Dzīvesstāsts

Kā es tumsā ieraudzīju gaismu

PASTĀSTĪJIS EGONS HAUSERS

Divus mēnešus pēc tam, kad es biju zaudējis redzi, manām acīm pavērās Bībeles patiesība, ko līdz tam es biju noraidījis.

ATCEROTIES, kā ir aizritējuši vairāk nekā septiņi gadu desmiti manā dzīvē, es izjūtu dziļu gandarījumu par daudz ko no paveiktā. Vienu gan es tomēr gribētu izmainīt: būtu bijis daudz labāk, ja es būtu agrāk iepazinis Dievu Jehovu.

Es piedzimu 1927. gadā Urugvajā, nelielā valstiņā, kuru ieskauj Argentīna un Brazīlija un kuras gleznainajā piekrastē daudzu kilometru garumā skalojas Atlantijas okeāns. Urugvajas iedzīvotāji galvenokārt ir itāļu un spāņu ieceļotāju pēcteči. Taču mani vecāki šajā valstī bija ieceļojuši no Ungārijas, un mana bērnība aizritēja trūcīgā, toties ļoti draudzīgā vidē. Mūsu apkaimē nebija nekādas vajadzības slēgt ciet durvis vai aizrestot logus, un rasu aizspriedumi mums bija sveši. Ieceļotāji un vietējie iedzīvotāji, melnie un baltie — mēs visi bijām draugi.

Mani vecāki bija aktīvi katoļi, un es desmit gadu vecumā sāku kalpot par altāra zēnu. Kad es pieaugu, es aktīvi darbojos savā draudzē un biju viens no vietējās diecēzes bīskapa konsultantiem. Es biju izraudzījies ārsta profesiju, un reiz mani uzaicināja uz Venecuēlu piedalīties kādā seminārā, ko organizēja katoļu baznīca. Kopā ar citiem ginekologiem, kas piedalījās šajā seminārā, es ieguvu vairāk informācijas par pretapaugļošanās tabletēm, kas tolaik parādījās pārdošanā.

Studiju gadu iespaidi

Studējot medicīnu, es daudz mācījos par cilvēka organisma uzbūvi, un, jo vairāk es  uzzināju, jo vairāk mani pārsteidza, ar kādu gudrību ir veidots cilvēka ķermenis. Es brīnījos par organisma spēju dziedināt pašam sevi un atlabt pēc traumām, piemēram, pēc tam kad cilvēkam daļēji ir izoperētas aknas vai ribas, tās spēj atkal atjaunoties.

Man nācās saskarties arī ar daudziem smagi slimiem pacientiem, un es biju ārkārtīgi apbēdināts, ja viņi nomira pēc asins pārliešanas. Vēl joprojām es nespēju aizmirst, cik grūti bija paziņot cilvēkiem par viņu tuvinieku nāvi, kad tie bija miruši no asins pārliešanas izraisītām komplikācijām. Lielākoties radiniekiem netika pateikts, ka nāvi ir izraisījusi asins pārliešana, bet gan tika minēts kāds cits iemesls. Kaut gan nu jau ir pagājuši daudzi gadi, es joprojām atceros, kādus pārdzīvojumus man izraisīja asins pārliešanas jautājums. Laika gaitā es nonācu pie secinājuma, ka šajā ārstēšanas veidā slēpjas kāda vaina. Ja vien es tolaik būtu zinājis Jehovas likumu par asins svētumu, man nebūtu bijis jānomokās ar tādām šaubām par šo ārstēšanas metodi. (Apustuļu darbi 15:19, 20.)

Prieks palīdzēt cilvēkiem

Ar gadiem es kļuvu par ķirurgu un Santalusijas slimnīcas direktoru. Turklāt es strādāju arī Nacionālajā bioloģijas institūtā. Es darīju darbu, kas man sagādāja milzīgu gandarījumu, — palīdzēju cilvēkiem atgūt veselību, atviegloju viņu ciešanas, daudzos gadījumos glābu dzīvību un palīdzēju nākt pasaulē bērniem. Negatīvā pieredze ar asins pārliešanu mani bija tik ļoti ietekmējusi, ka es operēju bez asins pārliešanas, un es veicu vairākus tūkstošus šādu operāciju. Pēc manām domām, asiņošanu var salīdzināt ar caurumu ūdens mucā. Vienīgais reālais risinājums ir aizlāpīt caurumu, nevis visu laiku liet ūdeni mucā.

