Kad uz zemes notiks Dieva prāts

VĀRDUS ”Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes” Jēzus teica, ņemot vērā pieredzi, ko viņš bija uzkrājis, dzīvodams kopā ar Tēvu debesīs. (Mateja 6:10; Jāņa 1:18; 3:13; 8:42.) Pirms Jēzus piedzima par cilvēku, viņš bija pieredzējis laiku, kad viss, kas notika debesīs un virs zemes, bija saskaņā ar Dieva gribu. Tas bija bijis brīnišķīgs laiks, pilns prieka un sasniegumu. (Salamana Pamācības 8:27—31.)

Pirmās būtnes, ko Dievs radīja, bija ”Viņa eņģeļi, ..kas Viņa pavēles pilda”. Eņģeļi ir Dieva ”kalpi, kas pilda Viņa prātu”. (Psalms 103:20, 21.) Taču katram eņģelim ir arī pašam sava griba, un, kad Dievs radīja zemi, visi šie ”Dieva dēli gavilēja”. (Ījaba 38:7.) Eņģeļu gaviles liecināja, ka viņi priecājās par to, kas notika pēc Dieva prāta, un pieskaņoja savu gribu viņējai.

Izveidojis zemi, Dievs to sagatavoja, lai uz tās varētu dzīvot cilvēki, un pēc tam radīja pirmo vīrieti un sievieti. (1. Mozus, 1. nodaļa.) Vai arī par šo Dieva veikumu bija pamats priecāties? Dieva iedvesmotajā aprakstā sacīts: ”Dievs pārbaudīja visu, ko Viņš bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs.” Radītajā nebija nekādu trūkumu, viss bija pilnīgs. (1. Mozus 1:31.)

Kāds bija Dieva prāts attiecībā uz pirmajiem cilvēkiem un viņu pēcnācējiem? Kā redzams no 1. Mozus grāmatas 1. nodaļas 28. panta, viņiem bija paredzēts kaut kas ļoti labs: ”Dievs tos svētīja un sacīja viņiem: ”Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to un valdiet pār zivīm jūŗā un putniem gaisā un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi.”” Lai pildītu šo patīkamo uzdevumu, pirmajiem cilvēkiem un tāpat arī viņu pēcnācējiem būtu bijis jādzīvo, turklāt jādzīvo mūžīgi, un nekas nevēstīja, ka nākotnē viņus būtu gaidījušas nelaimes, netaisnība, sāpes un nāve.

Tas bija laiks, kad gan debesīs, gan uz zemes notika Dieva prāts. Dzīvojot saskaņā ar viņa prātu, radītās būtnes varēja gūt lielu prieku. Kāpēc apstākļi mainījās?

Negaidīti Dievam tika mests izaicinājums, izrādot pretestību viņa gribai. Situācija nebija neatrisināma, tomēr šis izaicinājums ievadīja ilgu sāpju un ciešanu laiku, un ciešanu dēļ ir radušās daudzas neskaidrības jautājumā par to, kāds ir Dieva prāts attiecībā uz cilvēkiem. Kas tas bija par izaicinājumu, kura dēļ sākās laiks, kas mums visiem ir nesis nelaimes un bēdas?

Dieva prāts sacelšanās laikā

Kāds no garīgajiem Dieva dēliem saskatīja iespēju rīkoties pretēji Dieva gribai saistībā ar cilvēkiem un mēģināt gūt sev kaut kādu labumu. Jo vairāk viņš par šo iespēju domāja, jo reālāka un vilinošāka tā šķita. (Jēkaba 1:14, 15.) Varbūt šis Dieva dēls sprieda, ka tādā gadījumā, ja viņam izdosies panākt, lai pirmie cilvēki paklausa nevis Dievam, bet viņam, Dievam nekas cits neatliks kā paciest šādu konkurējošu varas izpausmi. Iespējams, viņš domāja, ka Dievs Jehova nesodīs dumpiniekus  ar nāvi, jo tas nozīmētu, ka Dieva nodoms nav īstenojies, bet drīzāk gan kaut ko mainīs savā nodomā un pieļaus, ka viņam — garīgajai būtnei, kam pakļāvušies Dieva radītie cilvēki, — ir zināma vara. Vēlāk šis dumpinieks trāpīgi tika nosaukts par Sātanu, kas nozīmē ”Pretinieks”. (Ījaba 1:6.)

Lai īstenotu savu ieceri, Sātans vispirms vērsās pie sievietes. Viņš to mudināja ignorēt Dieva prātu un izvēlēties morālu neatkarību no Dieva, teikdams: ”Jūs nemirsit vis, ..jūs būsit kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns.” (1. Mozus 3:1—5.) Sievietei likās, ka tā viņa iegūs lielāku brīvību, tāpēc viņa paklausīja Sātanam, cerēdama uz labāku dzīvi. Vēlāk viņa arī savu vīru pārliecināja rīkoties tāpat. (1. Mozus 3:6.)

