Ir pamats ticēt paradīzei uz zemes

VĒSTURES gaitā neskaitāmi cilvēki ir ticējuši, ka agrāk vai vēlāk viņi atstās zemi un nonāks debesīs. Daži uzskata, ka mūsu Radītājs nemaz nav paredzējis zemi tam, lai tā cilvēcei kļūtu par mūžīgu mājvietu. Askētisma piekritēji savos spriedumos bija aizgājuši vēl tālāk. Daudzi no viņiem uz zemi un visām citām materiālām lietām raudzījās kā uz ļaunumu, jo uzskatīja tās par traucēkli ceļā uz patiesu garīgu piepildījumu un tuvām attiecībām ar Dievu.

Tie, kas ir attīstījuši šādas idejas, vai nu nav zinājuši, vai arī ir ignorējuši to, ko Dievs ir teicis par paradīzi uz zemes. Jāatzīst, ka mūsdienās daudziem nav nekādas vēlēšanās pārbaudīt, ko Dieva iedvesmoti cilvēki par šo tēmu ir rakstījuši Bībelē. (2. Timotejam 3:16, 17.) Tomēr vai gan nav gudrāk paļauties uz Dieva vārdiem, nevis pieņemt cilvēku izdomātas mācības? (Romiešiem 3:4.) Patiesībā tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo Bībelē izskan brīdinājums, ka varena, neredzama ļauna būtne ir padarījusi cilvēkus garīgi aklus un mūsdienās ”pieviļ visu pasauli”. (Atklāsmes 12:9; 2. Korintiešiem 4:4.)

Kāpēc pastāv tik pretrunīgi priekšstati?

Pretrunīgās mācības par dvēseli ir radījušas jucekli cilvēku priekšstatos par Dieva nodomu attiecībā uz zemi. Daudzi tic, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele — kaut kas tāds, kas var pastāvēt atsevišķi no ķermeņa un turpina dzīvot pēc nāves. Citi domā, ka dvēsele ir pastāvējusi jau pirms cilvēka ķermeņa radīšanas. Sengrieķu filozofs Platons esot uzskatījis, ka dvēsele ”ir ieslodzīta ķermenī par grēkiem, ko tā ir darījusi debesīs”, teikts kādā avotā. Arī trešā gadsimta teologs Origens izteicās, ka ”dvēseles ir grēkojušas [debesīs], pirms tās ir savienojušās ar ķermeni,” un ”ir ieslodzītas [šajā ķermenī uz zemes], lai izciestu sodu par saviem grēkiem”. Ārkārtīgi daudz cilvēku tic, ka zeme ir tikai sava veida pārbaudes vieta ceļā uz debesīm.

Pastāv arī atšķirīgi uzskati par to, kas ar dvēseli notiek pēc cilvēka nāves. Kā stāstīts grāmatā History of Western Philosophy, ēģiptieši ticēja, ka mirušo dvēseles noiet pazemē. Vēlāk filozofi izvirzīja teoriju, ka mirušo dvēseles nevis nonāk tumšā pazemes valstībā, bet gan paceļas kādā augstākā garīgā sfērā. Sengrieķu filozofs Sokrats esot uzskatījis, ka nāves brīdī dvēsele ”aizceļo [kādā] neredzamā sfērā.. un turpmāk dzīvo kopā ar dieviem”.

Bībeles viedoklis

Dieva iedvesmotajos Rakstos, Bībelē, nekur nav minēts, ka cilvēkam būtu nemirstīga dvēsele. Pievērsiet uzmanību, kas par cilvēka dvēseli ir teikts 1. Mozus grāmatas 2. nodaļas 7. pantā (LB-65r.). Tur sacīts: ”Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.” Šie vārdi ir pilnīgi skaidri un nepārprotami. Radīdams pirmo cilvēku, Ādamu, Dievs neielika viņā kaut kādu nemateriālu sastāvdaļu. Nekas tamlīdzīgs nenotika — saskaņā ar Bībeli, ”cilvēks tapa par dzīvu dvēseli”. Tātad nevis cilvēkā iemājoja dvēsele, bet cilvēks pats bija dvēsele.

