Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

No cietuma kamerām līdz Šveices Alpiem

No cietuma kamerām līdz Šveices Alpiem

Dzīvesstāsts

No cietuma kamerām līdz Šveices Alpiem

PASTĀSTĪJIS LOTĀRS VALTERS

Trīs gadus pavadījis Austrumvācijas cietumos, es nevarēju vien nopriecāties par iespēju atkal būt brīvībā un apskaut savus mīļos ģimenes locekļus.

TAČU es nebiju domājis, ka mans sešgadīgais dēls Johanness, mani ieraugot, tik ļoti samulsīs. Pusi sava mūža viņš tēvu nebija redzējis, tāpēc es viņam biju pilnīgi svešs.

Pretēji savam dēlam, es bērnībā vienmēr biju kopā ar abiem vecākiem. Mūsu mājās valdīja sirsnīga gaisotne. Mani vecāki dzīvoja Vācijas pilsētā Kemnicā, kur 1928. gadā piedzimu es. Tēvs atklāti pauda savu neapmierinātību ar reliģiju, jo viņš nevarēja aizmirst, kā Pirmajā pasaules karā ”kristieši” abās karojošajās pusēs 25. decembrī novēlēja priecīgus Ziemassvētkus kareivjiem otrā pusē un nākamajā dienā atsāka šaut. Mans tēvs uzskatīja reliģiju par liekulību tās galējā izpausmē.

Zaudētās ilūzijas nomaina ticība

Par laimi, man nebija jāpiedzīvo šāda vilšanās. Otrais pasaules karš beidzās, kad man bija 17 gadu, tāpēc mani nepaspēja iesaukt armijā. Tomēr mani ļoti uztrauca vairāki jautājumi, piemēram: ”Kāpēc notika tāda slepkavošana? Uz ko lai paļaujas? Kur lai rod īstu drošību?” Mēs dzīvojām Austrumvācijā, kas nonāca PSRS ietekmes sfērā. Cilvēkiem, kas bija noguruši no kara, likās pievilcīgi komunistu propagandētie ideāli: taisnīgums, vienlīdzība, solidaritāte un tautu draudzība. Taču jau drīz vien daudzi, ko tie bija piesaistījuši, rūgti vīlās, tikai šoreiz vilšanās iemesls bija politika, nevis reliģija.

Tieši tajā laikā, kad mani nodarbināja iepriekšminētie jautājumi, mana tante, kas bija Jehovas lieciniece, pastāstīja man par savu ticību. Viņa iedeva grāmatu par Bībeli, un tā mani pamudināja izlasīt Mateja evaņģēlija 24. nodaļu, ko es vēl nekad nebiju lasījis. Mani pārsteidza grāmatā lasāmie loģiskie un pārliecinošie skaidrojumi, kas pierādīja, ka ir iestājies pašreizējās pasaules sistēmas beigu laiks, un atklāja cilvēces problēmu cēloni. (Mateja 24:3; Atklāsmes 12:9.)

Drīz pēc tam es dabūju citus Jehovas liecinieku izdevumus un, tos lasot, sapratu, ka esmu atradis tik ļoti meklēto patiesību. Bija saviļņojoši uzzināt, ka 1914. gadā debesīs ir celts tronī Jēzus Kristus un ka drīz viņš iznīcinās visus bezdievīgos un sagādās svētības paklausīgajiem cilvēkiem. Vēl mani ļoti saviļņoja skaidra sapratne par izpirkumu. Tā man palīdzēja uzrunāt Dievu Jehovu sirsnīgā lūgšanā un lūgt viņa piedošanu. Mani dziļi aizkustināja Jēkaba vēstules 4. nodaļas 8. pantā lasāmais aicinājums: ”Tuvojieties Dievam, tad viņš tuvosies jums.”