Ārstēju Jehovas lieciniekus

Ar Jehovas lieciniekiem es iepazinos sešdesmito gadu sākumā, kad viņi sāka griezties pēc palīdzības mūsu slimnīcā, jo vēlējās, lai viņus operētu bez asins pārliešanas. Atmiņā man ir neizdzēšami iespiedies gadījums ar pacienti, kuru sauca Mersedesa Gonsalesa. Viņa bija pioniere jeb pilnas slodzes sludinātāja. Šai sievietei bija tik smaga anēmija, ka universitātes slimnīcas ārsti negribēja uzņemties risku un veikt operāciju, jo bija pārliecināti, ka viņa to nepārcietīs. Par spīti asins zudumam, mēs uzņēmāmies operēt šo pacienti savā slimnīcā. Operācija noritēja veiksmīgi, un Mersedesa Gonsalesa turpināja pionieres kalpošanu vēl vairāk nekā trīsdesmit gadus līdz pat savai nāvei 86 gadu vecumā.

Mani vienmēr pārsteidza, ar kādu mīlestību un sirsnību Jehovas liecinieki gādāja par saviem ticības biedriem, kas gulēja slimnīcā. Kad es gāju apgaitā pie slimniekiem, man patika klausīties, kā viņi stāsta par saviem uzskatiem, un es pieņēmu literatūru, ko viņi man piedāvāja. Man pat prātā nenāca, ka nav vairs aiz kalniem laiks, kad es būšu ne vien viņu ārsts, bet arī garīgais brālis.

Tuvāk ar Jehovas lieciniekiem es iepazinos pēc tam, kad apprecējos ar Beatrisi, kuras tēvs bija viens no maniem pacientiem. Lielākā  daļa no Beatrises radiniekiem regulāri satikās ar Jehovas lieciniekiem, un arī Beatrise neilgi pēc mūsu kāzām kļuva par Jehovas liecinieci. Es savukārt biju līdz acīm iegrimis savā darbā, un man bija svarīga atzinība mediķu aprindās. Es biju ļoti apmierināts ar dzīvi un nevarēju iedomāties, ka drīz vien mana dzīve sagriezīsies kājām gaisā.

Mani piemeklē nelaime

Viena no briesmīgākajām nelaimēm, kas var piemeklēt ķirurgu, ir redzes zaudēšana, un tieši tas atgadījās ar mani. Negaidīti man abās acīs plīsa tīklenes — es zaudēju redzi, un nebija zināms, vai to varēs atjaunot. Pēc operācijas es gulēju gultā ar pārsējiem uz acīm, un mani pārņēma dziļa nomāktība. Es jutos tik nederīgs un iztukšots, ka nolēmu darīt sev galu. Zinādams, ka atrodos ceturtajā stāvā, es izkāpu no gultas un taustījos gar sienu, lai atrastu logu un izlēktu pa to laukā. Tomēr šis atgadījums beidzās ar to, ka es nokļuvu slimnīcas gaitenī un kāda medmāsa mani aizveda atpakaļ līdz gultai.

Otrreiz pašnāvību es vairs nemēģināju izdarīt, tomēr nomāktība un neapmierinātība ar dzīvi neizgaisa. Šajā laikā, kad pasaule man bija iegrimusi tumsā, es apsolīju Dievam, ka izlasīšu Bībeli no viena gala līdz otram, ja vien atgūšu redzi. Beigu beigās redze daļēji atjaunojās, un es varēju lasīt, bet manai ķirurga karjerai gan bija pienācis gals. Tomēr es pārliecinājos par kāda Urugvajā populāra izteiciena patiesumu: ”Nav ļaunuma bez labuma.”

Iepazīšanās nelabvēlīgā gaisotnē

Es gribēju iegādāties Bībeles izdevumu The Jerusalem Bible lielā šriftā, bet tad es uzzināju, ka Jehovas liecinieki piedāvā Bībeli par lētāku samaksu, un kāds gados jauns Jehovas liecinieks apsolīja man to atnest. Jau nākamajā rītā jaunais cilvēks bija pie mūsu durvīm ar visu Bībeli. Sieva atvēra durvis un sāka ar viņu runāties. Es no istabas rupji uzkliedzu: ja par Bībeli jau ir samaksāts, šim cilvēkam vairs nav ko darīt manā mājā, lai taisās tik projām. Lieki piebilst, ka jaunais vīrietis tūlīt pat arī aizgāja. Man nenāca ne prātā, ka šis cilvēks vēlāk spēcīgi ietekmēs manu dzīvi.

