Ceļojums uz ”pasaules nabu”

Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši vārdus ”te pito o te henua”? Rapanuju valodā, kurā runā Lieldienu salas iedzīvotāji, šis salas senais nosaukums nozīmē ”pasaules naba”. Mēs jums labprāt pastāstīsim par kādu neparastu pasākumu, kas notika šajā salā.

VIENTUĻA, noslēpumaina, eksotiska — tie ir visbiežāk lietotie vārdi, ar kuriem cilvēki raksturo Lieldienu salu jeb Rapanuju, kā to sauc salas iedzīvotāji. Tā ir ļoti vientuļa vieta, kas atrodas tālu Klusajā okeānā, 3790 kilometrus no Čīles galvaspilsētas Santjago. 1888. gada 9. septembrī Čīle pasludināja salu par savu provinci.

Lieldienu salas platība ir 166 kvadrātkilometri. Šī sala, kur slejas trīs apdzisuši vulkāni, pēc savas formas atgādina trīsstūri. Līdzīgi kā daudzas Klusā okeāna salas, šis sauszemes pleķītis ir tikai maza daļa no milzīgas zemūdens kalnu grēdas. Visa sala, kas ir ievērojama ar savām noslēpumainajām akmens skulptūrām (iezemieši tās sauc par moai), ir pasludināta par dabas pieminekli. *

Taču Lieldienu sala ir izdaudzināta ne tikai valdzinošo dabas skatu un vēsturisko pieminekļu, bet arī eksotisko ēdienu dēļ. Šeit audzē ananasus, avokado, kokosriekstus, papajas un deviņas banānu šķirnes. Savukārt okeānā var zvejot dažnedažādas zivis un citus jūras iemītniekus.

Klimats šeit ir maigs, nokrišņu ir daudz, un salas viesus priecē bieži redzamās varavīksnes, tīrais gaiss un skaistās ainavas. Patlaban Lieldienu salā ir ap 3800 iedzīvotāju, kas lielākoties ir cēlušies no pirmajiem salas  iedzīvotājiem polinēziešiem, kuri laika gaitā ir sajaukušies ar citu rasu un tautību pārstāvjiem. Salu apmeklē simtiem tūristu no Eiropas un Āzijas, un tūrismam ir liela nozīme salas ekonomikā.

Tiek sētas pirmās ”Valstības sēklas”

1982. gada Jehovas liecinieku gadagrāmatā bija stāstīts, ka kādu laiku Lieldienu salā dzīvoja viena vienīga Jehovas lieciniece. Lai sniegtu šai kristietei garīgu atbalstu, ar viņu regulāri sarakstījās kāda misionāre no Jehovas liecinieku Čīles filiāles. Vēlāk šī sludinātāja pārcēlās no salas uz kontinentu, taču Čīles filiāles rīcībā bija ziņas par cilvēkiem Lieldienu salā, kuri abonē žurnālu Sargtornis. 1980. gada aprīlī uz filiāli diezgan negaidīti piezvanīja kāds salas iedzīvotājs un jautāja, kad ir jāatzīmē Jēzus Kristus nāves Atceres vakars. Tajā pašā gadā kāds laulāts Jehovas liecinieku pāris no Valparaiso pārcēlās uz Lieldienu salu, un drīz vien viņi pasniedza Bībeles stundas vairākiem interesentiem. 1981. gada aprīlī uz Atceres vakaru, kas pirmo reizi tika atzīmēts Lieldienu salā, ieradās 13 cilvēki. ”Ir liels prieks, ka labā vēsts par Valstību ir sasniegusi arī šo attālo zemes nostūri,” bija teikts gadagrāmatā.

1991. gada 30. janvārī Lieldienu salā ieradās speciālie pionieri Dario un Vinnija Fernandesi, kurus uz šejieni bija norīkojusi Čīles filiāle. Brālis Fernandess vēlāk stāstīja: ”Pēc piecu stundu lidojuma mēs nokļuvām salā, ko uzskata par pasaulē vientuļāko apdzīvoto vietu, salā, kuras pagātne ir pilna noslēpumu.” Sadarbojoties ar vietējo brāli un kādu māsu, kas nesen bija pārcēlusies uz šejieni ar saviem diviem bērniem, speciālie pionieri sāka organizēt sapulces un aktīvi sludināt. Jehova svētīja sludinātāju pūles, palīdzēdams ieinteresētiem cilvēkiem garīgi augt par spīti nelabvēlīgiem apstākļiem: ģimenes locekļu pretestībai, citu reliģisko konfesiju neiecietībai un dažām polinēziešu tradīcijām un paražām. Brālis un māsa Fernandesi vairs nav speciālie pionieri, taču viņi joprojām dzīvo uz salas un audzina dēlu, kas viņiem ir piedzimis šeit. Mūsdienās Lieldienu salā dzīvo 32 Valstības sludinātāji, kuru vidū ir gan salas pamatiedzīvotāji rapanuji, gan citi vietējie iedzīvotāji, kā arī tie, kas ir pārcēlušies uz šejieni tāpēc, ka te bija lielāka vajadzība pēc sludinātājiem.

