Kristiešiem ir pienākums rūpēties par veciem cilvēkiem

”Līdz jūsu vecuma dienām Es palikšu tas pats, Es jūs nesīšu, kamēr jūs paliksit sirmi.” (JESAJAS 46:4.)

1., 2. Kā debesu Tēva rūpes par cilvēkiem atšķiras no tā, ko bērnu labā var izdarīt vecāki?

GĀDĪGI vecāki rūpējas par savām atvasēm zīdaiņu vecumā, bērnībā un pusaudžu gados. Pat tad, kad bērni kļūst pieauguši un nodibina paši savu ģimeni, tēvs un māte joprojām ar mīlestību par viņiem interesējas un viņus atbalsta.

² Tam, ko cilvēki var izdarīt savu bērnu labā, ir robežas, bet mūsu debesu Tēvs vienmēr ar mīlestību rūpējas par saviem kalpiem un viņus atbalsta. Savulaik, uzrunādams savu izredzēto tautu, Jehova teica: ”Līdz jūsu vecuma dienām Es palikšu tas pats, Es jūs nesīšu, kamēr jūs paliksit sirmi.” (Jesajas 46:4.) Šos vārdus ir ļoti uzmundrinoši lasīt gados vecākiem kristiešiem. Jehova neatstāj nevienu, kas viņam uzticīgi kalpo. Viņš sola šādus cilvēkus uzturēt, atbalstīt un vadīt visu mūžu, arī vecumdienās. (Psalms 48:15.)

3. Par ko tālāk runāts šajā rakstā?

³ Kā mēs varam sekot Jehovam, kas ar mīlestību gādā par veciem cilvēkiem? (Efeziešiem 5:1, 2.) Apskatīsim vairākas iespējas, kā draudzes pārraugi un visi pārējie kristieši, īpaši tie, kuru vecāki ir gados, var rūpēties par vajadzībām, kādas ir cienījamu vecumu sasniegušiem brāļu saimes locekļiem.

Bērnu pienākums

4. Kāds ir kristiešu pienākums pret saviem vecākiem?

⁴ ”Godā savu tēvu un māti.” (Efeziešiem 6:2; 2. Mozus 20:12.) Ar šo vienkāršo, bet ļoti svarīgo citātu no Ebreju rakstiem apustulis Pāvils atgādināja bērniem, kāds ir viņu pienākums pret vecākiem. Bet  kā šie vārdi attiecas uz rūpēm par veciem cilvēkiem? To palīdz saprast kāds gadījums no pirmskristietības laikiem.

5. a) Kas liecina par to, ka Jāzeps nebija aizmirsis savas ģimenes saites? b) Ko nozīmē godāt vecākus, un kādu priekšzīmi šajā ziņā rādīja Jāzeps?

⁵ Jāzeps vairāk nekā 20 gadus nebija redzējis savu gados veco tēvu — patriarhu Jēkabu. Taču Jāzepa mīlestība pret Jēkabu nebija zudusi. Kad Jāzeps saviem brāļiem atklāja, kas viņš ir, viņš tūlīt jautāja: ”Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?” (1. Mozus 43:7, 27; 45:3.) Tolaik Kanaāna zemē bija bads, tāpēc Jāzeps sūtīja tēvam ziņu: ”Nāc pie manis un nevilcinies! Tu dzīvosi Gošenes zemē un būsi man tuvu.. Un es tevi apgādāšu tur ar uzturu.” (1. Mozus 45:9—11; 47:12.) Tātad godāt padzīvojušus vecākus nozīmē aizsargāt viņus un gādāt par viņiem materiālā ziņā, ja viņi paši nespēj to darīt. (1. Samuēla 22:1—4; Jāņa 19:25—27.) Jāzeps labprāt pildīja šo pienākumu.

6. Kā Jāzeps apliecināja, ka patiesi mīl savu tēvu, un kā mēs varam sekot viņa piemēram?

⁶ Ar Jehovas svētību Jāzeps bija kļuvis par vienu no Ēģiptes bagātākajiem un ietekmīgākajiem cilvēkiem. (1. Mozus 41:40.) Taču viņš neuzskatīja sevi par pārāk svarīgu vai pārāk aizņemtu, lai parādītu godu savam 130 gadus vecajam tēvam. Uzzinājis, ka Jēkabs (Izraēls) jau ir tuvu, ”Jāzeps lika sagatavot pajūgu un devās Israēlam pretī uz Gošeni. To ieraudzījis, tas krita viņam ap kaklu un ilgi raudāja pie viņa krūts.” (1. Mozus 46:28, 29.) Šī sagaidīšana nebija tikai ārēja cieņas izpausme. Jāzeps no sirds mīlēja savu sirmo tēvu un nekaunējās atklāti to parādīt. Ja mūsu vecāki ir jau gados, vai mēs tikpat sirsnīgi paužam viņiem savu mīlestību?

