Kā tikt galā ar šaubām un nedrošību

”NOTEIKTI!” ”Pilnīgi droši!” ”Garantējam!” Jūs katrā ziņā daudz reižu esat dzirdējuši šādus vārdus. Diemžēl īstenībā ir tā, ka mēs reti varam būt par kaut ko pārliecināti. Dzīvē bieži notiek kaut kas neparedzēts, un mēs sākam šaubīties, vai vispār varam uz kaut ko paļauties. Šaubas un nedrošības sajūta liekas neatņemama dzīves daļa.

Protams, gandrīz visi cilvēki vēlas, lai viņi paši un viņu ģimenes locekļi varētu justies droši un laimīgi, un tāpēc daudzi cītīgi pūlas iegūt to, kas, pēc viņu domām, varētu sniegt cerēto laimi un drošību, proti, naudu un mantu. Taču to vienā mirklī var zaudēt zemestrīcē, viesuļvētrā, nelaimes gadījumā vai laupītāju uzbrukumā. Dzīvi var pēkšņi mainīt smaga slimība, šķiršanās vai atlaišana no darba. Iespējams, ar jums nekas tāds nenotiks, taču apziņa vien, ka tas var notikt, sagādā uztraukumu un raizes. Turklāt tā nav vienīgā problēma.

Latviešu valodas vārdnīcā teikts, ka šaubas ir ”nedrošība par kā esamību, pareizību; pārliecības, ticamības trūkums”. Kā minēts grāmatā Managing Your Mind (Kā kontrolēt savu prātu), ”ja cilvēkam trūkst pārliecības par kaut ko svarīgu, tad jau tas vien sagādā daudz raižu”. Ja šaubas negaist, satraukums pieaug, rodas vilšanās un dusmas. Raizes var kaitēt mūsu psihiskajai un fiziskajai veselībai.

Daži krīt otrā galējībā un uzskata, ka vispār nav vērts bažīties par nākotni. Kāds jauns brazīlietis teica: ”Kāpēc man jāuztraucas par to, kas notiks rīt? Ir jādzīvo šodienai.” Bet šāda fatālistiska attieksme, ko varētu raksturot ar vārdiem ”ēdīsim un dzersim”, izraisa tikai vilšanos, bēdas un galu galā nāvi. (1. Korintiešiem 15:32.) Daudz labāk ir vērsties pie Radītāja, Dieva Jehovas, pie kura, kā rakstīts Bībelē, ”nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas”. (Jēkaba 1:17.) Ja mēs iedziļināsimies Bībelē, mēs tajā atradīsim gudrus padomus, kas mums palīdzēs tikt galā ar šaubām un nedrošību. Bībelē ir arī paskaidrots, kāpēc tik daudziem cilvēkiem rodas nedrošības sajūta.

Kāpēc rodas nedrošības sajūta

Bībelē ir atspoguļots reālistisks viedoklis par dzīvi, un tā mums palīdz izveidot pareizu  attieksmi pret dzīves nenoteiktību. Lai gan labas attiecības ģimenē, ievērojams stāvoklis sabiedrībā, intelektuālās spējas un laba veselība cilvēkam ļauj justies samērā droši, Bībelē teikts, ka to nevar uzskatīt par kaut ko pastāvīgu un ka tas ne vienmēr nodrošina bezrūpīgu dzīvi. Gudrais ķēniņš Salamans bija novērojis: ”Ne ātrajam skriešanās sacīkstēs tika piešķirta uzvara un.. ne pašam drošsirdīgākajam kaŗā piekrita uzvara, un ne gudrākajam peļņas darbā maize, nedz arī pašiem sapratīgākajiem bagātība un arī ne uzskatu ziņā pašiem attīstītākajiem labvēlība.” Kāpēc tā notiek? ”Viss tas ir atkarīgs no laika un apstākļiem.” Tāpēc Salamans brīdināja: ”Kā zivis, kas ieskrien ļaunā tīklā, un kā putni, kuŗus noķeŗ ar cilpām, tāpat arī cilvēku bērni sapinas savos valgos laikā, kad nelaime pēkšņi viņiem uzbrūk.” (Salamans Mācītājs 9:11, 12.)

Arī Jēzus Kristus minēja, ka pienāks ārkārtīgi nemierīgs laiks, kad ļaužu vairākumu māks neziņa par nākotni. Izmantodams spilgtus tēlus, viņš teica: ”Būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūŗa kauks un celsies. Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies.” Tomēr viņš piebilda kaut ko pozitīvu: ”Redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība.” (Lūkas 21:25, 26, 31.) Ja mēs ticam Dievam, tad mēs nedzīvojam bailēs aiz neziņas par nākotni, jo zinām, ka nākotnē mūs gaida drošība un brīnišķīgi apstākļi.

