Dzīvesstāsts

Neliela uzupurēšanās ir nesusi bagātīgas svētības

PASTĀSTĪJUŠI DŽORDŽS UN ENNA ALDŽJANI

Mums ar sievu nekad pat prātā nebija nācis, ka reiz mums sajuks vārdi ”skolotāja” un ”pele”. Mēs arī nekad nebijām domājuši, ka vēl pēc 60 gadu vecuma mēs mācīsimies dīvainas rakstu zīmes un centīsimies sazināties ar cilvēkiem no Tālajiem Austrumiem. Taču tieši to mēs ar Ennu pieredzējām 80. gadu beigās. Es gribētu jums pastāstīt, kā neliela uzupurēšanās gadu gaitā mums ir nesusi bagātīgas svētības.

ES ESMU uzaudzis armēņu izcelsmes ģimenē un agrāk piederēju pie Armēņu apustuliskās baznīcas. Savukārt Enna bija katoliete. 1950. gadā, kad mēs apprecējāmies, mēs abi pieļāvām atkāpi no saviem reliģiskajiem principiem. Toreiz man bija 27 gadi, bet Ennai — 24. Mēs apmetāmies dzīvoklī virs man piederošās ķīmiskās tīrītavas Džersisitijā (Ņūdžersijas štats, ASV). Šis uzņēmums man piederēja jau četrus gadus.

1955. gadā mēs iegādājāmies jauku māju ar trim guļamistabām Midltaunā. Tagad mājas no manas darbavietas šķīra apmēram 60 kilometri. Es strādāju sešas dienas nedēļā un mājās pārrados vēlu vakarā. Vienīgās reizes, kad es satiku Jehovas lieciniekus, bija tad, kad viņi iegriezās manā uzņēmumā un piedāvāja bībelisku literatūru. To es lasīju ar lielu aizrautību. Kaut gan darbs ķīmiskajā tīrītavā prasīja gandrīz visu manu laiku un uzmanību, es sāku dziļi cienīt Bībeli.

Drīz vien es atklāju, ka laikā, kad es biju ceļā uz darbu un atpakaļ, Sargtorņa radiostacija WBBR pārraida bībeliskus priekšlasījumus.  Es tos uzmanīgi klausījos, un tie manu interesi sakāpināja tiktāl, ka es palūdzu Jehovas lieciniekiem apmeklēt mani mājās. 1957. gada novembrī mūs apciemoja Džordžs Blentons un sāka man pasniegt Bībeles stundas.

Visa ģimene pievēršas patiesajai pielūgsmei

Ko Enna par to visu domāja? Ļaušu, lai viņa pati pastāsta.

”Sākumā es biju ārkārtīgi neapmierināta. Kad Džordžam bija Bībeles stundas, es tās tik bieži pārtraucu, ka Džordžs izlēma studēt kādā citā vietā. Tā viņš darīja astoņus mēnešus. Šajā laikā Džordžs sāka apmeklēt sapulces, kas katru svētdienu notika Valstības zālē. Es sapratu, ka Bībeles studēšanu viņš uztver ļoti nopietni, jo svētdienas bija viņa vienīgās brīvdienas. Tā kā viņš aizvien labi pildīja vīra un tēva pienākumus un darīja to pat vēl labāk nekā agrāk, mana attieksme pamazām mainījās. Dažreiz, kad es slaucīju putekļus no žurnālu galdiņa un neviena nebija klāt, es paņēmu žurnālu Atmostieties!, ko Džordžs tur mēdza atstāt, un lasīju. Citreiz Džordžs man lasīja priekšā Atmostieties! rakstus, kuros nebija tieši apskatīti mācību jautājumi, bet vienmēr bija pievērsta uzmanība Radītājam.