7. Kāpēc Jēkabs vēlējās tikt apglabāts Kanaānā?

⁷ Jēkabs līdz pat mūža beigām palika uzticīgs Jehovam. (Ebrejiem 11:21.) Tā kā Jēkabs ticēja Dieva solījumiem, viņš lūdza, lai viņu apglabā Kanaānā. Jāzeps pagodināja savu tēvu un izpildīja šo lūgumu, lai gan tas bija saistīts ar lieliem izdevumiem un neērtībām. (1. Mozus 47:29—31; 50:7—14.)

8. a) Kas mūs galvenokārt mudina rūpēties par vecākiem, kuri ir gados? b) Kā rīkojās kāds pilnas slodzes kalpotājs, kura vecākiem bija vajadzīga aprūpe? (Skat. ielogojumu 17. lpp.)

⁸ Kas Jāzepu pamudināja rūpēties par savu tēvu? Viņš noteikti mīlēja tēvu un jutās tam pateicīgs par to, ka tēvs viņam bija devis dzīvību un viņu uzaudzinājis, taču liela nozīme bija arī tam, ka Jāzeps vēlējās iepriecināt Jehovu. Tādai pašai jābūt arī mūsu prāta nostājai. Pāvils rakstīja: ”Ja kādai atraitnei ir bērni vai bērnu bērni, tad lai tie papriekš mācās pildīt savu godbijības pienākumu pret savu pašu dzimtu un dot pateicību saviem tēviem; jo tāda rīcība ir patīkama Dieva priekšā.” (1. Timotejam 5:4.) Mīlestība pret Jehovu un bijība viņa priekšā mūs pamudinās rūpēties  par vecākiem, kas ir gados, lai gan reizēm to darīt nepavisam nav viegli. *

Ko var darīt draudzes vecākie

9. Ko Jehova ir iecēlis par ganiem ganāmajam pulkam, arī gados vecākiem kristiešiem?

⁹ Sava garā mūža nogalē Jēkabs nosauca Jehovu par Dievu, ”kas man ir bijis mans gans no sākuma līdz šai dienai”. (1. Mozus 48:15.) Mūsdienās Jehova saviem kalpiem uz zemes ir devis ganus — kristīgos pārraugus jeb vecākos, kas darbojas viņa Dēla Jēzus Kristus, ”augstā gana”, vadībā. (1. Pētera 5:2—4.) Kā pārraugi var līdzināties Jehovam, rūpējoties par gados vecākiem ganāmā pulka locekļiem?

10. Kāda palīdzība tiek sniegta vecāka gadagājuma kristiešiem? (Skat. ielogojumu 19. lpp.)

¹⁰ Neilgi pēc kristiešu draudzes izveidošanas apustuļi iecēla ”septiņus vīrus.., Svēta Gara un gudrības pilnus”, kuriem bija jāpārrauga ”dienišķā apkalpošana” jeb pārtikas izdalīšana trūcīgām kristietēm, kas bija atraitnes. (Apustuļu darbi 6:1—6.) Vēlāk Pāvils deva norādījumu pārraugam Timotejam iekļaut priekšzīmīgas cienījama vecuma atraitnes starp tām, kurām būtu jāpalīdz materiālā ziņā. (1. Timotejam 5:3, 9, 10.) Arī mūsdienās draudzes pārraugi labprāt koordinē praktiskas palīdzības sniegšanu gados vecākiem kristiešiem, kam tā vajadzīga. Taču rūpes par dievbijīgiem vecāka gadagājuma cilvēkiem sevī ietver kaut ko vairāk.

11. Ko Jēzus teica par trūcīgo atraitni, kura iemeta šķirstā nelielu ziedojumu?

¹¹ Reiz, kad Jēzus kalpošana uz zemes tuvojās beigām, viņš nosēdās templī un ”skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā”. Tad viņa uzmanību piesaistīja kāda sieviete. Bībelē stāstīts: ”Kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas, tas ir viens kvadrants.” Jēzus pieaicināja savus mācekļus un tiem sacīja: ”Patiesi es jums saku, šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši. Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.” (Marka 12:41—44.) Naudas izteiksmē atraitnes ziedojums nebija liels, bet Jēzus zināja, cik augstu viņa debesu Tēvs vērtē šādus patiesus ticības apliecinājumus. Lai kāds bija nabaga atraitnes vecums, Jēzum viņas rīcība nepalika nepamanīta.

