Vai garīdzniekiem būtu jāiesaistās politikā?

”UZRUNĀDAMS svētceļniekus, kāds Kanādas arhibīskaps sacīja, ka, iesaistoties politikā, iespējams palīdzēt trūcīgajiem. [..] Pat ja šķiet, ka politiskā sistēma nedarbojas saskaņā ar Dieva gribu, ”mums ir jāiesaistās politikā, lai nodrošinātu taisnību trūcīgajiem”, viņš teica.” (Catholic News.)

Nav nekas neparasts dzirdēt par reliģiskajiem vadītājiem, kas atbalsta iesaistīšanos politikā, tāpat arī nav retums garīdznieki, kas ieņem kādu politisku amatu. Daži ir centušies pozitīvi ietekmēt politiku. Citi tiek apbrīnoti un pieminēti tāpēc, ka ir cīnījušies, piemēram, par rasu vienlīdzību un verdzības atcelšanu.

Tomēr daudzi baznīcu locekļi jūtas satraukti, kad viņu mācītāji sāk paust savu nostāju politiskos jautājumos. ”Evaņģēlisko baznīcu apmeklētāji reizēm ir apšaubījuši to, vai ir pareizi, ka viņu mācītāji iesaistās politikā,” sacīts žurnālā Christian Century, rakstā par politisko teoloģiju. Daudzi reliģiozi cilvēki uzskata, ka baznīca ir pārāk svēta, lai nodarbotos ar politiskiem jautājumiem.

Garīdzniecības iesaistīšanās politikā rada jautājumus, kas interesē visus, kuri vēlas redzēt labāku pasauli. Vai kristietības sludinātāji spēj pozitīvi ietekmēt politiku? * Vai baznīcas iesaistīšanās politikā ir veids, ko Dievs paredzējis, lai izveidotu labāku valdību un labāku pasauli? Vai kristietība ir dibināta ar mērķi rādīt jaunu ceļu politikā?

Kā baznīca iesaistījās politikā

Vēsturnieks Henrijs Čedviks savā grāmatā The Early Church (Agrīnā baznīca) raksta, ka agrīnā kristiešu draudze bija pazīstama ar to, ka tā ”netiecās iegūt varu šajā pasaulē”. Tā bija ”apolitiska, miermīlīga un pacifistiska kopiena”. Grāmatā A History of Christianity (Kristietības vēsture) teikts: ”Kristiešu vidū valdīja pārliecība, ka nevienam kristietim nebūtu jāieņem valsts amats.. Vēl trešā gadsimta sākumā Hipolits rakstīja, ka saskaņā ar vēsturisku kristiešu paradumu maģistrātam, kas vēlas pievienoties baznīcai, ir jāatsakās no sava amata.” Taču pakāpeniski daudzās draudzēs cilvēki, kas tīkoja pēc varas, sāka uzņemties vadību, piešķirdami sev glaimojošus titulus. (Apustuļu darbi 20:29, 30.) Daži no viņiem vēlējās būt gan reliģiskie vadoņi, gan politiķi. Pēkšņas izmaiņas Romas valdības nostājā šādiem cilvēkiem sniedza kāroto iespēju.

 312. gadā pagāniskais Romas imperators Konstantīns sāka izrādīt labvēlību nominālajai kristietībai. Lai cik tas būtu pārsteidzoši, bīskapi bija gatavi vienoties ar pagānisko imperatoru, lai saņemtu tā piedāvātās privilēģijas. ”Baznīca aizvien vairāk tika iesaistīta nozīmīgu politisku lēmumu pieņemšanā,” rakstīja Henrijs Čedviks. Kā iesaistīšanās politikā ietekmēja garīdzniekus?

Kā iesaistīšanās politikā ietekmēja kristietības sludinātājus

Domu, ka Dievs izmanto garīdzniekus, lai tie darbotos politikā, galvenokārt attīstīja Augustīns, ietekmīgs piektā gadsimta katoļu teologs. Viņš iztēlojās, ka baznīca valdīs pār tautām un nesīs cilvēcei mieru. Taču, kā raksta vēsturnieks Herberts Velss, ”Eiropas vēsture no piektā līdz pat piecpadsmitajam gadsimtam galvenokārt ir stāsts par to, kā mēģinājums īstenot cildeno ideju par dievišķu pasaules valdību cieta neveiksmi”. Kristietība nav nesusi mieru pat Eiropai, kur nu vēl pasaulei kopumā. Kristīgā baznīca daudzu cilvēku acīs ir zaudējusi savu reputāciju. Kāpēc tā ir noticis?

