Vai neitralitāte neļauj izpausties kristīgai mīlestībai?

BŪT kristietim nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai pa svētdienām lasīt Bībeli, lūgt Dievu un dziedāt reliģiskas dziesmas. Būt kristietim nozīmē kalpot Dievam un darīt labu cilvēkiem. Bībelē teikts: ”Nemīlēsim vārdiem nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” (1. Jāņa 3:18.) Jēzus no tiesas rūpējās par citiem, un kristieši vēlas viņam līdzināties. Apustulis Pāvils mudināja ticības biedrus vienmēr būt aizņemtiem ”Kunga darbā”. (1. Korintiešiem 15:58.) Taču kas ir ”Kunga darbs”? Vai tas sevī ietver to, ka ir jācenšas mainīt valdības politiku nabadzīgo un apspiesto labā? Vai tā rīkojās Jēzus?

Kaut arī Jēzus tika mudināts iesaistīties politikā un atbalstīt kādu no politiskajiem spēkiem, viņš atteicās to darīt. Viņš noraidīja Sātana piedāvājumu valdīt pār visām pasaules valstīm, atteicās iesaistīties  diskusijā par nodokļu maksāšanu un neļāva kādai populārai politiskai kustībai sevi iecelt par ķēniņu. (Mateja 4:8—10; 22:17—21; Jāņa 6:15.) Taču tas, ka viņš saglabāja neitralitāti, nekavēja viņu darboties citu labā.

Jēzus galveno uzmanību pievērsa tam, kas citiem var dot ilgstošu labumu. Dziedinot slimos un reiz paēdinot piecus tūkstošus cilvēku, viņš uz laiku atviegloja samērā nedaudzu cilvēku stāvokli, taču viņa mācības piedāvāja mūžīgas svētības visai cilvēcei. Jēzus kļuva pazīstams nevis kā palīdzības kampaņu organizētājs, bet gan kā ”mācītājs”. (Mateja 26:18; Marka 5:35; Jāņa 11:28.) Viņš sacīja: ”Tāpēc es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību.” (Jāņa 18:37.)

Sludināt kaut ko labāku nekā politisku risinājumu

Patiesība, ko mācīja Jēzus, nebija politiska teorija. Viņš mācīja par Valstību, kuras Ķēniņš viņš būs. (Lūkas 4:43.) Šī Valstība ir debesu valdība, un tā stāsies visu cilvēku valdību vietā un atnesīs cilvēcei pastāvīgu mieru. (Jesajas 9:5, 6; 11:9; Daniēla 2:44.) Tāpēc Valstība ir vienīgā patiesā cilvēces cerība. Vai gan, sludinot šādu pamatotu cerību uz nākotni, netiek parādīta lielāka mīlestība, nekā mudinot paļauties uz to, ka droša nākotne ir panākama cilvēku spēkiem? Bībelē teikts: ”Nepaļaujieties uz lieliem kungiem, uz cilvēku bērniem, kas taču nevar palīdzēt! Kad gars iziet no miesas, tad viņi atgriežas pīšļos, un tanī pat brīdī viņu nodomi aiziet bojā. Svētīgs tas, kuŗa palīgs ir Jēkaba Dievs, un kuŗa cerība balstās uz to Kungu, viņa Dievu.” (Psalms 146:3—5.) Jēzus nevis sūtīja savus mācekļus sludināt, kā labāk veidot valdības, bet gan mācīja tiem sludināt ”valstības evanģeliju”. (Mateja 10:6, 7; 24:14.)

Tātad kristīgiem sludinātājiem ir uzticēts ”Kunga darbs”. Tā kā no Dieva Valstības pavalstniekiem tiek prasīts mīlēt citam citu, Valstība spēs likvidēt nabadzību, taisnīgi sadalot materiālos resursus. (Psalms 72:8, 12, 13.) Tā ir laba vēsts, ko ir svarīgi paziņot.

Mūsdienās Jehovas liecinieki organizēti veic ”Kunga darbu” 235 zemēs. Paklausīdami Jēzus pavēlei, viņi ar cieņu izturas pret visām valdībām. (Mateja 22:21.) Taču viņi ievēro arī šos Jēzus teiktos vārdus: ”Jūs neesat no pasaules, bet es jūs esmu izredzējis no pasaules.” (Jāņa 15:19.)