Kaut arī es dedzīgi stāstīju mājiniekiem par savu jauno ticību, no sākuma gan vecāki, gan māsa vilcinājās piekrist maniem uzskatiem. Bet tas neapslāpēja manu vēlēšanos apmeklēt sapulces, ko neliela Jehovas liecinieku grupiņa rīkoja netālu no Kemnicas. Man par brīnumu, vecāki un māsa uz pirmo sapulci devās man līdzi — tas notika 1945./46. gada ziemā. Vēlāk, kad Bībeles mācību grupa tika izveidota Hartavā, kur mēs dzīvojām, visa mana ģimene sāka apmeklēt sapulces regulāri.

”Es esmu vēl jauns!”

Bībeles patiesības uzzināšana un regulāras tikšanās ar Jehovas kalpiem mani pamudināja veltīt savu dzīvi Jehovam, un 1946. gada 25. maijā es kristījos. Man par lielu prieku, arī vecāki un māsa garīgi auga, un ar laiku visi trīs kļuva par Jehovas lieciniekiem. Mana māsa joprojām ir aktīva draudzes locekle vienā no Kemnicas draudzēm, un māte un tēvs uzticīgi kalpoja Dievam līdz pat savai nāvei — māte nomira 1965. gadā, bet tēvs 1986. gadā.

Pusgadu pēc kristīšanās es kļuvu par speciālo pionieri. Ar to sākās mana visu mūžu ilgā kalpošana ”labvēlīgā laikā, nelabvēlīgā laikā”. (2. Timotejam 4:2, NW.) Drīz sludināšanā radās jaunas iespējas. Kādā citā Austrumvācijas rajonā bija liela vajadzība pēc pilnas slodzes labās vēsts sludinātājiem, un kāds brālis un es pieteicāmies doties uz turieni. Taču man likās, ka man trūkst vajadzīgās pieredzes un brieduma, jo man bija tikai 18 gadu, un tāpēc es jutos tāpat kā Jeremija, kas izsaucās: ”Ak Kungs, mans Dievs, redzi, — es neprotu runāt, jo es esmu vēl jauns!” (Jeremijas 1:6.) Lai arī mani tik ļoti māca šaubas par savām spējām, vadošie brāļi tomēr izlēma mums uzticēt šo uzdevumu, un mēs tikām nosūtīti uz Brandenburgas novada pilsētiņu Belcigu.

Sludināt tur bija ļoti grūti, taču es iemācījos daudz ko vērtīgu. Uz vēsti par Valstību atsaucās vairākas uzņēmējas un kļuva par Jehovas lieciniecēm. Taču viņu nostāja bija pretrunā ar turieniešu dziļajām tradīcijām, ko vēl vairāk pastiprināja vietējo iedzīvotāju bailes no visa jaunā. Pret mums ar lielu niknumu vērsās gan katoļu, gan protestantu garīdznieki un izplatīja melus par mūsu sludināšanu. Taču mēs paļāvāmies, ka Jehova mūs vadīs un aizsargās, tāpēc mēs spējām palīdzēt diezgan daudziem cilvēkiem pieņemt patiesību.

Neiecietība pieaug

1948. gadā es pieredzēju gan svētības, gan negaidītas grūtības. Vispirms mani nosūtīja kalpot par pionieri Tīringenes novada pilsētā Rūdolštatē. Tur es iepazinu daudzus Dievam uzticīgus brāļus un māsas, un man bija liels prieks būt ar viņiem kopā. Jūlijā bija vēl viens priecīgs notikums: es apprecējos ar Ēriku Ulmani, uzticīgu un aktīvu kristieti, ko pazinu jau kopš tā laika, kad biju sācis apmeklēt draudzes sapulces Kemnicā. Abi kopā mēs sākām kalpot par pionieriem Hartavā, kur es agrāk biju dzīvojis. Diemžēl pēc kāda laika Ērikai bija jāpārtrauc pilnas slodzes kalpošana veselības stāvokļa un vēl dažu iemeslu dēļ.

