām un augstspieduma tehnikas pārgājām uz datoriem un ofsetspiedumu. Man gan trūka zināšanu par datoriem, taču es varēju izmantot savas organizatora spējas un prasmi strādāt ar cilvēkiem.

Drīz pēc tam mākslinieciskā noformējuma nodaļai radās vajadzība pēc papildspēkiem, jo, turpinoties tipogrāfijas darba modernizēšanai, mēs pārgājām uz četrkrāsu ofsetspiedumu. Man nebija nekādas mākslinieka pieredzes, bet es varēju palīdzēt darba organizēšanā. Deviņus gadus man bija priekšrocība pārraudzīt šo nodaļu.

1992. gadā man uzdeva palīdzēt Vadošās padomes izdevniecības komitejai un mani pārcēla uz finanšu nodaļu, kur es kalpoju joprojām.

Kalpošana kopš agras jaunības

Kopš manas dzīves agrīnajiem gadiem visus tos septiņus gadu desmitus, ko esmu veltījis kalpošanai Jehovam, viņš pacietīgi ir mācījis mani gan ar savu Svēto Rakstu starpniecību, gan ar uzticīgu brāļu un savas brīnišķīgās organizācijas palīdzību. Vairāk nekā 63 gadus es esmu kalpojis pilnu slodzi, un vairāk nekā 55 no tiem man blakus ir bijusi mana uzticamā dzīvesbiedre Džūlija. Es nešaubīgi varu teikt, ka Jehova mani ir bagātīgi svētījis.

Tālajā 1940. gadā, kad es atstāju mājas, lai sāktu kalpot par pionieri, tēvs zobojās par manu lēmumu un teica: ”Dēls, ja tu dodies prom, lai darītu kaut ko tādu, nedomā, ka tu varēsi skriet atpakaļ pie manis pēc palīdzības.” Gadu gaitā man nekad nav nācies lūgt viņa palīdzību. Jehova dāsni ir parūpējies par visu, kas man vajadzīgs, — bieži vien ar izpalīdzīgu ticības biedru starpniecību. Ar laiku tēvs sāka cienīt mūsu darbu, un, pirms viņš 1972. gadā nomira, viņš pat bija sācis mācīties Bībeles patiesību. Mana māte, kurai bija cerība dzīvot debesīs, uzticīgi kalpoja Jehovam līdz pat savai nāvei. Viņa mira 1985. gadā 102 gadu vecumā.

Protams, pilnas slodzes kalpošanā laiku pa laikam rodas arī problēmas, taču mums ar Džūliju nekad nenāca prātā doma atteikties no uzticētā uzdevuma. Jehova allaž ir atbalstījis mūsu apņemšanos neatlaidīgi darīt savu darbu. Kad maniem vecākiem lielā vecuma dēļ bija nepieciešama palīdzība, talkā nāca mana māsa Viktorija Mārlina, kas uzņēmās par viņiem rūpēties. Mēs esam dziļi pateicīgi, ka viņa mums deva iespēju turpināt pilnas slodzes kalpošanu.

Lai kādi uzdevumi kalpošanā mums ir bijuši uzticēti, Džūlija vienmēr mani ir uzticīgi atbalstījusi, uzskatīdama, ka tā ir daļa no viņas pašas kalpošanas Jehovam. Kaut arī man jau ir 80 gadi un mana veselība ir pasliktinājusies, es joprojām jūtu, cik dāsni Jehova mani svētī. Mani ļoti stiprina vārdi, ko psalmu dziesminieks rakstīja pēc tam, kad viņš bija atzinis, ka Dievs viņu ir mācījis no pašas jaunības: ”Līdz vecumam, līdz sirmiem matiem, Dievs, neatstāj mani, kamēr es būšu Tava elkoņa lielo veikumu zināmu darījis nākošajām paaudzēm un Tavu stiprumu bērnu bērniem.” (Psalms 71:17, 18.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 20. lpp.]

Mēs ar māti 1940. gadā, kad es sāku kalpot par pionieri

[Attēls 21. lpp.]

Kopā ar pionieriem Džo un Mārgaretu Hārtiem

[Attēls 23. lpp.]

Kāzu dienā 1948. gada janvārī

[Attēls 23. lpp.]

1953. gadā kopā ar studiju biedriem no Gileādas skolas. No kreisās: Dons un Virdžīnija Vordi, Gertrūde Stegenga, Džūlija un es

[Attēls 23. lpp.]

Kopā ar Frederiku Frencu un Neitanu Noru, 1961. gads, Kopenhāgena

[Attēls 25. lpp.]

Mēs ar Džūliju tagad