Ko var mācīties no Jēzus ģimenes

KAS jums ir zināms par Jēzus ģimenes locekļiem — par cilvēkiem, ar kuriem Jēzus dzīvoja kopā līdz 30 gadu vecumam, kad viņš kristījās? Kas par šiem cilvēkiem stāstīts evaņģēlijos? Kādas vērtīgas atziņas mēs varam gūt, vairāk uzzinot par Jēzus ģimenes locekļiem?

Kāda bija materiālā situācija ģimenē, kurā piedzima Jēzus? Viņa audžutēvs Jāzeps bija galdnieks. Šis amats bija saistīts ar fiziski smagu darbu, jo galdniekam pašam bija jācērt koki, lai iegūtu kokmateriālus. 40 dienas pēc Jēzus dzimšanas viņa vecāki devās uz Jeruzalemi, lai nestu bauslībā prasīto upuri. Bauslībā bija noteikts, ka jāziedo jērs, kā arī balodis vai ūbele. Jāzeps ar Mariju acīmredzot nevarēja atļauties šādu upuri, jo viņi izmantoja iespēju, kas bauslībā bija paredzēta trūcīgajiem, proti — ziedot ”vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus”. No tā var secināt, ka viņu ģimene dzīvoja nabadzīgi. (Lūkas 2:22—24; 3. Mozus 12:6, 8.)

Jēzus Kristus, nākamais visas cilvēces Valdnieks, uzauga starp vienkāršiem ļaudīm, kuri smagi strādāja, lai nopelnītu iztiku. Jēzus, tāpat kā viņa audžutēvs, apguva galdnieka amatu. (Mateja 13:55; Marka 6:3.) Kaut arī, būdams debesīs varena garīga  būtne, Jēzus bija ”bagāts”, viņš, kā teikts Bībelē, ”tapa nabags” mūsu dēļ. Viņš atstāja augsto stāvokli, kļuva par cilvēku un uzauga vienkāršu ļaužu ģimenē. (2. Korintiešiem 8:9; Filipiešiem 2:5—9; Ebrejiem 2:9.) Tas, ka Jēzus nenāca no bagātas ģimenes, daudziem cilvēkiem droši vien palīdzēja justies brīvi viņa klātbūtnē. Cilvēkus piesaistīja nevis Jēzus sabiedriskais stāvoklis, bet gan viņa mācības, patīkamās īpašības un brīnumainie darbi. (Mateja 7:28, 29; 9:19—33; 11:28, 29.) Cik gudri Dievs Jehova rīkojās, ļaudams Jēzum piedzimt vienkāršā ģimenē!

Bet tagad pievērsīsim uzmanību Jēzus ģimenes locekļiem un padomāsim, ko mēs no viņiem varam mācīties.

Jāzeps — taisnīgs cilvēks

Kad Jāzeps uzzināja, ka viņa līgava gaida bērnu, pirms viņi ir precējušies, viņu noteikti plosīja pretrunīgas jūtas — gan mīlestība pret Mariju, gan spēcīga nepatika pret, kā viņam likās, netiklu rīcību. Šķita, ka ir pārkāptas viņa, nākamā vīra, tiesības. Tolaik saderināta sieviete tika uzskatīta par tikpat kā precētu. Tāpēc, visu nopietni pārdomājis, Jāzeps nolēma slepeni šķirties no Marijas, lai viņa par laulības pārkāpšanu netiktu nomētāta ar akmeņiem. (Mateja 1:18; 5. Mozus 22:23, 24.)

Taču Jāzepam sapnī parādījās eņģelis un teica: ”Nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs dēlu, un tā vārdu tev būs saukt Jēzus, jo viņš atpestīs savu tautu no viņas grēkiem.” Jāzeps paklausīja Dieva norādījumam un ņēma Mariju pie sevis. (Mateja 1:20—24.)

Pieņemdams šādu lēmumu, taisnīgais, dievbijīgais vīrs iesaistījās ar pravieša Jesajas starpniecību teikto Jehovas vārdu piepildījumā: ”Redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls.” (Jesajas 7:14.) Jāzeps bija garīgi noskaņots cilvēks, kas augstu vērtēja privilēģiju kļūt par Mesijas audžutēvu, neraugoties uz to, ka Marijas pirmdzimtais dēls nebūs viņa bērns.

