Mēs varam sagādāt Dievam prieku

VAI mēs varam ietekmēt to, kā Dievs jūtas? Vai Dievs spēj izjust prieku? Kādā avotā vārds ”Dievs” ir skaidrots kā ”pārdabisks nemateriāls spēks”. Ja Dievs ir bezpersonisks spēks, tad nav nekādu šaubu, ka tas nespēj izjust prieku. Bet kas Bībelē teikts par Dievu?

”Dievs ir Gars,” teica Jēzus Kristus. (Jāņa 4:24.) Gars ir tāda dzīvības forma, kas atšķiras no mūsējās. Lai gan mēs nevaram redzēt garīgas būtnes, tām ir ķermenis jeb ”garīga miesa”. (1. Korintiešiem 15:44; Jāņa 1:18.) Izmantojot tēlainās izteiksmes līdzekļus, Bībelē pat ir runāts par to, ka Dievam ir acis, ausis, rokas un tā tālāk. * Dievam ir arī vārds — Jehova jeb Jahve. (2. Mozus 6:3, zemsvītras piezīme.) Tātad Bībeles Dievs ir garīga būtne. (Ebrejiem 9:24.) ”Viņš ir dzīvais Dievs un mūžīgais ķēniņš.” (Jeremijas 10:10.)

Būdams reāla, dzīva būtne, Jehova gan domā, gan jūt, gan darbojas. Viņam piemīt noteiktas īpašības, un Bībelē ir arī ļoti daudz runāts par to, kas Dievam patīk un kas ne. Pretstatā cilvēku radītiem dieviem un elkiem, kas tikai atspoguļo cilvēku īpašības, visuvarenais Dievs — Jehova — pats ir to jūtu avots, kuras viņš ir ielicis cilvēkos. (1. Mozus 1:27; Jesajas 44:7—11.)

Jehova ir ”laimīgs Dievs”. (1. Timotejam 1:11, NW.) Viņam prieku sagādā ne tikai radīšanas darbi, bet arī savu nodomu īstenošana. Ar pravieša Jesajas starpniecību Jehova ir paziņojis: ”Es īstenošu visu, kas Man patīk! [..] Kā Es esmu noteicis, tā Es tam likšu arī notikt, kā Es esmu lēmis, tā Es to arī izpildīšu.” (Jesajas 46:9—11.) Psalmu sacerētājs dziedāja: ”Tas Kungs priecājas par saviem darbiem.” (Psalms 104:31.) Taču ir vēl kaut kas, kas iepriecina Dievu. Viņš saka: ”Ņemies prātu, mans dēls, tad mana sirds priecāsies.” (Salamana Pamācības 27:11.) Tātad mēs varam sagādāt Dievam prieku.

Kā mēs varam sagādāt Dievam prieku

Patriarhs Noa bija viens no cilvēkiem, kas iepriecināja Jehovas sirdi. Viņš atrada ”labvēlību Dieva acīs”, jo bija ”bezvainīgs vīrs savā ciltī”. Noa krasi atšķīrās no tā laika ļaunajiem cilvēkiem. Viņa ticība un  paklausība bija ļoti patīkamas Dievam — par viņu pat ir teikts, ka viņš ”vadīja savas gaitas ar Dievu”. (1. Mozus 6:6, 8, 9, 22, LB-65r.) ”Ticības spēkā Noa, dievbijīgs būdams, ..savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai.” (Ebrejiem 11:7.) Jehova bija apmierināts ar Nou un svētīja viņu un viņa ģimeni, palīdzēdams tiem pārdzīvot toreizējo kritisko cilvēces vēstures periodu.

Arī patriarhs Ābrahāms labi pazina Jehovu un viņa domāšanas veidu. Par to īpaši liecina gadījums, kad Jehova paziņoja Ābrahāmam, ka Sodoma un Gomora to iedzīvotāju pagrimuma dēļ tiks iznīcinātas. Ābrahāms pazina Jehovu pietiekami labi, lai secinātu, ka viņš nekad neiznīcinās taisno kopā ar bezdievi. (1. Mozus 18:17—33.) Pēc vairākiem gadiem, paklausīdams Dieva norādījumam, Ābrahāms grasījās upurēt Īzāku, jo viņš ticēja, ka ”arī no miroņiem Dievs spēj uzmodināt”. (Ebrejiem 11:17—19; 1. Mozus 22:1—18.) Ābrahāms tik labi izprata Dieva jūtas un apliecināja tik nelokāmu ticību un paklausību, ka ”tika nosaukts Dieva draugs”. (Jēkaba 2:23.)

