Antīkās sporta spēles. Cik nozīmīga bija uzvara?

”KAS piedalās sacīkstēs, tas ir visādi atturīgs.” ”Tas, kas piedalās sacīkstēs, uzvaras vainagu var saņemt vien tad, ja cīnās likumīgi.” (1. Korintiešiem 9:25; 2. Timotejam 2:5, JDV.)

Sacīkstēm jeb sporta spēlēm, kuras pieminēja apustulis Pāvils, sengrieķu kultūrā bija īpaša vieta. Vai nebūtu interesanti uzzināt, kāda ir antīko sacīkšu vēsture un kāda gaisotne tajās valdīja?

Nesen Romas Kolizejā tika rīkota sengrieķu sporta spēlēm veltīta izstāde Nīke — spēles un uzvara (Nike—Il gioco e la vittoria). * Šīs izstādes ekspozīcija ļāva iegūt atbildi uz iepriekšējā rindkopā minētajiem jautājumiem un deva vielu pārdomām par to, kādai būtu jābūt kristiešu attieksmei pret sportu.

Sporta sacīkšu pirmsākumi

Lai arī senie grieķi nebija pirmie, kas bija aizrāvušies ar sporta sacīkšu rīkošanu, tomēr jau sengrieķu dzejnieks  Homērs, kas dzīvoja ap astoto gadsimtu p.m.ē., ir attēlojis sabiedrību, kurā spilgti izpaudās sacensību gars un kurā augstāk par visu tika vērtēti varoņdarbi, karamāksla un fiziskais spēks. Izstādē Nīke — spēles un uzvara varēja uzzināt, ka senākās sporta sacīkstes grieķi rīkoja par godu dieviem un kritušajiem varoņiem. Piemēram, Homēra Iliādā, kas ir senākais grieķu daiļliteratūras piemineklis, ir stāstīts par varoņu sacensībām, kas norisinājās Patrokla bērēs. Varoņi, Ahilleja cīņubiedri, uz laiku pārtrauca karot, lai sacenstos dūru cīņā un lauztos, mestu disku un šķēpu un vadītu kaujas ratus.

Ar laiku šādi sporta svētki kļuva populāri visā Grieķijā. Izstādes katalogā bija stāstīts, ka ”spēļu laikā, godājot dievus, grieķi pārtrauca nebeidzamos savstarpējos konfliktus, kas bieži izraisīja asinsizliešanu, un izpauda grieķu sabiedrībai raksturīgo sāncensības garu daudz miermīlīgākā veidā — aizraujošās sporta sacīkstēs”.

Grieķu polisu (pilsētvalstu) iedzīvotāji regulāri pulcējās slavenu svētvietu un tempļu tuvumā, lai noskatītos dieviem veltītās sacensības. Ar laiku četras nozīmīgākās sporta sacīkstes — olimpiskās spēles, nemejiskās spēles, kurās tika godāts Zevs, pītiskās spēles, kurās tika godāts Apollons, un istmiskās spēles, kurās tika godāts Poseidons, — ieguva panhellēnisko jeb visas Grieķijas spēļu statusu. Spēlēs varēja piedalīties atlēti no visām grieķu zemēm, un tajās dievus godāja ne tikai ar upurēšanu un lūgšanām, bet arī ar izcilāko sportistu spēkošanos un ar mākslinieciskiem priekšnesumiem.

Vēsturiskie avoti liecina, ka olimpiskās spēles, kas tiek uzskatītas par vecākajām un nozīmīgākajām grieķu sacīkstēm, notika jau 776. gadā p.m.ē. Tās tika rīkotas ik pēc četriem gadiem Olimpijas pilsētā, Zeva tempļa apkaimē. Otrās svarīgākās bija pītiskās spēles, kas tika rīkotas Delfos, kur atradās slavenākais seno laiku orākuls. Godājot Apollonu, kas bija dzejas un mūzikas aizbildnis, galvenā uzmanība šajās spēlēs tika pievērsta nevis sportam, bet dziedāšanai un dejām.

Antīko sporta spēļu disciplīnas

Senatnē sporta veidu bija krietni mazāk nekā mūsdienās un sacensībās piedalījās tikai vīrieši. Klasisko olimpisko spēļu programmā parasti bija iekļautas ne vairāk kā desmit disciplīnas. Skulptūras, ciļņi, mozaīkas un apgleznotās keramikas vāzes, kas bija izstādītas Kolizejā, sniedza ieskatu šo seno sacīkšu norisē.