Jāzeps atturējās no dzimumattiecībām ar Mariju, līdz kamēr viņa bija dzemdējusi dēlu. (Mateja 1:25.) Jaunlaulātajiem ievērot šādu atturību, iespējams, nebija viegli, taču viņi noteikti vēlējās, lai nerastos nekādi pārpratumi jautājumā par to, kas ir bērna tēvs. Viņi ir rādījuši brīnišķīgu savaldības piemēru. Jāzeps garīgās vērtības uzskatīja par svarīgākām nekā savas dabiskās vēlmes.

Jāzeps četras reizes saņēma eņģeļa norādījumus, kas bija saistīti ar viņa audžudēlu, no tiem trijos gadījumos runa bija par vietu, kur bērnu audzināt. No tūlītējas paklausības šiem norādījumiem bija atkarīga Jēzus dzīvība. Jāzeps ikreiz nekavējoties rīkojās — vispirms aizveda bērnu uz Ēģipti, pēc tam atgriezās Izraēlā. Tā mazais Jēzus negāja bojā Hēroda sarīkotajā slaktiņā un piepildījās arī pravietojumi par Mesiju. (Mateja 2:13—23.)

Lai Jēzus spētu sevi uzturēt, Jāzeps viņam iemācīja amatu. Tāpēc Jēzus bija pazīstams ne vien kā ”galdnieka dēls”, bet arī kā ”galdnieks”. (Mateja 13:55, JD; Marka 6:3, JD.) Apustulis Pāvils rakstīja, ka Jēzus tika ”visādi pārbaudīts tāpat kā mēs” (NW). Tas noteikti sevī ietvēra arī to, ka Jēzus smagi strādāja, lai palīdzētu apgādāt ģimeni. (Ebrejiem 4:15.)

Visbeidzot, tas, cik nopietna bija Jāzepa attieksme pret patieso pielūgsmi, ir redzams pēdējā vietā, kur viņš ir pieminēts Kristiešu  grieķu rakstos. Jāzeps ar ģimeni bija devies uz Jeruzalemi atzīmēt Pasā svētkus. Lai gan prasība ierasties uz svētkiem bija obligāta tikai vīriešiem, Jāzepam bija ieradums ik gadus ņemt līdzi uz Jeruzalemi visu savu ģimeni. Tas liecināja par lielu pašaizliedzību, jo viņiem bija kājām jāveic apmēram 100 kilometri no Nācaretes līdz Jeruzalemei. Tajā reizē, par kuru stāstīts Bībelē, vienā brīdī atklājās, ka Jēzus ir pazudis. Kad viņu atrada, viņš templī klausījās un iztaujāja bauslības skolotājus. Kaut gan Jēzum bija tikai 12 gadi, viņa teiktais liecināja par dziļu gudrību un labām Dieva Rakstu zināšanām. No šī gadījuma ir redzams, ka Jēzus vecāki noteikti bija viņu cītīgi mācījuši un audzinājuši par garīgi noskaņotu zēnu. (Lūkas 2:41—50.) Acīmredzot pēc kāda laika Jāzeps nomira, jo šī ir pēdējā reize, kad viņš ir pieminēts Bībelē.

Jāzeps bija taisnīgs cilvēks, kas labi gādāja par savu ģimeni gan garīgā, gan fiziskā ziņā. Vai arī jūs, sapratuši, kāda ir Dieva griba, tai pievēršat galveno uzmanību savā dzīvē? (1. Timotejam 2:4, 5.) Vai jūs labprāt paklausāt Dieva norādījumiem, ko mēs varam lasīt Bībelē, un tā apliecināt tādu pašu padevību kā Jāzeps? Vai jūs mācāt savus bērnus tā, lai viņi spētu risināt ar citiem garīgi saturīgas sarunas?