Sagatavošanās rajona kongresam

Draudze Lieldienu salā katru gadu saņēma vienas dienas kongresa, rajona kongresa un apgabala kongresa videoierakstus, jo lielā attāluma dēļ salā dzīvojošie Jehovas liecinieki lielākoties nevarēja tos apmeklēt. 2000. gada nogalē Čīles filiāles komiteja izskatīja jautājumu, vai nebūtu iespējams organizēt kādu kongresu Lieldienu salā. Galu galā tika nolemts 2001. gada novembrī organizēt tur rajona kongresu un uzaicināt uz šo pasākumu noteiktu skaitu brāļu un māsu no dažādiem Čīles novadiem. Ņemot vērā, kā ir sastādīts aviolidojumu saraksts no kontinenta uz salu, kongresu bija ieplānots rīkot svētdien un pirmdien.

33 Jehovas liecinieki no Čīles, kas bija uzaicināti uz kongresu, jutās ļoti iepriecināti, domājot par gaidāmo ceļojumu un par iespēju piedalīties pirmajā kongresā šīs vientuļās okeāna salas vēsturē. Lidostā, kur pēc ilgā lidojuma pār Kluso okeānu nosēdās lidmašīna ar kongresa delegātiem, viņus silti sagaidīja ticības  biedri, kas pasniedza viesiem brīnišķīgus lei (kaklā nēsājamos tradicionālos ziedu vainagus). Delegātiem ierādīja viņiem paredzētās mājvietas un aizveda nelielā ekskursijā pa salu, un pēc tam visi — gan atbraucēji, gan vietējie Jehovas liecinieki — sapulcējās Valstības zālē.

Negaidīta publicitāte

Braukdami uz kongresa norises vietu, daži delegāti pieredzēja kādu pārsteigumu. Viņi dzirdēja, ka vietējais mācītājs pa radio brīdina iedzīvotājus, stāstot tiem par tūristiem, kas ir atbraukuši no kontinenta un kas došoties pie cilvēkiem uz mājām, lai runātu par gaidāmo pasaules galu. Kaut arī mācītājs mudināja neielaisties sarunās ar šiem nelūgtajiem viesiem, viņa paziņojums, pirmkārt, ļāva salas iedzīvotājiem uzzināt par Jehovas liecinieku ierašanos un, otrkārt, raisīja cilvēku interesi. Nākamajās dienās kongresa delegāti ne vienu reizi vien sludināja salas iedzīvotājiem, taktiski cenšoties tiem pastāstīt Bībeles labo vēsti.

Sākas kongress

Svētdienas rītā vietējie brāļi pie ieejas Valstības zālē laipni sagaidīja kongresa delegātus, kas bija ieradušies uz pirmo kongresa dienu. Visapkārt skanēja vārdi ”Iorana koe! Iorana koe!”, kas tulkojumā no rapanuju valodas nozīmē ”Laipni lūdzam!”. Dažas māsas bija uzvilkušas nacionālos tērpus un pēc polinēziešu tradīcijām izrotājušas matus ar skaistiem ziediem.

Kongresu ievadīja patīkama mūzika, pēc kuras ap simts klātesošo skanīgi dziedāja dziesmu ”Esiet nelokāmi un nešaubīgi!”. Tā šī dziesma Lieldienu salā vēl nekad nebija skanējusi. Vietējie Jehovas liecinieki bija aizkustināti līdz asarām, kad programmas vadītājs teica ievadvārdus viņu dzimtajā valodā. Pārtraukumā pēc pirmās daļas notika kristīšanās un savu veltīšanos Dievam apliecināja trīs jauni mācekļi. Pirmās dienas beigās ikviens klātesošais sajuta, kā ir vairojusies viņa mīlestība pret Jehovu un ”brāļiem pasaulē”. (1. Pētera 5:9.)

