Vestfālenes miera līgums — pagrieziena punkts Eiropas vēsturē

”TIK plaša mēroga Eiropas valstu galvu tikšanās ir patiešām rets notikums,” ar šādiem vārdiem 1998. gada oktobrī bijušais Vācijas Federatīvās Republikas prezidents Romāns Hercogs vērsās pie auditorijas, kuras sastāvā bija četri karaļi, četras karalienes, firsts, princis, lielhercogs un vairāki prezidenti. Šis Eiropas Padomes finansētais pasākums bija viens no svarīgākajiem notikumiem mūsdienu Vācijas 50 gadu ilgajā vēsturē. Par kādu pasākumu ir runa?

1998. gada oktobrī apritēja 350 gadi, kopš tika noslēgts Vestfālenes miera līgums. Tas, ka miera līgums iezīmē pavērsienu vēstures gaitā, notiek visai bieži, taču Vestfālenes miera līgums šajā ziņā bija izcils piemērs. Ar šī līguma parakstīšanu 1648. gadā tika pielikts punkts Trīsdesmitgadu karam un ielikts stūrakmens tādas Eiropas izveidošanai, kas sevī apvieno neatkarīgas, suverēnas valstis.

Vecās kārtības noriets

Viduslaiku Eiropā bija divi dominējoši spēki — Romas katoļu baznīca un Svētā Romas impērija. Šīs impērijas sastāvā ietilpa simtiem dažāda lieluma valstiņu, un tās kopējā platība aptvēra tagadējās Austrijas, Čehijas, Austrumfrancijas, Vācijas, Šveices, Nīderlandes, Beļģijas, Luksemburgas un daļēji arī Itālijas teritoriju. Impērijas lielāko daļu veidoja vācu zemes, tāpēc tā kļuva pazīstama ar nosaukumu Vācu nācijas Svētā Romas impērija. Katrā valstiņā valdīja pusneatkarīgs valdnieks, bet visas impērijas imperators bija katolis no Austrijas Hābsburgu dinastijas. Tā kā vara atradās pāvesta un Svētās Romas impērijas rokās, pār Eiropu noteicēja bija Romas katoļu baznīca.

Taču 16. un 17. gadsimtā šī kārtība sāka šķobīties. Visā Eiropā arvien spēcīgāka kļuva neapmierinātība ar Romas katoļu baznīcas patvaļu. Tādi reliģiski reformatori kā Mārtiņš Luters un Žans Kalvins runāja par atgriešanos pie bībeliskām vērtībām. Luters un Kalvins ieguva plašu atbalstu, un reformācijas kustība lika pamatu jaunam reliģiskam virzienam — protestantismam. Reformācija Svēto Romas impēriju sašķēla trīs ticībās: katolicismā, luterismā un kalvinismā.

Katoļi uz protestantiem raudzījās ar neuzticību, savukārt protestanti katoļus nicināja. Šāds noskaņojums savstarpējās attiecībās kļuva par cēloni tam, ka 17. gadsimta sākumā izveidojās Protestantu ūnija un Katoļu līga. Daļa impērijas sastāvā esošo valstiņu valdnieku pieslējās ūnijai, daļa — līgai. Eiropa un jo īpaši Svētā Romas impērija līdzinājās pulvera mucai, kas pēc pirmās dzirksteles ir gatava sprāgt. Kad dzirkstele beidzot parādījās, sākās konflikts, kas ilga 30 gadus.

Dzirkstele, kas aizdedzināja Eiropu

Protestantu vadītāji centās ietekmēt katoliskos Hābsburgus ar mērķi iegūt lielāku pielūgsmes brīvību, bet viņu centieniem nebija vērā ņemamu panākumu, un 1617. /1618. gadā  Bohēmijā (Čehija) tika slēgtas divas luterāņu baznīcas. Uzskatīdami to par apvainojumu, protestantu augstmaņi iebruka vienā no Prāgas pilīm, sagrāba trīs katoļticīgus ierēdņus un izmeta tos pa pils augšstāva logu. Šis incidents kļuva par dzirksteli, kas pārvērta Eiropu liesmās.