Marija — nesavtīga Dieva kalpone

Jēzus māte Marija bija uzticīga Dieva kalpotāja. Kad eņģelis Gabriēls paziņoja Marijai, ka viņai būs bērns, Marija bija pārsteigta, jo viņa bija jaunava un ”vīra neapzinājās”. Uzzinājusi, ka bērns tiks ieņemts ar svētā gara palīdzību, viņa pazemīgi pieņēma šo ziņu un teica: ”Redzi, es esmu tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” (Lūkas 1:30—38.) Viņa tik augstu vērtēja šo izcilo priekšrocību, ka bija gatava panest jebkādas grūtības, ko varētu radīt šāds lēmums.

Tas kļuva par pavērsiena punktu Marijas dzīvē. Kad Marija bija ieradusies Jeruzalemē, lai šķīstītos, kāds dievbijīgs sirmgalvis, vārdā Sīmeans, viņai pavēstīja: ”Tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies.” (Lūkas 2:25—35.) Acīmredzot viņš runāja par to, kā Marija jutīsies, redzot, ka Jēzus tiek atraidīts un galu galā piesists pie staba.

Kad Jēzus auga, Marija paturēja prātā visu, kas notika viņa dzīvē, un to ”pārdomāja savā sirdī”. (Lūkas 2:19, 51.) Līdzīgi Jāzepam,  viņa bija garīgi noskaņots cilvēks un saglabāja atmiņā notikumus un vārdus, kuri piepildīja pravietojumus. Viņai noteikti neizdzēšami iespiedās prātā eņģeļa Gabriēla vārdi: ”Tas būs liels, un viņu sauks par Visaugstākā Dēlu, un Dievs tas Kungs tam dos viņa tēva Dāvida troni, un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala.” (Lūkas 1:32, 33.) Viņa ļoti nopietni izturējās pret uzdevumu būt Mesijas mātei.

Par Marijas garīgumu liecina arī reize, kad viņa apciemoja savu radinieci Elizabeti, kurai arī bija brīnumainā veidā iestājusies grūtniecība. Satikusi viņu, Marija slavēja Jehovu vārdiem, kuros atspoguļojās mīlestība pret Svētajiem Rakstiem. Viņas izteiktajā slavinājumā var saskatīt paralēles ar Annas lūgšanu, kas pierakstīta 1. Samuēla grāmatā, 2. nodaļā, un tajā ir iekļautas domas arī no citām Ebreju rakstu grāmatām. Šādas Rakstu zināšanas apliecināja, ka Marija ir gatava kļūt par dievbijīgu un uzticamu māti, kas atbalstītu Jāzepa centienus garīgi izglītot viņas dēlu. (1. Mozus 30:13; 1. Samuēla 2:1—10; Maleahija 3:12; Lūkas 1:46—55.)

Marijai bija stipra ticība tam, ka viņas dēls ir Mesija, un viņas ticība nemazinājās arī pēc Jēzus nāves. Neilgi pēc Jēzus augšāmcelšanas viņa bija kopā ar uzticīgajiem Jēzus mācekļiem, kas kopā ar apustuļiem lūdza Dievu. (Apustuļu darbi 1:13, 14.) Marija saglabāja uzticību Dievam, kaut arī viņai bija jāpieredz neizsakāmas sāpes, redzot, kā viņas mīļais dēls mirst pie moku staba.

No Marijas dzīves var mācīties daudz ko vērtīgu. Piemēram, vai jūs esat gatavi kalpot Dievam, lai kādus upurus tas prasītu? Vai jūs apzināties, cik tas ir nopietns uzdevums? Vai jūs atceraties Jēzus izteiktos pravietojumus, salīdzināt tos ar mūsdienu notikumiem un izdarāt secinājumus? (Mateja 24., 25. nodaļa; Marka 13. nodaļa; Lūkas 21. nodaļa.) Vai jūs, tāpat kā Marija, labi pārzināt Dieva Rakstus un tos brīvi izmantojat ikdienas sarunās? Vai jūs saglabāsiet stipru ticību Jēzum, kaut arī jums varbūt būs jāpieredz ciešanas, tāpēc ka esat viņa sekotāji?