Jehovas kalpiem tie bija grūti laiki. Lai mani piespiestu pārtraukt sludināšanu un uzņemties pilnas slodzes laicīgo darbu, Kemnicas darba dienests anulēja manu pārtikas kartīti. Vadošie brāļi izmantoja manu gadījumu, lai mēģinātu panākt Jehovas liecinieku oficiālu atzīšanu, bet mūsu lūgums tika noraidīts, un 1950. gada 23. jūnijā tiesa man piesprieda naudas sodu, ko varēja aizstāt ar 30 dienām cietumsoda. Mēs spriedumu pārsūdzējām, taču augstākā tiesa apelāciju noraidīja un mani nosūtīja uz cietumu.

Šis notikums bija tikai sākums milzīgajai pretestībai un vajāšanām, kas izcēlās pavisam drīz. Masu saziņas līdzekļos tika izvērsta plaša apmelojumu kampaņa, un jau tā paša gada septembrī komunistu valdība mūsu darbību aizliedza. Tā kā Jehovas liecinieku skaits pēckara gados strauji pieauga un mēs politiskos jautājumos palikām neitrāli, mūs pasludināja par bīstamu Rietumu spiegu organizāciju, kas reliģijas aizsegā īsteno ”apšaubāmu darbību”. Tieši tajā dienā, kad tika pasludināts oficiālais aizliegums un es atrados cietumā, Ērikai mājās piedzima dēls, kam tika dots vārds Johanness. Par spīti vecmātes protestiem, dzīvoklī ielauzās valsts drošības dienesta darbinieki un to pārmeklēja, lai atrastu kādu pierādījumu mums izvirzītajiem apvainojumiem. Protams, viņi neko neatrada. Tomēr vēlāk viņiem izdevās iesūtīt draudzē ziņotāju, un 1953. gada oktobrī visi vadošie brāļi, to vidū arī es, tika arestēti.

Cietuma kamerās

Mūs tiesāja un mums piesprieda no trim līdz sešiem gadiem cietumsoda. Mēs pievienojāmies daudzajiem brāļiem, kas jau pirms mums bija ieslodzīti Cvikavā esošā Osteršteinas cietokšņa mitrajās, netīrajās kamerās. Kaut arī apstākļi tur bija briesmīgi, es priecājos par iespēju tikties ar garīgi nobriedušiem brāļiem. Brīvības zaudējums nenozīmēja garīgā uztura trūkumu. Varas iestāžu nīstais un aizliegtais Sargtornis tomēr atrada ceļu uz cietumu un tieši uz mūsu kamerām. Kā tas notika?

Dažus no ieslodzītajiem brāļiem sūtīja strādāt ogļraktuvēs, kur viņi satika citus Jehovas lieciniekus, kas nebija ieslodzīti un kas nodeva viņiem žurnālus. Tad brāļi slepeni ienesa žurnālus cietumā un, izrādīdami izcilu atjautību, nodeva tik ļoti nepieciešamo garīgo uzturu pārējiem. Es jutu lielu prieku un uzmundrinājumu, redzot, ka Jehova par mums tik ļoti rūpējas un mūs vada.

1954. gada beigās mūs pārveda uz Torgavas cietumu, kam bija baisa slava. Tajā ieslodzītie Jehovas liecinieki priecājās par mūsu ierašanos — līdz tam viņi garīgo spēku bija saglabājuši, pārstāstīdami cits citam, ko atceras no agrākajiem Sargtorņiem, un viņi bija ļoti noilgojušies pēc jauna garīga uztura. Tagad bija mūsu pienākums pastāstīt to, ko bijām lasījuši Cvikavā. Bet kā lai to izdara, ja pastaigu laikā mums bija stingri aizliegts sarunāties? Mēs atcerējāmies vairākus brāļu dotos padomus, kā to izdarīt, un Jehova ar savu vareno roku mūs aizsargāja, tāpēc mums tas izdevās. Mēs sapratām, cik svarīgi ir cītīgi studēt un pārdomāt Bībeli, kamēr esam brīvībā un mums ir iespēja to darīt.