Gan katoļi, gan luterāņi sevi uzskatīja par Miera lielskunga, Jēzus Kristus, sekotājiem, taču tas viņus neatturēja uzsākt nežēlīgas cīņas. (Jesajas 9:5.) Kaujā pie Bila Horas Protestantu ūnija cieta smagu sakāvi un drīz pēc tam izira. Protestantu augstmaņiem Prāgas tirgus laukumā tika izpildīts nāves sods, un visiem Bohēmijas protestantiem, kas nebija ar mieru atteikties no savas ticības, tika konfiscēti viņu īpašumi un atdoti katoļiem. Grāmatā 1648—Krieg und Frieden in Europa (1648 — karš un miers Eiropā) šī īpašumu konfiskācija ir raksturota kā ”viena no vērienīgākajām, kāda Centrāleiropā jebkad ir notikusi”.

Tas, kas sākās kā reliģisks konflikts Bohēmijā, izauga par plašu starpvalstu cīņu, kurā nākamo trīsdesmit gadu laikā cita pēc citas iesaistījās Dānija, Francija, Nīderlande, Spānija un Zviedrija. Alkatības un varas kāres mudināti, katoļu un protestantu vadītāji cīnījās par virskundzību un materiāliem labumiem. Trīsdesmitgadu karu mēdz iedalīt vairākos posmos, kuru nosaukumi atspoguļo galvenos imperatora pretiniekus. Vairākos avotos ir minēts šāds iedalījums: Bohēmijas-Pfalcas posms, Dānijas-Lejassaksijas posms, Zviedrijas posms un Francijas-Zviedrijas posms. Lielākā daļa kauju norisinājās uz Svētās Romas impērijas zemes.

Tālaika karaspēku bruņojumā ietilpa pistoles, musketes un dažāda veida lielgabali, kuru galvenais ražotājs bija Zviedrija. Starp katoļiem un protestantiem bija iededzies neapslāpējams naids. Kareivji gāja kaujā ar saucienu: ”Svētā Marija!” — vai: ”Dievs ir ar mums!” Karapulki pārstaigāja Vācijas valstiņas krustu šķērsu, laupīdami un pret saviem pretiniekiem un mierīgajiem iedzīvotājiem izturēdamies kā pret dzīvniekiem. Cik ļoti šis karš, kas bija izvērties par nebeidzamu zvērību virkni, kontrastēja ar vārdiem no Bībeles pravietojuma: ”Neviena tauta nepacels zobenu pret otru un nemācīsies vairs kaŗot.”! (Mihas 4:3.)

Novārdzinātie Vācijas iedzīvotāji, no kuriem vesela paaudze bija uzaugusi, neko citu neredzēdama kā tikai karu, ilgojās pēc miera. Ja nebūtu bijis valdnieku konfliktējošo politisko interešu, to acīmredzot jau sen būtu bijis iespējams nodibināt. Trīsdesmitgadu karš pakāpeniski zaudēja savu reliģisko nozīmi un arvien vairāk kļuva par politisku konfliktu. Lai cik tas būtu dīvaini, viens no tiem, kas veicināja šīs izmaiņas, bija ietekmīgs katoļu baznīcas vadītājs.

 Kardināla Rišeljē ietekme uz Eiropas politiku

Armāns Žans di Plesī jeb kardināls Rišeljē no 1624. līdz 1642. gadam bija Francijas pirmais ministrs. Viņa mērķis bija padarīt Franciju par spēcīgāko Eiropas lielvalsti. Lai to panāktu, viņš centās vājināt katolisko Hābsburgu varu, finansiāli atbalstot protestantisko Vācijas valstiņu un Dānijas, Nīderlandes un Zviedrijas armijas, kuras cīnījās pret Hābsburgiem.