Sludināšana rīta pusē

Pirmdien kongress sākās nevis no rīta, bet pēcpusdienā, un delegāti izmantoja brīvo laiku, lai sludinātu salas iedzīvotājiem. Uzzināsim, kādus interesantus gadījumus viņi pieredzēja.

Kāda padzīvojusi sieviete, kas ir izaudzinājusi astoņus bērnus, teica Jehovas lieciniekiem, ka nevēlas ar viņiem runāt, jo ir katoliete. Sludinātāji atbildēja, ka vēlas runāt par tādām satraucošām problēmām kā narkomānija un nesaskaņas ģimenē, un šī sieviete piekrita viņus uzklausīt.

Divi Jehovas liecinieki centās uzsākt sarunu ar citu padzīvojušu sievieti, kas sākumā bija diezgan atturīga. Sieviete teica, ka Dienvidamerikas kontinenta iedzīvotāji bieži ir rīkojušies ļoti necilvēcīgi un sludinātājiem būtu labāk braukt atpakaļ un runāt ar cilvēkiem tur. Sludinātāji viņai atbildēja, ka labā vēsts par Dieva Valstību tiek darīta zināma visiem un ka Lieldienu salā viņi ir ieradušies, lai piedalītos Jehovas liecinieku kongresā, kurā ikviens var vairot savu mīlestību pret Dievu. (Mateja 24:14.) Sludinātāji savai sarunas biedrenei jautāja, vai viņa vēlētos dzīvot ilgu mūžu paradīzes apstākļos, kas ir līdzīgi tiem, kādi pastāv uz salas, bet kur nebūtu ne slimību, ne nāves.  Sludinātāji minēja arī to, cik sen uz salas pastāv vulkāni, un, brīdi padomājusi, cik īss salīdzinājumā ar šiem varenajiem kalniem ir cilvēka mūžs, sieviete vaicāja: ”Kāpēc gan mūsu dzīve ir tik īsa?” Viņa bija pārsteigta, kad izlasīja, kas ir teikts 90. psalma 10. pantā.

Šajā brīdī sludinātāji izdzirdēja kliedzienus, kas atskanēja aiz kaimiņu durvīm. Tā kā viņi nesaprata rapanuju valodu, sieviete paskaidroja, ka tie ir sludinātājiem veltīti apvainojumi un ka kaimiņi tādā veidā nepārprotami norāda, ka nevēlas, lai Jehovas liecinieki tos apmeklētu. Taču šī sieviete bija nua jeb vecākā meita ģimenē, un, tā kā viņas tēvs jau bija miris, viņai bija tiesības izlemt, kas nāks par labu pārējiem ģimenes locekļiem un kas ne. Rapanuju valodā uzrunājot kaimiņus, kas bija viņas radinieki, padzīvojusī sieviete aizstāvēja Jehovas lieciniekus un laipni paņēma piedāvātās publikācijas. Pēc dažām dienām, braukdama ar automašīnu, šī sieviete atkal satika tos pašus Jehovas lieciniekus. Viņa lūdza savu brāli apturēt automašīnu un, kaut gan brālis bija acīmredzami īgns, sirsnīgi atvadījās no Jehovas lieciniekiem un novēlēja tiem sekmes sludināšanā.

Kaut arī daļa rapanuju sākumā negribēja klausīties Bībeles vēsti, ko viņiem sludināja no Dienvidamerikas atbraukušie Jehovas liecinieki, drīz vien kļuva skaidrs, ka salas pamatiedzīvotāji pēc dabas ir ļoti laipni un draudzīgi. Vēlāk daudzi ieklausījās tiem sludinātajā labajā vēstī un daži pat kristījās — seši no 20 Jehovas lieciniekiem, kas ir kristījušies Lieldienu salā, ir rapanuji. Viens no viņiem iepazina patiesību, klausoties, kā viņa sieva blakus istabā pārrunā Bībeles mācības ar Jehovas lieciniekiem. Tagad šis vīrietis un viņa sieva ir kristīti Jehovas liecinieki, un vīrs ir iecelts par kalpošanas palīgu.

Kongresa otrā diena

Pēcpusdienā sākās kongresa otrā diena. Tāpat kā iepriekš, 32 vietējiem brāļiem un māsām un 33 delegātiem, kas bija atbraukuši no kontinenta, piepulcējās daudzi interesenti. Kongresa runas, to starpā publisko runu ”Kā mīlestība un ticība uzvar pasauli”, noklausījās teju simts klātesošie. Tie, kas bija ieradušies uz kongresu, paši savām acīm redzēja, kāda mīlestība vieno Jehovas tautu, kaut arī tajā ir pulcēti ļoti dažādu tautību un kultūru pārstāvji. (Jāņa 13:35.)

