Mācīsimies būt devīgi

DEVĪGUMS neiedzimst. Mazam bērnam ir iedzimta tieksme panākt savu vēlmju un vajadzību apmierināšanu, neņemot vērā pat savu aprūpētāju intereses. Taču ar laiku bērns saprot, ka viņš nav pasaules centrs, — ka viņam ir jārēķinās ar citiem cilvēkiem un jāmācās ne tikai ņemt, bet arī dot un dalīties. Devība ir īpašība, kas ir jāattīsta.

Ne visiem cilvēkiem, kas citiem kaut ko dod — iespējams, pat dara to ļoti dāsni —, piemīt devīguma gars. Daži nodarbojas ar labdarību sava izdevīguma dēļ. Citi dod ziedojumus  tādēļ, lai iemantotu cilvēku atzinību. Taču motīvi, kas patiesajiem kristiešiem liek būt devīgiem, ir gluži citi. Lai saprastu, kas raksturo tādu devīgumu, uz kādu mūs mudina Dieva Raksti, īsumā aplūkosim, kā šī īpašība izpaudās agrīno kristiešu rīcībā.

Agrīnie kristieši un viņu ziedojumi

Kā var redzēt no Bībeles, parasti kristieši deva ziedojumus jeb dāvanas tiem, kas bija nonākuši trūkumā. (Ebrejiem 13:16; Romiešiem 15:26.) Ziedošana nekad nenotika piespiedu kārtā. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi, vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” (2. Korintiešiem 9:7.) Tāpat nebija pieņemams, ka kristieši ziedotu tādēļ, lai izrādītos citu priekšā. Ananija un Sapfira izlikās par dāsnākiem ziedotājiem nekā patiesībā bija, un tas viņiem maksāja ļoti dārgi. (Apustuļu darbi 5:1—10.)

Vajadzība pēc ziedojumiem kļuva aktuāla mūsu ēras 33. gadā, kad no dažādām attālām vietām Jeruzalemē ieradās daudz jūdu un prozelītu, lai atzīmētu Piecdesmitās dienas svētkus. Kad šo svētku laikā Jēzus sekotāji ”tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs”, liels ļaužu pūlis apstāja viņus un noklausījās Pētera iedvesmojošo runu par Jēzu Kristu. Vēlāk cilvēki redzēja, kā Pēteris un Jānis pie ieejas templī izdziedināja kādu klibu vīrieti, un dzirdēja, kā Pēteris vēlreiz runāja par Jēzu un nepieciešamību atgriezties no grēkiem. Vairāki tūkstoši klātesošo nožēloja savus grēkus, kristījās un kļuva par Kristus sekotājiem. (Apustuļu darbu 2. un 3. nodaļa.)

Jaunie Jēzus mācekļi gribēja palikt Jeruzalemē, lai saņemtu vairāk pamācību no viņa apustuļiem. Bet kā apustuļi varēja parūpēties par visu šo cilvēku vajadzībām? Bībelē mēs lasām: ”Tie, kam bija tīrumi vai nami, tos pārdeva un atnesa maksu par pārdoto un nolika apustuļiem pie kājām; un katram tika izdalīts, kā kuŗam vajadzēja.” (Apustuļu darbi 4:33—35.) Nav šaubu, ka jaunizveidotā Jeruzalemes draudze bija devīga.

Vēlāk tādu pašu devīgumu parādīja arī citas draudzes. Piemēram, Maķedonijas kristieši, paši būdami nabadzīgi, ziedoja ”pat pāri savām spējām”, lai palīdzētu trūkumā nonākušajiem brāļiem Jūdejā. (Romiešiem 15:26; 2. Korintiešiem 8:1—7.) Filipu draudze daudz darīja, lai atbalstītu Pāvila kalpošanu. (Filipiešiem 4:15, 16.) Savukārt jau minētajā Jeruzalemes draudzē ik dienas tika izdalīta pārtika nabadzīgām atraitnēm un apustuļi iecēla septiņus uzticamus vīriešus, kuru uzdevums bija sekot, lai neviena atraitne, kam pienācās palīdzība, nepaliktu neievērota. (Apustuļu darbi 6:1—6.)