12. Kā vecākie var apliecināt, ka augstu vērtē gados vecu kristiešu ieguldījumu draudzes darbībā?

 ¹² Tāpat kā Jēzus, kristiešu draudzes pārraugi neatstāj bez ievērības padzīvojušo ticības biedru pūles kalpošanā. Vecākie viņus uzslavē par līdzdalību sludināšanā, piedalīšanos sapulcēs, par to, cik labu priekšzīmi viņi rāda draudzei, un par viņu izturību. Uzmundrinājuma vārdi, kas teikti no sirds, gados veciem kristiešiem ļauj izjust prieku par savu kalpošanu un nesalīdzināt to ar citu paveikto vai ar to, kas kādreiz ir bijis pa spēkam viņiem pašiem, jo šādi salīdzinājumi var radīt tikai vilšanos. (Galatiešiem 6:4.)

13. Kā vecākie var izmantot padzīvojušu kristiešu pieredzi un spējas?

¹³ Ja vecākie izmanto padzīvojušu kristiešu pieredzi un spējas, viņi apliecina, ka uzskata to devumu draudzē par ļoti vērtīgu. Priekšzīmīgus vecāka gadagājuma kristiešus laiku pa laikam var lūgt piedalīties demonstrējumos un uzdot viņiem jautājumus draudzes sapulcēs. ”Kad es uz skatuves sarunājos ar kādu cienījama vecuma brāli vai māsu, kas ir uzaudzinājuši bērnus patiesībā, klausītāji ir pati uzmanība,” stāsta kāds vecākais. Kādas citas draudzes vecākie raksta, ka viņu draudzē ir 71 gadu veca pioniere, kas vairākiem Valstības sludinātājiem ir palīdzējusi atsākt regulāri piedalīties kalpošanā. Viņa tos mudina neaizmirst pamatu pamatus — lasīt Bībeli un dienas pantu un pēc tam pārdomāt lasīto.

14. Kā vecākie kādā draudzē parādīja, ka augstu vērtē vienu no pārraugiem, kas bija jau gados?

¹⁴ Vecākie augstu vērtē arī to, ko dara draudzes pārraugi, kuri ir gados. Žozē, kam ir vairāk nekā 70 gadu un kas jau ilgus gadus ir vecākais, nesen tika veikta nopietna operācija. Zinādams, ka atveseļošanās noritēs lēni, Žozē apsvēra iespēju atteikties no draudzes vadošā pārrauga pienākumiem. ”Pārējo vecāko reakcija mani pārsteidza,” saka Žozē. ”Viņi nevis piekrita manam ierosinājumam, bet pajautāja, kā man praktiski palīdzēt, lai es arī turpmāk spētu pildīt savus pienākumus.” Tagad daļu  darbu Žozē vietā veic kāds gados jaunāks vecākais, bet Žozē joprojām ir vadošais pārraugs, un draudzei tas ir nācis tikai par labu. Kāds cits šīs draudzes vecākais saka: ”Brāļi ir ļoti pateicīgi par visu, ko Žozē dara, būdams vecākais. Žozē tiek mīlēts un cienīts savas lielās pieredzes un stiprās ticības dēļ. Bez viņa draudzei kaut kā pietrūktu.”

Rūpēties citam par citu

15. Kāpēc visiem kristiešiem jādomā par gados vecu ticības biedru vajadzībām?

¹⁵ Par gados veciem cilvēkiem jārūpējas ne tikai tiem, kuru vecāki ir gados, un draudzes pārraugiem. Salīdzinādams kristiešu draudzi ar cilvēka miesu, Pāvils rakstīja: ”Dievs miesu ir tā sastādījis, ka mazāk cienītam loceklim piešķīris lielāku cieņu, lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu.” (1. Korintiešiem 12:24, 25.) Lai kristiešu draudze darbotos saskanīgi, katram, kas pie tās pieder, jādomā, kā palīdzēt ticības biedriem, arī gados veciem. (Galatiešiem 6:2.)