Daudzi, kas apgalvoja, ka sludina kristietību, iesaistījās politikā ar labiem nodomiem, taču ar laiku sāka rīkoties ļauni. Mārtiņš Luters, sludinātājs un Bībeles tulkotājs, ir pazīstams ar saviem centieniem reformēt katoļu baznīcu. Taču viņa drosmīgā vēršanās pret baznīcas doktrīnām padarīja viņu populāru to vidū, kuri vēlējās uzsākt politisku sacelšanos. Kad arī pats Luters sāka izteikt savus uzskatus politiskos jautājumos, viņš zaudēja daudzu cilvēku cieņu. Sākotnēji viņš atbalstīja zemniekus, kas sacēlās pret firstiem un muižniekiem, kuri tos paverdzināja. Bet vēlāk, kad sacelšanās kļuva nežēlīga, viņš mudināja firstus nesaudzīgi apspiest sacelšanos, ko tie arī izdarīja, noslepkavojot tūkstošiem cilvēku. Tāpēc nav brīnums, ka zemnieki Luteru uzskatīja par nodevēju. Luters arī atbalstīja firstus viņu dumpī pret katolisko ķeizaru. Protestanti, kā sāka dēvēt Lutera sekotājus, sākotnēji bija politiska kustība. Kā Luteru ietekmēja vara, kāda viņam piederēja? Tā viņu sabojāja. Piemēram, kādreiz viņš bija pretojies tam, ka cilvēki ar varu tiek piespiesti mainīt savus reliģiskos uzskatus, bet vēlāk viņš savus politiskos domubiedrus mudināja sadedzināt tos, kas iebilst pret bērnu kristīšanu.

Žans Kalvins bija ievērojams garīdznieks, kas darbojās Ženēvā, bet ar laiku viņš ieguva arī milzīgu politisku ietekmi. Kad Migels Servets pierādīja, ka mācība par trīsvienību nav balstīta uz Bībeli, Kalvins izmantoja savu politisko ietekmi, lai panāktu, ka Servets tiek sadedzināts uz sārta. Kāda gan tā bija atkāpšanās no Jēzus mācībām!

Iespējams, šie vīrieši bija aizmirsuši Bībelē, 1. Jāņa vēstules 5. nodaļas 19. pantā, rakstītos vārdus: ”Visa pasaule ir grimusi ļaunumā.” Vai viņus vadīja patiesa vēlēšanās pozitīvi ietekmēt sava laika politiku, vai arī viņus vilināja izredzes iegūt varu un ietekmīgus draugus? Lai kāds arī bija šo vīriešu rīcības iemesls, viņiem būtu bijis jāatceras brīdinājums, ko, Dieva iedvesmots, bija rakstījis Jēzus māceklis Jēkabs: ”Vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva  ienaidība? Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku.” (Jēkaba 4:4.) Jēkabs zināja, ka Jēzus par saviem sekotājiem bija teicis: ”Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules.” (Jāņa 17:14.)

Kaut arī daudzi atzīst, ka kristieši nedrīkst piedalīties pasaules ļaunajos darbos, viņi nepiekrīt tam, ka jāievēro politiska neitralitāte. Viņi apgalvo, ka šāda neitralitāte neļauj kristiešiem aktīvi apliecināt mīlestību pret citiem. Viņi ir pārliecināti, ka baznīcu vadītājiem gan vārdos, gan darbos ir jācīnās pret korupciju un netaisnību. Bet vai neitralitāte, kādu mācīja ievērot Jēzus, tiešām nav savienojama ar patiesām rūpēm par citiem? Vai kristietim ir iespējams neiesaistīties politisku jautājumu risināšanā un tomēr praktiski palīdzēt citiem? Šie jautājumi ir apskatīti nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 4. lpp.]

Tiecoties pēc varas, baznīcu vadītāji ir bijuši gatavi vienoties ar politiskajiem vadītājiem, piemēram, ar imperatoru Konstantīnu

[Norāde par autortiesībām]

Musée du Louvre, Paris

[Attēli 5. lpp.]

Kāpēc ievērojami reliģiskie vadītāji iesaistījās politikā?

Augustīns

Luters

Kalvins

[Norādes par autortiesībām]

Augustīns: ICCD Photo; Kalvins: Portrait by Holbein, from the book The History of Protestantism (Vol. II)