Daudzināsim Jehovas godu!
Daudzināsim Jehovas godu!
”Dodiet tam Kungam godu un dziediet Viņam slavu! Dodiet tam Kungam godu, kāds pienākas Viņa vārdam!” (PSALMS 96:7, 8.)
1., 2. Kas bez vārdiem slavē Dievu, un kas vēl tiek aicināti dot viņam godu?
ISAJA dēls Dāvids bērnībā bieži netālu no Betlēmes ganīja sava tēva aitas. Viņš pavadīja laukā pie ganāmpulka augas naktis, un nakts klusumā viņš droši vien daudz reižu lūkojās plašajās, zvaigznēm nosētajās debesīs. Toreiz redzētais noteikti viņam spilgti atausa atmiņā, kad viņš vēlāk, Dieva svētā gara iedvesmots, sacerēja skaisto 19. psalmu, kurā rakstīti arī šādi vārdi: ”Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu. ..to vēsts iziet pa visu pasauli un to pausme līdz zemes galiem.” (Psalms 19:2, 5.)
2 Dienu no dienas, nakti pēc nakts Jehovas radītās varenās debesis bez valodas, bez vārdiem, bez balss daudzina viņa godu. Dieva radītais Visums nekad nebeidz daudzināt viņa godu, un, ja mēs pārdomājam dzīvās dabas mēmo liecību, ko var redzēt ”līdz zemes galiem”, mēs jūtam dziļu godbijību. Tomēr nepietiek tikai ar to, ka par Dieva godu bez vārdiem liecina Visums. Arī ticīgi cilvēki tiek aicināti liecināt par Dievu. Kāds vārdā nenosaukts psalmu dziesminieks uzrunāja Dieva kalpus, sacīdams: ”Dodiet tam Kungam godu un dziediet viņam slavu! Dodiet tam Kungam godu, kāds pienākas Viņa vārdam!” (Psalms 96:7, 8.) Tie, kam ir ciešas attiecības ar Dievu Jehovu, ar prieku atsaucas uz šo aicinājumu. Bet ko nozīmē dot Dievam godu?
3. Kāpēc cilvēki dod Dievam godu?
3 Dievs ir jāgodina ne tikai vārdos vien. Laikā, kad dzīvoja Jesaja, izraēlieši vārdos godāja Dievu, taču lielākā daļa to nedarīja no sirds. Jehova ar Jesajas starpniecību teica: ”Šī tauta Man tuvojas tikai ar savu muti un Mani godā tikai ar savām lūpām, bet ar savu sirdi ir tālu nost no Manis.” (Jesajas 29:13.) Viņu teiktajiem slavas vārdiem nebija nozīmes. Cilvēka sirdī ir jābūt mīlestībai pret Jehovu, un viņam ir jāapzinās Jehovas augstais stāvoklis. Tikai Jehova ir Radītājs, Visvarenais, taisnības un mīlestības iemiesojums. Viņš ir mūsu glābšanas avots un likumīgais Visuma valdnieks, kuram jāpakļaujas visām dzīvajām būtnēm debesīs un uz zemes. (Atklāsmes 4:11; 19:1.) Ja mēs tam patiešām ticam, tad mēs vēlamies viņu slavēt no visas sirds.
4. Kā Jēzus mudināja godāt Dievu, un kā mēs to varam darīt?
4 Jēzus Kristus mācīja, kā jāgodā Dievs. Viņš teica: ”Ar to mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par maniem mācekļiem.” (Jāņa 15:8.) Kā mēs varam nest daudz augļu? Pirmkārt, to mēs varam darīt, dedzīgi sludinādami ”valstības evanģeliju” un tādā veidā kopā ar visu Dieva radīto pasauli liecinādami par Dieva ”neredzamajām īpašībām”. (Mateja 24:14; Romiešiem 1:20.) Turklāt tā mēs vai nu tieši, vai netieši piedalāmies jaunu mācekļu gatavošanā, un arī šie jaunie mācekļi sāk slavēt Dievu Jehovu. Otrkārt, mēs attīstām sevī augļus, ko rada svētais gars, un tiecamies sevī veidot tādas pašas brīnišķīgas īpašības, kādas ir Dievam Jehovam. (Galatiešiem 5:22; Efeziešiem 5:1; Kolosiešiem 3:10.) Tā mūsu rīcība ik dienu sagādā godu Dievam.