Spēlēs notika sacensības skriešanā viena stadija distancē (aptuveni 200 metri), divu stadiju distancē (aptuveni 400 metri) un garajā distancē (aptuveni 4500 metri). Sportisti sacentās pilnīgi kaili. Pentatlonā atlēti mērojās spēkiem piecās disciplīnās: skriešanā, tāllēkšanā, diska un šķēpa mešanā un laušanās sacīkstēs. Skatītāji varēja vērot arī dūru cīņas un pankrātiju, kas esot bijis ”ļoti brutāls sporta veids, laušanās un dūru cīņas apvienojums”. Grieķi sacentās arī kara ratu vadīšanā astoņu stadiju distancē (ap 1600 metriem). Tie bija viegli, vaļēji rati ar maziem riteņiem, un tajos iejūdza vienu vai divus kumeļu vai zirgu pārus.

Dūru cīņas bija ārkārtīgi nežēlīgas un dažkārt beidzās ar sportista nāvi. Ap dūrēm seno laiku bokseri apsēja cietas ādas sloksnes, kurās  bija iestrādāti metāla gabaliņi. Ir saprotams, kāpēc kāds dūru cīņu dalībnieks, vārdā Stratofonts, pēc četru stundu sacīkstēm vairs nevarēja spogulī pazīt savu seju. Senajās skulptūrās un mozaīkās, kur ir attēloti dūru cīņu meistari, var redzēt, cik šausmīgi bija sakropļotas viņu sejas.

Laušanās sacīkstēs bija atļauti tvērieni ap ķermeņa augšdaļu, un par uzvarētāju tika pasludināts tas, kurš pirmais trīs reizes nogāza pretinieku zemē. Turpretī pankrātijā bija atļauts gandrīz viss: sportisti drīkstēja spert ar kāju, sist ar dūri un izgriezt locītavas. Aizliegts bija durt sāncensim acīs, skrāpēt un kost. Cīkstoņu mērķis bija notriekt pretinieku zemē un piespiest viņu padoties. Daži pankrātiju esot dēvējuši par ”visaizraujošāko izrādi senajās olimpiskajās spēlēs”.

Slavenākā pankrātija divcīņa esot notikusi olimpisko spēļu finālā 564. gadā p.m.ē. Kad pretinieks sāka žņaugt cīkstoni, vārdā Arrahions, tas sakopoja pēdējos spēkus un izgrieza sāncensim kājas pirkstu. Sāpju apdullināts, pretinieks padevās mirkli pirms Arrahiona nāves. Tiesneši par uzvarētāju šajā divkaujā esot pasludinājuši mirušo Arrahionu.

Kara ratu vadīšana bija aristokrātu iecienītākās sacīkstes, jo par uzvarētāju tika pasludināts nevis pats braucējs, bet gan ratu un zirgu īpašnieks. Šo sacīkšu iznākums varēja izšķirties jau tūlīt pēc starta, kad dalībniekiem bija jānoturas sacīkšu celiņā, vai arī tad, kad rati veica pagriezienu ap abos trases galos uzstādītajām kolonnām. Šīs visnotaļ populārās sacīkstes skatītāji bija iecienījuši arī tāpēc, ka ikviena kļūda vai noteikumu pārkāpums varēja izraisīt sadursmes.

Uzvarētāju apbalvošana

Apustulis Pāvils rakstīja: ”Skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu.” (1. Korintiešiem 9:24.) Sportistiem bija svarīgi izcīnīt pirmo vietu: sudraba un bronzas godalgu senatnē nebija, otrās un trešās vietas ieguvēji nekādu balvu nesaņēma. Antīkajām sporta spēlēm veltītajā izstādē varēja uzzināt, ka ”uzvara — Nīke — bija vienīgais, pēc kā tiecās sportisti. Tikai uzvara varēja pietiekami spilgti izcelt sportista personību, viņa fizisko spēku, tikumiskās īpašības un gribasspēku, tikai uzvara varēja vairot viņa dzimtās pilsētas slavu.” Šo tieksmi pēc izcilības trāpīgi raksturo vārdi no Homēra eposa: ”Mācīts no mazotnes esmu, drosmīgam būt un priekšējās rindās.. karot.”

