Ticības spēkā Baraks piespieda bēgt svešus karapulkus

IEDOMĀJIETIES, ka jūsu priekšā kaujas gatavībā ir izvietojušies vareni ienaidnieku armijas spēki. Ienaidnieka rīcībā ir jaunākais bruņojums — cīņā ar tik spēcīgu pretinieku jūs un jūsu biedrus, šķiet, gaida nenovēršama sakāve.

Laikā, kad Izraēlā valdīja soģi, šādā situācijā nonāca Baraks, Debora un 10 tūkstoši izraēliešu. Viņu ienaidnieki bija kanaānieši, kuru armiju komandēja virspavēlnieks Sisera. Pretinieku armijas bruņojumā bija kara rati, un to riteņi bija aprīkoti ar draudīgiem dzelzs sirpjiem. Kaujā ar kanaāniešiem, kas notika Tabora kalnā un Kišonas upes ielejā, soģis Baraks apliecināja, ka viņam bija stipra ticība. Pievērsīsim uzmanību notikumiem, kas risinājās pirms šīs sadursmes.

Izraēls piesauc Jehovu

Soģu grāmatā ir stāstīts, ka izraēlieši vairākkārt novērsās no tīrās pielūgsmes un izjuta savas rīcības sliktās sekas. Ikreiz, kad izraēlieši no sirds piesauca Dievu, tika izraudzīts soģis, kas viņiem palīdzēja atbrīvoties no apspiedēju kundzības, taču vēlāk tauta atkal novērsās no sava Dieva. Tas pats bija noticis Baraka laikā: ”Israēla bērni joprojām darīja to, kas tā Kunga acīs ļauns, arī kad Ehuds [soģis, kas izglāba izraēliešus no moābiešu jūga] bija nomiris.” Tauta sev izraudzījās ”jaunus dievus”, tāpēc ”tas Kungs viņus nodeva Jabīna, Kānaāna ķēniņa, rokā, kas valdīja kā ķēniņš Hacorā, bet viņa kaŗa pulku virspavēlnieks bija Sisera.. Tad Israēla bērni piesauca to Kungu, jo Jabīnam bija deviņi simti dzelzs ratu, un viņš bija Israēla bērnus divdesmit gadus smagi apspiedis.” (Soģu 4:1—3; 5:8.)

Par tā laika dzīves apstākļiem Izraēlā Bībelē ir teikts: ”Ceļi bija no karavānām tukši: kam bija kāda teka staigājama, tie devās apkārt pa sānu ceļiem. Apsīka garīgā rosme Israēlā [”Klusi bija ciemi iekš Izraēla, tie bija tukši”, LB-26].” (Soģu 5:6, 7.) Cilvēkus terorizēja bruņotas sirotāju bandas. Pēc kāda zinātnieka vārdiem, ”tauta tolaik dzīvoja vienās bailēs, sabiedriskā dzīve bija pilnīgi paralizēta”. Tāpat kā iepriekš, izmisušie izraēlieši sauca palīgā Jehovu.

Jehova ieceļ vadoni

Kanaāniešu jūgs padarīja dzīvi Izraēlā ļoti grūtu. Lai dotu tautai nepieciešamos norādījumus un pasludinātu spriedumu apspiedējiem, Dievs izmantoja pravieti Deboru. Jehova pagodināja Deboru, ļaujot viņai rūpēties par tautu gluži tāpat, kā māte būtu rūpējusies par saviem bērniem. (Soģu 4:4; 5:7.)

Debora ataicināja pie sevis Baraku un viņam teica: ”Tiešām, tas Kungs, Israēla Dievs, tev ir pavēlējis: ”Celies un dodies uz Tābora kalnu un ņem sev līdzi desmit tūkstoš vīrus no Naftaļa dēliem un no Zebulona dēliem. Tad Es tev pievedīšu Kišonas ielejā Siseru, Jabīna kaŗaspēka virspavēlnieku,  kopā ar viņa kaŗa ratiem un viņa pulkiem, un Es viņus nodošu tavā rokā.”” (Soģu 4:6, 7.) Sacīdama ”tiešām, tas Kungs, Israēla Dievs, tev ir pavēlējis”, Debora atzina, ka tie nav viņas pašas norādījumi. Viņa bija tikai starpniece, kas paziņo Barakam Dieva teikto. Kā Baraks atsaucās uz Deboras aicinājumu?