Svarīgi lēmumi

Ar Jehovas palīdzību mēs palikām nelokāmi. Par lielu pārsteigumu, 1956. gada beigās daudzi no mums uz amnestijas pamata tika atbrīvoti. Ir grūti aprakstīt mūsu sajūtas, kad atvērās cietuma vārti. Manam dēlam tad jau bija seši gadi, un es biju bezgala priecīgs, ka atkal varēju būt kopā ar sievu un audzināt dēlu. Kādu laiku Johanness izturējās pret mani kā pret svešinieku, bet drīz mums izveidojās ļoti sirsnīgas attiecības.

Jehovas lieciniekiem Vācijas Demokrātiskajā Republikā klājās ārkārtīgi grūti. Aizvien pieaugošais naidīgums pret mūsu kristīgo kalpošanu un neitralitāti politikā nozīmēja, ka mums bija jādzīvo pastāvīgu draudu gaisotnē — dzīve bija pilna ar briesmām, raizēm un uztraukumiem. Mēs ar Ēriku rūpīgi apsvērām savu situāciju, lūdzām Jehovu un izlēmām, ka mums būtu jāpārceļas uz citu dzīvesvietu, kur nebūtu tik ļoti jāraizējas. Mēs vēlējāmies brīvi kalpot Jehovam un tiekties pēc garīgiem mērķiem.

1957. gada pavasarī mums radās iespēja pārcelties uz Vācijas Federatīvo Republiku, un mēs apmetāmies Štutgartē. Tur labās vēsts sludināšana nebija aizliegta un mēs varējām brīvi satikties ar brāļiem, kas mums sniedza milzīgu atbalstu. Štutgartē mēs septiņus gadus bijām Hēdelfingenes draudzē, tur mūsu dēls arī sāka iet skolā un sākās viņa garīgā izaugsme. 1962. gada septembrī es apmeklēju Valstības kalpošanas kursus, kas tika rīkoti Vīsbādenē. Tajos mani aicināja kopā ar ģimeni pārcelties uz kādu no vācu apvidiem, kur bija īpaši vajadzīgi Bībeles vēsts sludinātāji. Tas attiecās uz vairākām vietām Vācijā un Šveicē.

Šveices Alpos

1963. gadā mēs pārcēlāmies uz Šveici. Mūs lūdza pievienoties mazai draudzei, kas atradās Brunenā — Šveices Alpu centrālās daļas pilsētiņā pie gleznainā Fīrvaldšteterezera. Mums šī vieta likās līdzīga paradīzei. Mums bija jāapgūst vietējais vācu valodas dialekts, jāpierod pie turieniešu dzīves veida un dzīves uztveres. Tomēr man patika tur strādāt un sludināt turienes labsirdīgajiem iedzīvotājiem. Brunenā mēs pavadījām 14 gadus, un tur arī uzauga mūsu dēls.

1977. gadā, kad man bija jau gandrīz 50 gadu, mūs ar sievu uzaicināja kalpot Šveices Bētelē, kas atrodas Tūnā. Mums tas bija kaut kas negaidīts, un mēs šo uzaicinājumu pieņēmām ar vislielāko prieku. Bētelē mēs strādājām deviņus gadus, un šie gadi mūsu kristīgajā dzīvē un garīgajā izaugsmē bija īpašs periods. Mums patika sludināt kopā ar brāļiem un māsām Tūnā un tuvākajā apkaimē, kur vienmēr varēja vērot Jehovas radītos ”brīnumus” — majestātiskos, sniegiem klātos Bernes Alpu kalnus. (Psalms 9:2.)