Agrīno kristiešu draudzes bija gatavas sniegt palīdzību, pat tikai paredzot grūtu laiku tuvošanos. Piemēram, kad pravietis Agabs pasludināja, ka drīzumā izcelsies liels bads, Sīrijas Antiohijas draudzes locekļi ”apņēmās, kuŗš spēja, sūtīt pabalstu brāļiem, kas dzīvoja Jūdejā”. (Apustuļu darbi 11:28, 29.) Cik gan laba nostāja bija šiem kristiešiem,  kas jau laikus parūpējās par citu vajadzībām!

Kas agrīnos kristiešus mudināja būt tik devīgiem un mīlošiem? Kā ir iespējams attīstīt šādu devīguma garu? Ļoti pamācošs ir ķēniņa Dāvida piemērs.

Dāvida dāsnais atbalsts patiesās pielūgsmes veicināšanā

Gandrīz 500 gadus svētajam derības šķirstam, kas simbolizēja Jehovas klātbūtni, nebija pastāvīgas atrašanās vietas. Šķirsts tika turēts teltī, kas, izraēliešiem ceļojot pa tuksnesi un pēc tam pa Apsolīto zemi, tika pārvietota no vienas vietas uz nākamo. Ķēniņš Dāvids ilgojās uzcelt piemērotu namu, kurā tiktu glabāts svētais derības šķirsts. Sarunā ar pravieti Nātānu Dāvids sacīja: ”Redzi, es dzīvoju ciedru namā, bet tā Kunga  derības šķirsts mīt zem telts drānām.” (1. Laiku 17:1.)

Tā kā Dāvids bija piedalījies karos, Jehova nolēma, ka templis, kurā tiks novietots derības šķirsts, tiks celts miera laikā — tad, kad valdīs Dāvida dēls Salamans. (1. Laiku 22:7—10.) Taču tas Dāvidam netraucēja būt devīgam. Noorganizējis lielu strādnieku grupu, viņš sāka gādāt materiālus tempļa celtniecībai. Vēlāk viņš Salamanam sacīja: ”Es esmu rūpējies un sakrājis tā Kunga namam simt tūkstošus talentu zelta un vienu miljonu talentu sudraba, un vaŗu un dzelzi bez noteicama svara daudzuma, jo to man ir bezgalīgi lielā vairumā; tāpat arī kokus un akmeņus es esmu sakrājis.” (1. Laiku 22:14.) Ar to vēl neapmierinādamies, Dāvids no savas paša bagātības ziedoja zeltu un sudrabu, kura vērtība mūsdienās būtu gandrīz 700 miljoni latu. Šim devumam savus dāsnos ziedojumus pievienoja vēl arī tautas vadītāji. (1. Laiku 29:3—9.) Dāvids patiešām bija ārkārtīgi devīgs!

Kas Dāvidu mudināja parādīt tādu dāsnumu? Viņš labi saprata, ka par visu, kas viņam pieder, un par visu, ko viņš var paveikt, viņš ir pateicību parādā Jehovam, kurš viņu ir bagātīgi svētījis. Griežoties pie Dieva lūgšanā, Dāvids atzina: ”Kungs, mūsu Dievs, visa šī bagātība, ko esam sakrājuši, lai Tev uzceltu namu tavam svētajam vārdam, tā ir nākusi no tavas rokas, un Tev tas atkal tiek nodots! Bet es zinu, mans Dievs, ka Tu pārbaudi sirdi un ka Tev labi patīk tie, kas ir atklāti; un pēc sava atklātā sirdsprāta es tiešām visu šo esmu labprātīgi devis, bet nu tagad es esmu novērojis tavu tautu, kas ir šeit, un redzu, ka arī tā Tev ziedo ar prieku un no laba prāta.” (1. Laiku 29:16, 17.) Dāvidam bija dārgas viņa attiecības ar Jehovu. Viņš saprata, ka Dievam jākalpo ”ar nedalītu sirdsprātu un ar labprātīgu dvēseli”, un viņš to ar prieku darīja. (1. Laiku 28:9.) Tāda pati nostāja arī agrīnos kristiešus mudināja būt devīgiem.