”Pa visu zemi”
5. Paskaidrojiet, kā Pāvils uzsvēra, ka kristiešiem ir pienākums godāt Dievu, stāstot par savu ticību citiem!
5 Savā vēstulē romiešiem Pāvils uzsvēra, ka kristiešiem ir pienākums godāt Dievu, stāstot par savu ticību citiem. Viena no galvenajām tēmām Vēstulē romiešiem ir tā, ka glābšanu var iegūt tikai tie cilvēki, kas tic Jēzum Kristum. 10. nodaļā Pāvils minēja, ka ebreji tajā laikā joprojām mēģināja kļūt taisnīgi Dieva priekšā, sekodami Mozus bauslībai, lai gan ”bauslības gals ir Kristus”. Tāpēc viņš rakstīja: ”Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts.” Vairs ”nav starpības starp jūdu un grieķi: Jo pār visiem ir tas pats Kungs, kas parāda savu bagātību visiem, kas viņu piesauc. Jo ikviens, kas piesauc tā Kunga vārdu, tiks izglābts.” (Romiešiem 10:4, 9—13.)
6. Uz ko Pāvils attiecināja 19. psalma 5. pantu?
6 Tālāk Pāvils uzdeva loģisku jautājumu: ”Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina?” (Romiešiem 10:14.) Par izraēliešiem viņš teica: ”Ne visi pieņēmuši evanģeliju.” Kāpēc vairums izraēliešu nepieņēma labo vēsti? Iemesls bija nevis tas, ka viņiem nebija iespējas to dzirdēt, bet gan tas, ka viņiem nebija ticības, un tieši uz to norādīja Pāvils, citēdams 19. psalma 5. pantu un attiecinādams to uz kristiešu sludināšanu, nevis uz Visuma mēmo liecību. Pāvils rakstīja: ”Pa visu zemi ir izgājusi viņu balss skaņa, līdz pasaules galam viņu vārdi.” (Romiešiem 10:16, 18.) Nedzīvā daba godina Dievu Jehovu, un arī kristieši pirmajā gadsimtā ”pa visu zemi” slavēja Dievu, jo viņi visur sludināja labo vēsti par glābšanu. Vēstulē kolosiešiem Pāvils pieminēja, cik tālu labā vēsts bija izplatījusies, — viņš teica, ka tā ir sludināta ”visai radībai apakš debesīm”. (Kolosiešiem 1:23.)
Dedzīgi sludinātāji
7. Ko Jēzus lika darīt saviem sekotājiem?
7 Vēstuli kolosiešiem Pāvils acīmredzot rakstīja 27 gadus pēc Jēzus Kristus nāves. Kā tik samērā īsā laikā labā vēsts varēja sasniegt Kolosas? Tas bija iespējams tāpēc, ka kristieši pirmajā gadsimtā bija dedzīgi un Jehova svētīja viņu dedzību. Jēzus bija pravietojis, ka viņa sekotāji būs aktīvi sludinātāji, — viņš bija sacījis: ”Evaņģelijam papriekš jātop sludinātam visām tautām.” (Marka 13:10.) Vēlāk Jēzus deva mācekļiem tiešu norādījumu, kas lasāms Mateja evaņģēlija pēdējos pantos: ”Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” (Mateja 28:19, 20.) Drīz pēc Jēzus atgriešanās debesīs viņa sekotāji sāka pildīt šo norādījumu.
8., 9. Kas Apustuļu darbu grāmatā stāstīts par to, kā kristieši pildīja Jēzus norādījumus?
8 Pēc tam kad 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos pār uzticamajiem Jēzus sekotājiem tika izliets svētais gars, viņi tūlīt pat Jeruzalemē sabraukušajiem ļaudīm sāka sludināt ”Dieva lielos darbus”. Daudzi atsaucās uz viņu sludināšanu, un tika kristīti ”ap trīs tūkstoši dvēseļu”. Mācekļi arī turpmāk dedzīgi ļaužu priekšā slavēja Dievu, un sludināšanai bija labi panākumi. (Apustuļu darbi 2:4, 11, 41, 46, 47.)
9 Kristiešu darbību drīz vien ievēroja ebreju reliģiskie vadītāji. Neapmierināti ar Pētera un Jāņa drošsirdību, viņi tiem pavēlēja vairs nesludināt, bet abi apustuļi atbildēja: ”Mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” Reliģiskie vadītāji Pēterim un Jānim piedraudēja ar sodu par nepaklausību un viņus atlaida. Abi apustuļi atgriezās pie pārējiem brāļiem, un viņi visi kopā sāka lūgt Jehovu. Viņi droši lūdza: ”Dod saviem kalpiem drosmi runāt tavu vārdu.” (Apustuļu darbi 4:13, 20, 29.)