Balva, ko pasniedza panhellēnisko spēļu uzvarētājam, bija gluži simboliska. Uzvarētāju kronēja ar vainagu, ko Pāvils nodēvēja par ”iznīcīgu”. (1. Korintiešiem 9:25.) Tomēr šo balvu uzskatīja par ļoti nozīmīgu, jo tā simbolizēja dabu, kas ir apveltījusi uzvarētāju ar saviem spēkiem. Tika uzskatīts, ka izcīnītā pirmā vieta, pēc kuras ar apskaužamu mērķtiecību tiecās sportisti, liecina par dievu labvēlību. Kā bija redzams izstādē eksponētajos mākslas darbos, senie skulptori un gleznotāji iztēlojās, ka spēļu uzvarētājus kronē grieķu spārnotā uzvaras dieviete Nīke. Uzvara olimpiskajās spēlēs bija kulminācijas punkts ikviena atlēta karjerā.

 Olimpiskajās spēlēs uzvarētājam pasniedza olīvzaru vainagu, istmiskajās — priežu zaru vainagu, pītiskajās — lauru vainagu, bet nemejisko spēļu uzvarētāju kronēja ar seleriju vainagu. Citu spēļu organizētāji iedibināja vērtīgas balvas, piemēram, naudas balvas, lai spēlēs piedalītos pēc iespējas vairāk slavenu sportistu. Kolizejā bija izstādītas vairākas amforas, kas savulaik tika pasniegtas Panatēnaju spēļu uzvarētājiem — šīs spēles tika rīkotas Atēnās par godu dievietei Atēnai. Senatnē šajās vāzēs tika glabāta dārgā Atikas olīveļļa. Uz kādas amforas viena sāna ir attēlota pati dieviete un redzams uzraksts ”Atēnas spēļu uzvarētājam”, uz otra sāna — sacensības vienā no sporta disciplīnām (acīmredzot šajā disciplīnā atlēts izcīnīja pirmo vietu).

Grieķu pilsētas ļoti lepojās ar sportistu panākumiem, uzvarētājus dzimtenē daudzināja kā varoņus, un viņu pārnākšanu svinēja ar triumfa gājieniem. Dzejnieki viņiem par godu sacerēja poēmas, un cilvēki pauda pateicību dieviem, uzstādīdami sportistiem statujas, — tas bija gods, kādu parastiem mirstīgiem nemēdza parādīt. Svinīgajās ceremonijās šīm slavenībām vienmēr ierādīja goda vietas, un viņiem piešķīra pabalstus, ko izmaksāja no pilsētas līdzekļiem.

Gimnasiji un to audzēkņi

Sporta sacīkšu galvenais mērķis bija sagatavot grieķu jaunatni pilsonisko un militāro pienākumu pildīšanai. Visās grieķu pilsētās bija gimnasiji jeb vingrotavas, kur jaunieši ne tikai nodarbojās ar sportu, bet arī ieguva izglītību un mācījās reliģiju. Gimnasija centrā bija ierīkots sporta laukums, kam apkārt bija izbūvēti portiki un citas apjumtas telpas, kur atradās bibliotēkas un klases. Šajās iestādēs lielākoties mācījās jaunieši no turīgām ģimenēm, kuriem nebija jāpelna iztika un kuri varēja veltīt laiku izglītībai. Nākamie spēļu dalībnieki ilgstoši un intensīvi gatavojās sacīkstēm, klausot treneru norādījumiem, ievērojot stingru diētu un atturoties no dzimumattiecībām.

Kolizejā bija apskatāmas antīko atlētu skulptūras, kas lielākoties ir romiešu veidotās grieķu oriģinālu kopijas. Pēc seno grieķu domām, fiziskā pilnība bija cieši saistīta ar tikumisko un bija sasniedzama tikai dižciltīgajiem, tāpēc sportistu nevainojami veidoto ķermeņu skulptūras atspoguļoja filozofu ideālu. Savukārt romiešiem tie bija tikai mākslas darbi, ar kuriem viņi izrotāja stadionus, pirtis, vasarnīcas un pilis.

