Meklējot šauro ceļu

GANDRĪZ pirms 550 gadiem neliela cilvēku grupiņa, kas uzskatīja sevi par kristiešiem, atstāja savas mājas Prāgā, Helčicē, Vilemovā, Klatovos un citās pilsētās un ciemos tagadējās Čehijas teritorijā un pārcēlās uz kādu ieleju Bohēmijas ziemeļaustrumos, Kunvaldes ciema tuvumā. Tur šie ļaudis uzcēla mājas, kopa zemi un lasīja Bībeli, un viņi dēvēja sevi par Brāļu unitāti jeb vienību (latīniski Unitas Fratrum).

Starp pārceļotājiem bija cilvēki ar dažādu izcelsmi — gan zemnieki, gan dižciltīgie, gan universitāšu studenti, bagāti un nabagi, vīrieši un sievietes, arī atraitnes un bāreņi —, un viņus visus vienoja kopīga vēlēšanās. ”Mēs griezāmies lūgšanā pie paša Dieva,” viņi rakstīja, ”un lūdzāmies, lai Viņš atklāj mums savu diženo gribu visās lietās. Mēs gribējām staigāt Viņa ceļus.” Šī Brāļu unitāte jeb čehu brāļi, kā viņus vēlāk sāka dēvēt, meklēja ”šauro ceļu, kas aizved uz dzīvību”. (Mateja 7:13, 14.) Kādas bībeliskas patiesības viņi atrada savos meklējumos? Kā viņu pārliecība atšķīrās no tā laika vispārpieņemtajiem uzskatiem, un ko mēs no viņiem varam mācīties?

Vardarbības un kompromisu noraidījums

Brāļu unitātes veidošanos ietekmēja vairākas reliģiskas kustības, kas pastāvēja 15. gadsimta vidū. Viena no tām bija valdieši, kas darbojās jau kopš  12. gadsimta un kas sākotnēji bija atdalījušies no katoļu baznīcas — Centrāleiropas valstu oficiālās reliģijas. Taču vēlāk valdieši bija daļēji atgriezušies pie katolicisma mācībām. Otra ietekmīga grupa bija Jana Husa sekotāji, ko dēvēja par husītiem. Vairākums Čehijas iedzīvotāju turējās pie husītu uzskatiem, taču pati šī kustība nepavisam nebija vienprātīga. Viens grupējums cīnījās par sociālām pārmaiņām, savukārt otrs izmantoja reliģiju politisku mērķu sasniegšanai. Brāļu unitāti iespaidoja arī dažādas hiliastu grupas, kā arī vietējie un ārzemju reliģiskie darbinieki.

Čehu reformācijas darbinieks Petrs Helčickis (ap 1390. g. — ap 1460. g.) bija iepazinies ar valdiešu un husītu mācībām. Viņam bija nepieņemami vardarbīgie līdzekļi, pie kuriem bija ķērušies husīti, savukārt valdiešu uzskatus Helčickis noraidīja kompromisu dēļ, kurus valdieši bija pieļāvuši. Viņš nosodīja karu, norādīdams, ka tas ir pretrunā kristīgiem principiem. Helčickis uzskatīja, ka kristiešiem ir jāievēro ”Kristus likums”, lai kādas būtu sekas. (Galatiešiem 6:2; Mateja 22:37—39.) 1440. gadā Helčickis sarakstīja grāmatu Ticības tīkls, kurā viņš izklāstīja savas mācības.

Prāgas Ržehoržu, gados jaunāku Helčicka laikabiedru, tā aizrāva Helčicka mācības, ka viņš atstāja husītu kustību. 1458. gadā Ržehoržs pārliecināja nelielas kādreizējo husītu  grupiņas dažādās Čehijas malās atstāt savas mājas un sekot viņam uz Kunvaldes ciemu, kur viņi dibināja savu reliģisko kopienu. Vēlāk viņiem pievienojās arī čehu un vācu valdiešu grupas.

Logs uz pagātni

Laikposmā no 1464. līdz 1467. gadam šī jaunizveidotā, bet pastāvīgi augošā grupa Kunvaldes apkārtnē sarīkoja vairākas sinodes un pieņēma rezolūcijas, kurās bija formulēti viņu reliģiskie uzskati un darbības principi. Visas rezolūcijas rūpīgi tika apkopotas grāmatās, kas pazīstamas ar nosaukumu Acta Unitatis Fratrum (Brāļu unitātes darbi). Šis dokumentu krājums ir saglabājies līdz mūsu dienām, un tas ir kā savdabīgs logs uz pagātni, kas sniedz spilgtu priekšstatu par Brāļu unitātes reliģisko pārliecību. Bez rezolūcijām tajā ir iekļautas arī vēstules, kā arī runu un diskusiju pieraksti.