10. Kāda pretestība sākās, bet kā rīkojās patiesie kristieši?
10 Šī lūgšana bija saskaņā ar Jehovas gribu, kā pavisam drīz kļuva redzams. Apustuļi tika apcietināti, bet eņģelis brīnumainā kārtā viņus atbrīvoja un teica: ”Ejiet, nostājieties svētnīcā un runājiet ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus!” (Apustuļu darbi 5:18—20.) Tā kā apustuļi paklausīja, Jehova viņus svētīja, un ”viņi nemitējās svētnīcā un mājās ikdienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu”. (Apustuļu darbi 5:42.) Pat spēcīga pretestība neatturēja Jēzus mācekļus no Dieva slavēšanas.
11. Kāda bija agrīno kristiešu attieksme pret sludināšanu?
11 Jau pavisam drīz tika apcietināts un nomētāts ar akmeņiem Stefans. Pēc viņa nāves Jeruzalemē izcēlās lielas vajāšanas, un visi mācekļi, izņemot apustuļus, bija spiesti atstāt pilsētu. Vai vajāšanas mācekļus piespieda pārtraukt savu darbību? Nekādā gadījumā. Bībelē rakstīts: ”Izklīdinātie staigāja apkārt, sludinādami evanģeliju.” (Apustuļu darbi 8:1, 4.) Šis dedzīgums daudz reižu izpaudās arī vēlāk. Apustuļu darbu 9. nodaļā var lasīt, ka tarsietis Sauls, farizejs, devās uz Damasku, lai tur vajātu Jēzus mācekļus, bet pa ceļam parādībā redzēja Jēzu un kļuva akls. Damaskā Ananija brīnumainā veidā izdziedināja Saulu, un viņš atkal varēja redzēt. Ko Sauls, kas vēlāk kļuva pazīstams kā apustulis Pāvils, darīja pēc tam? Bībelē teikts, ka viņš ”tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka tas ir Dieva dēls”. (Apustuļu darbi 9:20.)
Ikviens bija sludinātājs
12., 13. a) Ko vēsturnieki ir teikuši par agrīno kristiešu draudzi? b) Kā Apustuļu darbu grāmata un Pāvila vārdi apstiprina vēsturnieku teikto?
12 Ir vispārzināms, ka agrīnajā kristiešu draudzē visi sludināja labo vēsti. Baznīcas vēsturnieks Filips Šafs par agrīnajiem kristiešiem rakstīja: ”Ikviena draudze bija misionāru apvienība, un ikviens kristietis — misionārs.” (History of the Christian Church.) V. Viljamss grāmatā par pirmā gadsimta kristiešiem rakstīja: ”Daudzi pierādījumi liecina, ka agrīnajā Baznīcā visi kristieši, īpaši tie, kam bija dāvāta harisma [garīgas dāvanas], sludināja evaņģēliju.” (The Glorious Ministry of the Laity.) Viņš piebilda: ”Jēzus Kristus nebija uzskatījis, ka sludināšanai jābūt garīdznieku aprindu privilēģijai.” Pat kristietības pretinieks Celzs senatnē rakstīja: ”Vilnas apstrādāji, kurpnieki, ādmiņi, paši neizglītotākie un vienkāršākie cilvēki, dedzīgi sludina evaņģēliju.”
13 Par dedzību sludināšanā liecina arī Apustuļu darbu grāmata. Kad 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos pār mācekļiem bija izliets svētais gars, viņi visi, kā vīrieši, tā sievietes, sāka daudzināt Dieva lielos darbus. Kad pēc Stefana nāves izcēlās vajāšanas, kristieši, kas izklīda pa dažādiem novadiem, visur sludināja labo vēsti. Kādus 28 gadus vēlāk Pāvils visiem ebreju tautības kristiešiem, nevis tikai mazai garīdznieku grupai rakstīja šādus vārdus: ”Nesīsim tad caur viņu slavas upuri Dievam vienmēr, tas ir, lūpu augli, kas viņa vārdu slavē.” (Ebrejiem 13:15.) Runādams pats par savu attieksmi pret sludināšanu, Pāvils teica: ”Kad es sludinu evanģeliju, tad man nav ko lepoties; jo man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu evanģeliju!” (1. Korintiešiem 9:16.) Ir skaidrs, ka pirmajā gadsimtā tā domāja visi Dievam uzticīgie kristieši.
14. Kā ticība ir saistīta ar sludināšanu?
14 Īstam kristietim ir jāsludina, jo sludināšana ir cieši saistīta ar ticību. Pāvils rakstīja: ”Ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību — pestīšana.” (Romiešiem 10:10.) Vai kristiešu draudzē ticība un līdz ar to pienākums sludināt ir tikai kādai mazai grupai, piemēram, garīdzniekiem? Protams, tas tā nav. Visi patiesie kristieši tic Kungam Jēzum Kristum un vēlas stāstīt par savu ticību citiem. Ja viņi to nedara, viņu ticība ir nedzīva. (Jēkaba 2:26.) Tā kā pirmajā gadsimtā visi uzticīgie kristieši šādi apliecināja savu ticību, Dieva vārds tika plaši slavēts.
