Valstības sludinātāji stāsta

”Nāciet un palīdziet mums!”

2000. gada jūlijā Austrijā, Vācijā un Šveicē vāciski runājošie Jehovas liecinieki tika aicināti pārcelties uz Bolīviju. Kāpēc? Tāpēc, ka vāciski runājošie menonīti, kas nodarbojas ar lauksaimniecību un dzīvo savrupās kolonijās 300 kilometru rādiusā ap Bolīvijas pilsētu Santakrusu, bija izrādījuši lielu interesi par Bībeli.

Uz aicinājumu atsaucās aptuveni 140 Jehovas liecinieki. Bija tādi, kas pavadīja Bolīvijā dažas nedēļas, bet citi tur palika gadu vai ilgāk. Ar šādu rīcību viņi līdzinājās pirmā gadsimta misionāriem, kuri atsaucās uz aicinājumu: ”Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!” (Apustuļu darbi 16:9, 10.)

Ko var teikt par sludināšanu Bolīvijā? Kāds turienes draudzes vecākais skaidro: ”Reizēm, lai nokļūtu uz kādu no menonītu kolonijām — pavisam tādu ir 43 —, jābrauc astoņas stundas ar apvidus automašīnu pa zemesceļiem. Lai apmeklētu tālākās kolonijas, ceļā jāpavada četras dienas un dažas naktis jānakšņo teltīs. Bet tas noteikti ir pūļu vērts, jo šie cilvēki vēl nav dzirdējuši labo vēsti.”

Sākumā daudzi menonīti nelabprāt uzņēma liecinieku apmeklējumus. Taču ar neatlaidīgām pūlēm sludinātāji ir palīdzējuši menonītiem mainīt savu attieksmi. Piemēram, kāds zemnieks pastāstīja, ka lasot žurnālu Atmostieties! jau gadu, un teica: ”Es zinu, ka daudzi šeit nepiekrīt tam, ko jūs sakāt, bet es ticu, ka tā ir patiesība.” Citā kolonijā kāds vīrietis teica: ”Daži no maniem kaimiņiem jūs sauc par viltus praviešiem, bet citi apgalvo, ka jūs stāstot patiesību. Es gribu to pārbaudīt pats.”

Tagad Bolīvijā ir vācu valodas draudze, kurā ir 35 sludinātāji, tai skaitā 14 pilnas slodzes sludinātāji. Līdz šim jau četrpadsmit bijušie menonīti ir kļuvuši par Valstības sludinātājiem, un vēl deviņi regulāri apmeklē draudzes sapulces. Kāds vecāks vīrietis, kas nesen kristījās, teica: ”Mēs skaidri saredzam Jehovas vadību. Viņš ir sūtījis mums palīgā pieredzējušus, vāciski runājošus brāļus un māsas. Mēs esam ļoti pateicīgi.” Šī vīrieša septiņpadsmitgadīgā meita, kas arī ir kristīta, piebilda: ”Jauno brāļu un māsu entuziasms ir lipīgs. Daudzi no atbraucējiem ir pionieri, kas izmanto savu laiku un līdzekļus, lai palīdzētu citiem. Es arī gribu rīkoties kā viņi.”

Kā redzam, tie, kas atsaucās uz aicinājumu nākt un palīdzēt, ir guvuši patiesu prieku un gandarījumu.