Kad Dievs Jehova radīja zemi un cilvēkus, viņa nodomos neietilpa cilvēku nāve. Dievs  vēlējās, lai cilvēki dzīvotu mūžīgi paradīzē uz zemes. Ādams nomira tikai tāpēc, ka viņš pārkāpa Dieva likumu. (1. Mozus 2:8, 15—17; 3:1—6; Jesajas 45:18.) Vai pirmais cilvēks pēc nāves nonāca kaut kādā garīgā sfērā? Nē, pirmais vīrietis, Ādams, kas pats bija dvēsele, atgriezās zemes pīšļos, no kuriem viņš bija radīts un kuros nebija it nekādas dzīvības. (1. Mozus 3:17—19.)

Mēs visi no sava kopīgā senča Ādama esam mantojuši grēku un nāvi. (Romiešiem 5:12.) Iestājoties nāvei, mēs pārstājam eksistēt, tāpat kā tas notika ar Ādamu. (Psalms 146:3, 4.) Nevienā no 66 Bībeles grāmatām apzīmējumi ”nemirstīgs” un ”mūžīgs” nav lietoti saistībā ar vārdu ”dvēsele”. Gluži pretēji, Bībelē ir skaidri sacīts, ka dvēsele jeb, citiem vārdiem, cilvēks mirst. Tātad dvēsele ir mirstīga. (Salamans Mācītājs 9:5, 10; Ecēhiēla 18:4.)

Vai materiālas lietas pašā būtībā ir ļaunas?

Taču ko var teikt par priekšstatu, ka visa materiālā pasaule, arī zeme, ir ļaunums? Šāds viedoklis bija, piemēram, kādas reliģiskas kustības — maniheisma — piekritējiem. Šī reliģija izveidojās 3. gadsimtā Persijā, un tās pamatlicējs bija Manī. Jaunajā britu enciklopēdijā ir sacīts: ”Maniheisms radās kā atbildes reakcija uz ciešanām, kas ir raksturīga cilvēka dzīves sastāvdaļa.” Manī uzskatīja, ka būt cilvēkam ir ”pretdabiski, neciešami un tas ir neizsakāms ļaunums”. Tāpat viņš arī domāja, ka vienīgā iespēja atbrīvoties no šīm mocībām ir tā, ka dvēsele pamet ķermeni, atstāj zemi un sāk dzīvot garīgā pasaulē.

Turpretī Bībelē ir stāstīts, ka Dievs ”visu, ko Viņš bija darījis”, kad radīja zemi un cilvēkus, uzskatīja par ”ļoti labu”. (1. Mozus 1:31.) Tolaik nebija nekādas plaisas starp Dievu un cilvēkiem. Ādamam un Ievai bija tikpat tuvas attiecības ar Jehovu, kādas ar savu debesu Tēvu bija pilnīgajam cilvēkam Jēzum Kristum. (Mateja 3:17.)

Ja mūsu senči, Ādams un Ieva, nebūtu grēkojuši, viņi būtu varējuši mūžīgi dzīvot paradīzē uz zemes un saglabāt ciešas attiecības ar Dievu Jehovu. Kā stāstīts Bībelē, viņu dzīve sākās paradīzē: ”Dievs tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, tālu austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis.” (1. Mozus 2:8.) Tieši  šajā paradīzes dārzā tika radīta Ieva. Ja vien Ādams un Ieva nebūtu grēkojuši, viņi un viņu pilnīgie pēcnācēji laika gaitā būtu paveikuši gandarījuma pilnu darbu — uz visas zemes būtu izveidojuši paradīzi. (1. Mozus 2:21; 3:23, 24.) Zeme, kas būtu izveidota par paradīzi, būtu cilvēces mājvieta uz mūžīgiem laikiem.

Kāpēc daži dodas uz debesīm?

”Bet vai gan Bībelē nav stāstīts par cilvēkiem, kas dodas uz debesīm?” kāds varbūt jautās. Tiesa, pēc tam kad Ādams bija grēkojis, Jehova nolēma izveidot debesu Valstību, kurā noteikts skaits Ādama pēcnācēju kopā ar Jēzu Kristu ”valdīs pār visu zemi”. (Atklāsmes 5:10; Romiešiem 8:17.) Pēc nāves viņi tiek celti augšā dzīvei debesīs. Viņu kopējais skaits ir 144 000, un pirmie, kam tika dota šāda iespēja, bija Jēzus uzticīgie mācekļi pirmajā gadsimtā. (Lūkas 12:32; 1. Korintiešiem 15:42—44; Atklāsmes 14:1—5.)