Vēl viens cilvēks, kas centās iepriecināt Dieva sirdi, bija Dāvids, kas ar laiku kļuva par senās Izraēlas ķēniņu. Jehova par viņu teica: ”Es esmu atradis Dāvidu, Isaja dēlu, vīru pēc sava prāta, kas darīs visu, ko es gribu.” (Apustuļu darbi 13:22.) Pirms cīņas ar milzi Goliātu Dāvids apliecināja nešaubīgu paļāvību uz Dievu, sacīdams izraēliešu ķēniņam Saulam: ”Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām — tas mani arī izglābs no šī filistieša rokas.” Jehova svētīja Dāvida paļāvību un palīdzēja viņam pieveikt Goliātu. (1. Samuēla 17:37, 45—54.) Dāvids vēlējās, lai Jehovam patiktu ne vien viņa darbi, bet arī viņa ”mutes valoda un sirds domas”. (Psalms 19:15.)

Bet kā mēs varam iegūt Jehovas atzinību? Lai saprastu, kā mēs varam sagādāt prieku Dievam, mums viņš ir jāiepazīst. Tāpēc, lasot Bībeli, ir svarīgi pievērst uzmanību tam, kādas ir Dieva jūtas un domas, lai mēs, ”bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu viņa gribu. Tad [mūsu] dzīve būs mūsu Kunga cienīga un viņam viscaur patīkama.” (Kolosiešiem 1:9, 10.) Savukārt zināšanas ir ticības pamats. Un tā ir ļoti svarīga, jo ”bez ticības nevar [Dievam] patikt”. (Ebrejiem 11:6.) Attīstīdami stipru ticību un saskaņodami savu dzīvi ar Jehovas gribu, mēs varam iepriecēt viņa sirdi. Bet tai pašā laikā mums arī jāuzmanās, lai mēs Jehovu neapbēdinātu.

Neapbēdināsim Dievu

Noas dienu notikumi sāpināja Jehovu. Tai laikā zeme bija ”pilna varas darbu”. ”Dievs redzēja pasauli izvirtušu esam, jo visa radība bija samaitājusi savu dzīves ceļu zemes virsū.” Kā viņš jutās, redzēdams tā laika izvirtību un varmācību? ”Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis,” teikts Bībelē, ”un Viņš savā sirdī ļoti noskuma.” (1. Mozus 6:5, 6, 11, 12.) Dievam kļuva žēl tajā nozīmē, ka viņš mainīja savu nostāju pret bezdievīgo cilvēku paaudzi, kas dzīvoja pirms plūdiem. Būdams neapmierināts ar cilvēku ļaunumu, Dievs, kaut gan pats bija radījis cilvēkus, nolēma tos iznīcināt.

 Jehova jutās apbēdināts arī tad, kad viņa paša tauta, izraēlieši, nemitīgi ignorēja viņa jūtas un mīlestības pilno vadību. Psalmu sacerētājs dziedāja: ”Cik reizes viņi to Kungu nekaitināja tuksnesī, neapbēdināja Viņu tuksnešainā vietā! Viņi kārdināja Dievu allaž no jauna un sāpināja Israēla Svēto.” Taču ”Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja, bet daudzkārt novērsa savas dusmas un nelika pamosties visai savai bardzībai”. (Psalms 78:38—41.) Kaut arī bija taisnīgi, ka dumpīgie izraēlieši cieta savu grēku dēļ, Bībelē teikts, ka ”visās viņu bēdās [Dievs] par tiem bēdājās”. (Jesajas 63:9, LB-26.)

Lai arī Dievs daudzkārt bija apliecinājis mīlestību pret izraēliešiem, tie ”apsmēja Dieva sūtītos vēstnešus un nicināja Viņa vēstījumus un zobojās par Viņa praviešiem tā, ka tā Kunga bargās dusmas sakāpa līdz nepieredzētam augstumam un nebija vairs nekādas iespējas ko labot”. (2. Laiku 36:16.) Galu galā tie ar savu stūrgalvīgo dumpošanos tā ”apkaitināja Viņa Svēto Garu”, ka zaudēja Jehovas labvēlību. (Jesajas 63:10.) Kas notika ar izraēliešiem? Dievs pārstāja viņus aizsargāt, un izraēliešus piemeklēja liela nelaime, kad babilonieši iekaroja Jūdeju un nopostīja Jeruzalemi. (2. Laiku 36:17—21.) Cik bēdīgas sekas ir tam, ka cilvēki izvēlas nepareizu dzīves ceļu, kas sāpina Radītāju!

Bībelē ir nepārprotami norādīts, ka Dievu dziļi sāpina nepareiza rīcība. (Psalms 78:41.) Dievam nepatīk un pat riebj lepnība, meli, slepkavības, buršana, zīlēšana, mirušo pielūgsme, izlaidība, homoseksuālisms, laulības pārkāpšana, incests un nabadzīgu cilvēku apspiešana. (3. Mozus 18:9—29; 19:29; 5. Mozus 18:9—12; Salamana Pamācības 6:16—19; Jeremijas 7:5—7; Maleahija 2:14—16.)