”Lai pastāvētu pilnīgā cerībā”

Kaut arī mēs nevaram ticēt visam, ko dzirdam, lasām vai redzam, mums ir pamatots iemesls uzticēties Radītājam. Viņš ir ne tikai Visaugstākais, bet arī mīlošs Tēvs, kas rūpējas par saviem bērniem uz zemes. Dievs par visu, ko teicis, ir paziņojis: ”Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet pirms tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” (Jesajas 55:11.)

Jēzus Kristus mācīja Dieva patiesību, un daudzi viņa klausītāji par to pārliecinājās un sāka ticēt Jēzum. Piemēram, vairāki samarieši kādai sievietei, kas bija sarunājusies ar Jēzu pirms viņiem, teica: ”Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka šis tiešām ir pasaules Pestītājs.” (Jāņa 4:42.) Līdzīgi ir arī tagad — lai gan mēs dzīvojam laikā, kad visapkārt valda nestabilitāte, mums nav iemesla apšaubīt to, kam mēs ticam.

Ja ir runa par reliģiskajiem uzskatiem, daudzi domā, ka nav jācenšas saprast to, kam viņi tic, bet ka ir vienkārši jātic. Taču Lūka, viens no Bībeles sarakstītājiem, bija pretējās domās. Viņš izpētīja faktus un uzrakstīja precīzu informāciju, lai citi ”pārliecinātos par tās mācības patiesību”, ko viņš rakstīja. (Lūkas 1:4.) Ģimenes locekļi un draugi, kas nepiekrīt mūsu reliģiskajiem uzskatiem, varbūt domā, ka mēs vēlāk rūgti vilsimies, tāpēc ir svarīgi, lai mēs prastu aizstāvēt savu ticību. (1. Pētera 3:15.) Tikai tad, ja precīzi sapratīsim, kāpēc mēs ticam, mēs varēsim palīdzēt citiem, lai arī viņi uzticētos Dievam. Bībelē Jehova ir aprakstīts šādiem vārdiem: ”Viņš ir klintskalns, pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir pareizi un patiesi; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess.” (5. Mozus 32:4.)

 Pievērsiet uzmanību pēdējiem vārdiem: ”Viņš ir taisns un patiess.” Kā mēs varam būt par to pārliecināti? Apustulis Pēteris par šo faktu nemaz nešaubījās. Kādam romiešu armijas virsniekam un tā nama saimei viņš teica: ”Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.” (Apustuļu darbi 10:34, 35.) Pēteris sacīja šos vārdus tāpēc, ka pats tikko bija redzējis, kā Dievs vada notikumus, lai cittautieši, kas agrāk tika uzskatīti par nešķīstiem un Dievam nepieņemamiem, kļūtu Dievam pieņemami. Arī mēs, tāpat kā Pēteris, varam būt pārliecināti par Dieva objektivitāti un taisnīgumu, kad redzam ”lielu pulku”, kurā ietilpst vairāk nekā seši miljoni cilvēku no vairāk nekā 230 zemēm, — cilvēkus, kas ir mainījuši savu dzīvesveidu un sākuši iet taisnības ceļu. (Atklāsmes 7:9; Jesajas 2:2—4.)

Patiesajiem kristiešiem nav jābūt fanātiskiem un pašpārliecinātiem, bet gan pazemīgiem un saprātīgiem. Tomēr mēs nešaubāmies par to, kam mēs ticam un ko gaidām nākotnē. Apustulis Pāvils kristiešiem pirmajā gadsimtā rakstīja: ”Mēs gribam, lai katrs no jums parāda to pašu centību, lai pastāvētu pilnīgā cerībā līdz galam.” (Ebrejiem 6:11.) Arī mums Bībeles labā vēsts ir devusi ”pilnīgu cerību”. Šī cerība, kas stingri balstīta uz Bībeli, ”nepamet kaunā”, kā rakstīja Pāvils. (Romiešiem 5:5.)

Turklāt mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka Bībeles labā vēsts cilvēkiem var dot garīgu un pat emocionālu un fizisku drošību, tāpēc mēs sludinām labo vēsti. Mēs piekrītam Pāvila vārdiem: ”Mūsu evanģelija vēstījums neparādījās vienīgi vārdos, bet spēkā, Svētā Garā un stiprā pārliecībā.” (1. Tesaloniķiešiem 1:5.)

Garīgā drošība jau tagad

Lai arī mēs nevaram tagad gaidīt pilnīgu drošību, mēs varam darīt diezgan daudz ko tādu, kas sagādā zināmu drošību un stabilitāti. Piemēram, stabilitātes sajūtu veicina regulāra kristiešu sapulču apmeklēšana, jo tajās mēs apgūstam labus un pareizus principus un vērtības. Pāvils rakstīja: ”Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt.” (1. Timotejam 6:17.) Daudzi, kas iemācījušies paļauties uz Jehovu, nevis uz nepastāvīgo mantu vai izpriecām, tā ir spējuši atbrīvoties no daudzām raizēm. (Mateja 6:19—21.)