1635. gadā Rišeljē pirmo reizi iesaistīja karā Francijas armiju. Grāmatā vivat pax—Es lebe der Friede! (Lai dzīvo miers!) ir paskaidrots, ka Trīsdesmitgadu kara pēdējā posmā ”tas vairs nebija reliģisks konflikts.. Tā bija cīņa par virskundzību Eiropā.” Sākumā katoļi bija karojuši pret protestantiem, bet nu viņi cīnījās kopā ar protestantiem pret citiem katoļiem. Katoļu līga, kas jau gadus piecus bija zaudējusi kādreizējo spēku, 1635. gadā izjuka.

Vestfālenes miera konference

Eiropu bija novārdzinājušas neskaitāmās laupīšanas, slepkavības, izvarošanas un sērgas. Ar laiku ilgas pēc miera pastiprināja apziņa, ka šajā karā nevar uzvarēt neviens. Kā bija atzīmēts grāmatā vivat pax—Es lebe der Friede!, ”līdz septiņpadsmitā gadsimta trīsdesmito gadu beigām karā iesaistītie valdnieki pakāpeniski bija sapratuši, ka militārs spēks viņiem nepalīdzēs sasniegt savus mērķus”. Bet kā lai šajā situācijā nodibina mieru, kuru visi tik ļoti vēlas?

Svētās Romas impērijas imperators Ferdinands III, Francijas karalis Luijs XIII un Zviedrijas karaliene Kristīna bija vienisprātis, ka jāorganizē konference, kurā tiktos visas karā iesaistītās puses un vienotos par miera līguma noteikumiem. Par sarunu norises vietu tika izraudzītas divas Vestfālenes provinces (Vācija) pilsētas — Osnabrika un Minstere. Šo pilsētu izvēli noteica fakts, ka tās atradās pusceļā starp Zviedrijas un Francijas galvaspilsētām. Sākot ar 1643. gadu, aptuveni 150 delegācijas, kurās bieži vien ietilpa liela padomnieku grupa, sāka pulcēties izvēlētajās pilsētās; katoliskie sūtņi devās uz Minsteri, bet protestantu delegācijas — uz Osnabriku.

Vispirms tika izstrādāta atbilstoša etiķete, jo bija jāvienojas par sūtņu titulu un stāvokli, kārtību, kādā viņi sēdēs, un dažādām procedūrām. Pēc tam sākās miera sarunas, kurās ierosinājumi tika sūtīti no delegācijas uz delegāciju, izmantojot starpniekus. Pēc apmēram pieciem gadiem, kuru laikā karš joprojām turpinājās, beidzot bija panākta vienošanās. Vestfālenes miera līgums patiesībā sastāvēja no vairākiem līgumiem. Viens no tiem tika noslēgts starp imperatoru Ferdinandu III un Zviedriju, bet kāds cits — starp Ferdinandu III un Franciju.

Tiklīdz ziņas par Vestfālenes mieru bija izplatījušās, par godu šim notikumam sākās svinības. Vairākās pilsētās debesis rotāja krāšņa uguņošana, zvanīja baznīcu zvani, lielgabali raidīja salūta zalves un cilvēki ielās dziedāja. Vai Eiropu beidzot gaidīja ilgstoša miera periods?

Vai ilgstošs miers ir iespējams?

Vestfālenes miera līgumā tika formulēts valstu suverenitātes princips, kas nozīmēja, ka ikviena no līgumā iesaistītajām valstīm apņemas ievērot pārējo valstu teritoriālās tiesības un neiejaukties to iekšējās lietās. Šī principa ieviešana iezīmēja jaunu ēru Eiropas vēsturē. Tomēr ne visas Eiropas valstis no Vestfālenes līguma ieguva vienlīdz daudz.