Daudzi, kas agrāk savas cerības bija saistījuši ar politiku, pēc rūpīgas iedziļināšanās Bībelē ir mainījuši savu nostāju. Kāds itāļu politiķis, kas reiz bija tā saucamās katoliskās akcijas (baznīcai pakļautas organizācijas) biedrs, sacīja: ”Es sāku darboties politikā, jo uzskatīju, ka cilvēkam ir aktīvi jāveicina sabiedrības politiskā un sociālā attīstība.” Pēc tam, kad viņš bija atteicies no pilsētas mēra amata, lai kļūtu par Jehovas liecinieku un sludinātu Dieva Valstību,  viņš paskaidroja, kāpēc godprātīgu cilvēku centieni politikā cieš neveiksmi. ”Pasaule ir tāda, kāda tā ir, nevis tāpēc, ka godīgi cilvēki nebūtu centušies uzlabot sociālos apstākļus, bet gan tāpēc, ka nedaudzu krietnu cilvēku centienus pārmāc daudzu cilvēku ļaunums.”

Lai gan patiesie kristieši neiesaistās politikā, jo vēlas sludināt vēsti par vienīgo patieso cilvēces cerību, tas viņus nekavē praktiski palīdzēt citiem. Tie, kuriem viņi palīdz kļūt par Dieva Valstības pavalstniekiem, mācās izskaust sevī īpašības, kas kaitē viņiem pašiem, cienīt varu, uzlabot ģimenes dzīvi un veidot līdzsvarotu viedokli par materiālām vērtībām. Taču vēl svarīgāk ir tas, ka Jehovas liecinieki palīdz cilvēkiem izveidot ciešas attiecības ar Dievu.

Dieva Valstības sludinātāji dod labumu sabiedrībai, kurā viņi dzīvo. Turklāt viņi māca cilvēkiem paļauties uz valdību, kas ir reāla un kas nesīs pastāvīgu mieru visiem, kuri mīl Dievu. Būdami politiski neitrāli, šie kristieši var citiem sniegt vislabāko un praktiskāko palīdzību, kāda vien šodien iespējama.

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

Politisks aktīvists kļūst par Dieva Valstības sludinātāju

Zēna gados Atilu, kas dzīvoja Brazīlijas pilsētā Belenā, draudzes priesteri iepazīstināja ar atbrīvošanas teoloģiju. Viņam patika klausīties par to, ka cilvēce galu galā tiks atbrīvota no apspiešanas, un ar laiku viņš pievienojās kādai aktīvistu grupai, kurā darbojoties viņš iemācījās organizēt protesta gājienus un pilsoniskās nepakļaušanās kampaņas.

Taču Atilam arī patika mācīt grupas locekļu bērnus ar kādas viņam iedotas grāmatas palīdzību, kura saucās Klausies Izcilo Skolotāju *. Tajā bija runāts par to, ka ir labi jāuzvedas un jāklausa varām. Tas Atilu pamudināja domāt, kāpēc tie cilvēki, kas atbalsta atbrīvošanas teoloģiju, neievēro Jēzus dotās augstās morāles normas un kāpēc daudzi, kas iegūst varu, aizmirst par apspiestajiem. Viņš sarāva saites ar aktīvistu grupu. Pēc kāda laika pie viņa durvīm pieklauvēja Jehovas liecinieki un pastāstīja viņam par Dieva Valstību. Drīz viņš sāka mācīties Bībeli un uzzināja, kas patiesībā likvidēs apspiešanu.

Šajā laikā Atila apmeklēja kādu katoļu semināru par reliģiju un politiku. ”Reliģija un politika ir vienas medaļas divas puses,” skaidroja pasniedzēji. Atila arī apmeklēja Jehovas liecinieku sapulci Valstības zālē. Cik ļoti tas, ko viņš redzēja Valstības zālē, atšķīrās no tā, ko viņš bija redzējis citur! Šeit neviens nesmēķēja, nelietoja alkoholu un nestāstīja nepiedienīgus jokus. Atila izlēma pievienoties Jehovas lieciniekiem un piedalīties sludināšanā, un pēc neilga laika viņš tika kristīts. Tagad viņš saprot, kāpēc atbrīvošanas teoloģija nav patiesais nabadzīgo cilvēku problēmu risinājums.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 6. lpp.]

Tas, ka kristīgie kalpotāji ir politiski neitrāli, viņus nekavē palīdzēt citiem