Vēl viena pārcelšanās

Nākamā pārcelšanās notika 1986. gadā. Mūs palūdza kļūt par speciālajiem pionieriem un sludināt Šveices austrumu daļā, ļoti lielā teritorijā, kas bija piešķirta Buhsas draudzei. Mums atkal bija jāpierod pie citāda dzīves veida. Taču, tā kā mēs vēlējāmies kalpot Jehovam jebkurā vietā, kur vien mūs var vislabākajā veidā izmantot, mēs ķērāmies pie jaunā uzdevuma un izjutām Jehovas svētību. Reizēm man bija jāaizstāj ceļojošais pārraugs un jāapmeklē un jāuzmundrina draudzes. Ir pagājuši jau astoņpadsmit gadi, un mēs, sludinādami šajā Šveices daļā, esam pieredzējuši daudzus jaukus gadījumus. Buhsas draudze ir izaugusi, un tagad mums sapulces notiek skaistā Valstības zālē, kas tika uzcelta pirms pieciem gadiem.

Jehova par mums ir brīnišķīgi rūpējies. Savas dzīves labākos gadus mēs esam pavadījuši pilnas slodzes kalpošanā, bet mums nekad nekā nav trūcis. Mēs esam priecīgi un apmierināti, redzot, ka mūsu dēls, viņa sieva un bērni, kā arī viņu bērnu ģimenes locekļi uzticīgi iet Jehovas ceļu.

Atskatoties uz savu dzīvi, es patiešām varu teikt, ka mēs esam kalpojuši Jehovam ”labvēlīgā laikā, nelabvēlīgā laikā”. Tā kā es vienmēr esmu vēlējies būt aktīvs kristīgajā kalpošanā, es esmu pieredzējis ļoti daudz ko — Austrumvācijā esmu bijis ieslodzīts cietumā, bet tagad es sludinu brīnumskaistajos Šveices Alpu kalnos. Ne es, ne mani ģimenes locekļi neko neesam nožēlojuši.

[Papildmateriāls 28. lpp.]

”Divkārši vajātie” paliek nelokāmi

Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR) Jehovas liecinieki tika nežēlīgi vajāti. Kā liecina dokumenti, vairāk nekā 5000 Jehovas liecinieku kristīgās kalpošanas un politiskās neitralitātes dēļ tika nosūtīti uz spaidu darbu nometnēm un cietumiem. (Jesajas 2:4.)

Daļa no viņiem ir nosaukti par ”divkārši vajātajiem”. Apmēram 325 Jehovas liecinieki jau bija bijuši ieslodzīti nacistu koncentrācijas nometnēs un cietumos, bet 50. gados viņus izsekoja un apcietināja Stasi — VDR valsts drošības dienests. Pat dažus cietumus, ko agrāk bija izmantojuši nacisti, pēc kara izmantoja Stasi.

Pirmajos desmit intensīvas vajāšanas gados, proti, no 1950. gada līdz 1961. gadam, cietumos pārtikas trūkuma, slimību, vecuma un pārciestās vardarbības dēļ nomira 60 Jehovas liecinieku — gan vīriešu, gan sieviešu. Divpadsmit Jehovas lieciniekiem tika piespriests mūža ieslodzījums, kas vēlāk tika aizstāts ar 15 gadu ieslodzījumu cietumā.

Tagad Berlīnē, galvenajā Stasi ēkā, ir izveidota pastāvīga izstāde, kas vēstī par 40 gadu ilgajām oficiālajām Jehovas liecinieku vajāšanām VDR. Stendos redzamās fotogrāfijas un lasāmie personiskie stāstījumi spilgti liecina par šo uzticīgo Jehovas liecinieku drosmi un garīgo spēku.

[Karte 24., 25. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

AUSTRUMVĀCIJA

Rūdolštate

Belciga

Torgava

Kemnica

Cvikava

[Attēls 25. lpp.]

Osteršteinas cietoksnis (Cvikava)

[Norāde par autortiesībām]

Fotosammlung des Stadtarchiv Zwickau, Deutschland

[Attēls 26. lpp.]

Mana sieva Ērika un es