Par čehu brāļu uzskatiem Acta Unitatis Fratrum sacīts: ”Mēs esam apņēmušies vadīties vienīgi no tā, kas lasāms [Svētajos Rakstos], un no mūsu Kunga Kristus un viņa svēto apustuļu parauga klusībā, pazemībā un pacietībā, mīlot savus ienaidniekus, darot  un vēlot tiem labu un lūdzot par tiem.” No dokumentiem redzams, ka sākumā čehu brāļi nodarbojās arī ar sludināšanu. Viņi ceļoja pa divi, un arī sievietes bija sekmīgas sludinātājas. Čehu brāļi neieņēma politiskus amatus un atteicās zvērēt, viņi nepiedalījās militāra rakstura darbībā un neņēma rokā ieročus.

Vienotība pārvēršas nevienprātībā

Taču jau pēc dažiem gadu desmitiem Brāļu unitāte vairs nedzīvoja saskaņā ar savu nosaukumu. Domstarpības par to, cik stingri viņu uzskati ir jāīsteno praksē, kļuva par šķelšanās iemeslu. 1494. gadā čehu brāļi sašķēlās divās grupās — tā dēvētajā mazajā un lielajā pusē. Lielā puse daudzos jautājumos atkāpās no sākotnējiem stingrajiem uzskatiem, turpretī mazā puse mācīja, ka brāļiem jāpaliek nelokāmiem savā nostājā pret politiku un pasauli. (Skat. informāciju ”Kas notika ar lielo pusi?”.)

Piemēram, viens no mazās puses pārstāvjiem rakstīja: ”Cilvēkiem, kas iet pa diviem ceļiem, ir maz izredžu palikt ar Dievu, jo viņi  tikai retumis, turklāt tikai mazās lietās ir gatavi pašaizliedzīgi pakļauties viņam, turpretī lielās lietās viņi dara pēc sava prāta. [..] Mēs gribam piederēt pie tiem, kas ar nesagrozītu prātu un tīru sirdsapziņu, nesdami savu krustu, ik dienas seko Kungam Kristum pa šauro ceļu.”

Mazās puses locekļi uzskatīja svēto garu par Dieva aktīvo spēku, viņa ”pirkstu”. Jautājumā par Jēzus izpirkuma upuri viņu izpratne bija tāda, ka pilnīgais cilvēks Jēzus ir samaksājis ar savu cilvēka dzīvību par to, ko savulaik zaudēja grēcinieks Ādams. Viņi neatzina Jēzus mātes Marijas godināšanu, atteicās no celibāta un atjaunoja mācību, ka visi ticīgie ir priesteri. Viņi mudināja visus draudžu locekļus sludināt citiem cilvēkiem un izslēdza no draudzes grēciniekus, kas nenožēloja savu rīcību. Mazā puse stingri norobežojās no militāras un politiskas darbības. (Skat. informāciju ”Kam ticēja mazās puses čehu brāļi?”.) Tā kā mazā puse turējās pie Acta Unitatis Fratrum iekļautajām rezolūcijām, tā uzskatīja sevi par īsto Brāļu unitātes mantinieci.

Aplamu mācību kritika un vajāšanas

Mazā puse atklāti kritizēja citas reliģijas un lielo pusi. Viņi par tām rakstīja: ”Jūs mācāt kristīt mazus bērnus, kam nav pašiem savas ticības, tā sekodami kārtībai, ko ieviesis bīskaps Dionīsijs, kurš, dažu nesaprātīgu cilvēku mudināts, aicināja kristīt bērnus.. To pašu dara gandrīz visi skolotāji un doktori. Luters, Melanhtons, Bucers, Korvins, Jilešs, Bulingers, ..lielā puse — viņi visi slīd vienā un tajā pašā virzienā.”

Nav brīnums, ka mazā puse tika vajāta. 1524. gadā viens no tās vadītājiem, Jans Kalenecs, tika nopērts un apdedzināts. Vēlāk trīs mazās puses locekļus sadedzināja pie staba. Mazās puses darbība, šķiet, apsīka ap 1550. gadu, pēc pēdējā šīs kustības vadītāja nāves.

Tomēr mazā puse atstāja ietekmi uz viduslaiku Eiropas reliģisko dzīvi. Tiesa, laikā, kad darbojās šīs grupas pārstāvji, ”atziņas” vēl nebija vairojušās, tāpēc viņiem neizdevās izkliedēt ieilgušo garīgo tumsu. (Daniēla 12:4.) Taču ar savu stipro vēlēšanos atrast šauro ceļu un iet pa to, lai kāda būtu pretestība, viņi ir rādījuši labu paraugu, ko mūsdienu kristiešiem ir vērts pārdomāt.

[Izceltais teksts 13. lpp.]