Kādu vakaru, kad viņš bija devies studēt Bībeli ar brāli Blentonu, es paņēmu kādu publikāciju, ko mūsu divgadīgais dēls Džordžs bija nolicis uz naktsgaldiņa. Tās nosaukumā bija minēts kaut kas par cerību mirušajiem. Pavisam nesen mani bija satriekusi vecmāmiņas nāve, tāpēc, lai arī jutos pārgurusi, es sāku lasīt. Es tūlīt pat uztvēru Bībeles patiesību par to, ka mirušie nekur necieš un nākotnē tiks celti augšā. Drīz vien es jau biju piecēlusies gultā sēdus, aizrautīgi lasīju un pasvītroju domas, ko vēlējos parādīt Džordžam, kad viņš atgriezīsies mājās.

Vīrs neticēja savām acīm, cik ļoti es biju pārvērtusies. Kad viņš bija devies prom, es neatbalstīju viņa centienus iepazīt Bībeli, bet tagad es ar sajūsmu stāstīju par brīnišķīgajām domām, ko biju uzzinājusi no Bībeles. Mēs līdz vēlai naktij runājām par Bībeli. Džordžs man izskaidroja, kāds ir Dieva nodoms attiecībā uz zemi. Tajā pašā vakarā es viņam lūdzu, vai viņš nevarētu turpmāk studēt mājās, lai arī es varētu piedalīties Bībeles stundās.

Brālis Blentons ieteica, ka būtu labi, ja arī bērni piedalītos mūsu nodarbībās. Mums šķita, ka viņi ir pārāk mazi, jo vienam dēlam bija četri gadi, bet otram tikai divi. Taču brālis Blentons mums parādīja 5. Mozus grāmatas 31. nodaļas 12. pantu: ”Sapulcini, sasaucot tautu, vīrus un sievas, mazos bērnus.., lai  viņi dzird, un lai viņi mācās.” Mēs izpratām šo norādījumu un pat parūpējāmies par to, lai bērni ne tikai būtu klāt Bībeles stundās, bet arī varētu atbildēt. Atbildes mēs gatavojām kopīgi, taču priekšā mēs viņiem nekad neteicām. Pēc mūsu domām, šīm Bībeles stundām bija liela nozīme tajā, ka vēlāk dēli iemīlēja patiesību no visas sirds. Mēs arvien būsim pateicīgi par brāļa Blentona padomiem, kas palīdzēja mūsu ģimenei garīgi augt.”

Nepieciešama uzupurēšanās

Tagad, kad mēs visi kopā studējām Bībeli, mums bija jāatrisina citi jautājumi. Tā kā mans uzņēmums atradās tālu, es parasti atgriezos mājās ne agrāk par deviņiem. Šī iemesla dēļ es tiku uz sapulcēm svētdienās, bet darbadienu vakaros — ne. Turpretī Enna apmeklēja visas sapulces un strauji garīgi auga. Arī es gribēju piedalīties visās sapulcēs, kā arī vadīt saturīgas ģimenes Bībeles nodarbības. Sapratis, ka man kaut kas ir jāupurē, es nolēmu saīsināt savu darbadienu, kaut arī tāpēc varēju zaudēt daļu klientu.

Šim lēmumam bija labs rezultāts. Pret ģimenes studiju mums izveidojās tikpat nopietna attieksme kā pret pārējām piecām sapulcēm, kas notika Valstības zālē. Mēs to nosaucām par savu sesto sapulci. Tā notika konkrētā dienā un laikā — katru trešdienu pulksten astoņos vakarā. Bieži vien, kad mēs pēc vakariņām virtuvē novācām traukus, kāds no mums teica: ”Drīz jāsākas ”sapulcei”!” Ja noteiktajā laikā es vēl nebiju mājās, Enna sāka nodarbību, un, tiklīdz es biju pārradies, es to turpināju.

Mūsu ģimeni stiprināja un vienoja arī kopīga dienas panta apspriešana no rītiem. Taču, lai to noorganizētu, mums bija jāpārvar kāds šķērslis: mēs cēlāmies dažādos laikos. Pārrunājuši šo jautājumu, mēs nolēmām, ka celsimies visi vienā laikā, pusseptiņos brokastosim un kopā apspriedīsim dienas pantu. Šī kārtība mums visiem nāca par labu. Kad dēli izauga, viņi nolēma kalpot Bētelē. Ikrīta sarunas noteikti bija veicinājušas viņu garīgumu.