Baraks atbildēja: ”Ja tu nāksi man līdzi, tad es iešu, bet ja tu nenāksi līdzi, tad es neiešu.” (Soģu 4:8.) Kāpēc Baraks vilcinājās uzņemties Dieva uzticētos pienākumus? Vai viņam bija bail? Vai viņam trūka ticības Dieva solījumiem? Baraka atbilde liecina nevis par nevēlēšanos paklausīt Dieva pavēlei un uzņemties atbildību, bet gan par kaut ko citu. Baraks nejutās piemērots šī uzdevuma veikšanai un nebija drošs, ka viens pats varēs ar to tikt galā. Dieva ieceltās pravietes klātbūtne viņam nodrošinātu Jehovas vadību, un viņš ar saviem karavīriem varētu doties kaujā ar lielāku pārliecību. Baraka izvirzītie nosacījumi bija nevis vājuma izpausme, bet gan stipras ticības apliecinājums.

Šajā situācijā Baraks sajutās līdzīgi kā savulaik bija jutušies tādi Dieva kalpi kā Mozus, Gideons un Jeremija. Viņi nebija pārliecināti par savām spējām un šaubījās, vai spēs veikt Dieva uzticētos pienākumus. Taču tas nenozīmēja, ka viņiem trūka ticības. (2. Mozus 3:11—4:17; 33:12—17; Soģu 6:11—22, 36—40; Jeremijas 1:4—10.) Debora šajā situācijā nebūt necentās uzņemties virsvadību. Viņa bija tikai pazemīga Jehovas kalpone. ”Es katrā ziņā iešu ar tevi,” viņa sacīja Barakam. (Soģu 4:9.) Debora bija gatava atstāt mājas, kur bija lielāka drošība, un pievienoties Barakam pirms gaidāmās kaujas. Kā redzams, Debora bija ļoti drosmīga un viņai bija stipra ticība.

Ticībā viņi sekoja Barakam

Par izraēliešu karaspēka pulcēšanās vietu tika izraudzīts Tabora kalns, kas atradās stratēģiski izdevīgā vietā pie Naftaļa un Zebulona cilts robežām. Desmit tūkstoši brīvprātīgo, paklausīdami Dieva pavēlei, kopā ar Baraku un Deboru devās augšup kalnā.

Visiem, kas devās karā kopā ar Baraku, bija vajadzīga stipra ticība. Jehova bija apsolījis palīdzēt Barakam izcīnīt uzvaru pār kanaāniešiem. Taču ar kādiem ieročiem izraēlieši varētu uzveikt pretinieku? Soģu grāmatas 5. nodaļas 8. pantā ir teikts: ”Vai tika kāds vairogs, vai kāds šķēps redzēts to četrdesmit tūkstošu rokās, kas bija tolaik Israēlā?” Tātad izraēliešu armija bija diezgan vāji bruņota. Un, pat ja viņiem būtu bijuši vairogi un šķēpi, viņi tik un tā nevarētu stāties pretī ar dzelzs sirpjiem aprīkotajiem kaujas ratiem. Uzzinājis, ka Baraks ir uzkāpis Tabora kalnā, Sisera sapulcēja visus savus kaujas ratus un visu savu karaspēku ielejā pie Kišonas upes. (Soģu 4:12, 13.) Sisera nebija sapratis, ka šajā kaujā viņa pretinieks būs visvarenais Dievs.

