Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Neformāla sludināšana Meksikā cilvēkiem, kas runā angliski

Neformāla sludināšana Meksikā cilvēkiem, kas runā angliski

Neformāla sludināšana Meksikā cilvēkiem, kas runā angliski

GAIDOT Atēnās ceļabiedrus, apustulis Pāvils izmantoja laiku sludināšanai. Bībelē rakstīts: ”Viņš sarunājās.. ikdienas tirgus laukumā ar visiem, kas gadījās.” (Apustuļu darbi 17:17.) Jēzus, dodamies no Jūdejas uz Galileju, pa ceļam pie kādas akas sludināja samarietei. (Jāņa 4:3—26.) Vai jūs izmantojat visas situācijas, kad ir iespējams kādam pastāstīt labo vēsti par Dieva Valstību?

Meksikā bieži rodas izdevība sludināt cilvēkiem, kas runā angliski. Uz Meksikas kūrortiem brauc tūristi, augstskolās studē daudz ārzemnieku, bet parkos un restorānos bieži var redzēt ārzemju pensionārus, kas pēc aiziešanas pensijā ir pārcēlušies uz dzīvi Meksikā. Daudzi Jehovas liecinieki, kas prot angļu valodu, ļoti sekmīgi risina sarunas ar šādiem cilvēkiem. Viņi cenšas uzrunāt visus, kas izskatās pēc ārzemniekiem vai runā angliski. Uzzināsim, kā viņi to dara.

Daudz reižu tie Jehovas liecinieki, kas paši pārcēlušies no citām valstīm uz Meksiku, uzsāk sarunu pavisam vienkārši: viņi stādās priekšā un pavaicā, no kuras valsts cilvēks ir atbraucis. Parasti seko tāds pats pretjautājums, kas ļauj Jehovas lieciniekam paskaidrot, ko viņš dara Meksikā, un pastāstīt par savu kristīgo pārliecību. Piemēram, Glorija, kas sludina Oahakā, kur var satikt daudz ārzemnieku, uzskata, kā šādā veidā ir ļoti viegli sākt sarunas. Reiz, kad Glorija pēc sludināšanas pilsētas laukumā gāja mājās, pie viņas pienāca kāds angļu pāris. Sieva izsaucās: ”Es neticu savām acīm — melnā sieviete Oahakas ielā!” Glorija neapvainojās par šo piezīmi, bet sāka smieties, un viņi sāka runāt par to, kāpēc Glorija dzīvo Meksikā. Sieviete ielūdza Gloriju ciemos uz tasi kafijas. Kad viņas bija norunājušas apciemojuma laiku, Glorija piedāvāja sievietei žurnālus Sargtornis un Atmostieties!, bet sieviete nevēlējās tos lasīt, paskaidrojot, ka ir ateiste. Glorija piebilda, ka viņai patīk sarunāties ar ateistiem un viņa gribētu dzirdēt sievietes viedokli par rakstu ”Vai ir nepieciešamas reliģiskas celtnes?”. Tad sieviete paņēma žurnālus un teica: ”Ja jums izdosies mani pārliecināt, ka Dievs pastāv, tas nudien būs brīnums.” Sekoja vairākas interesantas sarunas pie kafijas tases. Vēlāk vīrs un sieva aizbrauca atpakaļ uz Angliju, bet sarunas ar viņiem turpinājās pa elektronisko pastu.

Glorija uzsāka sarunu arī ar Seronu, amerikāņu studenti no Vašingtonas, kas bija ieradusies Oahakā, lai maģistra grāda iegūšanai veiktu brīvprātīgu darbu kopā ar indiānietēm. Uzslavējusi Seronu par tās pūlēm, Glorija pastāstīja, kāpēc viņa pati ir pārcēlusies uz Meksiku. Tā iesākās jauka saruna par Bībeli un par to, ko Dievs darīs ne tikai trūcīgo, bet visu cilvēku labā. Serona piebilda, ka Amerikā viņa nekad nebija runājusi ar Jehovas lieciniekiem, bet viens no pirmajiem cilvēkiem, ko viņa satika Meksikā, ir Jehovas lieciniece. Serona sāka mācīties Bībeli un apmeklēt kristiešu sapulces.

