Rebeka — dievbijīga, čakla un izlēmīga sieviete

UZ BRĪDI iztēlojieties, ka jums ir jāizvēlas sieva savam dēlam. Kādas īpašības jūs viņā gribētu ieraudzīt? Varbūt jūs meklētu sievieti, kas ir skaista, gudra, labestīga un čakla? Vai varbūt jūs pirmām kārtām pievērstu uzmanību kaut kam citam?

Šādas izvēles priekšā bija nonācis dievbijīgais patriarhs Ābrahāms. Dievs Jehova bija teicis, ka Ābrahāma pēcnācējiem apsolītās svētības tiks mantotas caur viņa dēla Īzāka radniecības līniju. Ābrahāms bija jau krietni gados, bet viņa dēls joprojām nebija precējies. (1. Mozus 12:1—3, 7; 17:19; 22:17, 18; 24:1.) Viņš apzinājās, ka kopā ar Īzāku svētības saņems arī Īzāka sieva un bērni, kas tiem piedzims, tāpēc sāka meklēt dēlam piemērotu līgavu. Galvenais nosacījums bija tas, ka viņai bija jābūt Jehovas kalpotājai. Tā kā Kanaānā, kur bija apmeties Ābrahāms, šādu sieviešu nebija, līgava bija jāmeklē kaut kur citur. Galu galā par Īzāka sievu tika izvēlēta Rebeka. Kā viņa tika atrasta? Vai viņa bija garīgi noskaņota sieviete? Ko mēs varam mācīties no viņas piemēra?

Uz tālu zemi līgavas meklējumos

Ābrahāms sūtīja savu vecāko un pieredzējušāko kalpu, visticamāk, Ēliēzeru, uz tālo Mezopotāmiju pie saviem radiem, kas pielūdza Jehovu. Līgavas izvēle Ābrahāmam bija ārkārtīgi nopietns jautājums, tāpēc viņš pat lika Ēliēzeram zvērēt, ka tas neņems Īzākam sievu no kanaānietēm. (1. Mozus 24:2—10.)

Veicis tālo ceļu uz pilsētu, kur dzīvoja saimnieka radinieki, Ēliēzers ar saviem desmit kamieļiem  apstājās pie kādas akas. Bija jau vakars, un Ēliēzers lūgšanā Dievam teica: ”Lūk, te es stāvu pie ūdens avota, un pilsētas iedzīvotāju meitas nāks smelt ūdeni. Tad lai notiek, ka tā meita, kuŗai es teikšu: Padod savu trauku, es gribu dzert, un tā sacīs: Dzer, un es padzirdīšu arī tavus kamieļus, būtu tā, kuŗu Tu esi novēlējis savam kalpam Īzākam, un pēc tā es zinātu, ka Tu esi žēlastību parādījis manam kungam.” (1. Mozus 24:11—14.)

Vietējām sievietēm droši vien bija labi zināms, ka izslāpis kamielis var izdzert līdz pat 100 litriem ūdens. Tikai tāda sieviete, kas būtu gatava krietni papūlēties, varētu piedāvāt padzirdīt desmit kamieļus. Turklāt, nesdama ūdeni viena pati, kamēr citi stāv un noskatās, viņa apliecinātu, ka ir enerģiska un pacietīga, pazemīga un labestīga, kā arī mīl dzīvniekus.

Kas notika tālāk? ”Iekāms viņš [Ābrahāma kalps] bija beidzis runāt, ..nāca Rebeka; viņa bija Betuēla meita, kas bija Milkas un Ābrahāma brāļa Nahora dēls, un tai uz pleca bija ūdens trauks. Un meita bija ļoti skaista izskata jaunava, ..un tā nokāpa akā, piepildīja savu ūdens trauku ar ūdeni un kāpa ārā. Un kalps skrēja tai pretim un sacīja: ”Ļauj man drusku nodzerties no tava trauka.” Tad viņa atbildēja: ”Dzer, mans kungs!” Veikli viņa nolaida trauku savā rokā un padzirdīja viņu.” (1. Mozus 24:15—18.)