Kādu dienu es biju devis sievai solījumu, ko pēc tam, kā izrādījās, es nevarēju izpildīt. Lai kaut kā izpirktu savu vainu un iepriecinātu sievu, es viņai apsolīju, ka apmeklēšu kopā ar viņu Kristus nāves atceres vakaru. Es turēju vārdu un noteiktajā dienā devos sievai līdzi uz šo pasākumu. Es biju patīkami pārsteigts par draudzīgo gaisotni, kas valdīja Jehovas liecinieku vidū, un par laipno uzņemšanu. Kad orators sāka savu runu, mani gaidīja vēl viens pārsteigums — tas bija tas pats jaunais cilvēks, kuru es nekaunīgā kārtā biju aizraidījis no savas mājas. Runa mani dziļi iespaidoja, un es jutos gaužām nelāgi par to, ka biju izturējies pret šo kristieti tik nelaipni. Kā gan es varētu nolīdzināt savu vainu, es prātoju.

Izdevīgā brīdī es pajautāju Beatrisei, vai viņa nevarētu uzaicināt šo kristieti pie mums uz pusdienām, bet sieva ievaicājās: ”Kā tu domā, vai nebūtu labāk, ja tu pats uzaicinātu viņu uz pusdienām? Tikai pagaidi brīdi, gan viņš pienāks mums klāt.” Beatrisei bija taisnība. Viņš pienāca pie mums sasveicināties un ar prieku piekrita atnākt pie mums ciemos.

Tajā vakarā, kad šis Jehovas liecinieks viesojās mūsu mājās, mums izvērsās saruna, kas iezīmēja sākumu daudzām pārmaiņām manā dzīvē. Kad viņš man parādīja grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi *, es viņam cēlu priekšā sešas tādas pašas grāmatas. Šīs grāmatas man bija iedevuši Jehovas liecinieki, kurus es ārstēju slimnīcā, bet es tā arī nebiju sācis tās lasīt. Visu maltītes laiku un arī pēc tam līdz vēlai naktij es uzdevu jautājumu pēc jautājuma, un mans viesis atbildēja uz visiem jautājumiem,  balstoties uz Bībeli. Mēs beidzām sarunu, tikai gaismai svīstot. Pirms promiešanas jaunais cilvēks man piedāvāja Bībeles stundas. Trīs mēnešu garumā mēs mācījāmies Bībeli, izmantojot grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi, un pēc tam Bībeles stundās mums noderēja grāmata ”Kritusi lielā Bābele!” Dieva Valstība valda! *. Pabeidzis šīs nodarbības, es veltīju savu dzīvi Dievam Jehovam un kristījos.

Atkal jūtos noderīgs

Aklums, kas mani piemeklēja, radīja manā dzīvē tādus apstākļus, kas palīdzēja atvērt mana ”gara acis” Bībeles patiesībai, ko tik ilgu laiku es biju noraidījis. (Efeziešiem 1:18.) Kad iepazinu Jehovu un uzzināju par viņa mīlestības pilnajiem nodomiem, mana dzīve pilnībā izmainījās. Es no jauna jutos noderīgs un laimīgs. Es atkal spēju palīdzēt cilvēkiem gan fiziski, gan garīgi; es varēju viņiem palīdzēt saprast, kā paildzināt savu dzīvi pašreizējā pasaulē un kā iemantot mūžīgu dzīvi jaunajā pasaulē.

Es sekoju līdzi medicīnas sasniegumiem un veicu pētījumus par tādām tēmām kā ar asins pārliešanu saistītais risks, alternatīvas ārstēšanas metodes, pacienta tiesības un bioētika. Mani aicināja teikt runas par šīm tēmām medicīniskos semināros, un tā man radās iespēja informēt vietējos mediķus. 1994. gadā es Brazīlijas pilsētā Riodežaneiro apmeklēju pirmo kongresu par bezasins ārstēšanas metodēm, un man bija iespēja teikt runu, kurā es stāstīju, kā rīkoties, lai novērstu asiņošanu. Vēlāk daļu no šīs informācijas varēja lasīt medicīnas žurnālā Hemoterapia, kurā tika publicēts mans raksts ”Asiņošanas novēršanas stratēģija”.