Kāda ir Jehovas attieksme pret elku pielūgsmi? 2. Mozus grāmatas 20. nodaļas 4. un 5. pantā teikts: ”Netaisi sev tēlus vai dievekļus nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem.” Elki ir ”negantība tam Kungam, tavam Dievam”. (5. Mozus 7:25, 26.) Apustulis Jānis brīdināja: ”Bērniņi, sargaities no elkiem.” (1. Jāņa 5:21.) Apustulis Pāvils izteica līdzīgu domu: ”Mani mīļie, bēdziet no elku dievu kalpošanas!” (1. Korintiešiem 10:14.)

Centīsimies iegūt Dieva atzinību

Dieva ”draudzība [ir] ar sirdsskaidriem” un ”tiklie rada Viņā labpatiku”. (Salamana Pamācības 3:32, LB-26; 11:20.) Turpretī tie, kas stūrgalvīgi ignorē Dieva taisnīgās prasības un viņu sāpina, pavisam drīz izjutīs savas rīcības sekas. (2. Tesaloniķiešiem 1:6—10.) Drīzumā Dievs darīs galu visam ļaunumam, kas mūsdienās ir tik izplatīts. (Psalms 37:9—11; Cefanjas 2:2, 3.)

Taču Bībelē ir ļoti skaidri pateikts, ka Jehova ”negrib, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās”. (2. Pētera 3:9.) Viņam daudz labāk patīk apliecināt mīlestību taisnīgiem cilvēkiem, kas viņu mīl, nekā likt sajust savas dusmas tiem, kas nevēlas mainīties. Jehovam ir prieks nevis ”par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka  bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo”. (Ecēhiēla 33:11.)

Visi cilvēki var iegūt Jehovas labvēlību, jo viņš ir ”žēlsirdīgs un apžēlotājs”. (Jēkaba 5:11.) Mēs nešaubīgi varam ”visu savu zūdīšanos mest uz viņu, jo viņš gādā par [mums]”. (1. Pētera 5:7.) Tiem, kas iepriecina Dieva sirdi, ir brīnišķīgas izredzes iemantot viņa atzinību un draudzību. Mūsdienās ir sevišķi svarīgi ”pārbaudīt, kas tam Kungam patīkams”. (Efeziešiem 5:10.)

Cik brīnišķīgi, ka Dievs savā laipnībā ir darījis mums zināmu, kādas ir viņa īpašības un jūtas! Ikviens no mums var iepriecināt Dieva sirdi. Ja jūs to vēlaties, lūdzu, sazinieties ar Jehovas lieciniekiem, kas dzīvo jūsu apkaimē. Viņi jums labprāt palīdzēs uzzināt vairāk par to, kas jādara, lai iegūtu Dieva labvēlību un sagādātu viņam prieku.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 7. lpp.]

Kāpēc Bībelē Dievam ir piedēvētas cilvēciskas īpašības?

Tā kā ”Dievs ir Gars”, mēs viņu nevaram redzēt. (Jāņa 4:24.) Lai palīdzētu mums izprast Dieva varenību, spēku un to, kā viņš darbojas, Bībelē ir izmantoti tādi tēlainās izteiksmes līdzekļi kā salīdzinājumi, metaforas un personifikācijas. Personifikācija ir cilvēka īpašību piedēvēšana kaut kam citam. Tāpēc, lai arī mēs nezinām, kā izskatās garīga būtne, Bībelē ir pieminētas Dieva acis, ausis, rokas, elkonis, pirksts, kājas un sirds. (1. Mozus 8:21, LB-65r; 2. Mozus 3:20; 31:18; Ījaba 40:9; Psalms 18:10; 34:16.)

Šī tēlainā valoda nenozīmē, ka Dieva garīgais ķermenis līdzinās cilvēka ķermenim. Personifikācijas nav jāuztver burtiski. Tās tikai palīdz cilvēkiem labāk saprast, kāds ir Dievs. Bez šādu tēlainu izteiksmes līdzekļu izmantošanas būtu grūti, pat neiespējami, cilvēkiem saprotamā veidā paskaidrot, kāds ir Dievs. Taču tas nenozīmē, ka Dieva Jehovas personību ir izdomājuši cilvēki. Bībelē ir skaidri teikts, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla, nevis Dievs pēc cilvēka tēla. (1. Mozus 1:27.) Tā kā Bībele ir ”Dieva iedvesmota”, Dieva personības attēlojums tajā ir viņa paša stāstījums par to, kādas ir viņa īpašības — tās īpašības, ar kurām viņš ir apveltījis arī cilvēkus. (2. Timotejam 3:16, 17.) Tātad patiesībā nevis Dievam ir piedēvētas cilvēku īpašības, bet cilvēki atspoguļo Dieva īpašības.

[Attēls 4. lpp.]

Noa atrada labvēlību Dieva acīs

[Attēls 5. lpp.]

Ābrahāms labi izprata Dieva jūtas

[Attēls 6. lpp.]

Dāvids nešaubīgi paļāvās uz Jehovu

[Attēls 7. lpp.]

Lasīdami Bībeli, mēs uzzinām, kā sagādāt Dievam prieku

[Norāde par attēla autortiesībām 4. lpp.]

Courtesy of Anglo-Australian Observatory, photograph by David Malin