Turklāt draudzē mēs satiekamies ar brāļiem un māsām, kas no sirds vēlas visdažādākajos veidos mūs atbalstīt. Reiz apustulis Pāvils un viņa ceļabiedri bija nonākuši tik lielās grūtībās, ka ”gandrīz vairs necerēja palikt dzīvi”. Kur Pāvils rada atvieglojumu un palīdzību? Pirmkārt, protams, savā nešaubīgajā paļāvībā uz Dievu. Bet, otrkārt, viņu uzmundrināja un mierināja citi kristieši, kas bija ieradušies viņam palīdzēt. (2. Korintiešiem 1:8, 9; 7:5—7.) Arī tagad, kad notiek dabas katastrofas vai citas nelaimes, mūsu kristīgie brāļi bieži ir pirmie, kas ierodas notikuma vietā, lai sniegtu materiālu un garīgu palīdzību kā ticības biedriem, tā citiem cilvēkiem.

Vēl tikt galā ar nedrošības sajūtu un šaubām palīdz lūgšanas. Mēs varam uzrunāt mūsu mīlošo debesu Tēvu vienmēr, kad negaidīti esam nonākuši grūtībās. ”Tas Kungs ir patvērums tam, kas apspiests, tversme bēdu laikā.” (Psalms 9:10.) Vecākiem ne vienmēr izdodas pasargāt savus bērnus, bet to nekādā gadījumā nevar teikt par Dievu.  Dievs grib mums palīdzēt tikt galā ar mūsu bažām un nedrošības sajūtu, un, ja mēs lūgšanā Jehovam izstāstām par savām raizēm, mēs varam būt pārliecināti, ka viņš ”spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam”. (Efeziešiem 3:20.)

Vai jūs bieži lūdzat Dievu? Vai jūs esat pārliecināti, ka Dievs dzird jūsu lūgšanas? Kāda meitene, kas dzīvo Brazīlijā, Sanpaulu, stāstīja: ”Mamma vienmēr teica, ka man jālūdz Dievs. Bet es spriedu: kāpēc man jāuzrunā tas, ko es nepazīstu? To, ka mums ir vajadzīgs Dieva atbalsts un ka mums ir jāvēršas pie viņa lūgšanās, man palīdzēja saprast Salamana Pamācību 18. nodaļas 10. pants.” Tur teikts: ”Tā Kunga vārds ir stipra pils; taisnais dodas turp un top pasargāts.” Kā gan mums varētu izveidoties paļāvība uz Jehovu, ja mēs nebūtu pieraduši neko viņam stāstīt? Lai izjustu garīgu drošību, mums ik dienas ir jāvēršas pie Dieva sirsnīgās lūgšanās. Jēzus sacīja: ”Palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kuŗām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.” (Lūkas 21:36.)

Ir vēl kaut kas, par ko mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, proti, mēs varam nešaubīgi cerēt uz Dieva Valstību. Pievērsiet uzmanību vārdiem, kas rakstīti Daniēla grāmatas 2. nodaļas 44. pantā: ”Debesu Dievs cels valsti, kuŗa pastāvēs nesagŗauta mūžīgi, un kuŗas vara nepāries ne uz vienu citu tautu. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi.” Šī cerība ir droša, mēs varam par to nešaubīties. Cilvēki bieži vien netur solījumus, bet mēs vienmēr varam uzticēties Jehovas vārdiem. Dievs ir kā varena klints, uz ko mēs varam paļauties. Mēs pilnībā piekrītam Dāvida vārdiem: ”Mans Dievs ir mana klints, tajā es glābšos, mans lielais vairogs un manas pestīšanas rags, mans augstais sargs, mans patvērums, mans pestītājs, kas Tu mani atpestī no varmācībām.” (2. Samuēla 22:3.)

Sākumā minētajā grāmatā Kā kontrolēt savu prātu bija lasāms šāds secinājums: ”Jo vairāk cilvēks domā par to, kādas nelaimes varētu notikt, jo reālākas tās viņam šķiet un jo grūtāk viņam ir saprast, kā ar tām varētu tikt galā.” Tāpēc neļausim, ka mūs sāktu nomākt pasaules rūpes un raizes. Paļausimies nevis uz nedrošo pasauli, bet uz Dieva drošajiem solījumiem! Mēs varam nešaubīgi ticēt Jehovas solījumiem, jo Bībelē ir rakstīts: ”Neviens, kas uz viņu paļaujas, nepaliks kaunā.” (Romiešiem 10:11.)

[Izceltais teksts 29. lpp.]

Bībelē cilvēcei ir apsolīta laimīga nākotne

[Izceltais teksts 30. lpp.]

”Neviens, kas uz viņu paļaujas, nepaliks kaunā”

[Attēls 31. lpp.]

Labā vēsts par Valstību cilvēkiem sniedz drošības sajūtu