15., 16. Kādi piemēri liecina, ka, par spīti grūtībām, sludināšana vērsās plašumā?
15 Pirmajā gadsimtā Jehova svētīja savu tautu un tā pieauga, kaut arī kristiešiem bija jāsastopas ar grūtībām gan draudzē, gan ārpus tās. Piemēram, Apustuļu darbu grāmatas 6. nodaļā rakstīts, ka izcēlās nesaskaņas starp mācekļiem, kas runāja ebrejiski, un mācekļiem, kas runāja grieķiski. Apustuļi šo problēmu atrisināja, un ”Dieva vārds auga augumā, un mācekļu skaits Jeruzālemē stipri pieauga, un liels pulks priesteŗu kļuva ticīgi”. (Apustuļu darbi 6:7.)
16 Vēlāk Jūdejas ķēniņam Hērodam Agripam izveidojās saspīlētas politiskās attiecības ar Tiras un Sidonas iedzīvotājiem. Šo pilsētu iedzīvotāji sāka glaimot Hērodam un lūdza pēc miera, un Hērods nolēma teikt viņiem runu. Sapulcējušies ļaudis, kas to klausījās, sauca: ”Tā ir Dieva balss, ne cilvēka!” Tūlīt pat Jehovas eņģelis Hērodu sodīja, un Hērods nomira, ”tāpēc ka viņš nedeva Dievam godu”. (Apustuļu darbi 12:20—23.) Iedomājieties, cik satriekti bija tie, kas cerēja uz valdniekiem no cilvēku vidus! (Psalms 146:3, 4.) Bet kristieši deva godu Jehovam, un tāpēc ”tā Kunga vārds auga un izplatījās”. (Apustuļu darbi 12:24.)
Toreiz un tagad
17. Ko pirmajā gadsimtā darīja daudz cilvēku?
17 Pirmajā gadsimtā kristieši dedzīgi slavēja Dievu Jehovu. Visi uzticīgie kristieši bija labās vēsts sludinātāji, kas atsaucīgiem cilvēkiem, saskaņā ar Jēzus vārdiem, mācīja ievērot visus Jēzus norādījumus. (Mateja 28:19, 20.) Tā draudzes pieauga, un aizvien vairāk cilvēku, tāpat kā senatnē ķēniņš Dāvids, slavēja Jehovu. Viņi visi pievienojās Dieva iedvesmotajiem vārdiem, kas rakstīti kādā psalmā: ”Es Tevi slavēšu, Kungs, mans Dievs, no visas sirds un godāšu Tavu vārdu mūžīgi, jo liela ir Tava žēlastība pret mani.” (Psalms 86:12, 13.)
18. a) Kādu atšķirību starp pirmā gadsimta kristietību un mūsdienu baznīcām minēja kāds teoloģijas profesors? b) Par ko būs runa nākamajā rakstā?
18 Ņemot to vērā, pārdomas raisa vārdi, ko ir teicis teoloģijas profesors Elisons Traitss. Salīdzinādams mūsdienu kristīgās baznīcas ar pirmā gadsimta kristietību, viņš sacīja: ”Tagad baznīcās draudzes parasti palielinās, kad ticīgo bērni paši pieņem šo ticību vai kad kāds ticīgais maina dzīvesvietu un tāpēc pāriet no vienas draudzes uz otru. Bet Apustuļu darbu grāmatā var lasīt, ka draudzes palielinājās, kad cilvēki pievērsās kristīgajai ticībai.” Vai tas nozīmē, ka patiesā kristietība vairs neizplatās tādā veidā, kā tam bija jānotiek pēc Jēzus vārdiem? Protams, nē. Mūsu laikos patiesie kristieši slavē Dievu tikpat dedzīgi kā kristieši pirmajā gadsimtā. Par to būs runa nākamajā rakstā.
Vai jūs varat paskaidrot?
• Kā mēs varam dot godu Dievam?
• Uz ko Pāvils attiecināja vārdus, kas rakstīti 19. psalma 5. pantā?
• Kā ticība ir saistīta ar sludināšanu?
• Ko īpašu var teikt par pirmā gadsimta kristiešu draudzi?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 8., 9. lpp.]
Debesis pastāvīgi daudzina Jehovas godu
[Norāde par autortiesībām]
Courtesy of Anglo-Australian Observatory, photograph by David Malin
[Attēli 10. lpp.]
Sludināšana ir cieši saistīta ar lūgšanām