Baraks sakauj Siseras karaspēku

Kad pienāca laiks uzsākt kauju, Debora sacīja Barakam: ”Celies, jo šī ir tā diena, kad tas Kungs ir nodevis Siseru tavā rokā! Vai tas Kungs nav izgājis tavā labā kaŗot?” Barakam un viņa vīriem bija jānokāpj no Tabora kalna un jādodas ielejā, kur Sisera varēja vislabāk izmantot savu kaujas ratu priekšrocības. Ja jūs toreiz būtu kopā ar Baraku, ko jūs domātu par  šo pavēli? Vai jūs tai pakļautos un paturētu prātā, ka tā nāk no Jehovas? Baraks un viņa desmit tūkstoši kareivju paklausīja šai pavēlei, un ”tas Kungs radīja Siseras ratu vadītājos un visā viņa kaŗaspēkā ar Baraka straujo triecienu tādu apjukumu, ka Sisera nolēca no saviem ratiem un bēga kājām”. (Soģu 4:14, 15.)

Ar Jehovas atbalstu Baraks sakāva Siseras karaspēku. Bībelē nav detalizēti paskaidrots, kā tas notika. Tomēr Baraka un Deboras uzvaras dziesmā ir teikts, ka ”debesis pārplūda, mākoņiem gāžoties zemē”. Visticamāk, spēcīga lietus dēļ Siseras kara rati iestiga dubļos, un Baraks varēja pieveikt pretiniekus. Kanaāniešu armijas galvenais triecienspēks, ar kuru viņi cerēja sakaut izraēliešus, bija kļuvis par traucēkli. Bībelē ir teikts, ka kritušos Siseras kareivjus sev līdzi aizskaloja Kišonas upe. (Soģu 5:4, 21.)

Vai tas tiešām tā varēja notikt? Kišonas ielejā parasti plūst tikai neliela upīte. Tomēr pēc negaisa vai ilgstošām lietavām tā var pārvērsties par strauju un bīstamu upi. Pirmā pasaules kara laikā 15 minūšu ilga lietusgāze, kas nolija pār šī apvidus mālaino augsni, padarīja tikpat kā neiespējamu jebkādu kavalērijas pārvietošanos. Vēl senākos laikos, 1799. gada 16. aprīlī, pie Tabora kalna notika kauja, kurā Napoleona karaspēks sakāva turkus. Vēsturiskos avotos var lasīt, ka ”daudzi turku kareivji noslīka, mēģinot aizbēgt pāri ielejai, ko bija pārplūdinājusi Kišonas upe”.

Kā rakstīja ebreju vēsturnieks Josefs Flāvijs, kad Siseras un Baraka armijas tuvojās viena otrai, ”no debesīm nāca stiprs negaiss ar lietu un krusu un vējš trieca lietu kanaāniešiem sejā, tā ka viņi neko nevarēja redzēt un nevarēja likt lietā savus lokus un lingas”.

”No debesīm līdzi kaŗoja zvaigznes, no saviem zvaigžņu ceļiem tās kaŗoja pret Siseru,” ir teikts Soģu grāmatas 5. nodaļas 20. pantā. Ko nozīmē šie vārdi? Pēc dažu zinātnieku domām, tie tēlaini norāda, ka izraēliešiem uzvaru palīdzēja izcīnīt Dievs. Citi tajos saskata norādi uz to, ka izraēliešiem palīgā tika sūtīti eņģeļi, ka pār pretiniekiem nolija meteorītu lietus vai arī ka Siseru pievīla astroloģiskās prognozes. Bībelē nav paskaidrots, kā tieši zvaigznes karoja pret Siseru. Skaidrs ir viens — Dievs iejaucās notikumu gaitā un palīdzēja izraēliešu karaspēkam izcīnīt uzvaru. Soģu grāmatā ir teikts: ”Baraks vajāja ir ratus, ir kaŗaspēku līdz Harošet-ha-Gojimai, tā ka viss Sisera kaŗaspēks krita no zobena asmeņa, un neviens pats nepalika pāri.” (Soģu 4:16.) Bet kas notika ar armijas virspavēlnieku Siseru?