Senajiem romiešiem patika vardarbīga izklaide, tāpēc tādi grieķu sporta veidi kā laušanās, dūru cīņa un pankrātijs kļuva populāri arī Romā. Taču romieši sporta sacīkstes uzskatīja nevis par līdzvērtīgu atlētu cīņu, kurā tiek noteikts stiprākais, bet gan tikai par izklaidi. Sākotnējais priekšstats, ka sacīkšu dalībnieki ir izveicīgākie, prasmīgākie kareivji un ka sports ir daļa no karavīru audzināšanas, bija zaudējis savu nozīmi. Romā sporta sacensības rīkoja, lai izklaidētu publiku vai nedaudz izvingrotos pirms pirts apmeklējuma, un profesionālus atlētus tāpat kā gladiatorus uzskatīja par piederīgiem sabiedrības zemākajiem slāņiem.

 Kristiešu viedoklis par sportu

Antīko sporta spēļu ciešā saistība ar reliģiju bija viens no iemesliem, kāpēc pirmā gadsimta kristieši tās neapmeklēja, jo ”Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem?”. (2. Korintiešiem 6:14, 16.) Bet ko var teikt par sportu mūsdienās?

Kaut gan mūsdienās sacensības vairs netiek rīkotas, lai godātu pagāniskās dievības, vai nav tiesa, ka daudziem sports ir kļuvis par sava veida reliģiju? Turklāt pēdējos gados atklātībā ir nākuši daudzi fakti, kas liecina — tiekdamies pēc uzvaras, sportisti bieži vien lieto dopingu, tā apdraudot ne tikai savu veselību, bet arī dzīvību.

Kristieši apzinās, ka sportiskie sasniegumi nevar dot paliekošu labumu. Dieva acīs cilvēku padara skaistu viņa garīgums, ”apslēptā sirds cilvēka” labās īpašības. (1. Pētera 3:3, 4.) Lai gan nebūt ne visi, kas mūsdienās nodarbojas ar sportu, izrāda niknu sāncensību garu, nevar noliegt, ka šāda attieksme ir diezgan izplatīta. Vai, atrodoties šādā sabiedrībā, mēs varētu sekot Dieva Rakstu padomam darīt visu ”ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā”? Vai arī atrašanās starp šādiem cilvēkiem mūs pamudinātu uz ”ienaidu, strīdiem, nenovīdību, dusmām, ķildām, šķelšanos”? (Filipiešiem 2:3; Galatiešiem 5:19—21.)

Daudzos mūsdienu sporta veidos ir atļauti spēka paņēmieni, kas bieži liek uzliesmot vardarbībai. Tiem, kas ir iecienījuši šādus sporta veidus, būtu jāatceras, kas ir teikts 11. psalma 6. pantā: ”Tas Kungs pārbauda taisno un bezdievīgo, bet Viņa dvēsele ienīst to, kas dara varas darbus.”

Cilvēks var gūt daudz prieka, atvēlot pienācīgu laiku fiziskiem vingrinājumiem, un arī apustulis Pāvils atzina, ka šīs nodarbības var būt kaut kādā mērā derīgas. (1. Timotejam 4:7—10.) Taču antīkās sporta spēles Pāvils minēja tikai kā piemēru, lai palīdzētu kristiešiem saprast, cik svarīgas īpašības ir savaldība un izturība. Mērķis, pēc kura tiecās pats Pāvils, bija Dieva apsolītais ”vainags” — mūžīgā dzīve. (1. Korintiešiem 9:24—27; 1. Timotejam 6:12.) Šai ziņā Pāvils ir rādījis labu priekšzīmi kristiešiem mūsdienās.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēli 31. lpp.]

Bokseris pēc cīņas

Šī bronzas skulptūra, kas ir atlieta ceturtajā gadsimtā p.m.ē., liecina, cik nežēlīgas bija dūru cīņas. Kā norādīts Romā notikušās izstādes katalogā, atlēti, kas cīnījās līdz pilnīgam spēku izsīkumam, kas rīkojās pēc principa ”brūci pret brūci”, tika cildināti kā priekšzīmīgi cīnītāji. ”Cīņa tikko beigusies, pie vecām rētām nākuši klāt jauni savainojumi,” teikts katalogā.

[Attēls 29. lpp.]

Kara ratu vadīšana bija aristokrātu iecienītākais sporta veids

[Attēls 30. lpp.]

Tā seno laiku mākslinieki iztēlojās spārnoto uzvaras dievieti Nīki kronējam spēļu uzvarētāju