Daudzi ārzemnieki, ilgodamies pēc paradīzes apstākļiem, ir pārcēlušies uz dzīvi Meksikas piejūras kūrortos. Lorela, kas sludina Akapulko, to zinādama, vaicā cilvēkiem, vai viņiem šķiet, ka Akapulko vairāk līdzinās paradīzei nekā viņu agrākā dzīves vieta. Pēc tam Lorela pastāsta, ka drīz visa zeme tiks pārveidota par paradīzi. Šādi uzsākta saruna ar kādu kanādieti, ko Lorela satika veterināra klīnikā, pamudināja šo sievieti sākt mācīties Bībeli. Vai jūs arī varētu līdzīgi sākt sarunas?

Ielās un laukumos

Ielās saruna bieži vien tiek uzsākta, pajautājot: ”Vai jūs runājat angliski?” Daudzi meksikāņi prot angļu valodu, tāpēc ka viņiem tā ir vajadzīga darbā vai arī tāpēc ka viņi ir dzīvojuši ASV.

Divi Jehovas liecinieki, vīrs un sieva, piegāja pie kādas vecas sievietes invalīdu ratiņos, ko stūma slimnieku kopēja, un pajautāja, vai viņa runā angliski. Sieviete atbildēja apstiprinoši un paskaidroja, ka daudzus gadus ir dzīvojusi ASV. Viņa paņēma piedāvāto Sargtorni un Atmostieties! un sacīja, ka nekad vēl nav lasījusi tādus žurnālus. Beigās sieviete pateica, ka viņu sauc Konsuela, un nosauca savu adresi, lai Jehovas liecinieki varētu atnākt pie viņas. Kad abi sludinātāji pēc četrām dienām devās apmeklēt Konsuelu, viņi ieraudzīja, ka norādītajā adresē atrodas katoļu mūķeņu vadīts pansionāts. Viņiem bija grūti tikt pie Konsuelas, jo mūķenes izturējās pret viņiem ar aizdomām un sacīja, ka Konsuela viņus nevar pieņemt. Tomēr vīrs un sieva palūdza, lai mūķenes paziņotu Konsuelai, ka viņi ir atnākuši un vēlas to satikt. Konsuela tūlīt pat lika, lai abi sludinātāji tiktu ielaisti pie viņas. Kopš tās reizes 86 gadus vecā sieviete ar prieku mācās Bībeli, kaut arī viņai ir jāklausās mūķeņu kritiskās piezīmes. Konsuela ir arī bijusi vairākās kristiešu sapulcēs.

Salamana Pamācību grāmatas 1. nodaļas 20. pantā (VDP) ir rakstīts: ”Gudrība ielās kliedz, laukumos ceļ balsi.” Lūk, kāds gadījums notika Sanmigelas de Aljendes laukumā. Kādu rītu sludinātājs Ralfs piegāja pie pusmūža vīra, kas sēdēja laukumā uz soliņa. Vīrietis bija ļoti pārsteigts, kad Ralfs viņam piedāvāja Sargtorni un Atmostieties!, un viņš pastāstīja par sevi.

Viņš bija piedalījies Vjetnamas karā. Redzot tik daudzu cilvēku bojāeju, viņš pārdzīvoja lielu emocionālu satricinājumu, un viņam iestājās nervu sabrukums, kura dēļ viņu no frontes līnijas aizsūtīja uz kara bāzi. Tur viņam lika mazgāt karavīru līķus, kas pēc tam tika sūtīti uz ASV. Kaut arī bija pagājuši jau 30 gadi, šim vīrietim joprojām naktī rādījās murgi un viņu vajāja šausmu sajūta. Tajā rītā, sēdēdams uz soliņa, viņš bija klusībā lūdzis palīdzību Dievam.

Kara veterāns paņēma piedāvāto literatūru un ielūgumu uz sapulcēm. Pēc pirmās sapulces viņš teica, ka Valstības zālē pavadīto divu stundu laikā viņš pirmo reizi 30 gados ir izjutis mieru. Šis vīrietis bija ieradies Sanmigelā de Aljendē tikai uz pāris nedēļām, bet pa to laiku viņam tika pasniegtas vairākas Bībeles stundas un viņš apmeklēja visas sapulces. Pēc tam viņš aizbrauca atpakaļ uz mājām, un tika nokārtots, lai Bībeles stundas turpinātos.