Jaunas iespējas kalpot un uzupurēšanās

Es kristījos 1962. gadā, un pēc tam, kad 21 gadu biju vadījis savu uzņēmumu, es to pārdevu un sāku strādāt tuvāk mājām, lai kopā ar ģimeni varētu kalpot Jehovam. Tas pavēra ceļu daudzām svētībām. Mēs visi izvirzījām mērķi sākt pilnas slodzes kalpošanu. Vispirms 70. gadu sākumā tūlīt pēc vidusskolas beigšanas par pilnas slodzes sludinātāju jeb pionieri kļuva vecākais dēls Edvards. Mazliet vēlāk par pionieri kļuva Džordžs un drīz pēc tam arī Enna. Viņi visi trīs mani ļoti uzmundrināja, kad stāstīja, ko ir pieredzējuši sludināšanā. Mēs apspriedām, kā mēs varētu vienkāršot savu dzīvi, lai mēs visi varētu būt pionieri, un nolēmām pārdot māju. Tā mums bija ļoti dārga, jo tajā bija pagājuši 18 mūža gadi un uzaudzināti bērni, bet Jehova svētīja mūsu lēmumu.

1972. gadā Edvardu uzaicināja strādāt Bētelē, bet 1974. gadā šādu uzaicinājumu saņēma Džordžs. Lai gan mēs ar Ennu ļoti ilgojāmies pēc viņiem, mēs nekavējāmies pie domām, cik jauki būtu bijis, ja viņi būtu palikuši dzīvot mums blakus, apprecējušies un audzinājuši bērnus. Mēs priecājāmies, ka mūsu dēli kalpo Jehovam Bētelē. * Mūsu  nostāja līdzinājās tai, kas pausta Salamana Pamācību grāmatas 23. nodaļas 15. pantā: ”Mans dēls, ja tava sirds ir gudra, tad mana sirds par to priecājas.”

Kļūstam par speciālajiem pionieriem

Pēc dēlu aiziešanas uz Bēteli mēs turpinājām kalpot par pionieriem. 1975. gadā mēs saņēmām vēstuli, kurā tikām uzaicināti kalpot par speciālajiem pionieriem Ilinoisas štata Klintonas apgabalā, kur vēl netika sistemātiski sludināts. Šāds uzaicinājums mums bija pilnīgi negaidīts. Tas nozīmēja, ka mums ir jāatstāj Ņūdžersija, kur dzīvoja mūsu draugi un radinieki un kur tuvumā bija mūsu dēli, kas strādāja Ņujorkā. Taču mēs uztvērām šo aicinājumu kā uzdevumu no Jehovas, mēs uzupurējāmies un ar laiku saņēmām jaunas svētības.

Vairākus mēnešus sludinājuši jaunajā teritorijā, mēs sākām rīkot sapulces kādā Kārlailas viesu namā. Taču mēs vēlējāmies pastāvīgu pulcēšanās vietu. Kāds vietējais brālis ar sievu atrada nelielu māju, ko varējām atļauties īrēt. Mēs kārtīgi iztīrījām gan pašu māju, gan āra tualeti un ierīkojām mājā nelielu sapulču zāli. Mēs joprojām atceramies kādu zirgu, kuram ļoti interesēja mūsu sapulces. Galvu piebāzis logam, viņš bieži skatījās, kas notiek iekšā.

Pēc kāda laika izveidojās Kārlailas draudze, un mums bija prieks, ka bijām devuši ieguldījumu tās tapšanā. Mums palīdzēja jauns pionieru pāris Stīvs un Karela Tompsoni, kas arī bija ieradušies sludināt neapstrādātā teritorijā. Tompsoni pavadīja Kārlailā vairākus gadus un pēc tam apmeklēja Sargtorņa Bībeles Gileādas skolu, lai kļūtu par misionāriem. Pēc mācībām viņi devās uz Austrumāfriku, kur Stīvs tika iecelts par ceļojošo pārraugu.