Tas, kas notika, nebija Dieva prāts. Cilvēki rīkojās paši pēc sava prāta, un sekas bija ļoti bēdīgas. Dievs jau bija teicis, ka šāda rīcība viņus novedīs nāvē. (1. Mozus 3:3.) Viņi nebija radīti tā, lai dzīvotu labu un laimīgu dzīvi neatkarīgi no Dieva. (Jeremijas 10:23.) Turklāt cilvēki kļuva nepilnīgi, un visi pēcnācēji mantoja no viņiem nepilnību un nāvi. (Romiešiem 5:12.) Sātans nebija spējīgs to visu novērst.

Vai notikušais uz visiem laikiem mainīja Dieva prātu — viņa nodomu attiecībā uz cilvēkiem un zemi? Nē, tā tas nekādā gadījumā nebija. (Jesajas 55:9—11.) Tomēr bija radušies jautājumi, uz kuriem bija jādod atbilde. Vai Sātana apgalvojums, ka cilvēki var būt ”kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns”, ir patiess? Citiem vārdiem, vai cilvēki, ja vien viņiem tiktu dots pietiekami ilgs laiks, būtu spējīgi visās dzīves jomās paši izšķirt, kas ir labs un kas ļauns, kas ir pareizs un kas kaitīgs? Vai Dieva valdīšanas veids ir vislabākais un viņš ir pilnīgas paklausības cienīgs? Vai Dievs ir tiesīgs prasīt pilnīgu pakļaušanos viņa prātam? Kā jūs atbildētu uz šiem jautājumiem?

Bija tikai viens veids, kā atrisināt šo situāciju tā, lai visas saprātīgās būtnes gūtu atbildi uz minētajiem jautājumiem: bija jāļauj, lai tie, kas ir gribējuši būt neatkarīgi, mēģina piepildīt savu ieceri un sekmīgi dzīvot bez Dieva. Ja viņi vienkārši tiktu sodīti ar nāvi, izvirzītie jautājumi paliktu bez atbildes. Turpretī, ja cilvēkiem pietiekami ilgu laiku ļautu dzīvot pašiem pēc sava prāta, situācija tiktu atrisināta, jo būtu skaidri redzams, kāds ir neatkarības iznākums. Tieši tā Dievs bija nolēmis rīkoties — uz to norāda viņa vārdi, ka sievietei būs jādzemdē bērni. Dievs ļāva, lai pirmajiem cilvēkiem būtu pēcnācēji un sāktu veidoties cilvēce. Par to, ka esam dzīvi, mums jāpateicas šim Dieva lēmumam. (1. Mozus 3:16, 20.)

Tomēr Dievs negrasījās ļaut cilvēkiem un dumpīgajai garīgajai būtnei darīt itin visu, ko tie vēlējās. Dievs neatteicās no savas augstākās varas un neatmeta savu nodomu. (Psalms 83:19.) Viņš nepārprotami to paziņoja, izteikdams pravietojumu, ka galu galā sacelšanās iniciators tiks iznīcināts un nodarītais posts tiks izlabots. (1. Mozus 3:15.) Tātad jau no paša sākuma cilvēkiem bija dota cerība uz atvieglojumu.

Taču pirmie cilvēki bija atteikušies no Dieva valdīšanas pār viņiem un viņu pēcnācējiem.  Lai novērstu visas šī lēmuma bēdīgās sekas, Dievam ik uz soļa būtu jāuzspiež cilvēkiem sava griba, bet tas būtībā nozīmētu, ka viņiem vispār netiek atļauts izmēģināt neatkarīgu dzīvi.

Protams, katram cilvēkam, ja viņš to vēlas, ir iespēja pakļauties Dieva varai. Cilvēki var uzzināt, kāds ir Dieva prāts attiecībā uz viņiem šajā laikposmā, un rīkoties saskaņā ar to, cik vien tas ir viņu spēkos. (Psalms 143:10.) Bet, kamēr jautājums par cilvēces pilnīgo neatkarību nebūs atrisināts, viņiem tik un tā būs jāsaskaras ar problēmām.

Jau pašos cilvēces pirmsākumos varēja redzēt, kāda nozīme ir cilvēku personiskajai izvēlei. Pirmo cilvēku vecākais dēls Kains nogalināja savu brāli Ābelu tāpēc, ka ”[Kaina] darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni”. (1. Jāņa 3:12.) Tas nebija Dieva prāts, jo Dievs bija brīdinājis Kainu, lai viņš tā nerīkojas, un pēc tam Dievs sodīja Kainu par šo noziegumu. (1. Mozus 4:3—12.) Kains bija izvēlējies Sātana piedāvāto morālo neatkarību no Dieva, un tādā nozīmē viņš ”bija no ļaunā”. Arī daudzi citi izdarīja tādu pašu izvēli.