Neformāla sludināšana darbā un mācību iestādēs

Vai jūs darba biedriem darāt zināmu, ka esat Jehovas liecinieks? Tā rīkojas Adrians, kas Kavosanlukasā nodarbojas ar dzīvokļu izīrēšanu atpūtniekiem. Lūk, ko pastāstīja viņa darba biedre Džūdija: ”Ja man pirms trim gadiem kāds teiktu, ka es kļūšu par Jehovas liecinieci, es atbildētu: ”Nemūžam!” Bet tad es gribēju izlasīt Bībeli, un man likās, ka tas nebūs grūti, jo man ļoti patīk lasīt. Taču es nebiju izlasījusi vairāk par sešām lappusēm, kad sapratu, ka man vajadzīga palīdzība. Vienīgais cilvēks, kas man ienāca prātā, bija Adrians. Man patika ar viņu sarunāties, jo no darba biedriem viņš bija vienīgais pieklājīgais cilvēks.” Adrians tūlīt pat piedāvāja, ka var atnākt pie Džūdijas kopā ar savu līgavu Keitiju un atbildēt uz Džūdijas jautājumiem. Keitija sāka pasniegt Džūdijai Bībeles stundas, un jau drīz vien Džūdija kristījās.

Vai tikpat sekmīga ir arī neformāla sludināšana mācību iestādē? Divas Jehovas liecinieces, kas universitātē mācījās spāņu valodu, kādu dienu nevarēja apmeklēt nodarbības, jo tajā dienā notika kristiešu kongress. Nākamajā reizē pasniedzēja lūdza, lai viņas spāņu valodā pastāstītu, kur bija bijušas. Abas sludinātājas izmantoja šo iespēju, lai pastāstītu labo vēsti. Pasniedzēju, ko sauca Silvija, ļoti ieinteresēja Bībeles pravietojumi. Viņa sāka mācīties Bībeli (stundas notika angļu valodā), un tagad viņa ir labās vēsts sludinātāja. Bībeli mācās arī vairāki Silvijas ģimenes locekļi, bet viņa pati saka: ”Es esmu atradusi to, ko vienmēr biju meklējusi.” Neformālai sludināšanai patiesi ir labi augļi.

Citas iespējas

Iespēja sludināt rodas arī tad, ja tiek parādīta viesmīlība, kā par to pārliecinājās Džims un Geila, kas sludina Sonoras štata pilsētā Sankarlosā. Kāda sieviete, kas sešos no rīta bija izvedusi pastaigā suņus, apstājās pie viņu mājas, lai papriecātos par dārzu, un Džims un Geila ieaicināja sievieti iekšā uz tasīti kafijas. Noskaidrojās, ka sieviete savos 60 gados pirmoreiz dzird par Jehovu un izredzēm uz mūžīgu dzīvi. Tika sāktas Bībeles stundas.

Pret svešiniekiem laipni izturas arī sludinātāja Adrienne. Reiz, kad viņa Kankunā ēda restorānā, pie viņas pienāca zēns un pajautāja, vai viņa nav kanādiete. Kad Adrienne atbildēja, ka viņa ir gan no Kanādas, zēns paskaidroja, ka viņš kopā ar māti palīdz savai māsai rakstīt skolā uzdoto darbu par kanādiešiem. Pie Adriennes pienāca arī zēna māte, kas runāja angliski. Pacietīgi atbildējusi uz jautājumiem par kanādiešiem, Adrienne beigās sacīja: ”Bet es no Kanādas šeit esmu ieradusies ļoti svarīgā nolūkā — esmu atbraukusi, lai palīdzētu cilvēkiem iepazīt Bībeli. Vai tas jūs interesē?” Sieviete atteica, ka viņu tas ļoti interesē. Viņa pirms 10 gadiem bija atstājusi baznīcu un bija mēģinājusi pati studēt Bībeli. Viņa nosauca Adriennei savu adresi un tālruņa numuru, un jau drīz vien tika uzsāktas Bībeles stundas.

