Vai ir svarīgi piederēt pie kādas reliģijas?

”LAI ticētu Dievam, nav obligāti jāpieder pie baznīcas un nav regulāri uz to jāiet!” Tā daudzi cilvēki domā par piederību baznīcai vai kādai citai reliģiskai organizācijai. Daži pat apgalvo, ka jūtas tuvāki Dievam, atrazdamies brīvā dabā, nevis dievkalpojumā. Uzskats, ka nav jāpieder kādai konfesijai vai citai reliģiskai grupai, lai ticētu Dievam, tagad ir ļoti izplatīts.

Taču pastāv arī citāds uzskats, proti — lai iegūtu Dieva labvēlību, ir obligāti jāpieder pie baznīcas un jāapmeklē dievkalpojumi. Tātad jautājums par piederību reliģijai nav tikai tāds, kas interesē reliģiju pētniekus. Tā kā ar šo jautājumu ir saistītas mūsu attiecības ar Dievu, būtu loģiski noskaidrot, kāds ir Dieva viedoklis šajā jautājumā. Kas par to ir teikts Bībelē?

Kā Dievs ir vadījis cilvēkus pagātnē

Gandrīz pirms 4400 gadiem visā pasaulē izcēlās katastrofiski plūdi. Šis notikums tik viegli neizgaisa no ļaužu atmiņas, un dažādās tautās ir saglabājušies nostāsti un leģendas par sirmā senatnē notikušiem milzu plūdiem. Lai gan detaļās nostāsti atšķiras, tiem ir arī daudz kā kopīga, piemēram, tie vēstī, ka plūdos izglābās tikai daži cilvēki un nedaudz dzīvnieku.

Vai šie cilvēki izglābās no bojāejas tikai tāpēc, ka viņiem paveicās? Kā liecina Bībele, tā tas nebija. Dievs paziņoja, ka gaidāmi milzīgi plūdi, taču iezīmīgi ir tas, ka viņš neinformēja katru cilvēku atsevišķi. Viņš paziņoja par tiem Noam, kas savukārt brīdināja savus laikabiedrus. (1. Mozus 6:13—16; 2. Pētera 2:5.)

 Lai izdzīvotu, bija jāpieder pie saliedētas grupas, kas ievēroja Noam dotos Dieva norādījumus. Pat dzīvnieki šķirstā izglābās tāpēc, ka šī cilvēku grupa bija par to parūpējusies, — Noam bija doti sīki norādījumi, kas jādara, lai uz zemes saglabātos dzīvnieku valsts. (1. Mozus 6:17—7:8.)

Daudzus gadsimtus vēlāk Noas dēla Šema pēcnācēji Ēģiptē bija nonākuši verdzībā. Bet Dievs bija nodomājis tos atbrīvot un ievest zemē, ko viņš bija apsolījis to priekštecim Ābrahāmam. Arī šo nodomu Dievs neatklāja katram cilvēkam personīgi, bet gan vispirms darīja to zināmu tiem, ko bija izvēlējies par viņu vadītājiem, — Mozum un tā brālim Āronam. (2. Mozus 3:7—10; 4:27—31.) Kad bijušie vergi visi kopā bija pametuši Ēģipti, Dievs viņiem pie Sinaja kalna deva bauslību un padarīja izraēliešus par savu tautu. (2. Mozus 19:1—6.)

Katrs izraēlietis atsevišķi varēja atbrīvoties no verdzības tikai tāpēc, ka bija saistīts ar Dieva izveidoto grupu un sekoja šīs grupas vadītāju norādījumiem. Arī ēģiptieši varēja pievienoties šai grupai, pret kuru, kā bija skaidri redzams, Dievs bija labvēlīgs. Kad izraēlieši devās prom no Ēģiptes, daudzi ēģiptieši devās tiem līdzi un līdz ar to arī viņiem radās izredzes iegūt Dieva svētību. (2. Mozus 12:37, 38.)

Pirmajā gadsimtā, kad sludināja Jēzus, viņš pulcēja ap sevi mācekļus. Jēzus viņiem sniedza nepieciešamo vadību visiem kopā kā grupai, kaut gan, kad tas bija vajadzīgs, ar mīlestību pievērsa uzmanību arī katram atsevišķi. Saviem vienpadsmit uzticīgajiem apustuļiem Jēzus teica: ”Jūs esat tie, kas pastāvējuši pie manis manos pārbaudījumos. Un tāpēc es jums novēlu valstību, kā mans Tēvs man to novēlējis.” (Lūkas 22:28, 29.) Vēlāk, kad visi Jēzus mācekļi bija sanākuši kopā, pār viņiem nāca Dieva svētais gars. (Apustuļu darbi 2:1—4.)

Šie piemēri skaidri parāda, ka pagātnē Dievs vienmēr ir vadījis savus kalpus kā organizētu grupu. Tos dažus cilvēkus, kurus Dievs uzrunāja personiski, — Nou, Mozu, Jēzu un citus — viņš izmantoja par starpniekiem, lai ar viņu palīdzību nodotu svarīgu informāciju kādai cieši saliedētai cilvēku grupai. Nav nekāda iemesla domāt, ka mūsu laikos Dievs savus kalpus vadītu citādi. Protams, no tā izriet nākamais jautājums: vai ir vienalga, pie kādas reliģiskas grupas piederēt? Šis būtiskais jautājums ir apskatīts nākamajā rakstā.

[Attēls 4. lpp.]

Dievs jau kopš seniem laikiem vada savus kalpus kā organizētu grupu