Nepadodos spiedienam

Agrīnajos studenta gados šaubas par asins pārliešanu galvenokārt man radās, pārdomājot medicīniskus argumentus. Tomēr tad, kad es pats nokļuvu slimnīcā un man bija nepieciešama operācija, izrādījās, ka nemaz nav viegli atteikties no asins pārliešanas un saglabāt uzticību Dievam, sastopoties ar spēcīgu spiedienu no ārstu puses. Es biju pieredzējis smagu sirdslēkmi, un slimnīcā man vairāk nekā divas stundas nācās skaidrot ķirurgam savu nostāju asins pārliešanas jautājumā. Šis ārsts, kura vecāki man bija ļoti tuvi draugi, sacīja, ka neļaus man nomirt, ja redzēs, ka asins pārliešana man varētu glābt dzīvību. Es lūdzu pie sevis, lai Jehova palīdzētu ārstam vismaz saprast un cienīt manu nostāju, ja arī viņš nespēj man piekrist. Galu galā ārsts apsolīja, ka respektēs manus lūgumus.

Vēlāk man bija nepieciešams izoperēt lielu prostatas audzēju, turklāt es jau biju zaudējis asinis. Un atkal man bija jāskaidro, kāpēc es atsakos no asins pārliešanas. Kaut gan es biju zaudējis divas trešdaļas asiņu, medicīnas personāls tomēr ņēma vērā manu nostāju.

Attieksmes maiņa

Būdams Starptautiskās Bioētikas asociācijas loceklis, es ar gandarījumu esmu noraudzījies, kā mainās medicīnas darbinieku un varas pārstāvju attieksme pret pacienta tiesībām. Arvien vairāk ārstu atsakās no savas aizbildnieciskās attieksmes un respektē apzinātas piekrišanas principu. Pacientiem ir dota iespēja izvēlēties ārstēšanās veidu. Jehovas liecinieki vairs netiek uzskatīti par fanātiķiem, kuriem nav pat vērts sniegt medicīnisku palīdzību. Gluži pretēji: Jehovas lieciniekiem ir labi informētu pacientu reputācija,  un viņu tiesības tiek respektētas. Medicīniskos semināros un televīzijā nereti var dzirdēt pazīstamus profesorus izsakām tādas frāzes kā ”Pateicoties Jehovas lieciniekiem, tagad mēs esam sapratuši..”, ”No Jehovas lieciniekiem mēs esam mācījušies..” un ”Mēs no viņiem esam mācījušies, kā uzlabot..”.

Agrāk dominēja uzskats, ka dzīvība ir svarīgāka par visu, jo ne brīvībai, ne cieņai nav vairs nozīmes, ja ir zaudēta dzīvība. Tagad daudzi respektē augstāku tiesisku principu, proti — katrs cilvēks pats ir noteicējs pār savām personiskajām tiesībām un tikai pats cilvēks drīkst izlemt, kuras no viņa tiesībām konkrētajos apstākļos ir primārās. Līdz ar to par galveno tiek uzskatīta cieņa, izvēles brīvība un reliģiskā pārliecība un tiek atzīta pacienta autonomija. Jehovas liecinieku Slimnīcu informācijas dienests daudziem ārstiem ir palīdzējis skaidrāk izprast šos jautājumus.

Ar ģimenes atbalstu es joprojām varu sekmīgi kalpot Jehovam un pildīt draudzes vecākā pienākumus. Kā jau es teicu, man ir ļoti žēl, ka es neiepazinu Jehovu agrāk. Tomēr es esmu viņam no sirds pateicīgs, ka viņš ir atdarījis manas acis un es esmu ieguvis cerību dzīvot laikā, kad pār zemi valdīs Dieva Valstība un ”neviens iedzīvotājs nesacīs: ”Es ciešu.”” (Jesajas 33:24.) *

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 24. lpp.]

Apmēram 30 gadu vecumā, kad es strādāju Santalusijas slimnīcā

[Attēls 26. lpp.]

1995. gadā kopā ar sievu Beatrisi