Francija nostiprināja savu ietekmi Eiropā, un Nīderlande un Šveice ieguva neatkarību. Savukārt Vācijas valstiņām, no kurām daudzas  bija izpostītas karā, šis līgums nepavēra daudzsološas perspektīvas. Vācijas likteni lielā mērā noteica citas valstis. Kā teikts Jaunajā britu enciklopēdijā, ”Vācijas firstu ieguvumus un zaudējumus noteica ietekmīgāko valstu — Francijas, Zviedrijas un Austrijas — izdevīgums”. Vācijas valstiņas netika apvienotas vienā valstī, līdz ar to Vācija palika tikpat sadrumstalota kā iepriekš. Turklāt daļa tās teritoriju — piemēram, atsevišķi Vācijas lielāko upju, Reinas, Elbas un Oderas, posmi — nonāca citzemju valdnieku rokās.

Katolicisms, luterisms un kalvinisms ieguva oficiāli atzītu reliģiju statusu. Tiesa, ne visiem tas patika. Pāvests Innocents X bija tik ļoti neapmierināts ar Vestfālenes miera līguma noteikumiem, ka pasludināja līgumu par spēkā neesošu. Tomēr līgumā noteiktās reliģiskās normas nākamos trīs gadsimtus palika tikpat kā nemainīgas. Lai gan vēl nebija pienācis laiks, kad ikvienam cilvēkam būtu garantēta reliģijas brīvība, bija sperts solis tuvāk šī mērķa sasniegšanai.

Vestfālenes miera līgums izbeidza Trīsdesmitgadu karu, un līdz ar tā noslēgšanu lielākā daļa karadarbības beidzās. Trīsdesmitgadu karš kļuva par pēdējo lielāko reliģisko karu Eiropā, un, kaut arī kari kā tādi turpinājās, turpmāk to pamatā bija nevis reliģiski, bet politiski vai komerciāli iemesli. Tas gan nenozīmē, ka konfliktos, kuros piedalījās eiropieši, reliģijai vairs nebija nekādas nozīmes. Piemēram, Pirmajā un Otrajā pasaules karā vācu karavīri nēsāja jostas, uz kuru sprādzēm bija rakstīti labi pazīstamie vārdi: ”Dievs ir ar mums.” Šajos briesmīgajos karos katoļi un protestanti atkal nostājās plecu pie pleca, lai cīnītos pret katoļiem un protestantiem, kas atradās pretējā pusē.

Nav šaubu, Vestfālenes miera līgums neatnesa ilgstošu mieru, tomēr drīz Dievam paklausīgi cilvēki šādu mieru piedzīvos. Dievs Jehova ar sava Dēla, Jēzus Kristus, mesiāniskās Valstības starpniecību nodibinās uz zemes mūžīgu mieru. Valdot Jēzum Kristum, pastāvēs tikai viena patiesā reliģija, kas veicinās vienotību, nevis šķelšanos. Cilvēki vairs nekaros ne reliģisku, ne arī kādu citu iemeslu dēļ. Kāds tas būs atvieglojums, kad Valstība pārņems varu pār zemeslodi un ”miers būs bez gala”! (Jesajas 9:5, 6.)

[Izceltais teksts 21. lpp.]

Konflikts, kas bija sācies kā cīņa starp katoļiem un protestantiem, beidzās kā katoļu cīņa kopā ar protestantiem pret citiem katoļiem

[Izceltais teksts 22. lpp.]

Kareivji gāja kaujā ar saucienu: ”Svētā Marija!” — vai: ”Dievs ir ar mums!”

[Attēls 21. lpp.]

Kardināls Rišeljē

[Attēls 23. lpp.]

Sešpadsmitā gadsimta zīmējums, kurā attēlota cīņa starp Luteru, Kalvinu un pāvestu

[Norāde par attēla autortiesībām 20. lpp.]

Ilustrācija no grāmatas Spamers Illustrierte Weltgeschichte VI

[Norādes par attēlu autortiesībām 23. lpp.]

Reliģisko vadītāju cīņa: no grāmatas Wider die Pfaffenherrschaft; karte: The Complete Encyclopedia of Illustration/J. G. Heck