Kāda sieviete bija Rebeka

Ābrahāma brāļa mazmeita Rebeka bija gan daiļa, gan tikumīga sieviete. Viņa nevairījās no sarunas ar svešu cilvēku, bet arī neizturējās familiāri. Kad Ēliēzers lūdza iedot viņam padzerties, Rebeka labprāt izpildīja viņa lūgumu. Vai viņa to darīja tikai aiz pieklājības? Vai viņa padzirdīs arī kamieļus, kā to savā lūgšanā bija minējis Ēliēzers?

”Dzer, mans kungs!” Rebeka sacīja Ēliēzeram un pēc tam piebilda: ”Es pasmelšu arī taviem kamieļiem, līdz tie būs padzēruši.”  Rebeka bija gatava darīt vairāk, nekā to prasīja elementāra pieklājība. Viņa enerģiski ķērās pie darba, ”izlēja savu trauku dzirdāmā silē un tecēja vēl reiz uz avotu, lai smeltu no jauna, un tā smēla visiem viņa kamieļiem”. Kamēr Rebeka dzirdīja kamieļus, Ēliēzers ”noraudzījās viņā klusēdams”. (1. Mozus 24:19—21.)

Uzzinājis, ka laipnā jaunava ir Ābrahāma radiniece, Ēliēzers nometās ceļos un lūgšanā pateicās Jehovam. Tad Ēliēzers jautāja Rebekai, vai viņš kopā ar saviem ceļabiedriem nevarētu pārnakšņot Rebekas tēva namā. Rebeka atbildēja, ka var, un aizskrēja mājās, lai pastāstītu par gaidāmajiem ciemiņiem. (1. Mozus 24:22—28.)

Ēliēzers atstāstīja visus šos notikumus Rebekas brālim Lābanam un viņas tēvam Betuēlam, un tie atzina, ka tā ir bijusi Dieva griba un ka Dievs ir izraudzījies Rebeku, lai tā kļūtu par Īzāka sievu. Lābans un Betuēls teica: ”Ņem to un ej. Un viņa lai ir tava kunga dēla sieva, kā tas Kungs to ir gribējis.” Kāda bija Rebekas reakcija? Kad viņai jautāja, vai viņa ir gatava tūlīt pat doties ceļā, Rebeka atbildēja: ”Es iešu”. Viņa nebija spiesta piekrist šim laulības piedāvājumam. Ābrahāms pat bija sacījis, ka Ēliēzers būs brīvs no zvēresta, ja izraudzītā līgava nevēlēsies viņam sekot. Taču arī Rebeka bija sapratusi, ka tāda ir Dieva griba. Nevilcinādamās viņa atstāja savu ģimeni un devās ceļā, lai apprecētu vīrieti, kuru nekad agrāk nebija satikusi. Šis drosmīgais lēmums liecināja par stipru ticību. Bija skaidrs, ka Īzākam ir atrasta laba sieva. (1. Mozus 24:29—59.)

Satikusi Īzāku, Rebeka aizklāja seju, tā apliecinot savu padevību. Īzāks drīz vien no sirds  iemīlēja savu jauno sievu, kurai bija tik daudz labu īpašību. (1. Mozus 24:62—68.)

Rebekas dēli

Pēc 19 neauglības gadiem Rebeka ieņēma dvīņus. Grūtniecība noritēja smagi, jo bērni cīnījās viņas miesās, un Rebeka piesauca Dievu. Arī mēs varam piesaukt Dievu, kad dzīvē saskaramies ar nopietnām grūtībām. Jehova uzklausīja Rebeku un iedrošināja viņu, sacīdams, ka no viņas pēcnācējiem celsies divas tautas un ka ”vecākais kalpos jaunākajam”. (1. Mozus 25:20—26.)

Šie Dieva vārdi droši vien nebija vienīgais iemesls, kāpēc Rebeka vairāk mīlēja savu jaunāko dēlu Jēkabu. Zēni bija ļoti atšķirīgi: Jēkabs bija kluss un lēnprātīgs, bet Ēzavs pret garīgām vērtībām izturējās ar tādu nevērību, ka vēlāk par vienu vienīgu maltīti pārdeva Jēkabam savas pirmdzimtā dēla tiesības, kas ļāva kļūt par Dieva apsolījuma mantinieku. Arī Ēzava laulība ar divām hetietēm liecināja par nevērību, pat klaju necieņu pret garīgām vērtībām un ļoti sāpināja Rebeku un Īzāku. (1. Mozus 25:27—34; 26:34, 35.)

