Libērija. Garīga labklājība pat kara apstākļos

JAU vairāk nekā desmit gadus Libērijā plosās pilsoņu karš. Ap 2003. gada vidu nemiernieki bija nokļuvuši līdz valsts galvaspilsētai Monrovijai. Daudzi Jehovas liecinieki bija spiesti atstāt savas mājas, un daži pat vairākkārt. Ne reizi vien viņu iedzīve tika nolaupīta.

Diemžēl cīņu laikā galvaspilsētā tika nogalināti simtiem cilvēku. Viņu vidū bija arī divi Jehovas liecinieki — viens vīrietis un viena sieviete. Kā Jehovas liecinieki rīkojās šajos sarežģītajos apstākļos, un kas tika darīts, lai viņiem palīdzētu?

Palīdzība tiem, kam tā nepieciešama

Jehovas liecinieku Libērijas filiāle organizēja palīdzību tiem, kam tā bija nepieciešama. Tika sagādāta pārtika, nepieciešamie sadzīves priekšmeti un medikamenti. Pēc tam, kad nemiernieki bija ieņēmuši Monrovijas ostu, pilsētā sāka trūkt pārtikas. Filiāles darbinieki bija paredzējuši šādu notikumu attīstību un bija sagādājuši visu nepieciešamo diviem tūkstošiem Jehovas liecinieku, kas bija raduši patvērumu Valstības zālēs. Brāļi sadalīja pārtiku tā, ka tās pietika līdz pat laikam, kad osta atkal sāka darboties. No Jehovas liecinieku Beļģijas un Sjerraleones filiāles ar lidmašīnu tika atsūtīti medikamenti, bet no Lielbritānijas un Francijas filiāles tika atgādāts apģērbs.

Kaut arī apstākļi bija ārkārtīgi grūti, Jehovas liecinieki nekrita izmisumā un saglabāja prieku. Piemēram, kāds brālis, kas trīs reizes bija spiests atstāt savu māju, teica vārdus, kas labi raksturo daudzu Libērijas Jehovas liecinieku nostāju. Viņš sacīja: ”Mēs pieredzam to, par ko stāstām sludināšanā. Mēs dzīvojam pēdējās dienās.”

Daudzi atsaucas uz labo vēsti

Kaut arī situācija Libērijā ir ļoti nemierīga, Jehovas liecinieki joprojām sekmīgi sludina. 2003. gada janvārī valstī bija 3879 sludinātāji, kas ir vairāk nekā jebkad agrāk, un februārī viņi vadīja 15 227 mājas Bībeles nodarbības.

Cilvēki labprāt atsaucas uz labo vēsti. To apstiprina gadījums, kas notika kādā ciemā valsts dienvidaustrumos. Kāda draudze bija nodomājusi rīkot Jēzus Kristus nāves atceres vakaru Bvanā — lielā ciemā, kas atrodas aptuveni piecu stundu gājumā no tās vietas, kur viņi parasti mēdza pulcēties. Pirms brāļi devās uz šo ciemu, lai uzaicinātu cilvēkus uz Atceres vakaru, ielūgums tika iedots Bvanas ciema vecākajam. Viņš paņēma savu Bībeli un devās pie ciema iedzīvotājiem. Nolasījis ielūgumā minēto Bībeles pantu, viņš mudināja cilvēkus apmeklēt Atceres vakaru. Kad ciemā ieradās sludinātāji, viņi atklāja, ka viņu darbs jau ir padarīts! Uz Atceres vakaru ieradās 27 cilvēki, arī ciema vecākais kopā ar savām divām sievām un bērniem. Kopš tā laika viņš ir atstājis metodistu baznīcu un sācis mācīties  Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Viņš pat ir piedāvājis zemes gabalu Valstības zāles būvei.

Attieksmes maiņa

Mūsu brāļu rīcība daudziem cilvēkiem, kas agrāk pretojās patiesībai, ir palīdzējusi mainīt savu nostāju. Viens no šādiem cilvēkiem ir Opoku. Kāds speciālais pionieris šo vīrieti satika, sludinot pa mājām, un piedāvāja viņam žurnālu Sargtornis. Opoku ieinteresēja kāds raksts šajā žurnālā, taču viņam nebija naudas. Paskaidrojis, ka literatūra netiek pārdota, pionieris iedeva Opoku žurnālu un sarunāja satikties ar viņu vēlreiz. Kad pionieris atkal ieradās pie Opoku, tas jautāja: ”Vai jūs mani pazīstat? Lielākā daļa jūsu ticības biedru Hārperā mani pazīst. Es esmu izslēdzis vairākus Jehovas liecinieku bērnus no skolas!” Tad viņš paskaidroja, ka viņš ir skolas direktors un ir sodījis Jehovas liecinieku bērnus par atteikšanos salutēt karogam.

Taču trīs gadījumi, kuros Opoku redzēja, kā izpaužas Jehovas liecinieku kristīgā mīlestība, viņam lika mainīt savu nostāju. Pirmkārt, Opoku bija redzējis, kā Jehovas liecinieki rūpējas par kādu smagi slimu ticības biedru. Viņi pat sagādāja brālim iespēju ārstēties kaimiņu valstī. Opoku bija nodomājis, ka slimais brālis ir kāds ”liels vīrs” Jehovas liecinieku organizācijā, taču vēlāk uzzināja, ka viņš ir tāds pats kā visi citi Jehovas liecinieki. Otrais gadījums notika 1990. gadā, kad Opoku bija devies bēgļa gaitās un nonācis Kotdivuārā. Reiz, kad Opoku bija ļoti izslāpis, viņš devās pirkt ūdeni pie kāda jauna vīrieša. Opoku bija tikai lielas naudaszīmes, un jaunajam vīrietim nebija, ko izdot, tāpēc viņš ļāva Opoku paņemt ūdeni bez maksas. Sniegdams Opoku ūdeni, viņš pajautāja: ”Kā jūs domājat, vai mēs kādreiz pieredzēsim laiku, kad cilvēki dos cits citam visu nepieciešamo, neprasot samaksu?” Opoku iejautājās, vai tikai jaunais vīrietis nav Jehovas liecinieks, un saņēma apstiprinošu atbildi. Šī Jehovas liecinieka dāsnums un laipnība viņu dziļi ietekmēja. Visbeidzot speciālā pioniera gatavība dot viņam žurnālu bez maksas pārliecināja Opoku, ka viņa viedoklis par Jehovas lieciniekiem ir bijis nepareizs un ka tas ir jāmaina. Opoku garīgi auga, un tagad viņš ir nekristīts sludinātājs.

Kaut arī Jehovas liecinieki Libērijā joprojām dzīvo ārkārtīgi grūtos apstākļos, viņi paļaujas uz Dievu un uzticīgi sludina labo vēsti par labākiem apstākļiem, kādi pastāvēs Dieva Valstības taisnīgās valdīšanas laikā. Jehova nekad neaizmirsīs savu kalpotāju darbu un mīlestību, ko tie ir parādījuši viņa vārdā. (Ebrejiem 6:10.)

[Kartes 30. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

MONROVIJA

[Attēli 31. lpp.]

Grūtību pilnos laikos Jehovas liecinieki sniedz garīgu un materiālu palīdzību tiem, kam tā nepieciešama