Kongresa starplaikā rajona un apgabala pārraugi organizēja īpašu sapulci pilnas slodzes sludinātājiem jeb pionieriem. Tajā piedalījās trīs pionieri no Lieldienu salas, kā arī pionieri un speciālie pionieri, kas bija ieradušies uz  kongresu no Čīles. Tā bija ļoti iepriecinoša un pamācoša sapulce.

Pēc kongresa daži no vietējiem brāļiem, kas strādā par gidiem, aizveda delegātus ekskursijā pa salu. Delegāti apmeklēja akmeņlauztuvi, kur tika cirstas moai skulptūras, redzēja vulkāna apkaimi, kur senatnē norisinājās neparastas sacensības, un, protams, apskatīja ārkārtīgi skaisto Anakenas pludmali, kur krastā izkāpa pirmie šīs salas iedzīvotāji. *

Vēl vienu reizi kongresa apmeklētāji pulcējās kopā, lai piedalītos draudzes grāmatstudijā. Pēc sapulces viesus gaidīja pārsteigums — garda maltīte, kas bija pagatavota pēc vietējām tradīcijām. Vēlāk vietējie brāļi un māsas, ģērbušies tradicionālos tērpos, dejoja tautas dejas. Delegāti un vietējie Jehovas liecinieki bija vienisprātis: kaut arī kongresa rīkošana bija prasījusi daudz pūļu, tas tomēr bija tā vērts.

Kongresa delegāti bija no sirds iemīlējuši savus ticības biedrus, ar kuriem bija iepazinušies Lieldienu salā, un, kad pienāca laiks doties atceļā, šķirties nebija viegli. Gan vieni, gan otri neaizmirsīs jauniegūtos draugus un vēl ilgi atcerēsies kongresā dzirdētās, garīgi stiprinošās pamācības. Lidostā vietējie brāļi uzdāvināja delegātiem skaistas, pašu darinātas gliemežvāku kaklarotas.

Braucot prom, delegāti solīja: ”Iorana! Iau he hoki mai e Rapa Nui ee,” — kas tulkojumā no rapanuju valodas nozīmē: ”Uz redzēšanos! Es vēl atgriezīšos, Rapanuja!” Jā, viņi no sirds ilgojas atkal redzēt savus draugus — garīgos brāļus un māsas, kas dzīvo šajā eksotiskajā, vientuļajā, noslēpumainajā un draudzīgajā Lieldienu salā!

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 24. lpp.]

Sludināšana Lieldienu salā

Apmēram divus gadus pirms šī neaizmirstamā rajona kongresa Lieldienu salu apmeklēja rajona pārraugs ar sievu. Jau ceļā uz paredzēto apmešanās vietu viņi pieredzēja kādu patīkamu pārsteigumu. Izrādījās, ka māsa, kas viņus veda, pirms 16 gadiem ir bijusi viņu Bībeles skolniece. Tajā laikā viņa bija pusaudze un dzīvoja Čīles dienvidos, bet vēlāk viņa pārcēlās uz Lieldienu salu un kļuva par Jehovas liecinieci.

Vēl kāds nedaudz komisks gadījums. Suvenīru veikaliņa īpašnieks labprāt paņēma viņam piedāvāto Bībeli Jaunās pasaules tulkojumā un Bībeles studēšanas palīglīdzekli, grāmatu Zināšanas, kas var dot mūžīgu dzīvi (Jehovas liecinieku izdevums). Vēlāk, kad rajona pārraugs un viņa sieva vēlreiz apmeklēja šo cilvēku, tas viņiem teica, ka šajā Bībelē neko nevarot izlasīt. Izrādījās, ka viņam bija iedota Bībele franču, nevis spāņu valodā! Problēma ātri vien tika atrisināta. Suvenīru veikaliņa īpašnieks beidzot varēja pētīt Dieva Rakstus savā dzimtajā valodā, un ar vietējo Jehovas liecinieku palīdzību viņš drīz vien pārliecinājās, ka Bībeli saprast nemaz nav tik grūti.

[Karte 22. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

LIELDIENU SALA

ČĪLE

[Attēli 23. lpp.]

Divi cilvēki, kas kristījās kongresā Lieldienu salā

[Attēli 25. lpp.]

Rano Raraku vulkāna nogāze; ielogojumā: gvajaves koka augļi