Centieties nezaudēt spēju brīnīties

CILVĒKI, kas lasa Bībeli, noteikti ir pamanījuši, ka Bībeles grāmatu sarakstītāji, runājot par Dieva darbiem un īpašībām, bieži ir lietojuši tādus vārdus kā ”brīnums”, ”brīnumaini” un ”brīnišķīgi”. Piemēram, kāda psalma sacerētājs teica: ”Es esmu tik brīnišķi radīts.” (Psalms 139:14.) Pravietis Jesaja rakstīja: ”Ak Kungs, Tu esi mans Dievs, es Tevi cildināšu, es teikšu tavu vārdu, jo Tu dari brīnumus!” (Jesajas 25:1.) Apbrīna un godbijība izskan arī apustuļa Pāvila vārdos: ”Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums!” (Romiešiem 11:33.)

Apbrīna ir ”pārdzīvojums, saviļņojums, kuru rada kas izcils, ievērojams, neikdienišķs un kurš izpaužas cieņā, godbijībā, arī pārsteigumā” (Latviešu literārās valodas vārdnīca).

Vai nav patīkami vērot maza bērna sajūsmu, kad viņš ierauga kaut ko tādu, ko līdz šim nav redzējis? Diemžēl, gadiem ejot, mēs bieži vien vairs nespējam brīnīties un sajūsmināties par kaut ko tik aizrautīgi kā bērnībā.

Tomēr, kā redzams no tikko citētajiem Bībeles pantiem, cilvēki, arī būdami pieauguši, bija saglabājuši spēju apbrīnot to, kas ir izcils un ievērojams. Tas bija tāpēc, ka viņi ar pateicību sirdī bija pārdomājuši Dieva izcilos darbus. Kādā psalmā Dievam ir veltīti šādi vārdi: ”Es pieminu senos laikus, es atceros visu Tavu darbu un pārdomāju visu, ko Tava roka darījusi.” (Psalms 143:5.)

Vai nav patīkami redzēt, ka šāda spēja pārdomāt un apbrīnot Dieva varenos darbus joprojām piemīt tiem, kas viņam kalpo? Ja jums piemīt šāda spēja, centieties to nekad nezaudēt!