Pēc dažu avotu ziņām, 50 no tām 60 čehu grāmatām, kas iespiestas no 1500. līdz 1510. gadam, ir Brāļu unitātes locekļu sarakstītas.

[Papildmateriāls 11. lpp.]

Kas notika ar lielo pusi?

Kad mazā puse jau bija nozudusi no vēstures skatuves, lielā puse turpināja darboties, joprojām saukdamās par Brāļu unitāti. Ar laiku šī reliģiskā grupa daudzos jautājumos grozīja savus sākotnējos uzskatus, un 16. gadsimta beigās šī Brāļu unitāte nodibināja savienību ar čehu utrakvistiem *, kas pēc būtības bija ļoti tuvi luterānismam. Taču unitātes pārstāvji turpināja tulkot un izdot Bībeli, kā arī citas reliģiska rakstura grāmatas. Interesanti, ka viņu agrīno izdevumu titullapās parasti ir redzama tetragramma — četri senebreju burti, kas veido Dieva personvārdu.

1620. gadā Čehija atkal tika pakļauta Romas katoļu baznīcas kontrolei, tāpēc daudzi unitātes locekļi atstāja Čehiju un turpināja darboties citās zemēs. Tur viņi ar laiku kļuva pazīstami kā hernhūtieši jeb brāļu draudze, un šī reliģiskā organizācija pastāv vēl šodien.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 12. lpp.]

Kam ticēja mazās puses čehu brāļi?

Šeit publicētie citāti no 15. un 16. gadsimta Acta Unitatis Fratrum izgaismo daļu no mazās puses uzskatiem. Šie izteikumi, ko rakstījuši mazās puses vadītāji, pirmām kārtām bija adresēti lielajai pusei.

Trīsvienība. ”Ja izskata cauri visu Bībeli, nevar ieraudzīt, ka Dievs būtu sadalīts kaut kādā trīsvienībā, trīs personās ar saviem vārdiem, kā cilvēki sadomājuši savā iztēlē.”

Svētais gars. ”Svētais gars ir Dieva pirksts un Dieva dāvana jeb mierinātājs, jeb Dieva spēks, ko Tēvs dāvā ticīgajiem Kristus nopelnu dēļ. Mēs neredzam Svētajos Rakstos, ka svētais gars būtu saucams par Dievu vai personu, un to neliecina arī apustuļu mācības.”

Priesteri. ”Viņi aplami piešķir jums priestera titulu; bez tonzūras un pirkstu svaidījuma jūs ne ar ko nestāvat pāri visparastākajam lajam. Svētais Pēteris visus kristiešus aicina būt priesteriem, teikdams: ”Topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus.” (1. Pētera, 2. nodaļa.)”

Kristīšana. ”Kungs Kristus apustuļiem teica: ejiet pa visu pasauli, sludiniet evaņģēliju visai radībai, tiem, kas ticēs. (Marka, 16. nodaļa.) Un tikai pēc tam viņš teica: kas top kristīti, tiks izglābti. Bet jūs mācāt kristīt mazus bērnus, kam nav pašiem savas ticības.”

Neitralitāte. ”Ko jūsu agrīnie brāļi uzskatīja par ļaunu un netīru — karā iet un slepkavot vai pa ceļiem bruņotiem staigāt —, tas jums šķiet labs.. Tāpēc mums liekas, ka jūs, tāpat kā citi skolotāji, tikai ar kreiso aci skatāties uz praviešu vārdiem, kur norādīts: tā viņš salauza stopus, vairogus un zobenu, un visus kara piederumus. (75. psalms [latviešu Bībeles 1965. gada izdevumā 76. psalms].) Un vēl: viņi nedarīs ļauna un nepostīs vairs visā manā svētajā kalnā, jo Kunga zeme būs Dieva atziņas pilna utt. (Jesajas, 11. nodaļa.)”

Sludināšana. ”Mēs labi zinām, ka sākumā sievietes ir vedušas pie grēku nožēlas vairāk cilvēku nekā visi priesteri kopā ar bīskapu. Bet tagad priesteri iesēdušies savās vietās un iekārtojušies piešķirtajās mācītājmuižās. Kāda kļūda! Ejiet pa visu pasauli. Sludiniet.. visai radībai.”

[Kartes 10. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

VĀCIJA

POLIJA

ČEHIJA

BOHĒMIJA

Elba

PRĀGA

Vltava

Klatovi

Helčice

Kunvalde

Vilemova

MORĀVIJA

Donava

[Attēli 11. lpp.]

Pa kreisi: Petrs Helčickis; apakšā: lappuse no ”Ticības tīkla”

[Attēls 11. lpp.]

Prāgas Ržehoržs

[Norāde par attēla autortiesībām 13. lpp.]

Visi attēli: S laskavým svolením knihovny Národního muzea v Praze, Česko