Tomēr Dieva sākotnējais nodoms attiecībā uz taisnīgajiem cilvēkiem nebūt nebija tāds, lai tie atstātu zemi un dotos uz debesīm. Kad Jēzus bija uz zemes, viņš reiz sacīja: ”Neviens nav uzkāpis debesīs, kā vienīgi tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls.” (Jāņa 3:13.) Ar ”Cilvēka Dēla”, Jēzus Kristus, starpniecību Dievs ir sagādājis izpirkumu, kas tiem cilvēkiem, kuri apliecina ticību Jēzus izpirkuma upurim, paver iespēju iegūt mūžīgu dzīvi. (Romiešiem 5:8.) Bet kur šie neskaitāmie cilvēki dzīvos mūžīgi?

Dievs īstenos savu sākotnējo nodomu

Kaut gan Dievs nolēma, ka zināms skaits cilvēku valdīs debesu Valstībā kopā ar Jēzu Kristu, tas nenozīmē, ka visi labie cilvēki dodas uz debesīm. Jehova radīja zemi, lai tā tiktu izveidota par paradīzi, kur dzīvotu cilvēki. Drīzā nākotnē šis Dieva sākotnējais nodoms tiks īstenots. (Mateja 6:9, 10.)

Debesīs valdot Jēzum Kristum un viņa līdzvaldniekiem, visā zemē plauks miers un laime. (Psalms 37:9—11.) Dievs cels augšā cilvēkus, kas būs viņa atmiņā, un šiem cilvēkiem būs nevainojama veselība. (Apustuļu darbi 24:15.) Par savu uzticību Dievam paklausīgā cilvēce tiks atalgota ar to, ko savulaik zaudēja mūsu senči, — cilvēki kļūs pilnīgi un varēs dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. (Atklāsmes 21:3, 4.)

Dievs Jehova vienmēr izpilda visu, ko ir nolēmis paveikt. Ar pravieša Jesajas starpniecību Dievs ir apsolījis: ”Kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tāpat tas ir ar manu vārdu, kas iziet no manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet pirms tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” (Jesajas 55:10, 11.)

Lasot Bībelē Jesajas grāmatu, var nedaudz iztēloties, kāda būs dzīve paradīzē uz zemes. Neviens cilvēks paradīzē neteiks: ”Es ciešu.” (Jesajas 33:24.) Dzīvnieki cilvēkiem vairs nebūs bīstami. (Jesajas 11:6—9.) Cilvēki būvēs skaistas mājas un dzīvos tajās, viņi stādīs dārzus un ēdīs to augļus. (Jesajas 65:21—25.) Taču tas vēl nav viss — Dievs ”nāvi.. izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem”. (Jesajas 25:8.)

Drīz paklausīgā cilvēce varēs dzīvot šādos brīnišķīgos apstākļos. Cilvēki ”tiks atsvabināti no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību”. (Romiešiem 8:21.) Mūžīga dzīve apsolītajā paradīzē uz zemes tiešām būs neizsakāmi jauka. (Lūkas 23:43.) Jums ir iespēja to pieredzēt, ja jūs saskaņojat savu dzīvi ar precīzām Bībeles zināšanām un attīstāt ticību Dievam Jehovam un Jēzum Kristum. Nav šaubu, ka ticība dzīvei paradīzē uz zemes balstās uz stingra pamata.

[Attēls 5. lpp.]

Bija paredzēts, ka Ādams un Ieva dzīvos mūžīgi paradīzē uz zemes

 [Attēli 7. lpp.]

Paradīzē uz zemes

cilvēki cels mājas

stādīs vīna dārzus

pieredzēs Jehovas svētības

[Norāde par attēla autortiesībām 4. lpp.]

U.S. Fish & Wildlife Service, Washington, D.C./NASA