16. Kā var apliecināt rūpes par gados veciem cilvēkiem, kad apmeklējam kristiešu sapulces?

¹⁶ Lieliska iespēja apliecināt, ka rūpējamies par vecākiem ticības biedriem, paveras kristiešu sapulcēs. (Filipiešiem 2:4; Ebrejiem 10:24, 25.) Vai mēs atrodam laiku ar viņiem parunāt? Protams, ir dabiski apjautāties par viņu veselību, bet vai nebūtu iespējams ”nest kādu gara velti”, piemēram, pastāstīt kādu uzmundrinošu gadījumu vai minēt kādu bībelisku domu? Reizēm veciem cilvēkiem ir grūti pārvietoties, tāpēc būtu labi pašiem pieiet pie viņiem, nevis gaidīt, ka viņi pienāks pie mums. Ja sarunu biedram ir slikta dzirde, mums jārunā lēni un skaidri. Tāpat jāatceras, ka īsta savstarpēja ieprieca ir iespējama tikai tad, ja uzmanīgi klausāmies, ko saka otrs. (Romiešiem 1:11, 12.)

17. Kā var apliecināt rūpes par padzīvojušiem kristiešiem, kas nespēj iziet ārpus mājām?

¹⁷ Bet kā būtu jārīkojas, ja kāds no gados vecākiem cilvēkiem nevar apmeklēt sapulces? Jēkaba vēstules 1. nodaļas 27. pantā ir teikts, ka mūsu pienākums ir ”pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās”. Grieķu valodas vārdam, kas iztulkots ”pieskatīt”, ir arī nozīme ”apraudzīt”. (Apustuļu darbi 15:36.) Veci cilvēki ir ārkārtīgi priecīgi, ja kāds ierodas viņus apraudzīt. Ap 65. gadu, kad ”sirmais Pāvils” atradās apcietinājumā  Romā, viņš jutās ļoti vientuļš. Pāvils ilgojās redzēt savu darba biedru Timoteju un tam rakstīja: ”Steidzies šurp pie manis ātri.” (Filemonam 9; 2. Timotejam 1:3, 4; 4:9.) Dažkārt veci ļaudis paši savās mājās jūtas kā cietumnieki, jo veselības stāvokļa dēļ nespēj iziet ārpus tām. Viņi mums it kā saka: ”Atnāciet pie manis, nekavējieties!” Vai mēs atsaucamies uz šādiem lūgumiem?

18. Kādu labumu dod vecāka gadagājuma kristiešu apraudzīšana?

¹⁸ Nekad nenovērtēsim par zemu to, cik lielu labumu dod vecāka gadagājuma garīgā brāļa vai māsas apraudzīšana. Kad kristietis, ko sauca par Onēsiforu, bija Romā, viņš rūpīgi meklēja Pāvilu, atrada to un pēc tam ”daudzkārt atspirdzināja”. (2. Timotejam 1:16, 17.) ”Man patīk pavadīt laiku kopā ar jaunākiem cilvēkiem,” stāsta kāda padzīvojusi māsa. ”Pats jaukākais ir tas, ka viņi pret mani izturas kā pret savas ģimenes locekli. Tas mani ļoti iepriecina.” Kāda cita kristiete, kas ir gados, saka: ”Esmu bezgala pateicīga, ja kāds atsūta man pastkarti, piezvana un dažas minūtes parunā ar mani vai arī uz brītiņu iegriežas pie manis. Tā ir kā svaiga gaisa šalts.”

Jehova atalgo mūsu pūles

19. Ko iegūst tie, kas rūpējas par veciem ļaudīm?

¹⁹ Tie, kas rūpējas par veciem ļaudīm, arī paši daudz ko iegūst. Iespēja būt kopā ar cienījama vecuma cilvēkiem, kam ir dziļas zināšanas un plaša pieredze, jau pati par sevi ir vienreizēja. Turklāt dodot ir gūstama vislielākā laime, kā arī iekšējs miers un apziņa, ka esam izpildījuši Bībelē noteikto pienākumu. (Apustuļu darbi 20:35.) Tiem, kas pievērš uzmanību vecāka gadagājuma cilvēkiem, nav jāuztraucas, ka vecumdienās viņi paši tiks aizmirsti. Dieva Rakstos ir teikts: ”Dvēsele, kas bagātīgi svētī citus, taps stiprināta, un kas bagātīgi veldzē citus, kļūs arī pats veldzēts.” (Salamana Pamācības 11:25.)

20., 21. Kāds ir Jehovas viedoklis par tiem, kas rūpējas par padzīvojušiem cilvēkiem, un kā mums jāapņemas rīkoties?