Jēzus brāļu piemērs — apliecinājums, ka mainīties ir iespējams

Pēc visa spriežot, Jēzus brāļi neticēja viņam līdz pat viņa nāvei. Visticamāk, tā  nebija tikai nejaušība, ka brāļu nebija klāt, kad Jēzus mira pie moku staba, un ka Jēzum rūpes par māti bija jāuztic apustulim Jānim. Jēzus tuvinieki izturējās ar necieņu pret Jēzu, reiz pat viņi teica: ”Viņš ir bez prāta.” (Marka 3:21.) Tā kā Jēzum bija neticīgi ģimenes locekļi, mūsdienās cilvēki, kuru ģimenes locekļi nepiekrīt viņu reliģiskajiem uzskatiem, var būt pārliecināti, ka Jēzus saprot, kā viņi jūtas, kad radinieki viņus izsmej ticības dēļ.

Pēc Jēzus augšāmcelšanas brāļi sāka viņam ticēt. Viņi bija to cilvēku vidū, kuri neilgi pirms 33. gada Piecdesmitās dienas svētkiem bija sapulcējušies Jeruzalemē un kopā ar apustuļiem dedzīgi lūdza Dievu. (Apustuļu darbi 1:14.) Acīmredzot pusbrāļa augšāmcelšana viņus tik ļoti ietekmēja, ka viņu sirds nostāja mainījās un viņi kļuva par Jēzus mācekļiem. Tātad mēs nekad nedrīkstam zaudēt cerību, ka mūsu tuvinieki, kam nav tādu pašu reliģisku uzskatu kā mums, mainīsies.

Kā rakstīts Bībelē, Jēzus pusbrālis Jēkabs, kam Jēzus pats personiski parādījās pēc augšāmcelšanās, aktīvi darbojās kristiešu draudzē. Dieva iedvesmots, viņš uzrakstīja vēstuli, kurā mudināja kristiešus saglabāt stipru ticību. (Apustuļu darbi 15:6—29; 1. Korintiešiem 15:7; Galatiešiem 1:18, 19; 2:9; Jēkaba 1:1.) Arī Jūda, kas bija Jēzus pusbrālis, uzrakstīja Dieva iedvesmotu vēstuli, lai skubinātu ticības biedrus turpināt cīņu par ticību. (Jūdas 1.) Ievērību pelna fakts, ka ne Jēkabs, ne Jūda necentās iespaidot ticības biedrus, norādot savās vēstulēs uz radniecības saitēm ar Jēzu. Viņi mums ir rādījuši izcilu pazemības piemēru.

Ko mēs esam guvuši, vairāk uzzinot par Jēzus ģimenes locekļiem? Mēs varam mācīties, kā apliecināt uzticību Dievam: 1) uzticīgi pakļaudamies viņa gribai un izturēdami visus pārbaudījumus, ko tādēļ ir jāpieredz; 2) uzskatīdami garīgās vērtības par svarīgākajām pat tad, ja tas nozīmē nest zināmus upurus; 3) mācīdami bērnus saskaņā ar Dieva Rakstiem; 4) nezaudēdami cerību, ka ģimenes locekļi, kas nepiekrīt mūsu uzskatiem, mainīs savu nostāju; 5) nelielīdamies, ja mums ir radinieki, kam ir atbildīgi pienākumi kristiešu draudzē. Zināšanas par Jēzus ģimenes locekļiem mūs tuvina Jēzum un vairo mūsu pateicību par to, ka Dievs Jehova izraudzījās vienkāršu ģimeni, kurā uzaugt Jēzum.

[Attēli 4., 5. lpp.]

Jāzeps ņēma Mariju par sievu un tādā veidā iesaistījās mesiānisko pravietojumu piepildīšanā

[Attēli 6. lpp.]

Jāzeps ar Mariju mācīja saviem bērniem garīgas vērtības un darba mīlestību

[Attēli 7. lpp.]

Kaut arī Jēzus brāļi bija uzauguši garīgi noskaņotā ģimenē, viņi sāka ticēt Jēzum tikai pēc viņa augšāmcelšanas

[Attēli 8. lpp.]

Jēzus pusbrāļi Jēkabs un Jūda uzmundrināja kristiešus