Svētību saņem Jēkabs

Bībelē nekas nav teikts par to, vai Īzāks zināja, ka Ēzavam būs jākalpo Jēkabam. Jebkurā gadījumā Rebekai bija zināms, ka svētība pienākas Jēkabam, un to apzinājās arī pats Jēkabs. Tāpēc, izdzirdējusi, ka Īzāks ir aizsūtījis Ēzavu pēc medījuma un ir nodomājis viņu svētīt, kad tas būs atgriezies un pagatavojis ēdienu, Rebeka nekavējoties sāka rīkoties. Viņa vēl aizvien bija tikpat izlēmīga un dedzīga kā jaunībā. Vispirms Rebeka lika Jēkabam atnest divus kazlēnus, lai pagatavotu Īzāka iecienīto ēdienu. Tad viņa sacīja, ka Jēkabam būs jāuzdodas par Ēzavu un jāsaņem svētība, taču Jēkabs negribēja to darīt. Viņš baidījās, ka tēvs atklās viltību un viņu nolādēs. Rebeka uzstāja: ”Tavs lāsts lai tad nāk pār mani.” Viņa pagatavoja ēdienu, palīdzēja Jēkabam pārģērbties Ēzava drēbēs un aizsūtīja dēlu pie sava vīra. (1. Mozus 27:1—17.)

Bībelē nav paskaidrots, kāpēc Rebeka izšķīrās par šādu soli. Uzskats, ka viņa ir rīkojusies nepareizi, ir diezgan izplatīts, taču Bībelē Rebekas rīcība nav nosodīta un viņu nenosodīja arī Īzāks, kad uzzināja, ka svētību ir saņēmis jaunākais dēls. Vēlāk Īzāks vēl papildināja Jēkabam doto svētību. (1. Mozus 27:29; 28:3, 4.) Rebeka zināja, kādu pravietojumu par viņas dēliem bija izteicis Jehova, un viņa rīkojās, lai Jēkabs varētu īstenot savas tiesības. Nav šaubu, ka tas bija saskaņā ar Jehovas gribu. (Romiešiem 9:6—13.)

Jēkabs dodas uz Hāranu

Gribēdama izjaukt Ēzava atriebīgos plānus, Rebeka mudināja Jēkabu bēgt un nogaidīt, kamēr brāļa dusmas norimsies. Viņa izstāstīja Īzākam, ka gribētu, lai Jēkabs dodas projām no mājām, taču, vēlēdamās saudzēt vīru, nepieminēja, ka Ēzavs ir aizsvilies dusmās pret Jēkabu. Rebeka rīkojās ļoti taktiski, pauzdama savu satraukumu par to, ka arī Jēkabs varētu apprecēt kādu kanaānieti. Ar to pietika, lai Īzāks piekodinātu Jēkabam neņemt sievu no kanaānietēm un liktu viņam doties pie Rebekas radiniekiem, kur viņš varētu atrast sev dievbijīgu sievu. Bībelē nekas nav teikts par to, vai Rebeka vēl kādreiz satika savu dēlu. Viens gan ir skaidrs: ar savu rīcību viņa bija devusi nozīmīgu ieguldījumu tajā, lai vēlāk varētu izveidoties Izraēla tauta. (1. Mozus 27:43—28:2.)

Rebeka patiešām bija apbrīnojams cilvēks. Viņa bija pievilcīga sieviete, taču tas nebija galvenais — patiesi skaistu viņu padarīja viņas dievbijība. Tieši tādu vedeklu bija gribējis atrast Ābrahāms, un viņš noteikti nebija vīlies, kad iepazina arī citas Rebekas personības iezīmes. Rīkodamās saskaņā ar Dieva gribu, Rebeka apliecināja, ka viņai piemīt ticība un drosme, viņa bija dedzīga, pazemīga un viesmīlīga sieviete, un šai ziņā viņa ir labs paraugs kristietēm mūsdienās. Jehova ļoti augstu vērtē sievietes, kurām piemīt šādas lieliskas īpašības.