Apspiedējs krīt ”sievietes rokā”

Bībelē ir norādīts, ka ”Sisera bēga kājām uz Jaēlas, kenieša Hebera sievas, telti, jo toreiz pastāvēja draudzīgas attieksmes starp Jabīnu, Hacoras ķēniņu, un kenieša Hebera namu”. Jaēla aicināja nogurušo Siseru savā teltī, deva viņam dzert pienu, apsedza viņu, un drīz vien viņš aizmiga. Tad Jaēla ”ņēma kādu no telts mietiņiem un veseri savā rokā” — šie rīki telšu iemītniekiem vienmēr bija par rokai. Pēc tam ”viņa klusītiņām pie tā piegāja, jo viņš bija aiz noguruma iemidzis. Tad viņa izdzina mietiņu caur viņa deniņiem tā, ka tas  iedūrās zemē, un tā viņš nomira.” (Soģu 4:17—21.)

Vēlāk Jaēla izgāja Barakam pretim un sacīja: ”Nāc, es tev parādīšu to vīru, ko tu meklē!” Kad Baraks iegāja pie viņas teltī, ”redzi, Sisera gulēja beigts, un telts mietiņš bija iedurts viņa deniņos”. Šis notikums noteikti stiprināja Baraka ticību. Praviete Debora viņam bija sacījusi: ”Uzvaras goda balva šai gājienā, kuŗā tu tagad dosies, nepiederēs tev, jo tas Kungs nodos Siseru kādas sievietes rokā.” (Soģu 4:9, 22.)

Vai Jaēlas rīcību varētu nosaukt par nodevību? Jehova tā nedomāja. Baraka un Deboras uzvaras dziesmā bija teikts: ”Visu sievu starpā, kas vien mīt teltīs, tu esi vissvētītākā!” Šī dziesma mums palīdz paskatīties uz Siseras nāvi īstajā gaismā. Šajā dziesmā ir aprakstīts, ka Siseras māte nepacietīgi gaida sava dēla atgriešanos no kaujas. Viņa sauc: ”Kāpēc kavējas viņa rati, ka tie nenāk?” ”Visgudrākās no viņas cienīgajām” viņu mierina, sacīdamas, ka Sisera droši vien dala iegūto laupījumu — skaistas drēbes un sievietes karavīriem. ”Viņi taču dala atrasto laupījumu,” tās saka, ”vienu, jā, — divas sievietes ikkatram kaŗavīram, raibas drēbes Siseram par laupījumu, ..daudzkrāsainas, mākslīgi izaustas drānas, pāris raibu austu lielu lakatu kā laupījumu ap pleciem kundzei.” (Soģu 5:24, 28—30.)

Ko mēs no tā varam mācīties?

Bībeles vēstījums par Baraku palīdz mums iegūt vairākas vērtīgas atziņas. Problēmas un vilšanās dzīvē gaida ikvienu, kas neņem vērā Jehovas gribu. Atbrīvoties no dažādām apspiešanas formām var tikai tie, kas nožēlo savus grēkus, griežas pie Dieva pēc palīdzības un parāda ticību. Mums visādā ziņā jāmācās paklausīt Dievam. Dažkārt cilvēki var domāt, ka ievērot Dieva prasības nav pats prātīgākais. Taču mēs varam būt droši, ka Dieva norādījumi vienmēr nāk mums par labu. (Jesajas 48:17, 18.) Barakam izdevās sakaut ienaidnieka karaspēku tikai tāpēc, ka viņš paļāvās uz Jehovu un paklausīja viņa norādījumiem. (Ebrejiem 11:32—34.)

Deboras un Baraka uzvaras dziesma beidzas ar vārdiem: ”Tā lai, Kungs, aiziet bojā visi Tavi ienaidnieki! Bet tie, kas Viņu mīl, lai tie ir kā uzlecoša saule savā spēkā.” (Soģu 5:31.) Šie vārdi vēl iespaidīgākā veidā piepildīsies, kad Jehova darīs galu ļaunajai Sātana sistēmai.

[Attēls 29. lpp.]

Ar Deboras starpniecību Jehova uzticēja Barakam svarīgus pienākumus

[Attēls 31. lpp.]

Pārplūdusī Kišonas upe

[Norāde par autortiesībām]

Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.

[Attēls 31. lpp.]

Tabora kalns