”Ļauj savai maizei braukt pār plašo jūru”

Ja Bībeles patiesība tiek stāstīta katrā izdevīgā gadījumā, tad bieži vien to uzzina cilvēki, kam pirms tam nav bijusi iespēja uzzināt vēsti par Dieva Valstību. Kādā ostas pilsētas Sivataneho kafejnīcā Jehovas lieciniece uzaicināja ārzemnieku pāri apsēsties pie viņas galdiņa, jo vairāk brīvu vietu kafejnīcā nebija. Izrādījās, ka vīrs un sieva jau septiņus gadus ceļo ar jahtu no vienas vietas uz otru. Viņi teica, ka viņiem nepatīk Jehovas liecinieki. Pēc tam sludinātāja apciemoja abus uz viņu jahtas un ielūdza pie sevis mājās. Laulātais pāris no piedāvātās literatūras paņēma vairāk nekā 20 žurnālu un 5 grāmatas un sacīja, ka nākamajā ostā noteikti sameklēs Jehovas lieciniekus.

Kankunā, kāda tirdzniecības centra kafejnīcā, sludinātāji Džefs un Deba ievēroja ģimeni ar skaistu meitiņu. Viņi piegāja klāt un izteica komplimentu par jauko bērnu, un vecāki uzaicināja Džefu un Debu pamieloties ar picu. Šī ģimene bija atbraukusi no Indijas, un nedz vīrs, nedz sieva nebija agrāk dzirdējuši par Jehovas lieciniekiem un nebija redzējuši to izdoto literatūru. Kad viņi devās prom no tirdzniecības centra, viņi bija paņēmuši dažus Jehovas liecinieku izdevumus.

Līdzīgu gadījumu Džefs pieredzēja kādā salā pie Jukatanas krastiem. Ķīniešu jaunlaulātie palūdza, lai Džefs viņus nofotografētu, un Džefs ar prieku to izdarīja. Pēc tam viņš uzzināja, ka šie cilvēki, kas jau 12 gadus dzīvo ASV, vēl ne reizi nebija satikuši Jehovas lieciniekus, nedz arī kaut ko dzirdējuši par tiem. Izraisījās laba saruna, un Džefs mudināja abus pēc atgriešanās mājās sameklēt Jehovas lieciniekus.

Dažreiz risinās kādi īpaši notikumi, kas rada iespēju neformālai sludināšanai. Kad Meksikas prezidentu tā namā netālu no Gvanahvato apmeklēja ASV prezidents, pilsētā bija ieradušies žurnālisti no visas pasaules, lai atspoguļotu šo notikumu. Kāda Jehovas liecinieku ģimene nolēma izmantot šo gadījumu sludināšanai. Atsaucība bija liela. Kāds žurnālists bija veidojis reportāžas par vairākiem kariem, piemēram, par karu Kosovā un Kuveitā, un viņa rokās bija nomiris viens no viņa darba biedriem, uz ko bija šāvis snaiperis. Izdzirdējis par augšāmcelšanu, žurnālists ar asarām acīs pateicās Dievam, ka ir uzzinājis, kāda ir dzīves jēga. Beigās viņš teica, ka droši vien vairs nesatiks abus Jehovas lieciniekus, bet viņš nekad neaizmirsīs Bībeles labo vēsti.

Kā redzams, bieži vien nevar zināt, kādi augļi sludināšanai būs vēlāk. Tomēr gudrais ķēniņš Salamans ir teicis: ”Ļauj savai maizei.. braukt pār plašo jūŗu; pēc daudzām pagājušām dienām gan tu to atkal atdabūsi.” Vēl viņš skubināja: ”No rīta sēj savu sēklu un neļauj mieru savai rokai līdz pat vakaram, jo tu nezini, kas izdosies, vai šis, vai tas, bet varbūt, ka izdodas arī abi vienlīdz labi.” (Salamans Mācītājs 11:1, 6.) Būsim dedzīgi un ”ļausim savai maizei braukt pār plašo jūŗu”, dāsni sējot sēklu, kā to darīja Pāvils un Jēzus un kā to mūsdienās Meksikā dara Jehovas liecinieki, kas sludina cilvēkiem, kuri runā angliski.