Drīz mūsu nelielā pulcēšanās vieta bija stāvgrūdām pilna, un mums bija nepieciešama lielāka zāle. Palīdzīgu roku atkal sniedza tas pats brālis ar savu sievu — viņi nopirka zemi, kas bija piemērota Valstības zāles celšanai. Cik priecīgi mēs bijām, kad pēc dažiem gadiem mūs uzaicināja uz jaunās Valstības zāles atklāšanu! Man tika uzticēts teikt veltīšanas runu. Kalpošana šajā vietā bija brīnišķīga iespēja, svētība no Jehovas.

Jauns darba lauks

1979. gadā mēs tikām norīkoti uz Herisonu (Ņūdžersijas štats), kur mēs pavadījām nākamos 12 gadus. Herisonā mēs satikām kādu ķīniešu sievieti, kas piekrita mācīties Bībeli, un tas izrādījās aizsākums vēl daudzām Bībeles nodarbībām ar ķīniešu tautības cilvēkiem. Mēs uzzinājām, ka mūsu apkaimē dzīvo tūkstošiem ķīniešu studentu un arī  ģimenes. Tāpēc mēs sākām mācīties ķīniešu valodu. Kaut arī mācības katru dienu prasīja laiku, valodas prasme mums palīdzēja sākt uzmundrinošas Bībeles nodarbības ar daudziem ķīniešiem.

Šajos gados mēs pieredzējām daudzas komiskas situācijas, kas visbiežāk radās, kad centāmies runāt ķīniski. Kādu dienu, iepazīstoties ar mājas iemītnieci, Enna stādījās priekšā kā Bībeles ”pele”, nevis ”skolotāja”. Abi vārdi ir ļoti līdzīgi. Mājas saimniece pasmaidīja un teica: ”Nāciet, lūdzu, iekšā. Es vēl nekad neesmu runājusi ar Bībeles peli.” Mums joprojām neiet viegli ar ķīniešu valodu.

Vēlāk mūs norīkoja uz citu Ņūdžersijas štata apgabalu, kur mēs turpinājām sludināt ķīniešu tautības cilvēkiem. Pēc tam mūs palūdza pārcelties uz Bostonu (Masačūsetsas štats), kur jau trīs gadus pastāvēja ķīniešu valodas grupa. Pēdējos septiņus gadus mēs sadarbojamies ar šīs grupas sludinātājiem, un, mums par lielu prieku, 2003. gada 1. janvārī šī grupa kļuva par draudzi.

Svētības, ko nesusi pašaizliedzība

Maleahija grāmatas 3. nodaļas 10. pantā var lasīt, ka Jehova aicina savus kalpus atnest viņam savus ziedojumus un upurus, lai viņš varētu pār viņiem pārpilnībā izliet savu svētību. Mēs atteicāmies no uzņēmuma, kurā man ļoti patika strādāt, un pārdevām māju, kas mums bija ļoti dārga. Mēs esam nesuši arī citus upurus, taču salīdzinājumā ar svētībām, ko esam saņēmuši, šie upuri ir bijuši pavisam mazi.

Jehova pār mums ir izlējis daudz svētību. Mūsu bērni ir pieņēmuši patiesību, mēs esam varējuši pilnu slodzi piedalīties darbā, kas glābj cilvēku dzīvību, un esam pieredzējuši, kā Jehova gādā par mūsu vajadzībām. Patiesi, neliela uzupurēšanās ir nesusi bagātīgas svētības!

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 25. lpp.]

Luīza un Džordžs Blentoni kopā ar Ennu 1991. gadā

[Attēls 26. lpp.]

Valstības zāle Kārlailā, kas tika veltīta Jehovam 1983. gada 4. jūnijā

[Attēls 27. lpp.]

Kopā ar nesen izveidoto Bostonas ķīniešu valodas draudzi

[Attēls 28. lpp.]

Mēs ar Edvardu, Koniju, Džordžu un Greisu