Jehova — visdāsnākais devējs

Izcilāko devīguma paraugu ir rādījis pats Dievs Jehova. Viņa lielā mīlestība un gādība ir redzama tajā, ka ”viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem”. (Mateja 5:45.) Viņš visiem cilvēkiem dod ”dzīvību, elpu un visu”. (Apustuļu darbi 17:25.) Kā norādīja māceklis Jēkabs, ”katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes zemē, no gaismas Tēva”. (Jēkaba 1:17.)

Vislielākā dāvana, ko esam saņēmuši no Jehovas, ir tā, ka viņš ir sūtījis ”savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. (Jāņa 3:16.) Nevienam nav pamata apgalvot, ka viņš būtu šādu dāvanu pelnījis, jo ”visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības”. (Romiešiem 3:23, 24; 1. Jāņa 4:9, 10.) Kristus upuris mums paver iespēju saņemt Dieva ”neizsakāmo dāvanu” — viņa ”bagāto žēlastību”. (2. Korintiešiem 9:14, 15.) Aiz pateicības par šo dāvanu Pāvils ”Dieva žēlastības evanģelija” sludināšanu padarīja par sava mūža svarīgāko darbu. (Apustuļu darbi 20:24.) Viņš apzinājās, ka Dievs grib,  ”lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas”. (1. Timotejam 2:4.)

Mūsdienās šis Dieva nodoms tiek īstenots arvien plašākā mērogā — jau 234 pasaules zemēs tiek sludināta labā vēsts un gatavoti Kristus mācekļi. Jēzus pravietoja šī darba paplašināšanos, sacīdams: ”Šis valstības evanģelijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals.” (Mateja 24:14.) Jā, ”evaņģelijam papriekš jātop sludinātam visām tautām”. (Marka 13:10.) Pagājušajā gadā vairāk nekā seši miljoni labās vēsts sludinātāju kopumā veltīja šim darbam 1 202 381 302 stundas un vadīja vairāk nekā 5 300 000 Bībeles nodarbību. Cilvēkiem ir ļoti svarīgi iegūt Bībeles zināšanas, jo no tām ir atkarīga viņu dzīvība. (Romiešiem 10:13—15; 1. Korintiešiem 1:21.)

Lai apmierinātu cilvēku slāpes pēc Bībeles patiesības, katru gadu tiek iespiests miljoniem Bībeļu, grāmatu un brošūru, kā arī vairāk nekā miljards žurnālu Sargtornis un Atmostieties! eksemplāru. Palielinoties to cilvēku skaitam, kas uzklausa labo vēsti, tiek celti arvien jauni bībeliskās izglītības centri — Jehovas liecinieku Valstības zāles un kongresu nami. Ik gadus notiek rajona kongresi, apgabala kongresi, kā arī speciālie vienas dienas kongresi. Tāpat nepārtraukti tiek organizētas mācības misionāriem, ceļojošajiem pārraugiem, draudžu vecākajiem un kalpošanas palīgiem. Mēs noteikti esam ļoti pateicīgi Jehovam, ka ar sava ”uzticīgā un gudrā kalpa” starpniecību viņš mums to visu ir sagādājis. (Mateja 24:45—47.)