²⁰ Jehova atalgo dievbijīgus bērnus, draudzes pārraugus un citus kristiešus, kas nesavtīgi rūpējas par padzīvojušu ticības biedru vajadzībām. Uz viņiem attiecas sakāmvārds: ”Kas iežēlojas par nabago, aizdod naudu tam Kungam, un Tas viņam atmaksās par viņa labo darbu.” (Salamana Pamācības 19:17.) Ja mēs, mīlestības mudināti, gādājam par nespēcīgajiem un trūcīgajiem, Dievs mūsu rīcību uzskata par aizdevumu, ko viņš atmaksā ar svētībām. Tāpat viņš mūs atalgo par to, ka ar mīlestību rūpējamies par ticības biedriem, kuri jau ir gados un no kuriem daudzi ”pasaulei ir nabagi”, bet ir ”bagātnieki ticībā”. (Jēkaba 2:5.)

²¹ Dieva atalgojums ir ārkārtīgi dāsns — tas ietver pat mūžīgu dzīvi! Lielum lielā daļa Jehovas kalpu mūžīgi dzīvos paradīzē uz zemes, kur būs likvidētas visas iedzimtā grēka sekas un kur vecie ļaudis, kas ir uzticīgi Dievam, atgūs jaunības spēkus. (Atklāsmes 21:3—5.) Gaidot šo brīnišķīgo laiku, turpināsim pildīt savu kristīgo pienākumu rūpēties par cilvēkiem gados.

[Zemsvītras piezīme]

Kā jūs atbildētu?

• Kā bērni var godāt vecākus, kas ir sasnieguši cienījamu vecumu?

• Kā draudzes vecākie var apliecināt, ka viņi augstu vērtē ganāmā pulka locekļus, kas jau ir gados?

• Ko visi kristieši var darīt, lai būtu redzama viņu patiesā interese par veciem cilvēkiem?

• Ko labu dod tas, ka rūpējamies par vecāka gadagājuma kristiešiem?

[Jautājumi studēšanai]

[Papildmateriāls 17. lpp.]

Kad jāpalīdz vecākiem

1999. gadā, kad Filips strādāja celtniecībā Libērijā, viņš saņēma ziņu, ka viņa tēvs ir smagi saslimis. Apsvēris situāciju, Filips saprata, ka mātei būs pārāk grūti vienai pašai gādāt par tēvu, un nolēma atgriezties mājās un organizēt tēva aprūpi.

”Tas bija grūts lēmums,” atceras Filips, ”bet es apzinājos, ka pirmām kārtām man jāpilda pienākums pret vecākiem.” Nākamo trīs gadu laikā Filips sameklēja vecākiem labāku dzīvesvietu, palīdzēja viņiem uz to pārcelties un ar citu kristiešu palīdzību pielāgoja dzīvokli tēva īpašajām vajadzībām.

Tagad Filipa mātei ir vieglāk rūpēties par savu vīru, kura veselības stāvoklis joprojām ir smags. Filipam atkal ir lielāka rīcības brīvība, un nesen viņš pieņēma uzaicinājumu strādāt Jehovas liecinieku birojā Maķedonijā.

[Papildmateriāls 19. lpp.]

Māsa, kuras vajadzības netika aizmirstas

Kad Ada, 85 gadus veca kristiete, kas dzīvo Austrālijā, savas sliktās veselības dēļ vairs nespēja iziet no mājām, draudzes vecākie parūpējās, lai viņai tiktu sniegta palīdzība. Vecākie organizēja ticības biedru grupu, kas Adas vietā veica dažādus darbus, piemēram, uzkopa dzīvokli, mazgāja drēbes, gatavoja ēdienu un iepirkās.

Kopš tā laika ir pagājuši gandrīz desmit gadi, un līdz šim Adai ir palīdzējuši vairāk nekā 30 Jehovas liecinieki. Šie brāļi un māsas joprojām apmeklē Adu, lasa viņai priekšā uz Bībeli balstītas publikācijas, stāsta par draudzes locekļu garīgo izaugsmi un regulāri kopā ar viņu lūdz Dievu.

Kāds draudzes vecākais sacīja: ”Tie, kas rūpējas par Adu, iespēju viņai palīdzēt uzskata par lielu priekšrocību. Daudzi apbrīno Adu par viņas gadu desmitiem ilgo uzticīgo kalpošanu un nemaz nespēj iedomāties, ka varētu aizmirst viņas vajadzības.”

[Attēls 16. lpp.]

Vai mēs bieži izrādām sirsnīgas jūtas saviem vecākiem, kas ir jau gados?

[Attēli 18. lpp.]

Visi draudzes locekļi var paust mīlestību vecāka gadagājuma ticības biedriem