Kad bija aizritējuši jau vairāk nekā 1500 gadi, kopš cilvēki dzīvoja uz zemes, situācija bija tiktāl pasliktinājusies, ka ”zeme bija Dieva priekšā izvirtusi un pilna varas darbu”. (1. Mozus 6:11.) Bija nepieciešama izšķirīga rīcība, lai glābtu zemi no pilnīgas izpostīšanas, un Dievs izraisīja pasaules mēroga plūdus, kuros viņš izglāba vienīgo taisnīgo ģimeni, kas bija palikusi uz zemes, — Nou un viņa sievu, dēlus un vedeklas. (1. Mozus 7:1.) Mēs visi esam šīs ģimenes pēcnācēji.

Kopš tā laika Dievs vienmēr ir rūpējies, lai tie, kas tiešām vēlas zināt viņa prātu, varētu saņemt viņa vadību. Dievs iedvesmoja uzticīgus cilvēkus, lai tie pieraksta viņa vēstījumus visiem, kas grib zināt Dieva norādījumus, un šie vēstījumi ir izlasāmi Bībelē. (2. Timotejam 3:16.) Cilvēkiem, kas vēlas viņam uzticīgi kalpot, Dievs ir devis iespēju veidot ar viņu tuvas attiecības un pat kļūt par viņa draugiem. (Jēkaba 2:23.) Turklāt viņš tiem dod spēku izturēt grūtības, kas cilvēcei ir jāpieredz šajos ilgajos neatkarības gadsimtos. (Psalms 46:2; Filipiešiem 4:13.) Mums ir pamats būt dziļi pateicīgiem Dievam par visu šo palīdzību.

Kad Dieva prāts notiks visā pilnībā

Dieva prāts attiecībā uz cilvēkiem pagaidām vēl nav īstenots līdz galam. Kristiešu apustulis Pēteris rakstīja: ”Mēs gaidām pēc viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.” (2. Pētera 3:13.) Apustulis lietoja simbolisku valodu, ar ”jaunām debesīm” apzīmēdams jaunu valdību, kas valdīs pār cilvēkiem, un ar ”jaunu zemi” — jaunu sabiedrību, kas pakļausies šai valdībai.

Savukārt pravietis Daniēls tieši norādīja: ”Šo ķēniņu laikā debesu Dievs cels valsti, kuŗa pastāvēs nesagŗauta mūžīgi.. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi.” (Daniēla 2:44.) Šajā pravietojumā runāts par pašreizējās nederīgās sistēmas galu un tās aizstāšanu ar Dieva Valstību jeb valdību. Tā patiesi ir laba vēsts, ka visi konflikti un savtīgums, kuru dēļ pasaule mūsdienās atkal ir ”izvirtusi un pilna varas darbu”, tiks likvidēti un nogrims aizmirstībā.

Bet kad tas notiks? Jēzus mācekļi viņam reiz jautāja: ”Kad šīs lietas notiks, un kāda būs tavas atnākšanas un pastara laika zīme?” Daļa no Jēzus atbildes bija vārdi: ”Šis valstības evanģelijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals.” (Mateja 24:3, 14.)

Šī sludināšana patlaban norisinās visā pasaulē — tas ir vispārzināms fakts, un arī jūs droši vien to esat manījuši savā apkaimē. Profesors Čārlzs Breidens savā grāmatā Viņi arī tic (These Also Believe) raksta: ”Jehovas liecinieki vārda tiešā nozīmē ir piepildījuši zemi ar savu sludināšanu. ..neviena reliģiska  grupa pasaulē nav parādījusi lielāku degsmi un neatlaidību centienos izplatīt labo vēsti par Valstību kā Jehovas liecinieki.” Liecinieki aktīvi sludina labo vēsti vairāk nekā 230 zemēs gandrīz 400 valodās. Šis darbs, par ko pravietiski runāja Jēzus, patlaban tiek veikts tik plašā mērogā kā vēl nekad agrāk, un tā ir viena no daudzajām pazīmēm, kas liecina, ka tuvojas laiks, kad cilvēku valdību vietā stāsies Dieva Valstība.

Valstība, par ko Jēzus teica, ka tā tiks sludināta, ir tā pati Valstība, par ko viņš mācīja lūgt: ”Lai nāk tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja 6:10.) Šī Valstība ir tas līdzeklis, ko Dievs izmantos, lai īstenotu savu nodomu jeb savu prātu attiecībā uz cilvēkiem un zemi.

Ko šī Valstība cilvēkiem nesīs? Atbildi var lasīt Atklāsmes grāmatas 21. nodaļas 3. un 4. pantā: ”Es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: ”Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, viņš mājos viņu vidū, un tie būs viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis.”” Kad tas piepildīsies, tad Dieva prāts tiešām visā pilnībā notiks kā debesīs, tā arī virs zemes. * Vai arī jūs vēlētos to pieredzēt?

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 5. lpp.]

Neatkarība no Dieva ir izraisījusi traģiskas sekas