Kā mēs varam apliecināt Jehovam savu pateicību

Kā jau tika minēts, tempļa celtniecībai, kā arī ticības biedru atbalstam agrīno kristiešu draudzēs tika izmantoti vienīgi labprātīgi ziedojumi. Tādā pašā veidā tiek segti arī izdevumi, kas saistīti ar Dieva tautas darbību mūsdienās. Taču būtu labi atcerēties, ka neviens nevar padarīt bagātāku Jehovu, jo viņam pieder viss pastāvošais. (1. Laiku 29:14; Hagaja 2:8.) Kad mēs dodam ziedojumus, Jehova redz, ka mēs mīlam viņu un vēlamies atbalstīt patieso pielūgsmi. Pāvila vārdiem runājot, mūsu devīgums rada ”daudz pateicības Dievam”. (2. Korintiešiem 9:8—13, JD.) Jehova mūs mudina parādīt šādu devīgumu, jo ziedojot mēs apliecinām, ka mums piemīt devīguma gars un mūsu sirdi pilda mīlestība pret Dievu. Tie, kas ir devīgi un paļaujas uz Jehovu, saņem viņa svētības un dzīvo garīgā labklājībā. (5. Mozus 11:13—15; Salamana Pamācības 3:9, 10; 11:25.) Ar vārdiem: ”Svētīgāki ir dot nekā ņemt,” — Jēzus apliecināja, ka devīgs cilvēks ir laimīgs. (Apustuļu darbi 20:35.)

Lai izpaustu devīgumu, kristiešiem nav jāgaida grūti laiki. Viņi jau tagad var ”darīt labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem”. (Galatiešiem 6:10.) Mudinādams tā rīkoties, Pāvils rakstīja: ”Neaizmirstiet labu darīt un dāvanas dot, jo tādi upuŗi Dievam labi patīk.” (Ebrejiem 13:16.) Mēs varam būt pārliecināti, ka devīgums, ko mēs parādām, ziedodami savu laiku, spēku un materiālos līdzekļus patiesās pielūgsmes labā, ārkārtīgi iepriecina Dievu Jehovu.

[Papildmateriāls/Attēls 28. lpp.]

Daži ziedojumu veidi

ZIEDOJUMI PASAULES MĒROGA DARBAM

Daudzi atlicina no saviem līdzekļiem noteiktu summu, ko viņi iemet ziedojumu kastītē ar uzrakstu ”Ziedojumi pasaules mēroga Valstības sludināšanas darbam (Mateja 24:14)”.

Draudzes šos ziedojumus katru mēnesi nosūta Sargtorņa biedrībai. Labprātīgus naudas ziedojumus var sūtīt tieši uz filiāles biroju. Klāt jāpieliek īsa vēstule, kurā norādīts, ka tas ir labprātīgs ziedojums.

NOSACĪTIE DĀVINĀJUMI

Sargtorņa biedrības rīcībā līdz dāvinātāja mūža beigām var nodot naudu ar noteikumu, ka nepieciešamības gadījumā dāvinātājs var saņemt to atpakaļ. Lai saņemtu sīkāku informāciju, lūdzu, griezieties Jehovas liecinieku birojā.

PLĀNOTIE ZIEDOJUMI

Dažās valstīs bez naudas ziedošanas un nosacītajiem dāvinājumiem ir arī citi veidi, kā var atbalstīt pasaules mēroga Valstības sludināšanas darbu. Tālāk ir minēti daži no tiem.

Apdrošināšana. Sargtorņa biedrība var tikt iecelta par dzīvības apdrošināšanas vai pensijas noguldījumu beneficiāru.

Nekustamais īpašums. Sargtorņa biedrībai var tikt dāvināts pārdošanai noderīgs nekustamais īpašums; to var dāvināt arī ar nosacījumu, ka dāvinātājam mūža garumā tiek saglabātas tiesības uz šo īpašumu līdz ar tiesībām tur dzīvot. Pirms tiek noformēti dokumenti par īpašuma dāvināšanu, jāsazinās ar Jehovas liecinieku biroju.

Novēlējumi. Īpašumu un naudu Sargtorņa biedrībai var novēlēt likumīgi noformētā testamentā.

Papildu informāciju var saņemt Jehovas liecinieku birojā. Birojs jāinformē par jebkuru šādu ziedojumu, un uz biroju jānosūta attiecīgo dokumentu kopijas.

[Attēls 26. lpp.]

Kas mudināja agrīnos kristiešus būt devīgiem?